Pārrakstām F-1 vēsturi!

Pievienots: 25. martā 2015 18:27 | Autors: Agnis Krauja | Komentāri: (0)

Jaunās F-1 sezonas priekšvakarā „Autoinfo” eksperti noskaidro, kāda būtu 20. gadsimta F-1 vēsture, ja katrā sezonā par čempionu kļūtu tas pilots, kurš visilgāk nobraucis līderpozīcijā.Šajā gadsimtā literatūrā iecienīts kļuvis alternatīvās vēstures paņēmiens — uz reālu notikumu bāzes tiek aprakstīta situācija, kā būtu noticis, ja kaut kas būtu izmainījies vai parādītos kāds blakusfaktors. Interneta dzīlēs iespējams sameklēt F-1 alternatīvajai vēsturei ne mazums dažādu versiju. Šķiet, ka alternatīvo vēsturnieku visvairāk ekspluatētā tēma ir „Airtons Senna dzīvo un uzvar”, taču, pēc mūsu domām, tādā gadījumā būtu „atgriežami dzīvē” arī Džims Klārks, Johens Rinds, Fransuā Sevērs, Ronijs Petersons, Žils Vilenēvs, Elio de Andželiss, Stefans Belofs, kuri turpinātu startēt un uzvarēt, tāpēc F-1 čempionu saraksts izmainītos līdz nepazīšanai...

Savā alternatīvās vēstures versijā mēs nolēmām balstīties uz pavisam reāliem faktiem, tikai izslēdzot „neveiksmes faktoru”. Jo nav taisnīgi, ja pilotam, kurš izcīna līderpozīciju un lielāko sacīkstes daļu nobrauc priekšā visiem, nākas izstāties dažus apļus pirms finiša…

Tātad, mūsu versijā par čempioniem kļūst nevis apdomīgie „punktu kolekcionāri”, bet tikai visātrākie piloti — tie, kuri no „Grand Prix” distanču kopgaruma visvairāk kilometru nobraukuši priekšā pārējiem. Izrādās, no 50 pagājušā gadsimta F-1 sezonām 21 gadījumā mēs iegūstam citu pasaules čempionu! Lielākās F-1 leģendas — Džims Klārks, Džekijs Stjuarts, Airtons Senna, Alēns Prosts un Naidžels Mansels — nezaudē neko, viņi tikai iegūst savus pirmos titulus dažus gadus ātrāk. Taču vislielākie ieguvēji ir Stirlings Moss, Volfgangs fon Trips, Ronijs Petersons un Žils Vilenēvs, kuri reālajā dzīvē tā arī nekad nekļuva par čempioniem.

Mūsu alternatīvajā vēsturē pirmajās sešās F-1 sezonās par čempioniem kļūst tie paši piloti, kas reālajā dzīvē, bet 1956. gadā Stirlings Moss („Maserati”) pieveic autosacīkšu „El Maestro” Huanu Manuelu Fangio („Ferrari”), kļūstot par pirmo britu — pasaules čempionu. Nākamajā gadā Fangio revanšējas, gūstot savu ceturto un pēdējo titulu, taču 1958. gadā atkal nepārspēts ir Moss („Cooper”), kurš pieveic savu tautieti Maiku Hotornu („Ferrari”) un izcīna pirmo F-1 titulu ar britu automobili. 1959. gadā Stirlings Moss kļūst par trīskārtēju čempionu, uzvarot savu „Cooper” komandas biedru Džeku Brebhemu, kurš par čempionu kļūst nākamajā sezonā. 1961. gadā divu „Ferrari” komandas biedru divkaujā amerikāni Filu Hillu pārspēj vācu aristokrāts Volfgangs fon Trips, gūstot Vācijai F-1 titulu 33 gadus pirms Šumahera. Anglis Greiems Hills ar „BRM” uzvar 1962. gadā, bet nākamajā sezonā triumfē skots Džims Klārks („Lotus”), nobraucot līderpozīcijā 70 % no „Grand Prix” distanču kopgaruma. 1964. gadā Klārks pārliecinoši pieveic Džonu Sērtisu („Ferrari”), pēc gada viņš triumfē vēlreiz, kļūstot par trīskārtēju pasaules čempionu. 1966. gadā uzvar austrālietis Džeks Brebhems pats ar savas komandas „Brabham” formulu, bet 1967. gadā, pārspējot Deniju Halmu („Brabham”), Džims Klārks iegūst savu ceturto un pēdējo čempiontitulu. Nākamajā pavasarī viņš iet bojā avārijā Hokenheimā, bet cīņā par 1968. gada titulu jaunais skotu talants Džekijs Stjuarts („Matra”) pieveic angli Greiemu Hillu („Lotus”). Trešais paliek slavenais neveiksminieks (108 starti, 11 pjedestāli, nevienas uzvaras!) Kriss Eimons („Ferrari”), par kuru reiz kolēģis Andreti izteicies: „Ja Kriss strādātu kapos par izvadītāju, cilvēki vairs nemirtu!” Nākamajā gadā Stjuarts brauc līderpozīcijā katrās sezonas sacīkstēs un godam nopelna savu otro titulu. 

1970. gada septembrī Moncā bojā gājušais austrietis Johens Rinds („Lotus”) tomēr nekļūst par pirmo pēc nāves kronēto pasaules čempionu, jo alternatīvajā vēsturē par tādu jau kļuvis Volfgangs fon Trips. Diemžēl Rinds vispār nekļūst par čempionu, jo šajā sezonā ilgāk par viņu līderpozīcijā braukuši divi piloti — ne tikai Džekijs Stjuarts („Tyrrell”), kurš iegūst savu trešo titulu, bet arī Žakijs Ikss („Ferrari”). 1971. gadā Moncā uzvarētājs Pīters Getins finišā apsteidz Roniju Petersonu par 0,01 sekundi, visu distanci veicot ar vidējo ātrumu 242,6 km/h, bet pirmās piecas mašīnas finišā iebrauc vienā sekundē! Kopvērtējumā atkal triumfē Stjuarts. 1972. gadā Emersons Fitipaldi („Lotus”) nekļūst par visu laiku jaunāko (un pirmo brazīlieti) F-1 čempionu, jo viņu pārspēj „lidojošais skots” Džekijs Stjuarts, triumfējot piekto gadu pēc kārtas un kļūstot par 20. gadsimta dižāko F-1 pilotu! Taču nākamajā sezonā vēl ātrāks par leģendāro Stjuartu („Tyrrell”) ir „superzviedrs” Ronijs Petersons („Lotus”), pirmo reizi vēsturē aizvedot F-1 čempiona titulu uz Skandināviju. 1974. gadā Emersons Fitipaldi („McLaren”) zaudē titulu otro reizi, jo šoreiz ātrāks par viņu ir jaunais talants Nikijs Lauda („Ferrari”), gūstot pirmo čempiona titulu Austrijai. 1975. gadā F-1 aprindās par „superžurku” (viņa izvirzīto priekšzobu dēļ) dēvētais austrietis kļūst par divkārtēju pasaules čempionu. Kad 1976. gada avārijā Nirburgringā smagi apdegušais Lauda jau pēc piecām nedēļām atgriežas pie „Ferrari” formulas stūres, viņš tiek nodēvēts par drosmīgāko cilvēku pasaulē, bet Padomju Savienībā kļūst slavens kā „kapitālistu mežonīgo izpriecu upuris”. 1976. gada titulu iegūst britu pleibojs Džeimss Hants („McLaren”), kura kombinezonu starp sponsoru reklāmām rotā arī uzraksts „sekss — čempionu brokastis”. Diemžēl Lauda vairs nespēj atgūt bijušo ātrumu, un 1977. gadā F-1 pirmo reizi uzvar amerikānis Mario Andreti („Lotus”), kurš nākamajā sezonā šo panākumu atkārto. 1978. gada septembrī avārijā Moncā iet bojā Zviedrijas nacionālais varonis Ronijs Petersons, un nākamajā Zviedrijas parlamenta sēdē ar likumu tiek aizliegts valstī turpmāk rīkot F-1 sacīkstes. 



1979. gadā sezona sākas ar Žaka Lafita un „Ligier” dubultuzvaru, taču turpinājumā dominē sarkanie „Maranello rikšotāji”. Dižais stratēģis Enco Ferrari neierobežo publikas mīluli žilbinoši ātro kanādieti Žilu Vilenēvu, un viņš pārliecinoši pieveic pieredzējušo komandas biedru Džodiju Šekteru. Kad ASV GP izcīņas kvalifikācijā nepārtrauktā lietusgāzē Vilenēvs pārspēj Šekteru par 11 sekundēm aplī, Žaks Lafits rezumē visas šokētās F-1 sabiedrības viedokli: „Mēs zinām, ka nevienai cilvēciskai būtnei nav maģisku spēju, izņemot Žilu, — viņš nav no šīs pasaules.” 1979. gada 1. jūlijā Francijas GP Dižonā Žanpjērs Žabuī („Renault”) izcīna pirmo uzvaru ar turbomotoru, bet cīņā par 2. vietu starp Žilu Vilenēvu un Renē Arno tiek aizvadīta visu laiku skaistākā divkauja F-1 vēsturē. Sezonas nobeigumā ar četrām uzvarām izceļas austrālietis Alans Džonss („Williams”), un arī 1980. gada sākumā viņš šķiet neapturams. Taču drīz vien izaicinājumu pieņem Nelsons Pikē („Brabham”), kuram sezonas finišā izdodas izraut uzvaru un izcīnīt pirmo F-1 titulu Brazīlijai. Tiesa, ja nebūtu anulēti Spānijas GP izcīņas rezultāti, titulu iegūtu Džonss, taču Autosporta federācija ar šo žestu demonstratīvi parāda pasaulei, ka „F-1 nepieder Bērnijam Eklstonam” (šodien mēs labi zinām, ka tomēr pieder gan!). 1981. gadā Nelsons Pikē nespēj nosargāt titulu, un dramatiskā cīņā par franču pirmo pasaules čempionu kļūst jauniņais Alēns Prosts, braucot ar franču „Renault” formulu, turklāt šis ir pirmais F-1 čempiontituls, kas gūts ar turbomotoru! Traģiskajā 1982. gada sezonā Vilenēvs un Pironi — abi tobrīd pasaules ātrākie piloti — brauc „Ferrari” komandā, taču nevienam no viņiem neizdodas kļūt par čempionu — pēc Sanmarīno posma abi savā starpā vairs nesarunājas, Beļģijas sacīkstēs iet bojā Žils Vilenēvs, bet Vācijā smagi avarē Didjē Pironi. Tikmēr Alēns Prosts izmanto „Renault” turbomotora jaudas pārsvaru cīņā ar somu Keki Rosbergu („Williams”) un īru Džonu Vatsonu („McLaren”), iegūstot sev un Francijai jau otru čempiontitulu. Somijai līdz savam pirmajam titulam būs jāgaida vēl 16 gadi, līdz to iegūs Mika Hakinens. Pēc divu gadu pārtraukuma atgriežas leģendārais Nikijs Lauda, noslēdzot līgumu ar „McLaren” un kļūstot par vislabāk apmaksāto pilotu vēsturē, viņš pats to pamatojot šādi: „Par manu pilota meistarību jūs maksāsiet tikai vienu dolāru. Visu pārējo jūs maksāsiet par manu vārdu!” Par vārdu gan neviens nav gatavs maksāt Nelsonam Pikē, kuram bieži tiek pārmests par viņa neciešamo raksturu, izlaidīgo dzīvesveidu un naudaskāri, taču šim brazīlietim neviens nevar pārmest talanta trūkumu! 1983. gadā ar jaunu „BMW” turbomotoru „Brabham” formulā Pikē izdodas pieveikt Prostu, kurš pēc sezonas pamet „Renault” un pievienojas „McLaren” komandai. 1984. gadā Alēns Prosts ir ātrāks par savu pieredzējušo komandas biedru Nikiju Laudu un kļūst par trīskārtēju čempionu. Taču, līdz savam ceturtajam titulam „Profesoram” Prostam, kurš neapšaubāmi ir visgudrākais un viltīgākais, taču vairs ne ātrākais pilots pasaulē, būs jāgaida astoņi gari gadi.



Astoņdesmito gadu vidū turboēras jaudas dzīres sasniedz kulmināciju, F-1 sacīkšu bolīdi sver aptuveni 500 kg, bet motoru jauda sasniedz 1000 zirgspēku robežu, turklāt kvalifikācijas braucieniem vadošās komandas izmanto īpaši sagatavotus pusotra tūkstoša zirgspēku jaudas dzinējus, kuri paredzēti tikai dažiem superātriem apļiem, lai pēc tam izjuktu dūmu un liesmu mākonī. 1985. gadā Alēns Prosts („McLaren”) tikai epizodiski spēj iesaistīties cīņā ar diviem pasaules ātrākajiem pilotiem — somu Keki Rosbergu („Williams”) un brazīlieti Airtonu Sennu („Lotus”). Lai gan „Ziemeļjūras pirāts” Rosbergs uzstāda jaunu F-1 pasaules ātrumrekordu, britu GP kvalifikācijā, veicot Silverstonas apli ar vidējo ātrumu 259 km/h, par čempionu pirmo reizi kļūst pārsteidzoši talantīgais Airtons Senna, gūstot pēdējo čempiona titulu leģendārajai „Lotus” komandai. Jaunā brazīlieša talantu apbrīno visa F-1 pasaule, izņemot Nelsonu Pikē, kurš nespēj samierināties ar Brazīlijas pirmā pilota statusa zaudēšanu un Airtonu nicīgi dēvē par „Sanpaulu taksistu”. Gada pēdējās trijās „Grand Prix” sacīkstēs uzvar iepriekšējo sezonu lielais neveiksminieks anglis Mansels („Williams”), par kuru viņa iepriekšējās komandas vadītājs Pīters Varrs bija gatavs slēgt derības, ka Naidžels nekad neuzvarēšot nevienu „Grand Prix”. Nākamajās divās sezonās (1986./87.) ne Prosts, ne Senna vairs nespēj apturēt Lielbritānijas jauno elku Naidželu Manselu („Williams—Honda”). Tagad Naidžels ir ātrākais pilots pasaulē un izcīna divreiz vairāk uzvaru nekā viņa sīvākais sāncensis un komandas biedrs Nelsons Pikē, kurš kļuvis par vislabāk apmaksāto pilotu F-1 vēsturē, bet sacīkšu trasē nespēj attaisnot savu trīs miljonu sterliņu mārciņu lielo honorāru. Šie — Mansela izcīnītie — ir divi pirmie čempiona tituli Frenka Viljamsa komandai. 

Turpmākās četras sezonas (1988.—1991. g.) pēc kārtas par čempionu kļūst Airtons Senna („McLaren”), izcīnot daudzas skandalozas divkaujas gan ar Alēnu Prostu, gan ar Naidželu Manselu. Šie trīs superpiloti ir tik ļoti pārāki, ka visiem pārējiem atliek pavisam maz iespēju tikt pie kādas uzvaras pat atsevišķos posmos. 1991. gada Spānijas GP, Mansels un Senna aizvada vienu no slavenākajām divkaujām, visu finiša taisni 320 km/h ātrumā aukstasinīgi braucot riteni pie riteņa ar dažu milimetru atstarpi starp formulām. Šo divkauju uzvar Mansels, bet sezonas beigās par čempionu tiek kronēts Senna. 1992. gadā „britu lauva” Naidžels Mansels („Williams—Renault”) visus „satriec lupatās”, nobraucot līderpozīcijā 68 % no „Grand Prix” distanču kopgaruma un iegūstot čempiona titulu jau piecus posmus pirms sezonas beigām. Pēc triumfa sezonas Mansels pamet F-1, dodas uz Ameriku un ieraksta savu vārdu autosporta vēsturē kā pirmais pilots, kurš vienu pēc otra vinnējis abus prestižākos pasaules autosacīkšu seriālus — F-1 Eiropā un CART Amerikā. Pateicoties dzinēju piegādātāja „Renault” atbalstam, Alēns Prosts iesēžas „Williams” formulā, 1993. gadā iegūst savu ceturto titulu un aiziet pensijā. Nākamajā sezonā arī Senna beidzot tiek pie sen kārotās „Williams” mašīnas, taču tā viņam veiksmi neatnes. 1994. gada 1. maijā Sanmarīno GP izcīņā Imolā, braucot kā līderis, septītajā aplī viņš neierakstās Tamburello līkumā un ar ātrumu 310 km/h iebrauc mūžībā...

Gadsimta pēdējās 10 sezonās par čempioniem kļūst tie paši piloti, kas reālajā dzīvē. Interesanti, ka piecdesmitajos gados alternatīvais čempions trijos gadījumos atšķiras no reālā, nākamajā desmitgadē — četros, 70. gados alternatīvie čempioni jau ir sešās sezonās, bet 80. gados mums ir pat astoņas sezonas ar alternatīviem uzvarētājiem! Droši vien tas daudz ko liecina par F-1 cīņu atšķirīgo spraigumu atsevišķās desmitgadēs…

Mūsu alternatīvajā vēstures versijā lielākais ieguvējs ir Stirlings Moss, kura kontā tagad ir trīs pasaules čempionu tituli (1956., 1958., 1959. g.). Katrs pa diviem čempiontituliem papildus ieguvuši Džims Klārks (1964., 1967. g.), Airtons Senna (1985., 1989. g.) un Naidžels Mansels (1986., 1987. g.). Džekijs Stjuarts ieguvis trīs jaunus titulus (1968., 1970., 1972. g.), bet vienu zaudējis (1973. g.). Arī Alēns Prosts ieguvis trīs jaunus titulus (1981., 1982., 1984. g.), bet zaudējis divus (1986., 1989. g.). Nikijs Lauda ieguvis vienu jaunu titulu (1974. g.), bet divus zaudējis (1977., 1984. g.). 



Galu galā, par 20. gadsimta dižākajiem F-1 pilotiem ar pieciem čempiona tituliem kļūst Džekijs Stjuarts un Airtons Senna, pa četriem tituliem iegūst H.M. Fangio, Džims Klārks un Alēns Prosts, par trīskārtējiem čempioniem kļūst Stirlings Moss un Naidžels Mansels, bet pa diviem tituliem iegūst Alberto Askari, Džeks Brebhems, Nikijs Lauda, Mario Andreti, Nelsons Pikē, Mihaēls Šumahers un Mika Hakinens.

 

No AutoNews.lv arhīva

 Keke Rosbergs — „Ziemeļjūras pirāts”

Naidžels Mansels — viens pret visu pasauli

Stirlings Moss un viņa favorīti

Alans Džonss — „vēsais džeks” no ķenguru zemes

Airtona Sennas liktenīgā avārija

1. formulas alternatīvā vēsture






Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
Lukoil1.2531.2651.1140.565
Neste1.2371.2771.137-
Statoil1.2541.2771.1540.565