Nu jau 30 gadus F-1 pasaulē uz jautājumu — kāpēc Frenks Viljamss nekad nav apmierināts ar savas komandas pilotu sastāvu — pareizā atbilde ir: „Tāpēc, ka sastāvā nav Alana Džonsa!” Skarbais austrālietis, pirmais pasaules čempions „Williams” komandā, uz visiem laikiem kļuvis par visangliskākās F-1 komandas pilota ideālu. Kāds cilvēks īsti bija 1980. gada pasaules čempions?Viņš bija skarbs, bet godīgs, runāja maz, bet savus solījumus vienmēr pildīja, sacīkšu trasē nežēloja ne sevi, ne konkurentus, bet nekad un nekādos apstākļos nepārkāpa nerakstīto sacīkšu pilotu ētikas un goda kodeksu. Ikviens latvietis, kurš viņu pazītu, teiktu, ka Alans ir „kārtīgs vecis”, bet krievs bez šaubīšanās būtu gatavs ar viņu kopā iet izlūkos...



„Džonss bija īsts vīrs. Viņam nekad nebija vajadzīgs mentāls atbalsts vai motivācija. Viņš vienmēr bija tik spēcīgs un apņēmīgs, ka pats varēja motivēt jebkuru no mums”, atceras Frenks Viljamss. Komandas tehniskais direktors Patriks Heds reiz tēlaini salīdzināja Džonsu ar plēsīgu dzīvnieku sacīkšu auto kokpitā. No tā laika sacīkšu aprindās Alans iemantojis iesauku „The Animal”. Savus pretiniekus trasē viņš tiešām vajāja kā zvērs. Ja kāds Džonsa balto ķiveri manīja atpakaļskata spoguļos, tas zināja, ka uz žēlastību var necerēt. Nē, apdzīšanas manevros Džonss nebija tik azartisks un pārgalvīgs kā Naidžels Mansels. Taču austrālieša braukšanas maniere ideāli savienoja agresīvu drosmi un aukstasinīgu aprēķinu. Alans spēja savam pretiniekam pusi sacīkstes sēdēt astē un pacietīgi gaidīt, līdz nekļūdīgi varēs izmantot vienīgo iespēju veikt apdzīšanu. Daudzi šo Džonsa presingu neizturēja un agrāk vai vēlāk pieļāva kļūdas. Kā Nelsons Pikē 1981. gadā Monako. Tobrīd jauniņais Alēns Prosts kādā intervijā izteicās, ka Džonsa agresija trasē jau robežojoties ar emocionālu vardarbību.

„Skarbais vecis” Džonss tāds pats „vēsais džeks” palika arī ārpus mašīnas kokpita. Viņš vienmēr teica tieši acīs visu, ko domāja. Mūsdienu izpratnē viņš bija politnekorekts šovinists attieksmē pret ārzemniekiem (frančus saukāja par varžēdājiem) un tikpat nicīgi izteicās par sieviešu līdztiesību. Viņam ļoti garšoja „Fosters Lager” gaišais alus un cepta gaļa. Viņš nevairījās pat no kautiņiem, lai pierādītu savu taisnību. Reiz kādā Londonas bārā viņš iesaistījās kautiņā viens pret četriem, bet nākamajā rītā jau startēja F-1 sacīkstēs ar lauztu roku un spēja finišēt otrais (pamēģiniet ar lauztu roku nobraukt kaut vienu apli ar kartingu, tad sapratīsiet, ko tas prasa)! Kad pēc sacīkstes Beļģijā „Williams” boksos ielauzās karstasinīgais brazīlietis Nelsons Pikē, skaļi ālējās, apvainoja Džonsu par trasē notikušu vieglu sadursmi un draudēja viņam salauzt abas kājas, Alans pat nepiecēlās no krēsla, tikai mierīgi aicināja Nelsonu pienākt tuvāk un mēģināt izpildīt savus draudus tepat uz vietas...

Ceļa sākums

Alans Stenlijs Džonss dzimis 1946. gada 2. novembrī Melburnā, Austrālijā. Viņa tēvs Stens Džonss bija Austrālijas sacīkšu leģenda pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un savulaik pat aicināts pievienoties F-1 komandām „Ferrari” un „BRM”, taču izlēmis palikt Austrālijā, lai pieskatītu savu auto tirdzniecības biznesu un ģimeni. Mazais Alans visu bērnību pavadīja sacīkšu boksos un nekad savā dzīvē nebija iedomājies, ka varētu kļūt par ko citu kā tikai par sacīkšu pilotu. Jau 15 gadu vecumā viņš bija Austrālijas kartinga čempions. Taču Austrālijas ekonomiskā krīze 60. gadu beigās iznīcināja Stena Džonsa biznesu, un 1970. gadā Alans ar 50 mārciņām kabatā ieradās Londonā, lai izmēģinātu laimi Eiropā. Sākumā viņš nodarbojās ar lietotu minivenu tirdzniecību, lai iegūtu līdzekļus sacīkstēm. Pirmie starti pie vecas, apdauzītas formula „Ford” mašīnas stūres nebija veiksmīgi. Tad parādījās iespēja startēt ar „Lotus F-3” mašīnu, taču Alans avarēja Brendshečas trasē un lauza kāju. Tēvs Stens atlidoja no Austrālijas, lai sniegtu dēlam morālu atbalstu, un 1973. gadā F-3 sacīkstēs Silverstonā Alans beidzot izcīnīja savu pirmo uzvaru. Tieši pirms šīm sacīkstēm Stens Džonss 51 gada vecumā nomira ar infarktu, un dēla pirmais uzvarētāja vainags uz mājām Austrālijā tika nogādāts tēva zārkā.

Pirmās asinis

1973. gadā Alans Džonss kļuva par britu F-3 vicečempionu, nākamajā sezonā izcēlās ar labiem rezultātiem „Formula Atlantic” sacīkstēs un Britu GP izcīņas satelītbraucienā Brendshečā uzrādīja tik ātru apļa laiku, kas ļautu kvalificēties pēdējā rindā starp F-1 mašīnām. Viņš tika ievērots un 1975. gadā saņēma uzaicinājumu startēt F-1 ar privātu „Hesketh” formulu. Pēc četrām sacīkstēm komanda bankrotēja, taču Džonss sezonu pabeidza Greiema Hilla komandā, izcīnot savus pirmos punktus par 5. vietu Nirburgringā. Nākamajai sezonai viņu nolīga Džons Sertīss, taču drīz vien atklājās abu vīru spēcīgo raksturu nesaskaņas, un arī Sertīsa TS19 mašīna ar „Durex” prezervatīvu reklāmu uz sāniem izrādījās konkurētnespējīga. Džonss pēc sezonas pameta komandu ar vārdiem: „Ja mana vienīgā iespēja būt F-1 ir šajā komandā, tad es labāk izvēlos nebūt F-1!” Likās, ka ar to pašu viņa īsā F-1 karjera ir galā, taču otru iespēju pavēra traģēdija — Dienvidāfrikas GP sacīkstēs gāja bojā talantīgais brits Toms Praiss, un „Shadow” komanda Džonsam piedāvāja viņa vietu. Sezonas beigās Austrijas GP izcīņā slapjā trasē Alanam ar bezbailīgu braukšanu izdevās pārspēt pašu Nikiju Laudu un izcīnīt „Shadow” komandai pirmo un vienīgo uzvaru tās vēsturē — visai F-1 pasaulei tas bija šoks! Sacīkšu organizatori pat nebija iedomājušies, ka uzvarēs austrālietis, viņiem nebija himnas ieraksta, ko atskaņot. Labi, ka austrieši ir muzikāla tauta, un pūlī pie pjedestāla atradās kāds iedzēris līdzjutējs ar trompeti, kurš par godu uzvarētājam nospēlēja... „Happy birthday to you”. Sezonu Alans pabeidza 7. vietā kopvērtējumā un saņēma piedāvājumu no „Ferrari”, kurus tikko bija pametis Lauda. Taču, apsvēruši savus biznesa plānus Ziemeļamerikā, itālieši tomēr deva priekšroku kanādietim Žilam Vilenēvam. Saņēmis atraidījumu, Alans devās uz sarunām ar mazpazīstamo Frenka Viljamsa komandu, kurai tobrīd vēl nebija nevienas uzvaras. Džonsam patika komandas ambīcijas un vienkāršā, pārdomātā „FW06” konstrukcija, taču vēl lielāku iespaidu uz viņu atstāja „Fly Saudia” logo uz mašīnas antispārna, lai gan arābu aviokompānija tobrīd vēl nebija samaksājusi Viljamsam ne centa. 1978. gada sezonu Džonss aizvadīja transatlantiskos pārlidojumos, aizvadot 16 sacīkstes F-1 čempionātā ar „Williams” un 9 sacīkstes „CanAm” seriālā ar „Haas-Hall” komandas monstrozo „Lola T333Cs”, kas bija apgādāts ar pieclitrīgu „Chevrolet” dzinēju, uzvarēdams piecās, un kļuva par „CanAm” čempionu.

No lūzeriem par čempioniem

„Williams” komandā Alans Džonss sastapa radniecīgas dvēseles — cīnītājus. Frenks Viljamss alka pierādīt, ka viņš F-1 pasaulē nav mūžīgais lūzeris, tāpat Patriks Heds — ka spēj radīt konkurētspējīgu F-1 bolīdu. Tikpat stipri Alans vēlējās pierādīt, ka ar pasaules labākajiem pilotiem spēj sacensties kā līdzīgs ar līdzīgiem. Šie vīri savu mērķu sasniegšanai bija gatavi strādāt dienu un nakti, un smagā darbā tika radīts čempionauto FW07. 1979. gada Beļģijas GP izcīņā pirmo reizi komandas vēsturē Džonsa vadītā „Williams” mašīna izrāvās līderpozīcijā, vēlāk Britu GP izcīņā Džonss pirmo reizi ieguva „pole position”. Taču līdz tik ļoti gaidītajai pirmajai uzvarai katru reizi nedaudz pietrūka. Vācijā Džonss, kādā virāžā pārdroši apdzenot abas jaudīgās „Renault” turbomašīnas, no trešās pozīcijas izrāvās uz pirmo un ar katru apli palielināja pārsvaru. Taču, kad uzvara jau bija rokas stiepiena attālumā, sabojājās motora dzesēšanas sistēma un pirmo GP uzvaru „Williams” komandai izcīnīja otrais pilots — pieredzējušais Klejs Regaconi. Alans bija tik ļoti satriekts, ka atteicās piedalīties komandas ballītē... Tomēr nepiekāpīgais austrālietis pierādīja, ka ir ātrākais vīrs pie „Williams” stūres, sezonas izskaņā uzvarot trīs sacīkstēs pēc kārtas. Nākamajā gadā veterānu Regaconi nomainīja bijušais „Ferrari” pilots Karloss Reitemans, taču neapšaubāms komandas līderis bija Alans Džonss, kurš ar 5 uzvarām kļuva par 1980. gada pasaules čempionu. Patiesībā jau tosezon viņš uzvarēja 7 reizes. Tomēr Austrālijas GP izcīņa nebija iekļauta čempionāta kalendārā, bet Spānijas GP izcīņas rezultāti anulēti divu autosporta organizāciju — FISA un FOCA — savstarpējo ķīviņu dēļ. „Visās F-1 rekordu grāmatās rakstīts, ka esmu uzvarējis 12 reizes, bet es pats labi zinu, ka 13. Spānijā nobraucu 200 jūdžu sacīkstēs, pirmais šķērsoju finiša līniju, saņēmu uzvarētāja kausu no karaļa Huana Karlosa rokām, bet tad atnāca kaut kāds franču idiots (FIA Prezidents Ž.M. Balestre) un paziņoja, ka nekas nav bijis!”, tā savā stilā notikušo atceras Džonss. Tieši atņemtā Spānijas uzvara noturēja čempionāta intrigu — Džonss vai Pikē — līdz sezonas priekšpēdējām sacīkstēm Kanādā. Kad jaunais čempions Monreālā kāpa uz goda pjedestāla, apkārtējie viņa sejā nemanīja šim brīdim atbilstošu prieka izteiksmi, jo Alans tobrīd vairāk par visu vēlējās, kaut tēvs būtu dzīvs un varētu redzēt savu dēlu pasaules čempiona godā...

Nodevība netika piedota

Pirms 1981. gada sezonas Frenks Viljamss ar saviem pilotiem vienojās par komandas taktiku — Džonss saglabāja pirmā pilota statusu, bet Reitemanam bija jāpiesedz aizmugure. Pirmajās sacīkstēs taktika nostrādāja perfekti — Džonss uzvarēja, apdzenot Reitemanu, kurš finišēja otrais. Nākamā bija Brazīlijas GP izcīņa, kurā abas „Williams” mašīnas atkal izrādījās ātrākās. No starta pirmais aizbrauca Reitemans. Tolaik pilotiem vēl nebija nodrošināti radiosakari ar komandas vadību, tādēļ „Williams” komanda no boksiem saviem pilotiem rādīja tāfeli ar nepārprotamu norādi „JONES — REUT”, kas apzīmēja paredzamo finiša kārtību. Džonss paļāvās, ka komandas otrais numurs ievēros instrukciju, bet tobrīd jau 39 gadus vecais Reitemans, kurš visu savu karjeru dažādās komandās bija aizvadījis otrā pilota statusā, izlēma, ka šī ir viņa pēdējā iespēja kļūt par čempionu, un nemaz negrasījās piekāpties. Alans Džonss finišēja otrais, bet komandas biedra nodevību nespēja saprast un piedot. Jo viņš bija nācis no skarbas zemes, kur vīra godavārds tiek vērtēts augstāk par likumu. Viņš bija tik sarūgtināts, ka pat neieradās uz apbalvošanas ceremoniju, un tas bija F-1 pasaulē vēl nepieredzēts skandāls. Nākamās bija sacīkstes Karlosa mājās — Argentīnā, kur, parādoties Džonsam, vidējo pirkstu rādija ne tikai trases apkalpotāji, bet pat taksometra šoferi, kas bija viņu atpazinuši uz ielas... Turpmāk visas sezonas garumā Reitemans bija tikai vēl viens konkurents, ar kuru Džonss izcīnīja niknas cīņas katrā trasē. Sezonas laikā abu komandas biedru savstarpējā komunikācija „sveiki-labdien” līmenī turpinājās, taču — kad Reitemans piedāvāja Džonsam uz atvadām „norakt kara cirvi”, skarbais austrālietis atbildēja: „Jā, noroc to pats sev pakaļā!” Tieši sāncensība ar partneri paņēma pārāk daudz punktu un neļāva Džonsam aizstāvēt savu titulu. Pirms pēdējā posma Lasvegasā par čempionu varēja kļūt vai nu Reitemans, vai Nelsons Pikē no „Brabham” — kurš finišēs augstākā vietā. Sarūgtinātais Džonss jau bija paziņojis, ka pēc sezonas pametīs F-1, šīs bija viņa pēdējās sacīkstes, un viņš tās aizvadīja spoži — startējot no „pole position” un ne brīdi neatdodot līderpozīciju. Abi titula pretendenti todien nemaz nespīdēja — Pikē ar mokām finišēja piektais un no pārguruma pievēma savu ķiveri. Reitemans pat nespēja iekļūt pirmajā sešniekā, un Džonss piedzīvoja saldāko atriebību, apdzenot savu komandas biedru par veselu apli.

Sacīkstes bija dzīve, pārējais — tikai gaidīšana

Alans Džonss F-1 sacīkstes pameta, būdams pašā spēku pilnbriedā. Viņš vairs negribēja atrasties pasaulē, kur „vīrs un vārds” neko nenozīmē. Tobrīd likās, ka mājās — Austrālijā — zāle ir zaļāka, viņš bija nolēmis nopirkt rančo un kļūt par fermeri... Taču, ieradies mājās, jau pēc dažām stundām Džonss esot saķēris galvu un teicis: „Johaidī, ko gan es esmu izdarījis!” Jaunizceptais fermeris bez autosacīkstēm, protams, nespēja — 1982. gadā viņš piedalījās Austrālijas čempionātā GT klasē ar „Porsche 935” un viegli uzvarēja visos 9 posmos. Rudenī Džonsa rančo atskanēja telefona zvans no Itālijas. Avārijā Hokenheimā abas kājas bija sašķaidījis Didjē Pironi, un „Ferrari” piedāvāja austrālietim Pironi vietu uz atlikušo sezonas daļu. Alans atcerējās 1978. gadā piedzīvoto „Ferrari” atteikumu un apstiprinošu atbildi uzreiz nedeva. Tikmēr „Ferrari” pieņēma Mario Andreti, kurš jau pirmajās sacīkstēs Moncā ieguva „pole position”. Tagad Džonss savu neizlēmību nožēlo: „Būtu es Moncā ar „Ferrari” ieguvis „pole position”, visu atlikušo dzīvi varētu jebkurā itāliešu restorānā pusdienot uz saimnieka rēķina!” Nākamo iespēju atgriezties Alans vairs garām nelaida —1983. gadā Longbīčā viņš izgāja uz starta „Arrows” komandas sastāvā, pat par spīti mēnesi iepriekš kritienā no zirga lauztajai kājai. Sacīkstes neizdevās, un Džonss paškritiski atzina, ka pie vainas bijušas iepriekšējā vakara atgriešanās svinības ar pārāk lielu alus daudzumu... 1985. gada vasarā Džonsu Austrālijā apmeklēja Karla Hāsa slavenās „Indycar” komandas pārstāvis, kurš stāstīja, ka ar Amerikas astotās lielākās korporācijas „Beatrice” atbalstu šī komanda gatavojoties iekarot F-1, un piedāvāja viņam pilota vietu. Džonsa piekrišanu galvenokārt noteica tas, ka „Beatrice Haas Lola” F-1 komandas debija bija paredzēta tieši Austrālijas GP izcīņā. Lai gan komandai bija visi nepieciešamie komponenti — „Beatrice” nauda, „Ford” jaunie turbodzinēji un „Lola” šasija —, šī kombinācija nenostrādāja, un sarkanzilās mašīnas divu sezonu laikā tā arī nekļuva konkurētspējīgas. Vienīgi 1986. gadā Austrijā Džonsam izdevās pietuvoties līderiem, finišējot 4. pozīcijā. Džonss saņēma labu atalgojumu, taču braukšana vairs nesniedza gandarījumu, un pēc 1986. gada Austrālijas GP izcīņas viņš beidza F-1 karjeru uz visiem laikiem: „Ja nevaru dabūt vietu „Williams”, „McLaren” vai „Ferrari”, tad šī spēlīte mani vairs neinteresē! ”



F-1 Sezonas 1975.—1981. g., 1986. g., atsevišķas sacīkstes 1983., 1985. g.

Sacīkstes 117,

Uzvaras 12 (13)

Pjedestāli 24

„Pole position” 6

Ātrākie apļi 13

F-1 čempiona tituls 1980. g.

„CanAm” čempiona tituls 1978. g.