Ja Holivuda savu „pirātu sāgu” būtu uzņēmusi 20 gadus agrāk un tās darbību no Karību salām pārceltu uz skarbo Ziemeļjūru, tad galvenā pirāta Džeka Sperova lomai būtu grūti atrast labāku kandidātu par somu autobraucēju Keki Rosbergu.Gari, blondi, allaž izspūruši mati, kuplas ūsas, mūžīgā cigarete mutes kaktiņā, jūrnieka grīļīgā gaita un uzspēlēti bravūrīga izturēšanās — šim somu pilotam piemita gandrīz vai rokmūziķa tēls un attieksme…

F-1 vēsturē viņš palicis ne tikai kā 1982. gada pasaules čempions, kurš togad uzvarējis tikai vienu „Grand Prix” sacīksti, bet arī kā viens no pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu aizraujošākajiem pilotiem, kurš, allaž braucot uz riska robežas un demonstrējot pārsteidzošu mašīnas kontroli precīzās sānslīdēs, ar veco „Cosworth DFV” atmosfērisko dzinēju spēja turēt līdzi konkurentiem ar divreiz jaudīgākiem turbomotoriem. Kad beidzot Keke pats tika pie turbodzinēja, viņš šokēja visu F-1 pasauli, 1985. gada britu „GP” kvalifikācijā veicot Silverstonas apli ar vidējo ātrumu 259 km/h, un šis ātrākais aplis F-1 vēsturē palika nepārspēts 17 gadus! Daiļrunīgākie sacīkšu apskatnieki tolaik rakstīja, ka pārdrošais somu karstgalvis ar savu auto sacīkšu trasē rīkojoties kā pirāts ar kaujas zobenu…



Keijo Eriks Rosbergs piedzima 1948. gada 6. decembrī Stokholmā, kur mācījās abi viņa vecāki — studenti no Somijas. Pēc mācībām atgriežoties dzimtenē, tēvs strādāja par veterinārārstu, bet māte — par ķīmiķi. Kā jau daudzas somu ģimenes, viņi abi brīvdienās piedalījās amatieru rallijos. Mazais Keijo pirmo autobraukšanas pieredzi ieguva piecu gadu vecumā. Spēlējoties uz piebraucamā ceļa atstātajā tēva mašīnā, viņš nejauši ieslēdza aizdedzi un ietriecās aizvērtajās garāžas durvīs. Par spīti šai bēdīgajai pieredzei, Keijo jau pamatskolas vecumā nopietni aizrāvās ar kartingu un šajā sporta veidā kļuva par vienu no labākajiem — piecas reizes uzvarēja Somijas čempionātā, bet 1973. gadā kļuva arī par Skandināvijas un Eiropas čempionu. Taču toreiz viņš savu dzīves mērķi ar autosportu vēl nesaistīja, jo vēlējās kļūt par zobārstu vai programmētāju. Pēc kartinga nākamais solis bija „Formula Super Vee”, kurā Rosbergs 1975. gadā startēja 21 sacīkstēs un 10 no tām uzvarēja.

Ar katru sezonu viņš pieņēma aizvien jaunus izaicinājumus jaunās sacīkšu klasēs un čempionātos, turklāt jaunais soms nekad nebrauca par savu naudu — viņa startus jau kopš paša sākuma apmaksāja sponsori. 1978. gadā Keijo 36 nedēļas nogales pavadīja trasēs, startējot 41 sacīkstēs piecos kontinentos. Pārstāvot amerikāņa Freda Operta komandu, jaunais soms kļuva par „Formula Atlantic” vicečempionu, „Formula Pacific” sērijas uzvarētāju un Eiropas F-2 čempionātā ieguva 5. vietu. Tobrīd jau plāni par nopietnu profesiju bija atlikti uz nezināmu laiku un visās anketās ailītē „profesija” viņš rakstīja „autosportists”. Un izrādījās, ka ar šo profesiju var pat nopelnīt itin pieklājīgu iztiku. Rosbergs pats bija izstrādājis savu „maizes un sviesta teoriju” — maize no sacīkšu ienākumiem, sviests — no pārējiem, kas nozīmēja gan piedalīšanos sponsoru mārketinga aktivitātēs, gan tiešu iesaistīšanos reklamējamo preču un pakalpojumu pārdošanas procesā. Biznesa interešu vadīts, Keijo kļuva par Keki, jo likās, ka internacionālajiem sponsoriem šo vārdu būs vieglāk izmantot savās mārketinga aktivitātēs.

Keke Rosbergs tomēr nebija pirmais somu F-1 pilots. Pirms viņa bija Leo Kinnunens, kurš pēc panākumiem rallija un sportskāru sacensībās ar somu sponsoru atbalstu sēdās vecā „Surtees TS16” formulā ar uzrakstu „Flying Finn” uz sāniem un 1974. gada sezonā piedalījās sešās GP izcīņās, kvalificējoties startam gan tikai vienu reizi. Otrais „lidojošais soms” Keke Rosbergs F-1 debitēja salīdzinoši vēlu — 29 gadu vecumā. 1978. gada sezonu viņš uzsāka „Theodore” komandā. Jau savā otrajā startā debitants piesaistīja uzmanību — par spīti „Theodore” formulas konkurētnespējai un pateicoties nepārtrauktām lietusgāzēm, viņam izdevās pārspēt pašu Emersonu Fitipaldi un uzvarēt „BRDC International Trophy” sacīkstēs Silverstonā, kas gan nebija iekļautas čempionātā. Sezonas otro pusi Keke aizvadīja citā tikpat bezcerīgā komandā — „ATS”, bet nākamo sezonu uzsāka reiz slavenajā „Wolf” vienībā, kura tobrīd jau atradās uz sabrukuma robežas.

1980. gadā Rosbergs startēja Fitipaldi komandas sastāvā un jau pirmajā startā izcīnīja pirmo pjedestālu ar 3. vietu Argentīnā, taču nākamajā gadā palika „uz nullīti” — Fitipaldi beidzās nauda un komandas mašīna kļuva pavisam bezcerīga. Rosbergam tobrīd jau bija 33 gadi, un likās, ka pēc četrām sezonām trešā ešelona vienībās viņa F-1 karjerai pienākušas beigas. Taču, par spīti pieticīgajiem panākumiem F-1, par dzīvi Keke nevarēja sūdzēties — viņam tobrīd piederēja savrupmāja Minhenē, neliela muižiņa Anglijā, brīvdienu māja Austrijā un vasarnīca Ibicā, kā arī personīgā lidmašīna un neliela eksotisku superkāru kolekcija.

Un tad, dažas dienas pirms 1982. gada sezonas sākuma, pie Kekes atnāca Lielā Iespēja — „Williams” komandas piedāvājums! Frenks Viljamss līdz pašam pēdējam brīdim bija centies pārliecināt savu 1980. gada pasaules čempionu Alanu Džonsu piedot komandas biedra Karlosa Reitemana nodevību un nepamest F-1, taču skarbais austrālietis savu lēmumu nemainīja. Protams, Frenks zināja, ka neviens nespēs aizstāt nepārspējamo Džonsu, viņš tikai meklēja otro pilotu līdzās Reitemanam, un tobrīd Rosbergs bija vienīgais, kas palicis bez līguma. „Williams” komandā Keke Rosbergs pirmo reizi savā karjerā tika pie konkurētspējīgas F-1 mašīnas, un viņš nekautrējās šo iespēju izmantot, jau pirmajā startā finišējot piektajā pozīcijā, bet otrajās sacīkstēs iegūstot trešo starta vietu un sasniedzot finišu otrais (vēlāk gan sekoja diskvalifikācija par mašīnas svara neatbilstību). Pēc diviem posmiem „politisku nesaskaņu dēļ” komandu pameta Reitemans, bet neviens nesēroja, jo Keke tobrīd jau bija iemantojis visa tehniskā personāla uzticību, kuru viņš prata attaisnot ar finišu otrajā pozīcijā turpmākajos divos posmos pēc kārtas. Togad ar turbodzinējiem apgādātās „Ferrari”, „Renault” un „Brabham” mašīnas bija krietni jaudīgākas par citām, taču tām vēl pietrūka izturības. Rosbergs no vecā labā „Cosworth DFV” atmosfēriskā dzinēja spēja izspiest vairāk nekā jebkurš cits un kvalifikācijā parasti bija par aptuveni sekundi aplī ātrāks nekā nākamais pretendents bez turbodzinēja. Britu „GP” kvalifikācijā Keke pat pamanījās apsteigt visas turbomašīnas un sensacionāli izcīnīt „pole position”, taču startā noslāpa, trasē aizbrauca kā pēdējais un veica varonīgu iedzīšanu, līdz bija spiests izstāties degvielas padeves defekta dēļ.

Togad F-1 sacensību spriedze bija īpaša, jo čempionāta 16 posmos bija 11 dažādi uzvarētāji un neviens pilots neuzvarēja vairāk par divām sacīkstēm sezonā. Rosbergs visu sezonu brauca stabili, izcīnīja vienu uzvaru, trīs otrās un divas trešās vietas, vēl četras reizes finišēja punktos, bet izstājās tikai trīs reizes. Jā, Keke togad vinnēja tikai vienu sacīksti — Šveices „GP” Dižonā, pēdējā aplī ar pārdrošu manevru apsteidzot Alēnu Prostu, bet viņš varēja uzvarēt arī Beļģijā, kur pievīla riepas, un Austrijā, kur Elio de Andželiss izrāva uzvaru ar 0,05 sekunžu pārsvaru. Čempionāta līderpozīcijā Keke nokļuva tikai pēc savas pirmās uzvaras, kad līdz sezonas finišam bija atlikuši vairs tikai divi posmi. Itālijā viņš finišēja astotais un palika bez punktiem, bet pēdējā sacīkstē Lasvegasā, braucot ar vēsu galvu, finišēja piektais un ieguva tik nepieciešamos divus punktus, lai kļūtu par pirmo somu — F-1 pasaules čempionu! Nākamajā rītā kāds britu laikraksts savai F-1 reportāžai uzlika virsrakstu „Keke — The Coolest Man In Vegas”.

Atceroties 1982. gada sezonu, Keke stāsta, ka togad katru apli braucis uz naža asmens, bet nākamajā sezonā, kad konkurentu turbomotori bija kļuvuši vēl jaudīgāki, bet „Williams” joprojām izmantoja atmosfērisko „Cosworth” dzinēju, vēl vairāk pārsniedzis saprātīga riska robežas: „Togad es biju ātrāks kā jebkad visā manas karjeras laikā. Es taču biju čempions un vienkārši nespēju pieļaut domu, ka mani varētu pārspēt kāds cits. Cīnoties ar turbomašīnām, es biju gatavs pārsniegt jebkuras riska robežas.” 1983. gada sezona iesākās ar „pole position” Brazīlijā un ugunsgrēku boksos degvielas uzpildes laikā, bet Keke tomēr spēja finišēt otrais, lai vēlāk tiktu diskvalificēts par mašīnas iestumšanu pēc nelaimīgā boksu apmeklējuma. Sezonas pirmajā pusē pārgalvīgais soms pierakstījās ekskluzīvajā Monako „Grand Prix” uzvarētāju klubiņā, finišēja otrais Dalasā, guva punktus arī četros citos posmos un uz čempionāta ekvatora tikai par 5 punktiem atpalika no līdera Alēna Prosta. Diemžēl sezonas otrajā pusē ātrajās trasēs ar atmosfērisko dzinēju vairs punktos iebraukt nebija iespējams. Pirms pēdējā posma Rosbergs beidzot tika pie ilgi kārotā „Honda” turbodzinēja un jauno mašīnu tās debijas sacīkstēs spēja aizvadīt līdz finišam piektajā vietā.

Nākamā sezona tomēr sagādāja vilšanos — atklājās, ka „Honda” V6 turbodzinējs bija spēcīgs, bet neatsaucīgs un īsti negāja kopā ar „Williams” FW09 šasiju, bet galvenā nelaime — tas bija neizturīgs. Pēc sacīkstes Austrijā Rosberga pacietības mērs bija pilns un viņš uz kāda žurnālista jautājumu atbildēja: „Man nav atļauts stāstīt, ko es domāju par savu mašīnu, bet, ja es varētu, tad teiktu, ka tā ir īsta sūdukaste.” Lai arī vārdos cinisks, iesēdies mašīnas kokpitā, Keke allaž brauca ar simtprocentīgu atdevi, par ko tika atalgots ar uzvaru Dalasas ielu trasē pēc niknas divkaujas ar Manselu.

1985. gadā „Williams” komandā pieredzējušā Žaka Lafita vietā par Rosberga jauno komandas biedru kļuva Naidžels Mansels. Iepriekšējais Mansela komandas biedrs De Andželiss savu draugu Keki brīdināja, ka Manselam piemītot pārsteidzoša spēja radīt ap sevi problēmas. Arī „Lotus” komandas šefs Pīters Varrs bija gatavs saderēt uz visu naudu par to, ka Mansels nekad neuzvarēšot nevienās sacīkstēs, taču sezonas pirmajos trijos posmos Rosbergs bija spiests izstāties, bet Mansels izcīnīja divas piektās vietas. „Williams” tehniskais direktors Patriks Heds bieži pārmeta Rosbergam, ka viņš jebkuru mašīnu „notriecot līdz nāvei”, un vasarā Rosbergs noslēdza līgumu nākamai sezonai ar „McLaren” komandu. Iespēja tikt pie mašīnas, kas pēdējās divās sezonās guvusi čempiontitulu, likās vilinoša, tāpat kā iespēja vienādos apstākļos samērot spēkus ar Alēnu Prostu. Savukārt „McLaren” komandas ģenerālsponsoram kaislīgais smēķētājs, atraktīvais blondais soms, kurš pat pitstopa laikā pamanījās ievilkt pāris dūmu no mehāniķa pasniegtās cigaretes, bija atradums — īstais „Marlboro Man”!

Sezonas otrajā pusē „Williams” „Honda” turbomotors beidzot bija izslimojis bērnu slimības, un tad kļuva acīmredzams, ka Keke ir vienīgais pilots, kurš ātruma ziņā spēj turēt līdzi Airtonam Sennam! Ja vien izturēja mašīna, viņš finišēja uz pjedestāla — uzvarēja Detroitā un izcīnīja otro vietu Francijā. Eiropas GP izcīņā Brendshečā cīņā par līderpozīciju Airtons Senna bloķēja Rosberga veikto apdzīšanas manevru, pēc vieglas sadursmes „Williams” formula sagriezās, un Keke zaudēja veselu apli. Pēc boksu apmeklējuma viņš izbrauca trasē tieši priekšā Airtonam, kuram cieši sekoja Mansels. Taktiski piebloķējot Sennas formulu, Keke ļāva izvirzīties brauciena vadībā Manselam, kurš beidzot tika pie savas pirmās „Grand Prix” uzvaras. Atlikušajos divos sezonas posmos Mansels vairs nebija apturams! Dienvidāfrikā viņš guva pārliecinošu uzvaru, startējot no „pole positon”, bet Keke finišēja otrais. Arī Austrālijā lielāko distances daļu pārliecinošs līderis bija Mansels, taču neilgi pirms finiša neizturēja viņa formulas transmisija, un uzvaru guva komandas biedrs Rosbergs. Gluži tāpat kā savulaik Alans Džonss, arī Keke no „Williams” komandas atvadījās ar uzvaru! Iespējams, šis bija augstākais punkts viņa karjerā — trešā vieta čempionāta kopvērtējumā, pirmo reizi vinnētas divas sacīkstes sezonā, iekarota visu konkurentu cieņa un visu F-1 līdzjutēju apbrīns.

Sezonas otrajā pusē „Williams” duets Rosbergs/Mansels bija ne tikai pierādījuši, ka ir divi no trim ātrākajiem pilotiem pasaulē, bet arī kļuvuši par labiem draugiem. Ja šis „Williams” līdzjutēju „sapņu komandas” sastāvs tiktu saglabāts, varam gandrīz nešaubīties, ka viens no viņiem būtu ieguvis 1986. gada pasaules čempiona titulu, bet nākamajā sezonā droši vien abi mainītos lomām, turklāt dzinēju piegādātājs „Honda” būtu apmierināts ar diviem iegūtiem čempiontituliem un pagarinātu līgumu ar „Williams”…

Diemžēl reālajā dzīvē Rosbergam jau bija kabatā līgums uz nākamo sezonu ar „McLaren”, bet Frenks Viljamss par rekordlielu atalgojumu (trim miljoniem mārciņu) bija nolīdzis Nelsonu Pikē. Lai gan „Williams-Honda FW11” mašīnas 1986. gadā pārliecinoši dominēja sacīkšu trasēs, Mansela un Pikē savstarpējās antipātijas un nesamierināmā sāncensība noveda pie tā, ka par čempionu kļuva „McLaren” pilots Alēns Prosts. Keke Rosbergs, kurš „Williams” vienībā četrās sezonās bija pārspējis visus savus komandas biedrus, „McLaren” sastāvā jau no paša sākuma bija otrā pilota statusā.

Sezona sagādāja vilšanos, pirmo reizi kopš 1982. gada Keke neguva nevienu uzvaru. „McLaren” MP4/2C formula, kas bija konstruēta un regulēta atbilstoši Prosta mierīgajam, precīzajam braukšanas stilam, daudz agresīvāk braucošajam Rosbergam šķita nepietiekami pagriežama līkumos, jo nekādi nebija piedabūjama mesties sānslīdē. Tikai pēdējos posmos mehāniķi saprata, ka Rosbergam neder Prosta regulējumi, un sāka uzklausīt Kekes vēlmes. Sezonas finišā Austrālijā Rosbergs bija atguvis savu bijušo ātrumu un izrāvās brauciena vadībā, taču uzvarēt neļāva riepas plīsums — Keke savā pēdējā braucienā izstājās no līderpozīcijas. Viņš bija izlēmis beigt savu F-1 karjeru.

Droši vien šo lēmumu ietekmēja arī tuvākā drauga Elio de Andželisa nāve, kurš maijā avarēja „Brabham” komandas izmēģinājumu braucienā Francijā. Rosbergs pats savu aiziešanu no F-1 skaidroja ar „pārdegšanu”, jo viņa agresīvais braukšanas stils, visu laiku balansējot uz naža asmens, tērēja daudz vairāk fizisko un emocionālo resursu nekā citiem — rāmākiem — braucējiem. Un tomēr dažās vēlāko gadu intervijās Keke izteicies, ka laikam tomēr pametis F-1 pārāk ātri. Turpinot ģimenes tradīcijas, šobrīd F-1 startē Kekes Rosberga dēls Niko Rosbergs.