Stirlings Moss un viņa favorīti
Pievienots: 9. decembrī 2012 17:22 | Autors: Agnis Krauja. | Komentāri: (3)
Autosports Latvijā ir trešais populārākais sporta veids pēc hokeja un sieviešu basketbola, un par to esam pārliecinājušies arī mēs. Kopš „Autoinfo” sāka publicēt materiālus par autosporta virsotnes — 1. formulas — autosacīkšu vēsturi, esam saņēmuši daudzas lasītāju atsauksmes.
Jaunās paaudzes F-1 fani pat sakās sapratuši, ka F-1 nesākās un nebeigsies ar Šūmaheru, un iesaka mums turpināt rakstīt par pagātnes leģendām, kā arī publicēt pasaules visu laiku labāko pilotu sarakstu. Pieredzējušāki autosporta līdzjutēji gan uzskata, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi salīdzināt dažādu laikmetu saīkšu pilotus, jo Fangio un Klārks nekad nav sacentušies ar Sennu, Prostu un Šūmaheru... Jo, kā gan var salīdzināt jocīgās 50. gadu retroformulas ar priekšā novietoto dzinēju, 60. gadu britu „garāžistu” darinātās vieglās, ātrās un nedrošās konstrukcijas, 70. gadu aerodinamisko eksperimentu radītos antispārnotos bolīdus, 80. gadu turboēras 1000 zirgspēku monstrus, 90. gadu datorizētos tehnoloģiskos šedevrus ar mūsdienu F-1 mašīnām? Un kurš gan var iedomāties mūsdienu F-1 pilotus sacenšamies pagājušā gadsimta piecdesmito vai sešdesmito gadu Moncā vai Nirburgringā? To laiku sacīkšu mašīnās neviens mūsdienu pilots, pieradis pie pavisam cita līmeņa drošības standartiem, iekšā nekāptu un nevienā tā laika trasē nebrauktu. Jo, no mūsdienu viedokļa raugoties, visi F-1 piloti tolaik bija īsti maniaki! Un, neapšaubāmi, pirms 50 gadiem uzvarai bija liels sakars ar drosmi, varbūt pat lielāks nekā ar sacīkšu mašīnas tehniskajām priekšrocībām. Jā, un „veco laiku” piloti nekāpa F-1 mašīnās, tikko sasnieguši pilngadību. Tie bija nobrieduši vīri, jo F-1 tolaik bija īstu vīru sports...
Lai gan pasaules visu laiku labāko sacīkšu pilotu topi masu medijos parādās biežāk nekā jaunu čempionu vārdi, šodien piedāvājam mūsu lasītājiem ko īpašu — visu laiku labāko pilotu topu, kuru sastādījis sers Stirlings Moss, leģendārais F-1 pilots, kurš savā mūžā ir pieredzējis visus F-1 čempionus un ar pirmajiem pats cīnījies sacīkšu trasēs. Moss savas karjeras laikā četras reizes ir bijis F-1 vicečempions, bet gluži tāpat kā pēc 30 gadiem viņa tautietis Naidžels Mansels Lielbritānijā kļuva par neapstrīdamu „tautas čempionu”. Vēl ilgi pēc viņa karjeras beigām britu policisti, apstādinot braucējus par ātruma pārsniegšanu, pārkāpējam visbiežāk esot uzdevuši jautājumu: „Kas jūs tāds esat, vai Stirlings Moss?” Moss ar smaidu atceras, ka reiz ticis apstādināts un, par milzu izbrīnu policistam, atbildējis apstiprinoši.
„Kad es sāku autosportista karjeru, mani interesēja tikai uzvara konkrētajās sacīkstēs,” atceras Moss, „taču — kad tika sākās pasaules čempionāta tradīcija, kopvērtējuma tituls kļuva svarīgāks par uzvarām atsevišķās sacīkstēs, bet tas ne vienmēr ir labi no sacīkšu intrigas viedokļa. Labi atceros 1956. gadu, kad es Kasablankā startēju „Vanwall” sastāvā un man, lai kļūtu par čempionu, bija nepieciešams uzvarēt, kā arī izcīnīt ātrāko apli, bet Maiks Hotorns nedrīkstēja būt otrais. Apli pirms finiša es biju vadībā, man bija ātrākais aplis, bet Maiks bija trešajā pozīcijā. Taču tad Fils Hils (Hotorna komandas biedrs „Ferrari”) korekti palaida Maiku garām. Titula nozīme aizēnoja atsevišķas sacīkstes nozīmi.”
Pēc Mosa domām, mūsdienu F-1 piloti zaudē daudz no pirmatnējās autosacīkšu aizrautības, jo modernās sacīkšu mašīnas ir aprīkotas gandrīz vai ar mākslīgo intelektu, bet pilotam atliek tikai grozīt stūres ratu. „Vēl viens aspekts, salīdzinot tos laikus un mūsdienas, ir atšķirīgie drošības standarti,” turpina Moss, „18 gadu vecumā viena no lielākajām motivācijām man bija briesmu izjūta — acīmredzot jaunības dullums. Par laimi, mūsdienās F-1 trases un mašīnas ir nesalīdzināmi drošākas, taču tas nes līdzi ētikas normu pazemināšanos. Es, tāpat kā Fangio un Klārks, nekad pat nebūtu iedomājies izstumt no trases konkurentu, jo tas uzreiz draudēja pārvērsties par traģēdiju. Arī blēdīšanās ar tehniku nekad nenotika, bet tagad tas jau tiek pieņemts kā pašsaprotama lieta, un visi pret to izturas toleranti.”
Kuri īsti ir visu laiku labākie piloti Stirlinga Mosa vērtējumā?
„Manā skatījumā Huans Manuels Fangio ir labākais pilots, kas jebkad F-1 ir braucis,” apgalvo Moss, „lai gan varu būt nedaudz subjektīvs, jo trasē pats cīnījos ar viņu. Es zināju, ka viņš būs ātrs ar jebkuru mašīnu un jebkādos apstākļos. Es varēju Fangio pārspēt ar salonauto, bet F-1 tomēr bija un ir autosporta virsotne. Pie F-1 stūres es viņu pārspēju vienu reizi — 1955. gadā Lielbritānijas GP Eintrī trasē, taču neesmu pārliecināts, kā tas nebija skaists žests no viņa puses. Viņš bija vienkāršs cilvēks, izcils čempions un džentlmenis.”
Otrajā vietā Stirlinga Mosa topā nominēts Airtons Senna: „Neizmērojams dabisks talants! Viņam nenoliedzami bija arī savi melnie traipi. Diemžēl viņš gāja bojā, vēl pirms paguva nodemonstrēt, cik varens viņš varēja kļūt.”
Trešais Mosa vērtējumā ir Džims Klārks: „Vienkārši perfekts sacīkšu braucējs. Ar Kolina Čempmena un „Lotus” palīdzību viņš kļuva neuzvarams.”
Mihaēlu Šumaheru Stirlings Moss liek tikai ceturtajā vietā: „Mihaēls ir pierādījis, cik ātrs, stabils un talantīgs braucējs viņš ir. Jā, viņš ir pieļāvis kļūdas, taču slapjā trasē rāda brīnumus. Šumahera karjerā ir bijuši vairāki melnie traipi, taču tagad jau tas tiek uzskatīts par normu. Iespējams, netīru braukšanas manieri es vēl varētu pieņemt, ja vien tā nerada bīstamas situācijas, bet blēdīšanās ir kas ļoti neglīts. Šumahera lēmums apstāties un nobloķēt trasi 2006. gada Monako kvalifikācijā, lai nodrošinātu sev „pole position”, bija ne tikai apzināts un tīšs, bet arī ļoti muļķīgs lēmums. Ar šādu rīcību viņš degradēja savu pasaules čempiona statusu.”
Pēc Mosa domām, pilota meistarības ziņā līdzvērtīgs Šumaheram bija izcilākais pirmskara „Grand Prix” pilots Tacio Nuvolari: „Nuvolari bija cilvēks ar satriecošu harismu, kurš bija spējīgs izcīnīt uzvaru pat ar riepām, kas nodeldētas līdz diskiem.”
„Autoinfo” uzziņa:
Stirlings Moss (1929)
Sezonas — 1951—1961, „Grand Prix” sacīkstes — 67, uzvaras — 16, pjedestāli — 24, „Pole Position” — 16, starti no pirmās rindas — 37, ātrākie apļi — 19, līderpozīcija 31 sacīkstē, čempiona titulu — nav.
Leģendārais anglis sers Stirlings Moss tiek uzskatīts par dižāko pilotu vēsturē, kurš tā arī nav kļuvis par pasaules čempionu, taču viņa agresīvais braukšanas stils ir atnesis 16 GP uzvaras. 1955. gadā viņš izcīnīja savu pirmo uzvaru Lielbritānijā, pēdējā līkumā apdzenot Fangio. Pēc sacīkstēm Moss vairākkārt esot Fangio jautājis: „Vai tu mani palaidi garām ar nodomu?”, uz ko Fangio atbildējis: „Nē, tu vienkārši šodien biji labākais.” Savā 67 sacīkšu karjerā Moss četras reizes pēc kārtas kļuvis par F-1 vicečempionu, trīs reizes (1955.—1957. g.) zaudējot titulu Fangio. Pēc gada, kad Fangio bija beidzis karjeru, šķita, ka Moss beidzot izcīnīs savu pirmo titulu. 1958. gadā Moss uzvarēja četrās sacīkstēs no desmit, kamēr Maiks Hotorns uzvarēja tikai Francijā, taču savas stabilitātes dēļ visas sezonas laikā spēja izcīnīt vairāk punktu. Kopvērtējumā abus šķīra viens punkts, un par pirmo britu F-1 čempionu kļuva Hotorns, bet Moss atkal palika otrais. Interesanti, ka togad Portugālē tieši Mosa iesniegtie pierādījumi paglāba 2. vietā finišējušo Hotornu no diskvalifikācijas, kas būtu devusi kāroto čempiona titulu Mosam. Turpmākajās trīs sezonās Moss izcīnīja trešo vietu čempionāta kopvērtējumā. 1961. gada Monako GP izcīņā, ar privātu „Lotus” pārspējot daudz jaudīgākos Ferrari, Moss izcīnīja vienu no slavenākajām uzvarām karjerā. 1962. gadā viņš piedzīvoja smagu avāriju Gudvudā, pēc kuras vairs nespēja atgriezties sacīkstēs.
Stirlinga Mosa Top 5 piloti:
1. Huans Manuels Fanhio (1911—1995) Sezona — 1950.—1958. g., „Grand Prix” sacīkstes — 52, uzvaras — 24, pjedestāli — 35, „Pole Position” — 29, starti no pirmās rindas — 48, ātrākie apļi — 23, līderpozīcija 38 sacīkstēs, čempiona tituli 1951., 1954., 1955., 1956., 1957. g.
Pieckārtējais čempions argentīnietis Huans Manuels Fangio uzvarējis 47 % (!) no visām „Grand Prix” sacīkstēm, kurās startējis. Turklāt visas savas 24 uzvaras viņš izcīnījis jau pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Vienmēr pratis izvēlēties vislabāko mašīnu, vienmēr pratis motivēt savus mehāniķus, daloties ar viņiem saņemtajās prēmijās par uzvarām, lielāko daļu no uzvarām viņš guva bez redzamas piepūles, bet ir arī izņēmumi. Fangio slavenā Nirburgringas uzvara 1957. gadā, kas tika izrauta, bezcerīgā situācijā veicot neiespējamu iedzīšanu, par veselām 11 sekundēm labojot trases apļa rekordu un priekšpēdējā aplī vienā līkumu sērijā apsteidzot divus sāncenšus — Pīteru Kolinsu un Maiku Hotornu, bija 24. un pēdējā uzvara autosacīkšu „El Maestro” apbrīnojamajā karjerā.
2. Sezonas — 1984.—1994. g., sacīkstes — 162, uzvaras — 41, pjedestāli — 80, „Pole Position” — 65, starti no pirmās rindas — 87, ātrākie apļi — 19, līderpozīcija 86 sacīkstēs, čempiona tituli 1988., 1990., 1991. g.
Airtonam bija dabas dots un maksimāli izkopts talants, braucot viņš spēja saplūst ar formulu kā viens vesels. 19 gadus viņam piederēja „Pole Position” skaita absolūtais rekords. Šaurajās Montekarlo ieliņās viņš bija nepārspējams — 6 Monako GP uzvaras, no tām piecas pēc kārtas. Airtons Senna pie sacīkšu auto stūres bija pats ātruma iemiesojums, taču viņš nespēja samierināties ar domu, ka cits kāds varētu būt vēl ātrāks. Šādos gadījumos Airtonam godīgas spēles principi pārstāja eksistēt. Daudzi uzskata, ka F-1 „džentlmeņu ēra” nomira 1990. gada 21. oktobrī, kad sezonas izšķirīgajās sacīkstēs Japānā cīņa par titulu ilga mazāk par vienu minūti — Senna kļuva par čempionu, pirmajā līkumā brutāli izstumjot no trases otru titula pretendentu Alēnu Prostu.
Sezonas — 1960—1968, „Grand Prix” sacīkstes — 73, uzvaras — 25, pjedestāli — 32, „Pole Position” — 33, starti no pirmās rindas — 48, ātrākie apļi — 28, līderpozīcija 43 sacīkstēs, čempiona tituli 1963., 1965. g.
Visu laiku talantīgākais britu pilots kļuva par divkārtēju F-1 čempionu, taču vēl divās citās F-1 sezonās viņš izcīnījis visvairāk GP uzvaru. 1963. gadā no 10 sacīkstēm viņš vinnēja septiņās, 1964. gadā zaudēja titulu sezonas pēdējās sacīkstēs, kad, braucot līderpozīcijā, pēdējā aplī neizturēja motors. Toties 1965. gadā Klārks uzvarēja 6 GP sacīkstēs no 10, kā arī triumfēja Amerikas leģendārākajās sacīkstēs „Indianapolis 500”. Džims Klārks bija bezbailīgs cīnītājs un īsts džentlmenis. Viņa dzīve traģiski aprāvās 32 gadu vecumā 1968. gada 7. aprīlī avārijā F-2 sacīkstēs Hokenheimā. Klārks aizgāja nepārspēts — dzīves laikā viņš bija uzvarējis 25 reizes un ieguvis 33 „Pole Position” — vairāk, nekā tobrīd spējis jebkurš cits F-1 pilots.
Sezonas — 1991—2011. sacīkstes — 275, uzvaras — 91, pjedestāli — 154, „Pole Position” — 68, starti no pirmās rinda — 115, ātrākie apļi — 76, līderpozīcija 141 sacīkstē, čempiona tituli 1994., 1995., 2000., 2001., 2002., 2003., 2004. g.
Šūmahers bez šaubām ir sava laika izcilākais pilots, kurš spēja būt ātrākais tieši vissvarīgāko sacīkšu izšķirošākajos brīžos, taču daudzi uzskata, ka viņam pietrūkst īsta čempiona cienīgas stājas, kāda piemita F-1 „džentlmeņu ēras” dižajiem čempioniem. Šumis gribēja uzvarēt par katru cenu, viņš nesaprata, ka nav tāda titula, kas būtu vērtīgāks par reputāciju un pašcieņu. Spožo karjeru aptumšo divas viņa izraisītas sadursmes čempionātu izšķirošajās sacensībās — 1994. gadā Adelaidē ar Deimonu Hilu un 1997. gadā Heresā ar Žaku Vilenēvu. Daudzi F-1 fani uzskata, ka vēl tagad uz Šumja mundiera rēgojas Hila un Vilenēva formulu krāsas pēdas, kas vairs nav nomazgājamas...
5. Tacio Nuvolari (1892—1953) 1925. gada Eiropas čempions motosportā 350 cm3 klasē, 1932. gada Eiropas čempions „Grand Prix” autosacīkstēs, izcīnījis 17 GP uzvaras pirms Otrā pasaules kara, uzvarējis apmēram 200 reižu, tajā skaitā arī Monako, Lemānā, Targa Florio, Coppa Ciano un citās Eiropas nozīmīgākajās sacensībās.
Tacio Nuvolari Itālijā bija miljonu elks, gandrīz vai pusdievs, kurš sacīkšu trasē katru reizi spēja paveikt neiespējamo. Sācis kā motosportists, autosportam viņš pievērsās tikai 32 gadu vecumā. Lielāko daļu savu uzvaru Nuvolari guvis ar „Alfa Romeo” mašīnām, startējot komandā, kuras vadītājs bija Enco Ferāri. Enco visu mūžu apgalvoja, ka tieši Nuvolari esot bijis pamatlicējs visu četru riteņu drifta tehnikai, ko vēlākajos gados pielietoja arī Stirlings Moss, lai ātrāk izbrauktu virāžas. Situācijās, kad vajāja neveiksmes, Tacio esot spīdējis ar izcilu melnā humora izjūtu un nekādos apstākļos nav padevies. Tikko sācis autobraucēja karjeru 1925. gadā, viņš sešas dienas pēc smagas avārijas atkal sēdies pie stūres, īpašā veidā apsaitēts kā mūmija no galvas līdz kājām, lai varētu ieņemt vajadzīgo sēdpozīciju mašīnas kokpitā. 1934. gada Vācijas GP izcīņā Nuvolari startējis ar ieģipsētu labo kāju, kuru bija salauzis avārijā iepriekšējās sacīkstēs, un tomēr spējis finišēt piektais. Toties 1935. gada Vācijas GP Nirburgringā 300 tūkstošu skatītāju klātbūtnē Nuvolari uzvarēja vienās no leģendārākajām autosacīkstēm vēsturē. Braucot ar mazo „Alfa Romeo P3” (3 litri, 265 ZS), viņš pārsniedza jebkādas cilvēka spēju robežas un pieveica visu vācu „sudraba bultu” armādu — piecus „Mercedes-Benz W25” (4 litri, 375 ZS) un četras „Auto Union B type” (5 litri, 400 ZS) automašīnas, kuru uzvaras nacisti gatavojās izmantot āriešu rases pārākuma propagandai. Kad pēdējā aplī Manfrēda fon Brauhiča „Mercedes” izjuka riepas, Nuvolari tieši Ādolfa Hitlera acu priekšā izcīnīja savu spilgtāko uzvaru karjerā! Organizatori nebija pat iedomājušies, ka neuzvarēs vācietis, un viņiem nebija Itālijas himnas, ko atskaņot apbalvošanā. Tomēr Nuvolari laipni aizdeva savu līdzpaņemto skaņuplati...
1936. gadā Ungārijas GP izcīņā Nuvolari ar 3,8 litru V8 „Alfa Romeo” otrreiz izdevās pieveikt visas vācu „sudraba bultas”. Tomēr 1938. gadā, neapmierināts ar itāliešu mašīnu izturību, Nuvolari pameta „Alfa Romeo” un pieņēma „Auto Union” piedāvājumu, aizstājot bojāgājušo komandas līderi Berndu Rozemeijeru un izcīnot divas GP uzvaras. Tacio Nuvolari pie „Auto Union D type V12” stūres, kura jauda tobrīd jau sasniedza 485 ZS, 1939. gadā guva uzvaru pēdējā pirmskara „Grand Prix” sacīkstē Belgradā, pieliekot punktu leģendārajai „lielo autosacīkšu ērai”, kurā faktiski nepastāvēja nekādi tehniski ierobežojumi. Ģeniālais konstruktors Ferdinands Porše uzskatīja Tacio Nuvolari par „pagātnes, tagadnes un nākotnes izcilāko sacīkšu pilotu”.
Komentāri:
Viesis: Atoms - 11. decembrī 2012 18:27
Liels paldies Agnim par interesanto rakstu. Gribu piebilst, ka negadījumos nedrīkst vainot tikai pilotu. Viņiem bija dots konkrēts uzdevums - uzvarēt par jebkuru cenu. Gods lai paliek otrajā vietā, jo pirmajā ir nauda.
Viesis: 2 FAST 2 LIVE - 11. decembrī 2012 20:29
"Diemžēl viņš gāja bojā, vēl pirms paguva nodemonstrēt, cik varens viņš varēja kļūt.”
- Gilles Villeneuve, Ronnie Petersson, Francouis Cevert, Tom Pryce, Elio De Angelis, Stefan Belloff...
ja kāds no šiem pilotiem izdzīvotu, F1 visu laiku izcilnieku saraksts būtu savādāks...
Paldies par interesanto autosporta vestures materialu! visu cienju siem pilotiem, bet Mani elki reiz bija Vileneve, Rosbergs un Mansels.