Kad tika pieņemts lēmums apmeklēt Madeiru, nemaz nebija domāts ieraudzīt dabas trakošanu, gluži otrādi- pasildīties Latvijas aukstās ziemas nogalē. Labi, ka pietika tik daudz prāta kā ielūkoties laika ziņās un paņemt līdzi lietus mēteļus.
Uzreiz jāteic, ka laimējās nebūt pašā viskritiskākajā brīdī katastrofas vairāk skartajos rajonos, bet gan kilometrus divdesmit nostāk- nelielās salas ziemeļu piekrastē. Autora ceļā gan bija nepieredzēti stiprs lietus, ļoti spēcīgs vējš un aizgruvuši ceļi, kas piespieda vairakkārt mainīt maršrutu un dažas interesējošas vietas tā arī nesasniegt, taču, vismaz toreizējā izpratnē nekas tieši dzīvību apdraudošs nebija, vai arī netika tā uztverts. Protams, elektrības un mobilo sakaru trūkums un izmirkušas drēbes rada zināmas neērtības, taču uzzinot par postu gluži netālās vietās, tās tika pārdzīvotas bez kurnēšanas.

Traģēdijas iemesls bija ārkārtīgi spēcīgais lietus, kuram līdzīgs pēdējo reizi salā esot bijis 1993. gadā, kad arī bija cilvēku upuri, tiesa, ne tik lieli, kā šoreiz. Klimats uz Madeiras, lai arī tā ir tikai 740 km2 liela ir visai atšķirīgs. Salas ziemeļu piekraste ir vēsāka un mitrāka, turpretim dienvidu daļa- saulaināka, bet sausāka. Lai šajā maigākajā klimata pusē varētu nodarboties ar lauksaimniecību, salas iedzīvotāji jau no 15. gadsimta izveidojuši apbrīnas vērtas ūdens novadīšanas sistēmas no kalnainās ziemeļu daļas uz dienvidiem. Mazo kalnu tērcīšu ūdens tiek savākts speciāli būvētā ūdens savākšanas tīklā, kurš tiek saukts par „levadām”.

 

Par grāvjiem tos grūti saukt, jo mazie ūdens kanāliņi ir gan iekalti klintīs, gan mūrēti, turklāt to kopējais garums sasniedz ap 2500 km, kas ir gluži apbrīnojami, ņemot vērā tā laika tehniskās iespējas, sarežģīto reljefu (viss notiek uz pašteci!), un galu galā- salas niecīgos izmērus! Ūdens no šiem strautiem nonāk lielākos, kuri savukārt atkal apvienojas, dienvidu piekrastē sasniedzot daudzās mazās pilsētiņas jau kā upes, kuras tek tām cauri iesprostotas mūrētos prāvos, aptuveni 4 m augstos un 10 m platos kanālos. Parastā dienā tajos ūdens ir, taču knapi nosedz gultni.

Taču šajās dienās nepieredzēti spēcīgais lietus ūdeni šai nokrišņu savākšanas sistēmai piegādāja tādā daudzumā, ka tās nespēja to vairs novadīt līdz okeānam. Turklāt no kalniem gāzās arī citkārt apsīkuši strauti vietās, kur cilvēki to negaidīja. Būtiski, ka vulkāniskie ieži, kuri veido salu ir (lai mani palabo ģeologi, ja kļūdos) dažādās dēdēšanas pakāpēs. Klintis nav viendabīgi cietas, kā pierasts redzēt, piemēram, Skandināvijā. Madeiras ieži ir slāņaini , turklāt daži no šiem slāņiem ir un paliek akmenscieti jebkuros apstākļos, bet daži lielā mitrumā izšķīst dažādas konsistences dubļos.



Spēcīgā lietus rezultātā pārplūda šīs upes/kanāli pilsētās, spēcīgajai straumei nesot līdzi dubļus, izgāztus kokus un pat ievērojama izmēra akmeņus. Pie okeāna esošajās pilsētās ūdens to visu dzenāja pa ielām un pagalmiem, lieki teikt, ka viss, kas atradās pagrabstāvos tika appludināts. Bija visai neomulīgi vērot šādas masas trakulīgu skrējienu pat salīdzinoši nelielajās salas ziemeļdaļas upēs, turklāt to pavada varena apslāpēta klabēšana, kuru rada lielie akmens bluķi, kuri tiek rauti uz priekšu pa gultni.

Pievienotajā galerijā ir gan attēli no ceļa ziemeļu daļā, gan arī foto no Funšalas un tās piepilsētas Montes dienu pēc traģēdijas. Upju sanesumu pārpludinātais pilsētas centrs, protams , izskatījās bēdīgi, taču, liekas, liekāks posts un arī upuri bija pilsētas rajonos, kuri atrodas visaugstāk kalnu nogāzēs- tur ūdens, savā ceļā no kalniem bija nopostījis daudzas mājas.



Katastrofas sekas likvidēja prāvs skaits ekskavatoru un frontālo iekrāvēju, palīdzot daudziem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija policisti, ugunsdzēsēji un karavīri. Protams, pilsētas centrs bija slēgts, kas netraucēja daudziem tūristiem un citiem interesentiem spietot pa to ar fotoaparātiem rokās. Tiesa, organizētie glābēji vairāk rosījās tieši pilsētas centrā, kamēr pilsētas nomalē sagrauto māju un aprakto automašīnu īpašnieki, liekas, varēja paļauties tikai uz saviem spēkiem. Turklāt nekāda īpašā darbība nenotika- acīmredzot cilvēki tūlīt pēc šīs traģēdijas vēl bija šokā un vispār nezināja no kura gala šim postam ķerties klāt. Tiesa, valsts bija nodrošinājusi naktsmītnes cilvēkiem, kuri bija palikuši bez pajumtes. Cerams, ka turpmāk viņi saņems palīdzību- vai nu no valsts vai apdrošināšanas kompānijām...



Ļoti daudziem cilvēkiem tika bojātas, vai iznīcinātas automašīnas- īpaši tās, kuras stāvēja pārplūdušo lielo upju tuvumā, nogruvumu ceļā, kā arī, protams, tās, kuras atradās pazemes autostāvvietās. Tāpēc ir saprotams auto īres firmas pārstāvja neviltotais prieks, kad autors pirms salas atstāšanas atdeva tikai nedaudz ar dubļiem nošķiestu auto. Kaut arī mašīna bija pilnībā apdrošināta, liekas problēmas nebija vajadzīgas nevienai no pusēm. Vispār madeirieši lieto mazas mašīnītes, taisnību sakot šaurajos, serpantīniem pārbagātajos ceļos ar lielākām automašīnām pārvietoties būtu visai neērti. Populārākie auto modeļi uz salas ir visu iespējamo vecumu Nissan Micra, mazie Renault un Fiat modeļi, Toyota Yaris un Auris, Honda Jazz, Mitsubishi Colt, Volkswagen Polo, Opel Corsa, A klases Mercedes Benz, mazie biznesa auto- Citroen Berlingo, Peugeot Partner. Kompaktklases auto jau liek atskatīties- pāris ieraudzītie pavecie „golfi” uz citu mazo auto fona izskatās iespaidīgi. Gandrīz nemaz nav mums pierastie mikroautobusi, to vietā katram šeptīgam vīram vai mazai firmiņai ir kravas furgoni ar vaļēju kravas kasti un dubultu kabīni. Izcils retums ir BMW, bet ja tādu izdodas ieraudzīt, tad tas ir ļoti dārgs modelis- arī uz salas ir bagāti ļaudis. Arī autobusi ir nelieli, kravas auto tiek izmantoti iespējami maz. Šaurie, līkumotie ceļi ar brīžiem neparasti lielajiem kāpumiem un kritumiem, nosaka arī auto izvēli. Un degvielas patēriņš braucot pa salu ir milzīgs. Autora īrētais Opel Corsa ar 1,2 litru motoru pamanījās patērēt 12 litrus uz 100 kilometriem. Taisnību sakot, tas nemaz neizbrīna, jo ievērojamu daļu ceļa nācās veikt kāpumos līdz pat 25%, brēcinot mazo motorīti ar pirmo pārnesumu.



Katastrofas laikā esot bijusi uz laiku slēgta arī salas lidosta. Tiesa, tās novietojums nodrošina to, ka dubļu straumes no kalniem to tā īsti apdraudēt nevar. Visticamāk, ka satiksme pārtraukta piesardzības apsvērumu dēļ. Pati šī būve arī ir pieminēšanas vērta. Līdz pat salīdzinoši nesenam laikam Madeiras lidostas skrejceļš bija tikai 1600 m un lidmašīnas nosēdināšana uz tā prasīja izcilu pilota meistarību. Tik īss tas bija tāpēc, ka uz salas nav iespējams atrast garāku līdzenu vietu. Diemžēl 1977. gadā kādas lidmašīnas pasažieriem un apkalpei nepaveicās un 131 no viņiem aizgāja bojā. Skrejceļš tika pagarināts vēl par pārsimts metriem, tomēr tika atzīts par prātīgāku normāla izmēra lidmašīnas sēdināt uz 40 km attālumā esošās Porto Santo salas, un no turienes uz Madeiru pasažierus vest ar kuģi, bet Madeiras lidlauku izmantot mazākām lidmašīnām. Protams, tas visas tūrisma lietas padarīja visai ķēpīgas un 2000. gadā vietējā valdība sasparojās uzcelt skrejceļa pagarinājumu... okeānā. Papildus metri tika iegūti radot iespaidīgu konstrukciju uz 180 milzīgiem 70 metrus gariem un 3 metrus resniem betona stabiem. Projekts izmaksāja 550 miljonus eiro. Tagad skrejceļa garums ir nepilni 2800 m, kas ir gluži pietiekami pat starpkontinentālu lidojumu uzņemšanai, tomēr joprojām Madeiras lidosta ir pasaules desmit bīstamāko lidostu skaitā, jo skrejceļš atrodas kalnu ielokā.



Lai arī Maderia ir pazīstama ar saviem biežajiem lietiem, dodoties ceļā nebija domāts sastapties ar tādām dabas kaprīzēm. Līdzi paņemtos šortus iznāca uzvilkt tikai vienu reizi- gluži vienkārši visas pārējās līdzpaņemtās bikses bija pilnīgi slapjas. 

Fotogalerija.