Kaut kur dziļi karstajā Nevadas tuksnesī, vietā, ko atradīs tikai labs pārzinātājs, Klaidam pieder kolekcija, kuras tikai viens vienīgs eksemplārs, īstos klasisko amerikāņu lielceļu kreiseru mīļotājos, izraisīs dziļu skaudību. „Nāciet līdzi,” saka Klaids, un lēnām ver vārtus, aiz kuriem atrodas lielākā daļa amerikāņu autobūves vēstures.

Klaida Kolinsa (Clyde Collins) labākie gadi ir pagājuši- 76 gadus vecais kungs ar vecmodīgām brillēm uz deguna, lēnām padodas liktenim.

Vairāk nekā 100 automobiļu, sākot ar sagrabējušu Henrija Forda Thin Lizzy un beidzot ar astoņdesmito gadu kantainajiem Buick un Camaro- tie visi ir te! Noparkots starp milzīgajiem Cadillac, nīkst vecs Mustang, kāds vēl itin izskatīgs Buick Electra stāv blakus galīgi sarūsējušam evakuatoram. Katrs stūrītis atklāj kādu aizmirstu vārdu- Packard, Kaiser, Studebaker, pat tāda eksotika, kā Hupmobile Touring atklātā versija, Klaida parkā gaida savu pēdējo stundiņu.

Tomēr, tas kas varētu būt lepns muzejs, dzīvē izrādās gigantiska autokapsēta. Tuksneša saule gadu desmitos, izbalinājusi kādreiz spožo auto lakojumu, hroms kļuvis nespīdīgs, stikli saplēsti, polsteri trūd...Putekļi un rūsa kā līķauts pārklāj, kādreiz savu saimnieku stāvokli un maku biezumu apliecinošo, ceļu kreiseru korpusus.

Var redzēt, ka Klaids kādreiz mēģinājis savu kolekciju sakārtot pa markām, tomēr vecā vīra spēki izrādījušies par vājiem- viņa saimniecība ir viens vienīgs haoss un tās eksponāti atrodas dažādās sabrukšanas stadijās. Vissmagāk cietuši divdesmito gadu klasiķi- daudzi ir tikai vairs sakritušies un sarūsējoši ģindeņi, tie guļ, kā nobeigušies dzīvnieki, kas te, Sierra Nevada tuksnesī, nav retums.

Citi turpretim izskatās tā, it kā tikai nedaudz kustībām būtu atdzīvināmi. Kā 65.- gada Cadillac, ko Klaids par 300 dolāriem nopircis pirms 34 gadiem. Sniegbaltais luksus auto, ilgus gadus bija Klaida ikdienas braucamais. „Tas gāja labi, tam bija zvērīgs V8 motors,” saka Klaids, un viņa skats aiz briļļu stikliem aizklīst kaut kur tālumā- atpakaļ uz vecajiem, labajiem laikiem.

Vēlāk Klaids izrāda savas garāžas- divās vāji izgaismotās hallēs drūzmējas kastes, burkas, kannas, detaļas un cita mantība, par kuru nozīmi un pielietojumu, diezin vai atceras arī pats saimnieks. Vienā no hallēm, sirmgalvis patlaban restaurē vecu Ford. Vismaz tā viņš pats apgalvo. Var jau būt, ka auto kļūs par kādu tiesu brīvāks no rūsas, taču ticamāk, ka ieņems vietu blakus saviem bēdubrāļiem Klaida lūžņu Nirvanā.

Reizi vai divas gadā, kad še ieklīst kāds īpaši neatlaidīgs kolekcionārs, vecais vīrs ir gatavs šķirties no savas bagātības, tomēr kaut kā atkal tam izdodas sadabūt kārtējo spēkratu, ko novietot eļļainajā smilšu laukumā, un viss turpinās no jauna.

„Nekad dzīvē neesmu par automobili izdevis vairāk par 700 dolāriem,” apgalvo Klaids. Varbūt tur arī slēpjas iemesls, kādēļ te neatrast auto, ko bez lieliem izdevumiem, būtu iespējams restaurēt. Kolekcionēt vecos automobiļus ir bagāto ļaužu privilēģija. Bet Klaids, kādreizējais auto instruktors un miesnieks, tāds nekad nav bijis, viņš ir tikai sapņotājs, kurš negrib atzīt sava sapņa sabrukšanu. Joprojām viņš runā par Duesenberg- trīsdesmito gadu luksus laineri, ko bija iecienījušas filmu zvaigznes un gangsteru bosi, un kas šodien diezin vai nopērkams, ja maciņā mazāk nekā miljons. „To es nevarētu atļauties,” teic vecais vīrs, un izskatās noskumis.