Motocikls ir saglabājis „VFR” motociklu raksturīgo iezīmi — konsoles tipa aizmugurējā riteņa stiprinājumu, kas ne tikai labi izskatās, bet ietver sevī arī praktisku nozīmi — noņemt riteni var divu minūšu laikā —, un V4 cilindru izvietojuma tipa dzinēju. Motociklam ir divslāņu virsbūve, kurai ir ne tikai skaista forma (šādu dizainu jūs nesastapsiet nevienam citam motociklam, un tas vien jau padara to unikālu), bet arī nopietns uzdevums nodrošināt motociklam izcilu stabilitāti ātrumos, kas krietni pārsniedz atļautos 90 km/h. Potenciālajiem „VFR1200F” pircējiem es ieteiktu nepievērst uzmanību tehniskajā aprakstā norādītajiem 267 kg, kas pirmajā mirklī liek acīm ieplesties divreiz lielākām. Lai arī — no vienas puses — šādi masas rādītāji vairāk piestāvētu kādam „cruiser” tipa mazbānītim, no otras — šādai masai kopā ar izcilo šasiju un ideāli (ja kāds zina spēcīgāku vārdu, kas būtu labāks par ideālu, — sakiet) aprēķināto smaguma centru izrādījās ļoti praktisks pielietojums.

 

Motocikls ir ne tikai maksimāli stabils kā mazos (lēnbraukšanas testā man nepiespiesti izdevās braukt ar ātrumu 2 km/h!!! un pat apbraukt šķēršļus — iedomājieties, uz ko tas ir spējīgs sastrēgumos!), tā arī lielos ātrumos. Viens no galvenajiem jautājumiem, kas parasti attur no šādu braucamrīku iegādes, ir — ko līdz tas, ka motocikls spēj attīstīt 270 km/h (pēc spidometra rādījumiem), ja mums jau nav ceļu, kur pabraukt ar tādu ātrumu. Šis motocikls pierādīja, ka ir spējīgs ne tikai braukt ātri pa Latvijas ceļiem (apzīmējums „Latvijas ceļš” jau kandidē uz lamuvārda statusu), bet tajā pašā laikā arī būt maksimāli drošs. Nekādi pauguri vai bedres nespēj izjaukt tā nosprausto trajektoriju (lūk, šeit svars izpaudās savā labākajā nozīmē). Tajā pašā laikā atšķirībā no citiem konkurentiem motocikls saglabā augstas manevrēšanas spējas arī ātrumos virs 200 km/h. Motocikls ir tik viegli vadāms, ka rodas šaubas par norādītā svara atbilstību patiesībai. Ar citiem motocikliem līdzīgos ceļa apstākļos mans komfortablais ātrums bija 120—130 km/h, bet, šos pašus posmus veicot ar „VFR1200F”, tas bija jau 180—200 km/h bez jebkāda sasprindzinājuma. Motocikla šasija brīnišķīgi tiek galā ar jebkādiem ceļa grumbuļiem. Zinot, ka motocikla aprīkojumā ir kombinēto bremžu sistēma ar ABS un bremzes ir tik spēcīgas, ka bremzēšanas brīdī acis gandrīz spiežas ārā, jūs pārstājat uztraukties, par to, ka lielā ātrumā nevarēsiet motociklu pienācīgi ātri apstādināt. Vienīgais, kas nedaudz sarūgtināja, bija riepas. Nē, nē, lūdzu nepārprotiet mani, testējamajam motociklam standartā uzstādītās „Dunlop Roadsmart” riepas ir tīri labas normāliem braukšanas režīmiem un, ja negrasāties „izgriezt motociklu uz āru”, ar savu uzdevumu tiks galā labi. Tomēr, ja domājat braukt zemu lidojoša iznīcinātāja režīmos, es ieteiktu padomāt par vairāk piemērotām riepām, jo standarta riepu veiktspēja atpaliek no tā, uz ko ir spējīgs šis zvērēns. Un, ja „Dunlop Roadsmart” vēl ir ciešama izvēle, tad ražotāja rekomendētā „Bridgestone BT021” īstā vieta ir Jāņu ugunskurā. Tā arī bija mana vienīgā piezīme, kas tā īsti uz pašu motociklu pat neattiecas.

Atsevišķi ir vērts pieminēt šā motocikla ergonomiku. Ņemot vērā to, ka „Honda” motociklu galvenais uzdevums ir būt maksimāli draudzīgiem pret to lietotājiem, šajā motociklā tas ir izpaudies savā labākajā veidolā. Pirmo reizi apsēžoties vadītāja vietā, sajutos nedaudz dīvaini. Sēdpozīcija bija ar vidēji izteiktu ķermeņa augšdaļas sasvēršanos uz priekšu. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, pat vairāk nekā divu stundu ilga braukšana ar ātrumu „ap” un „virs 200” nemaz nenogurdināja. Pat sēdeklis, kas pirmajā mirklī likās pārlieku ciets sporttūristam, nelika manai „pamatnei” lūgties žēlastību. Ja arī pēc ilgākas braukšanas radās neliels (uzsveru — neliels!) diskomforts, tad burtiski divu minūšu pīppauze ar nelielu kāju izstaipīšanu pilnībā to likvidēja un es jau biju gatavs nākamajam tālajam lidojumam. Nudien mistika! Šim motociklam ir vēl viena ar ergonomiku saistīta īpatnība, kas tikai nostiprina pārliecību par maģijas klātbūtni šā motocikla konstruēšanā. Vizuāli motocikls izskatās ļoti kompakts, pat neliels, tomēr uz tā ērti jūtas gan neliela auguma cilvēki, gan tādi, kuriem motocikla izvēle lielā auguma dēļ kļūst par ļoti nopietnu problēmu.

Mērinstrumentu panelī atspoguļojamie rādītāji ir ne tikai labi lasāmi jebkādos laika apstākļos, bet sniedz arī veselu gūzmu noderīgas informācijas. Neskaitot jau tradicionāli centrā izvietotā analogo tahometru, digitālie paneļi sniedz informāciju par izvēlēto pārnesumu, ātrumu, degvielas līmeni bākā, dienas (A un B) un reālo kilometru noskrējienu, kā arī apkārtējā gaisa temperatūru. Atšķirībā no citiem sportiskā tipa sugas brāļiem „VFR1200F” spoguļi ir uzstādīti tā, lai pildītu to tiešo funkciju, nevis aplūkotu savus plecus vai apmierinātu tehniskās apskates staciju darbiniekus.

Dzinēja maksimālā jauda ir 172 ZS pie 10 000 apgr./min, tomēr to īstenošana nav biedējoša. Dzinēja jaudas līkne ir pilnīgi taisna, bez pēkšņām, nervus kutinošām zirgspēku izpausmēm vai „bedrēm”, un tas padara motocikla izmantošanu maksimāli vienkāršu. Ja jums patīk dinamiski paātrinājumi un dzinēja maksimālās jaudas izpausmes, griežat dzinēju līdz sarkanajai zonai un pārslēdzieties uz augstāku pārnesumu vēlāk, savukārt — ja jums nav nepieciešams tik daudz zirgspēku, pārslēdzieties pēc iespējas ātrāk un izmantojiet tikai tik kumeļu, cik jums ir vajadzīgs.

Pateicoties V4 komponējumam, dzinējs „velk” kā lokomotīve praktiski jebkurā apgriezienu diapazonā. Vilkmes pietiks vienmēr, neatkarīgi no tā, cik zirgspēki ir pieejami konkrētajā momentā, jo gandrīz 80% no griezes momenta tiek realizēti jau pie 3000 apgr./min. Praktiski tas izpaužas tā: uzsākam braukt, izvēlamies sev komfortablu pārnesumu un tālāk jau braucam „automātiskās kārbas” režīmā. Par ātrumkārbas superprecīzo darbību, laikam jau ir lieki kaut ko sacīt. „Honda” ir un paliek „Honda”.

Motocikls ir aprīkots ar kardāna pievadu, kas — no vienas puses — padara šo mezglu bezmaz par mūžīgu, bet no otras — izdevīgi nošķir „VFR1200” īpašnieku no citiem, kam regulāras ķēdes tīrīšanas, ieeļļošanas, pievilkšanas un zobratu maiņas jau ir kļuvušas par ikdienu. Pat ļoti intensīvi paātrinoties, kardāns sevi nekādi neizpauda, es gandrīz nejutu nekādu atšķirību — sajūtas bija praktiski tādas pašas kā tad, ja motociklam būtu bijis ķēdes pievads. Jaunais „VFR1200F” ir tik labi uztaisīts, ka es īsti pat nevaru iedomāties nevienu citu motociklu, kas tam varētu veidot jebkādu nopietnu konkurenci.

Ņemot vērā, ka Latvijā valsts varas pārstāvji ar dažādām metodēm cenšas iznīdēt motociklistus — gan apliekot ar neproporcionāli augstiem nodokļiem, gan pieļaujot „bedrīšu remontus” ar bitumena/šķembu maisījumiem, kas ir nāvīgi bīstams salikums jebkuram motociklam un tā braucējam, varu droši apgalvot — kamēr tiks ražoti tādi motocikli, motokustību Latvijā iznīdēt neizdosies!