Pievienots: 5. decembrī 2016 11:13 | Autors: Ronalds Cimoška | Komentāri: (0)
Kas gan varētu būt vienkāršāks par motocikla uzbūvēšanu, padomās cilvēks, kas nav šīs jomas eksperts. Paņemsim dzinēju, ieliksim rāmī, priekšējā dakša, aizmugurējā, divi riteņi, bremzes, sēdeklis — un aiziet jūriņā…
Viss šķiet vienkārši? Nepavisam ne. Par to es kārtējo reizi pārliecinos, testējot motociklus.Šodienas studijas viesis, skaistulis un švīts no valsts, kuras iedzīvotāji jau dzīvo muzejā, tīrasiņu itālietis „MV Agusta Turismo Veloce Lusso 800”, kurš bija viens no pretendentiem uz “Latvijas gada motocikls 2016” tituliem.
Itāliešu tehnika… Nu nezinu, ko par šo jautājumu lai saka. Mūsu iedzīvotāji speciāli iet uz muzeju, bet itālieši tur jau dzīvo. Varbūt tādēļ lielākā daļa lietu, ko viņi ražo, pašas par sevi ir mākslas darbi? Mūsu viesis nav izņēmums. Motocikls ir ne tikai vizuāli ļoti pievilcīgs (kā nu ne, jo pamatā tas ir tas pats „Brutale”, kas izpelnījās nedalītas motosaimes simpātijas kā viens no skaistākajiem pagājušā gada motocikliem), bet arī burtiski pārbāzts ar dažnežādākajiem tehniskajiem risinājumiem kā tāda kāzu torte. Labi tas ir vai slikti — pēc mirkļa noskaidrosim.
Spriediet paši — trīs cilindru 800 cm3 dzinējs, kurš attīsta 110 ZS jaudu (jā, piekrītu, nekāds dižais sprinteris tas nav), aprīkots ar otrās paaudzes „MVICS 2.0” („Motor & Vehicle Integrated Control System”), kas ir ļāvusi uzlabot dzinēja atdevi dažādos darba režīmos. Kļoķvārpsta, kas griežas pretējā virzienā, lai minimalizētu dzinēja kustīgo masu inerces spēkus (sveiciens no „Moto GP”), trīs dzinēja jaudas režīmi — „Tourismo”, „Sport” un „Rain”. Ir pieejams arī „Custom” režīms, lai vadītājs varētu individuāli izvēlēties sev jaudas parametrus. Šā motocikla elektroniskajās smadzenēs pat ir paredzēta „Anti Wheelie” sistēma! Ja ar to jums vēl ir par maz, tad ko jūs teiksiet par kruīza kontroli un elektronisko sajūga asistentu, kas ļauj pārslēgties bez sajūga izspiešanas? Visu šo elektronikas piebāzto pīrāgu rotā 5 collu krāsainais displejs, kurš neataino tikai laika apstākļus Austrālijas kontinentā, un kā odziņa uz kāzu tortes — „Bluetoth” garnitūra vadītāja un pasažiera komunikācijai brauciena laikā.
Iespaidīgi? Protams! Skaisti? Neapšaubāmi! Praktiski? Hmmmmmm... Ja šo mākslas darbu izmanto kā interjera priekšmetu vai kā motociklu viegliem pārbraucieniem un estētiskam baudījumam — pat ļoti. Brīnumi sākas, kad „mākslu” sāk izmantot pēc „pilnas programmas”. Man ir kāds nelāgs paradums — kad testēju motociklus (ja motocikls pēc savas koncepcijas un izskata demonstrē, ka tā ir riktīga „kaujas mašīna”), es cenšos izspiest tos līdz pēdējai pilītei, jo tikai tādos režīmos motocikli parāda, kas patiesībā ir un uz ko ir spējīgi, nevis — par ko izliekas. Kā jau sapratāt, esam pietuvojušies tam brīdim, kad raksta ievadam sāk parādīties kāda lielāka jēga. Man ir saprotama „MV Agusta” dzīšanās kāre pēc pircēju maciņiem — ja tirgus pieprasa krossoverus, tad grēks nenogriezt sev gabalu garšīgā pīrāga, taču reizēm gadās tā, ka šķietami vieglākais ceļš izrādās klāts ne tikai ar dzelkšņiem, bet arī ar kaut ko nopietnāku.
Tātad — ko īsti ir savārījuši „MV Agusta”? Pa lielam — paņēmuši „Brutale” (lielisku ielas motociklu) un pielipinājuši tam garās piekares, nedaudz pamainījuši dizainu, un — „voilà” — no lieliska ielas motocikla iznācis viduvējs tūrists.
Pirmajos pāris kilometros es nekādi nevarēju saprast, kas ar šo motociklu nav tā, kā vajag? It kā viss ir: jaudīga priekšējā dakša, labas bremzes, bet motocikls lielā ātrumā uz ceļa uzvedas kā piedzērusies govs uz ledus. Sāku braukt ap 100 km/h — viss kārtībā, tiklīdz ātrums pārsniedza 140 km/h — atkal vecā dziesma. Sajūta, kā braucot ar riteņiem no vates. Sākumā norakstīju uz piekares regulāciju — „Soft” režīms ir par mīkstu Latvijas ceļiem. Mēģinājumi bez speciālista konsultācijas noregulēt piekari „Playstation” konsolē (mērinstrumentu panelī) ne pie kā nenoveda. Kad pēc pāris šamaņu dejām ap motociklu un grāfa Dominiko Agustas gara izsaukšanas izdevās noregulēt piekari pilnvērtīgā „Hard” režīmā, situācija ar konstrukcijas cietību nedaudz uzlabojās (kaut arī līdz ideālam tai bija patālu), toties parādījās cits blakusefekts — bija cieši jātur ciet žokļi, lai neizlidotu pēdējās plombas... Lai ko es darīju, augsto smaguma centru ar „garajām” piekarēm man tā arī neizdevās piespiest sadraudzēties, un motociklu pēc veiktā testa atdevu ar visai dalītām jūtām. No vienas puses, „MV Agustai” ir izdevies radīt patiesi interesantu un vizuāli pievilcīgu motociklu, kas — esmu pārliecināts — priecēs ne vienu vien braucēju ar savu interesanto trīscilindru dzinēja dinamiku un skaņu un arī ar kopējo motocikla dizainu, kā arī sniegs ne mazums pozitīvu emociju, ja to ekspluatēs saudzīgos režīmos. Ja tomēr jums pa prātam ir dinamiska un azartiska braukšana, labāk ņemiet „Brutale Dragster”.
Komentāri: