Tā motobūves pastāvēšanas vēsturē ir bijis ne mazums piemēru, turklāt visai ienesīgu — un tas nav mazsvarīgi —, kas apliecina šo faktu. 

Lai gan „VFR” sērijas motociklus nevarētu nosaukt par bestselleriem, kopš „VFR 800” rašanās sākuma 1998. gadā (šī skaitījās „VFR” sērijas piektā paaudze, kas nomainīja „VFR 750” sēriju), tie ieņēmuši stabilu un zināmu tirgus nišu ar savu pielūdzēju pulku. 2002. gadā dienasgaismu ieraudzīja sestā „VFR” paaudze, kas praktiski bez kādām izmaiņām tika ražota līdz pat 2013. gadam. Lūk, kādas tradīcijas! Lai vai kā, bet arī visstiprākās tradīcijas laiku pa laikam ir nedaudz jāatsvaidzina, un 2014. gadā iznāca pēdējā — astotā — „VFR 800” sērija ar rūpnīcas apzīmējumu „RC79”. „VFR 800” vispār ir diezgan interesants gan vizuāli, gan arī tehniski. Es teiktu, ka tas ir pilns pretmetu apvienojumu un kompromisu. „VFR” pēc savas būtības ir orientēts uz braucējiem, kas apzinās sevi un savas vēlmes, vēlas braukt ar vizuāli glītu, ērtu un vienlaikus gan sportiska izskata, gan ar zināmu komforta līmeni apveltītu motociklu. Lai tas nebūtu banāls, bet tajā pašā laikā arī ne pārāk kliedzošs, lai dzinējs nebiedētu ar savu neprātīgo jaudu, bet būtu pietiekami veiktspējīgs un lai vajadzības gadījumā visādiem autsaideriem braucējs varētu parādīt vidējo pirkstu un piedot dažas kļūdas. „VFR” ir viens no nedaudzajiem motocikliem, kurā šī pretmetu jūra ir ļoti veiksmīgi apvienota. „Ducati” stila aizmugurējā konsoles tipa dakša vien ir ko vērta. Attiecībā uz „Ducati” stilu: astotajā paaudzē japāņi metuši kaunu pie malas — paskatieties uz „VFR 800” priekšējiem lukturiem — izliets „Panigale”! Ar visām LED lampām! Vienīgi kopējo stilu nedaudz pabojā izplūdes sistēmas trokšņu slāpētāja bunduļa pārnešana zem pasažiera kāpšļa. Manuprāt, „Ducati 916” stila izplūdes sistēma zem „astes” izskatījās krietni iespaidīgāk. Tomēr marketings paņem savu — trokšņu slāpētāji atkal atgriežas savā „visvairāk aizskaramajā” vietā. Jā, var, protams, apelēt pie smaguma centriem, pasažieru komforta, bet mēs taču labi zinām mārketinga trikus. Novietojiet izplūdes sistēmas bunduļus „astē”, un to pārdošanas apjoms strauji saruks, jo pēc kritiena tie paliks neskarti. 

Nu labi, pietiks par sazvērestības teorijām, citādi par tām var tā aizrunāties, ka par motocikliem vairs neviens neatcerēsies. Izņemot jaunu vizuālo dizainu, jaunā paaudze ieguva jaunu priekšējo dakšu, „Tracktion Control” sistēmu, jauna dizaina atvieglinātus riteņu diskus, rokturu apsildi un pagrieziena rādītājus, kuri izslēdzas pēc manevra izpildes, un jaunu mērinstrumentu paneli. Turklāt pēc visas šīs modernizācijas motocikls „nometa” liekus 10 kg svara. Domāju, ka svara samazināšanas galvenais iemesls tomēr slēpjas kādā citā ārkārtīgi pozitīvā tehniskajā risinājumā. Viens no galvenajiem iemesliem, kas uzdzina šausmas potenciālajiem „VFR 800” iepriekšējo paaudžu pircējiem, bija radiatoru izvietojums. Tie atradās motocikla sānos un pēc vidēja smaguma kritiena cieta diezgan smagi un dārgi. Jaunajam „VFR 800F” dzesēšanas sistēmas radiatori aizceļoja uz savu ierasto, visvairāk pasargāto un vislabāk dzesējamo vietu — korpusa priekšdaļu.

Dzinējs — tas pats vecais labais V veida četrinieks ar „V-TEC” sistēmu, kas pieslēdz papildu vārstu pāri, sasniedzot aptuveni 6800 apgr./min, nepieciešamības gadījumā piešķirot dzinējam „otru elpu”. 

Vieglums un nepiespiestība — tā divos vārdos var raksturot braukšanu ar šo motociklu. Kārba ir tik precīza, ka pārnesumi pārslēdzas, gluži nemanot. Atliek tikai nedaudz pieskarties pārnesumu pārslēdzējam, un viss jau ir noticis. Vieglums, ar kādu šim motociklam padodas manevrēšana, nebeidza pārsteigt visu testa laiku. Sen nebija gadījies braukt ar tik paklausīgu un tik ļoti labi „izskolotu” motociklu. Starp citu, zinātāju acij nepaliks nepamanīta kāda svarīga rakstura iezīme, kas „VFR 800” vieno ar leģendāro „Fireblade 929/954” sportbaika modeli — aizmugurējās dakšas stiprinājums un „nepabeigtais rāmis”. Tieši tāpat kā „929/954”, arī „VFR” aizmugurējā dakša stiprinās pie dzinēja kartera, nevis pie rāmja. Pats rāmis tikai notur dzinēju. Iespējams, ka tieši leģendārā sportbaika koncepcijas pārņemšanā arī slēpjas „VFR 800F” vadīšanas vieglums un paklausība? Bet jūs sakāt tēja pēcpusdienā, tēja pēcpusdienā...