Pāršķirstot 1967. gadā iznākušo M. Gincburga grāmatu „Motociklu uzbūve un tehniskā apkalpe”, ievadvārdā minēts: „Motocikls ir viens no plašāk izmantojamajiem transporta līdzekļiem, kas izskaidrojams ar motociklu lielo braukšanas ātrumu, labām manevrēšanas spējām un augstām pārgājamības spējām, samērā zemām cenām, vienkāršo tehnisko apkalpi, nelieliem ekspluatācijas izdevumiem un uzglabāšanas ērtumu.”
Tieši šā iemesla dēļ ļoti daudzās Latvijas lauku viensētas ir bijis un vēl joprojām ir sastopams motocikls.Viens no populārākajiem transporta līdzekļiem, kurus līdz pat šim brīdim motociklu restauratori meklē, rūpīgi restaurē un kolekcionē. Retromoto entuziasti komunicē interneta vietnēs, bet neatņemama viņu dzīves sastāvdaļa ir salidojumi. Tieši tāds salidojums notika 13. jūnijā Sējas pagastā, Lojā, kur ieradās 22 reti un interesanti motocikli no Antīko automobiļu kluba moto sekcijas. 

Ikkatram salidojuma dalībniekam bija savs romāna cienīgs stāsts par to, kā motocikls atrasts, iegādāts un restaurēts. Interesanti bija vērot, kā notikusi motociklu evolūcija, kādi tehniski risinājumi izmantoti. Otrā pasaules kara laikā visās karojošajās pusēs bija motocikli. Apmeklētāju neviltotu interesi piesaistīja trīs eksemplāri — 1942. gada angļu desantnieku minimotocikls „Welbike”, amerikāņu „Harley Davidson WLA 42” un pilnīgā kaujas gatavībā 1942. gada nacistiskajā Vācijā ražotais „BMW R75 Africa”. Pirms šie motocikli nokļuva pie saviem saimnieki, tie visi bija bēdīgā stāvoklī. Laika gaitā daudzas oriģinālas daļas pazaudētas un aizstātas ar padomijas motociklu detaļām, kas krietni sarežģī un paildzina restaurācijas gaitu. 

„Welbike” bija tik mazas motocikls, ka to varēja ielikt desanta kapsulā, kuru izmeta no lidmašīnas ar izpletni — lai kareivis ātri varētu nokļūtu tam paredzētajā vietā. Šā motocikla saimnieks pasākuma veiklības braucienu laikā lietišķi nodemonstrēja, kā ar tik mazu braucamo var veikli apbraukt šķēršļus pa nelīdzenu pļavu.

Savukārt militārā „Harley” īpašnieks savu braucamo atrada Latvijā diezgan bēdīgā stāvoklī. Trīs gadu laikā motocikls ir ieguvis autentisku skatu. Interesanti ir daudzi šā motocikla tehniskie risinājumi. Ar labās rokas roktura palīdzību tiek regulēta droseļvārsta atvēršana, kuru dēvē par gāzes rokturi, bet ar kreiso rokturi tiek pagriezts aizdedzes leņķis, kurš atvieglo auksta dzinēja iedarbināšanu un uzsilstot ļauj tam sasniegt ideālu darba režīmu. Skaidrs, ka tālaika motociklistam bez braukšanas iemaņām bija jāprot arī labot un pareizi ekspluatēt savu motociklu.

Nav zināms, kādā veidā Latvijā no Āfrikas nokļuva vērmahta Āfrikas korpusa motocikls, kuru izmantoja „tuksneša lapsas” — Ervīna Rommela — karavīri, bet esošais motocikla īpašnieks to atrada Cēsu pusē. Arī šis motocikls ir rūpīgi restaurēts un strādā nevainojami. Motocikla īpašnieks teju nopietni, teju pa jokam zināja teikt, ka vācu karavīriem daudzu nepilnību un tehnisku likstu dēļ nācies ar šo motociklu mocīties, tādēļ Ādolfs Hitlers licis nošaut motocikla konstruktoru. Lai varētu braukt smagos apstākļos, motocikls ir aprīkots ar transmisijas pārnesumu pazemināšanu, par ko liecina gan pie degvielas bākas piestiprinātās sviras, gan piedziņa uz blakusvāģi. 

Vecākais salidojuma dalībnieks ir 1925. gadā Beļģijā ražotais „FN”, kurš pārsteidz ar savas konstrukcijas vienkāršumu un eleganci. 



Salidojumā daudz bija pārstāvēti padomju sadraudzības valstu ražotie motocikli, mopēdi un motorolleri. Īpaši eleganti uz viņu fona izcēlās Vācijas Demokrātiskajā Republikā ražotais „MZ BM 350” ar „oppozit” tipa dzinēju. Motociklu uz Latviju atveduši krievu virsnieki, kuri dienēja VDR. Arī šā motocikla atjaunošanā ir ieguldīts liels un rūpīgs darbs.

„Simson” šodien asociējas ar multfilmu varoni, bet pirms 40 gadiem tas bija ikviena VDR dzīvojoša pusaudža sapnis — mopēds. Padomju laikā Latvijā šādus mopēdus nopirkt nevarēja. Šā mopēda kvalitāte ir acīm redzama, un atšķirībā no mūsu „Sarkanajā zvaigznē” ražotā mopēda „Rīga” tas iedarbināms no pusapgrieziena un dzinējs tam strādā klusi un vienmērīgi. „Simson” bez piepūles var vest miesās varenu vīru.

Vecā labā „Jawa”. Kur nu bez tās! Daudziem tas bija pirmais un vienīgais motocikls, kurš ar „Velorex” blakusvāģi simbiozēja ceļojumu no Rīgas līdz Krimai, Karpatiem. Daudzu tālaika mākslas filmu epizožu varonis. Protams, salidojumā javas bija ieradušās rūpīgi atjaunotas un izskatījās kā tikko no veikla.

Čehoslovakijā ražotie „Čezeta” motorolleri arī šodien izceļas ar savu avangardisko izskatu, rezerves riteni un piekabi. Tie ir mīļi un rotaļīgi un braucot aiz sevis atstāj divtaktu dzinējam raksturīgo zilo dūmu šleifi.

AAK moto sekcijas biedru pārbrauciena laikā tika piestāts Saulkrastos un apmeklēts unikāls tehnikas muzejs — Velomuzejs. Velosipēda evolūcijas gaitā tapis motocikls. Kādi tikai divriteņi un to aksesuāri nav bijuši! Riepas ar atsperēm, koka konstrukcijas un apgaismes ķermeņi... Te ir, ko redzēt Latvijas vēstures un tehnikas interesentiem. Tā ka, ja omītes lauku māju bēniņos ir uziets viņas jaunību laika velosipēds un ir vēlme to atjaunot, noteikti vērts pakonsultēties ar muzeja dārgumu glabātājiem.

Šādu salidojumu vērtība ir iespēja tikties ar domubiedriem un erudītiem cilvēkiem, kuriem ir interesanti dzīvesstāsti un vērtīgi padomi. Atmiņā paliks kāda sirma kunga atziņa: „Esmu pensionārs un esmu bagāts, jo man ir lieli bērni un mazbērni, infarkts un die’s vien zina, kādas vēl veselības kaites, bet — kad uzsēžos uz motocikla, visas kaites pazūd, jo tad es atkal esmu jauns, vesels un laimīgs.”