Mjā... uzsākot šā motocikla aprakstu, pieķēru sevi pie domas, ka reti kura motocikla aprakstu ir nācies sākt ar neveiklu mulsuma pauzi. Kārtējo reizi nākas pārliecināties, ka itālieši mākslas mīlestību sevī uzņem reizē ar mātes pienu. Pirmo reizi „dzīvajā” šo motociklu ieraudzīju sporta kompleksā „333” pasākuma „Latvijas gada motocikls 2014” laikā un jau tajā pašā mirklī, kad mans acu skatiens pievērsās tā siluetam, „Dragster” burtiski piekala pie sevis manu uzmanību ar 200 mm naglām un nemaz negrasījās laist vaļā. Lai gan manā dabā ir cīnīties līdz pēdējam, šeit es parakstīju bezierunu kapitulāciju, vēl pirms cīņa tika uzsākta. Motocikls ir īsts mākslas un brutalitātes apvienojums. Ne velti bāzes modelim tika dots nosaukums „Brutale”. Kaut arī motocikla aizmugurējās daļas dizains nav nekas jauns un izskatās jau kaut kur redzēts (atsvaidziniet atmiņā „Ducati Diavel” izskatu), šeit tas ir noslīpēts līdz perfektumam. Gabarītu lukturi īpaši efektīvi varētu izskatīties naktī, savukārt pagriezienu rādītāji ir aizceļojuši uz iespaidīgās aizmugurējās riepas (200 mm!) vidusdaļu, kopā ar reģistrācijas numura izvietojumu. Atceros, ka „Ducati Diavel” īpašnieki sūdzējās, ka, braucot pa nelīdzeniem ceļiem, lūstot numura stiprinājuma skrūves. Cerams, ka „MV Agusta” pielietojot šo risinājumu, būs ņēmusi vērā kolēģu no „Ducati” pieredzi. „MV Agusta” dzinēju gammā dominē 4 un 3 cilindru dzinēji. Konkrētais modelis ir aprīkots ar 3 cilindru rindas dzinēju ar 798 cm3 darba tilpumu un maksimālo jaudu 125 ZS pie 11 600 apgr./min, kas, ņemot vērā motocikla zemo masu — 167kg —, pārvērš mākslas darbu par diezgan agresīvu braucamrīku. Dzinējs, pateicoties izvēlētajai shēmai, ir izdevies ļoti šaurs, turklāt kļoķvārpsta šim dzinējam griežas uz otru pusi, samazinot inerces iespaidu uz motocikla vadību. Turklāt šim motociklam ir uzstādīta kasešu tipa ātrumkārba, kas ir liels retums ikdienas lietošanai paredzētos motociklos. Motocikls ir aprīkots ar „Brembo” bremžu mehānismiem, kas paši par sevi jau apliecina, ka ar apstāšanos šim nezvēram problēmu nebūs nekādu. 3 cilindru dzinējs ir apvienojis sevī divas nesavienojamas lietas — tas ne tikai pārliecinoši „velk” motociklu jau no pašiem zemākajiem apgriezieniem, bet arī kārtīgi „šauj” arā uz augstiem. Motocikls ar pārsteidzošu vieglumu rauj gaisā priekšējo riteni, katru reizi, kad straujāk paverat droseli. Braucot agresīvi, rodas sajūta, ka zem tevis ir nevis bezdvēseliska mašīna, bet dzīvs organisms, kura uzdevums ir sagādāt prieku tam, kurš viņu pieradinājis. Piedarbinot dzinēju, skaņu gamma, kas nāk no trijiem īsi apgrieztiem izplūdes sistēmas stobriem, liek dvēselei notrīsēt līdz pašiem dziļumiem. Skaņa vairāk atgādina „Subaru STI” rēkoņu, nevis tradicionālo motociklu „saundu”. Esiet droši, kad brauksiet pa ielu, tādu, kas neizrādīs interesi par šo zvērēnu, praktiski nebūs. 

Motociklam stūre ir atsevišķas apbrīnas vērta — tā ne tikai sastāv no diviem atsevišķiem elementiem (par kliponiem tos nosaukt mēle negriežas), bet arī uz augšējā dakšas tiltiņa izgravētās iedaļas vēsta, ka stūri ir iespējams regulēt 40 mm diapazonā, atbilstoši braucēja vēlmēm. Ļoti neparasta izrādījās vadītāja sēdpozīcija. Faktiski tā ir tikai viena — kā iesēdies, tā arī sēdi. Diezgan ērti, bet ļoti nepierasti ir tas, ka sēdpozīciju praktiski nav iespējams mainīt. Kā iesēdāties starp bāku un pasažiera vietas pleķīti (par pasažiera vietu to grūti būtu nosaukt), tā arī sēdiet. Sākumā bija diezgan neierasti, jo esmu pieradis diezgan aktīvi strādāt, braucot ar motociklu, bet pēc kāda laika pieradu un pat sāku atzīmēt zināmas priekšrocības. Rokas un ķermeņa aukšējā daļa jūtas diezgan viegli un nepiespiesti, tāpēc braukšana un „Dragster” vadīšana nesagādā nekādas grūtības. „Dragster” pilotēšanas stils ir vairāk līdzīgs braukšanai ar supermoto, kad jūs faktiski sēžat uz „priekšējā riteņa”. Vienīgi ierobežotā sēdpozīcija būs par apgrūtinājumu, braucot ārpus pilsētas, jo noslēpties no vēja jums neizdosies. Pa pilsētu savukārt braukt ar „Dragster” ir tīrais prieks, vienīgi tad, ja radīsies vēlēšanās kādu pavizināt, uzreiz brīdiniet pasažieri par „komforta līmeni” — lai gan motociklam ir pasažiera kāpšļi, to, uz kā pasažierei būs jāsēž, par sēdvietu nosaukt var tikai, ja liek lietā visu fantāziju. Izskatās, ka pasažieris sēž gaisā virs aizmugurējā riteņa! Lai kā tur arī būtu ar pasažieri, manuprāt, „MV Agusta” ir izdevies radīt kārtējo mākslas darbu uz diviem riteņiem!

Foto:Kaspars Bergmanis "AutoInfo"