Tālajā 2002. gadā kādā vasaras pievakarē es braucu ar motociklu no Rīgas Šauļu virzienā. Pirms tilta pār Lielupi ceļa malā pamanīju stāvošu neredzētu motociklu ar Vācijas numura zīmēm un tam blakus uz metāla barjeras sēdošu sērīga paskata braucēju, kas savu ķiveri bija novietojis uz zemes blakus motocikla ritenim. Tolaik šāda zīme nozīmēja, ka braucējam ir nepieciešama palīdzība. Tā bija mana pirmā un līdz šim brīdim vienīgā tikšanas ar šo franču motociklu būves izstrādājumu.



Atziņa: izrādās, ka Francijā ne tikai ēd vardes.

Braucējs izrādījās vācu žurnālists, kuru bija piemeklējusi kāda tehniska ķibele. Motociklam esot nopietna „shaize” — dzinējs esot „kaput” un te vairs nekas neesot līdzams. Vajagot braukt uz mājām, apdrošinātāji esot informēti, tikai viņš nekādi nevar izstāstīt evakuatoru dispečerei, kur atrodas, jo vienīgās valodas, kurās tā runā — latviešu un krievu —, viņš lielā stresa dēļ esot nedaudz piemirsis. 

Riktīgs „Hitler kaput”, es nodomāju pēc tā, kā dispečerei minūtes desmit mēģināju populārzinātniski izskaidrot, kur atrodas Jelgavas šoseja un kā pa to aizbraukt Šauļu virzienā līdz Lielupes tiltam un pēc tam tikpat ilgi to pašu atkārtojot evakuatora šoferim. „Kaput” vai „nicht kaput”, bet ar atrašanās vietas noskaidrošanu, kaut arī ar zināmām pūlēm, tikām galā, bija jāpapēta, kas īsti šim teiksmainajam Francijas motoeksotikas pārstāvim ar skanīgo nosaukumu VOXAN bija atgadījies. Pēc dzinēja apskatīšanas bija laiks ieplest acis man — kloķvārpsta kā tāds grāfs Monte Kristo bija nolēmusi daļēji izrauties no ciešā un smacīgā kartera gūsta, atlaužot iespaidīgu kartera gabalu kreisajā pusē. No motocikla iegādes brīža grāfs „Kloķvārps te Kristo” bija cieties veselus 8000 kilometrus. 

Tā es pirmoreiz uzzināju, ka Francijā ražo ne tikai „Renault” un „Citroen” un ēd vardes.

Kompānija „Voxan” pirmo reizi sevi pieteica 1995. gadā, tomēr „dzīvu” motociklu parādīšanos nācās gaidīt līdz 1997. gadam. Motocikla izstrādē savu roku bija pielikuši tādi plašākai motosabiedrībai pazīstami grandi kā sacīkšu motociklu konstruktors Alans Ševaljē (šasijas izstrāde) un dizainers un konstruktors Saša Lakiks. 

Franči bija cieši nolēmuši parādīt pasaulei, kā jāizskatās motociklam. Pēc ilgiem pūliņiem 1999. gadā pirmie motocikli „Voxan Roadster” nonāca dīleru rokās. Motocikli dizainiski bija diezgan pievilcīgi un „nopakoti” pēc pilnas programmas, tomēr pretēji gaidītajam pirmā sajūsma ātri vien noplaka un izvēlīgā motopublika vairs nesteidzās balsot par tiem ar savu maku saturu. Visi motocikli izmantoja vienu un to pašu 996 cm3 V2 dzinēju ar 72 grādu cilindru izvērsumu. „Voxan Roadster” 2000. gadā sekoja „Cafe Racer” un 2001. gadā — „Scrambler”, taču traukšanās lejup pa motociklu Olimpa nogāzi jau bija sākusies. Pilnīgi iespējams, ka, izņemot mana vācu drauga motociklu, arī citus šīs markas īpašniekus vajāja dažāda rakstura tehniskas ķibeles, jo jau 2002. gadā kompānija bija uz bankrota robežas. Neticamā kārtā kompānija, mēģinot pārvarēt krīzi, 2003. gadā izlaida modeli „Street Scrambler”, bet pēc gada — „Noveu Scrambler” un „cafe racer” „Black Magic”, tomēr visas šīs aktivitātes tā arī nespēja uzjundīt plašākās braucēju masās jūtas pret šiem motocikliem. 2008. gadā, kad ražošana tika slēgta, rūpnīcā strādāja tikai 12 cilvēki...

Cerams, ka šim franču motociklu ražotājam nebūs lemts izgaist vēstures plašumos kā neskaitāmām citām lielākām vai mazākām kompānijām, jo visas tiesības uz nosaukumu, tehniskajiem un dizaina darbiem ir izpirkusi kompānija „Venturi”. Cerēsim, ka drīzumā mēs piedzīvosim „Voxan” motociklu atdzimšanu, jo pat pēc fotogrāfijām ir redzams, ka ideja ir ļoti dzīvotspējīga.