Maskavas baikeru sapņu mašīna

Pievienots: 6. jūnijā 2006 06:00 | Autors: Andris Vilks | Komentāri: (0)

Viņu sauc Makss – Trakais Makss (Mad Max). Viņš pierakstīts Maskavas baikeru klubā „Nakts Vilki” un dzīvo viņš turpat – nelielā dzelzs nojumē bez jumta.Baikeru saietos Mad Max ir uzmanības centrā – viņš dobji rūc, mirkšķina lukturus un izverd liesmu mēles. Blakus viņam fotografējas pus un pilnīgi kailas baikeru meitenes, un arī viņu pavadoņi – solīdi vīri ar bārdām un bizītēm. Īsāk sakot – viņš ir visu mīlulis. Viņš (bet nevis „tas”) - tādēļ, ka viņš ir dzīvs – baikeri par to ir pārliecināti.

Makss, kā teikts kādā anekdotē, „varēja būt nēģeris.” Šajā nozīmē – KRAZ. Ar veco KRAZ platformu arī sākās „Nakts Vilku” trenēšanās autotūningā. Pazāģēja, pametināja un saprata – tas ir viltus ceļš. Nu, nesanāks no KRAZ baikeru sapņu mašīna. Nomainīja veco KRAZ pret tikpat vecu ZIL – 133. Cik īsti vecu? – Nu, Dievs vien zina – pavisam vecu.

Ar ZIL tās lietas virzījās jautrāk – nopirka tam jaunu KAMAZ dzinēju un riteņus, šo to nomainīja ritošajā. Tad, bruņojušies ar metāla griezēju un metināmo aparātu, sāka fantazēt par eksterjeru. Bet fantāzija Mežonīgo Rietumu estētikas piekritējiem ir bezgalīga – tā radusies baikeru galvās, palīdzot alkoholam un arī kam stiprākam, idejas smeltas no motociklu vesterniem un komiksiem ar Čārliju Šīnu galvenajā lomā. Tas ir vīrišķīgs, varbūt pat brutāls skats uz brīvību caur čopera stūres „ragiem.”

Mad Max dzima ilgi – gandrīz piecus gadus. Viņš arī tagad vēl nav pabeigts, lai gan daudzās vietās jau sarūsējis un uzstājīgi prasa restaurāciju. Tas ir kā pastāvīgi darbojošies stends, kur izpausties mākslinieka dvēselei. Parādās nauda un iedvesma – instrumenti rokās un aiziet! Makss, kā saka, visu saprot un piedod „Vilkiem” viņu nenoteiktību.

Toties, kā viņš uzplaukst, kad nokļūst savā stihijā! Viņam piekabina paštaisītu treileri cisternas formā, kuru atverot, izveidojas skatuve. Aiz kabīnes, kur parastam vilcējam atrodas guļamtelpa, Maksam izveidota speciāla pirotehnikas istaba. Kamēr uz skatuves un apkārt mašīnai noris darbība, neviena nemanīts, istabiņā rīkojas pirotehniķis. Rezultāts ir liesmu stabs, kas paceļas pretī debesīm – naktī tas izskatās īpaši efektīgi un atstāj spēcīgu iespaidu uz jaunpienācējiem baikeru saietā.

Visa aprīkojuma svars kopā ar piekabi un vilcēju – apmēram 30 tonnas. Nav grūti aprēķināt, par cik tas pārsniedz atļauto svaru. Tomēr Maksam ir visas atļaujas un protams arī numura zīmes, viņš var pārvietoties pa koplietošanas ceļiem, kas reizēm patiešām arī notiek. Tālākais izbrauciens (pērn) bija uz Kaļiningradu, protams uz baikeru šovu. Makss nepievīla, izturēja un savu numuru izpildīja godam. Uz maģistrāles izdevies sasniegt pat 90 km/h, taču kā teica vadītājs: „Bijis ļoti bail.”

Mad Max ir 80 - to gadu vācu rokgrupa, ne pārāk slavena, tomēr dzirdēta. Trakais Makss mums vairāk asociējas ar 1979. gadā uzņemto fantastikas filmu, kur galvenajā lomā toreiz vēl jaunais Mels Gibsons, kur atveido puisi, kurš atriebjas baikeriem par nogalināto ģimeni. Dīvaina „Nakts Vilkiem” loģika – oriģinālais Makss taču bija pret viņiem (viņš bija policists). Bet ar policistiem baikeriem ir „īpašas attiecības.” Nu, lai jau paliek nosaukums, galvenais, ka ar „”trakumu” mašīnai viss kārtībā.

Svētdienas rīts. Laiks apmācies un depresīvs. Klubs „Nakts Vilki” tukšs, normāla dzīve te sākas pēc 18.00. No kabīnes un rāmja slinki tek izkusuša sniega strautiņi. Baikeris Saša, viens no Maksa radītājiem, iedarbina viņu, pagriežot aizdedzes slēdzeni ar skrūvgriezi un uzmanīgi izbrauc no „midzeņa.” Makss neizskatās atdzīvojies – tieši pretēji, viss viņa izskats liecina: „Liekat mani mierā, vēl nav laiks. Es neesmu vēl izgulējies.” Viņš ir drūms, viņš nav omā, tomēr pakļāvīgi veic dažus apļus un pozējot, sastingst vārtu rūmē. Nomierinies vecīt – šodien tevi nemocīsim, nešausim gaisā feijerverkus (kur gan to dara no rītiem?), neizbrauksim pat uz ceļa. Mēs vienkārši nedaudz pastāvēsim un atlaidīsim tevi uz tavu midzeni. Līdz pavasarim vēl tālu. Guli.

 Melnais vilcējs ar puspiekabi, kas līdzinās cisternai, reizumis parādoties Piemaskavas ceļos, jau paguvis kļūt par leģendu starp tiem, kuri interesējas par auto eksotiku. Kas gan ir šī mašīna, kā tā konstruēta, kas galu galā ir tās misija?

Tāds varētu izskatīties atomkara perioda kravinieks. Veroties uz to no attāluma, liekas, ka kabīni un pamatni kāds izcirtis no akmens ar pirmatnējā laika cirvi, bet tikpat labi tās varētu būt bruņinieka bruņas vai salocīta, daudzām kniedēm rotāta baikera vējjaka. Zem daudzajiem, dīvainas formas ielāpiem un plāksteriem, kas veidoti no raupji apstrādātām metāla plāksnēm, slēpjas daudziem tik ierastā ZIL kabīne: vertikāli statņi, panorāmas vējstikls, raksturīgās durvis ar šauro, vertikālo vēdlodziņu. Radikāli atšķiras tikai spārni un viss priekšgals – radiatora reste, lukturi un bamperi veidoti formā, kas atgādina lokomotīves sliežu tīrītāju – atsitēju. Interesanti ir lukturi – četri, šķautņaini, zem naga paslēpti gaismekļi, kas atgādina pāreju luksoforus. Pārējo kabīnes dzelžu pamatā – sērijveida ziliņš. Zem sānu uzlikām un logu rāmjiem – parastas durvis ar parastām atslēgām un logu pacēlājiem, tikai daudz smagākas. Nedod, Dievs, verot ciet, aizmirst par pirkstiem! Paštaisītie paneļi, atšķirībā no parastā kravinieka, šajā gadījumā nosedz kāpšļus. Te tie veidoti no tērauda restēm – tie nekad nekļūs slideni un uz tiem var droši nodauzīt sniegu un dubļus.

Zem kupra, kas veidots no sametinātām plāksnēm, slēpjas ZIL 133 ГЯ motora pārsegs. No apakšas pat redzams zilais standarta rūpnīcas krāsojums. Haube stiprinās ar diviem GAZ – 51 āķiem. Uzpūstajam pārsega viducim un jumtiņam, kas „nokarājas” virs vējstikla, vajadzētu pasliktināt redzamību, taču vadītājs, kurš ar monstru nobraucis ne vienu tūkstoti kilometru vien, apgalvo, ka ar redzamību viss kārtībā. Pateicoties kronšteiniem, kas pārcelti gabaliņu uz priekšu, spoguļos var skatīties caur vējstiklu un restītes, ar ko aizklāti sānu stikli, vairs netraucē. Atliek piebilst, ka arī interjers ir gandrīz pilnībā no standarta ZIL. Veidojums, kas atrodas aiz kabīnes atgādina aizokeāna vilcēja guļamtelpu, vai arī, aizrestotā lodziņa dēļ – milicijas „Bertu.” Patiesībā tā nav nekāda guļamtelpa, bet gan speciāla ietaise, par kuru pastāstīsim vēlāk. Šī istabiņa ir pilnīgi atdalīta no kabīnes un, lai tajā iekļūtu, vispirms jāuzkāpj uz platformiņas, kas atrodas šķērsām uz rāmja un veidota no tāda paša materiāla kā kāpšļi. Uz platformiņas var nokļūt pa diviem ērtiem pakāpieniem – kāpšļiem mašīnas labajā pusē. Uz kreisā rāmja lonžerona stiprinās degvielas tvertne, kas veidota no divām, kopā sametinātām bākām un akumulatora kaste. Uz labā lonžerona – instrumentu kaste, kas arī gatavota no degvielas tvertnes un uzlabota ar noslēdzamu vāku.

Neskatoties uz bagātīgo, bieza metāla plākšņu klātbūtni, vilcējs izskatās pietiekoši dinamisks, kas panākts tā jau ne pārāk īsajai ZIL 133 ГЯ platformai, pievienojot „lokomotīves” degunu. Mašīnas dzinējspēks ir KAMAZ – 740 dzinējs, kas izskatās itin svaigs, vismaz padomju dīzeļiem tik raksturīgos eļļas traipus šeit neredz. Motora izskats nav maldinājis – auksts dzinējs +5 grādos, atdzīvojas no pusapgrieziena. Bāzes trīsasu ZIL riteņu diski ir tādi paši kā parastajam simt trīsdesmitajam. Šīs mašīnas bezdisku riteņi norāda, ka te izmantoti KAMAZ tilti, pie tam vadoties no to svaigā izskata, ne pārāk daudz lietoti. Bremžu sistēma arī no KAMAZ, turklāt galvenās detaļas nomainītas pret jaunām.

Paštaisīts nav tikai vilcējs – tas pats attiecas arī uz puspiekabi, kas tikai pēc izskata atgādina cisternu. Taisnie izgriezumi cisternas sienās liek šaubīties, ka ar to jebkad transportēti kaut kādi šķidrumi. Un patiešām – viltus cisternas sāni ir nolaižami, un, kad tas darīts, izveidojas improvizēta skatuve. Var pamanīt, ka katrā cisternas pusē, pret vidu novietots nolaižams balsts. Uz tiem tad arī balstās „cisternas” skatuve. Lūk, arī noskaidrojas īstā kravinieka misija. Tā ir mobilā skatuve, kas prasmīgi nomaskēta kā benzīna vedējs. Skatuves sienas nolaižas mehāniski, izmantojot troses un vinčas. Lai to izdarītu, pa kāpnēm jātiek augšā uz cisternas, tad jāatver masīva lūka un jānolaižas tvertnes vēderā. Pirms koncerta divi mehāniķi – viens pa priekšgala, otrs pa aizmugures lūku, nolaižas cisternas dibenā un iedarbina skatuves transformācijas mehānismus.

Un kam gan domāta istabiņa aiz vilcēja kabīnes? Izrādās, arī tas ir skatuves elements. Tur izvietota pirotehnisko efektu iekārta. Uz istabiņas jumta pamanām gāzes degļa atveri, pašā namiņā aiz restotām durvīm atrodas gāzes balons un ietaise, kas ļauj īstajā brīdī atvērt degli un izšaut liesmu mēles. Šis triks ir šova sastāvdaļa un pie tā pieder arī draudoši melnais vilcējs.

Idejas autors ir Nakts Vilku līderis Ķirurgs, bet projektu realizējuši speciālisti no Wolf Engineering, iedvesmojoties no populārās rietumu filmas. Ir radīts automobilis – vilkatis, kura īsto nozīmi no pirmā acu uzmetiena nav iespējams noteikt. Rezultātā iznācis efektīgs transporta līdzeklis, kas bija paredzēts noteikta uzdevuma veikšanai un, kas šo misiju, spēj arī izpildīt.

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
Lukoil1.2531.2651.1140.565
Neste1.2371.2771.137-
Statoil1.2541.2771.1540.565