Beidzamajās dienās daudzi rīdzinieki noteikti ir pievērsuši uzmanību apstāklim, ka vairākās Rīgas ielās veiktas dažādas satiksmes organizācijas izmaiņas, turklāt, šķiet, ir sākusies parādība, kuru varētu dēvēt par “plastmasas stabiņu invāziju”.
Pirmais vēstnesis varētu būt A. Čaka iela, kur rekomendējošā (!) velojosla teju visā ielas garumā ir norobežota ne vien ar barjerām, bet arī plastmasas stabiņiem.

Īpaši izaicinājumu tie varētu radīt automašīnu vadītājiem, kuriem no Pērnavas vai Čaka ielas jāizdara visnotaļ straujš pagrieziens uz nelielo Sapieru ielu, kur atrodas “Latvijas balzama” ražotne (turklāt jāņem vērā, ka šeit iegriežas ne tikai vieglās automašīnas, bet arī fūres). Varam minēt, kad pienāks brīdis un kāda fūre netrāpīs šaurajā iebrauktuvē…



Otrs eksperiments ar plastmasas stabiņu “pulkiem” cilvēkus pārsteidza pēc Bruņinieku ielas rekonstrukcijas – pēc daudzu šīs ielas iedzīvotāju un uzņēmēju, kuri šeit izvērsuši savu biznesu, domām, stabiņi daudzviet traucē noparkot transportu, kas aizved un atved preces; tāpat šeit apgrūtināta piekļūšana ir radīta arī klientiem. Kā pirms dažām dienām vēstīja portāls LSM.lv, vairāki uzņēmēji savam biznesam jau meklē vietu citur Rīgā. Tāpat spilgti atmiņā iespiedusies fotogrāfija, kur Neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīna, ar kuru NMP brigāde acīmredzot bija ieradusies pie kāda pacienta, bija spiesta noparkoties nevis ielas malā (jo stabiņu dēļ tas Lāčplēša ielā daudzviet vairs nav iespējams), bet uz ietves. Šīs fotogrāfijas kontekstā sociālajā tīklā “Facebook” daudzi atgādināja traģisko ugunsgrēku Mežaparkā, M. Ķempes ielā, kur ugunsdzēsēju mašīna netika pie degošās ēkas, jo iekšpagalms bija pils ar tur noparkotajām automašīnām. Tāpat daudzus šīs apkaimes uzņēmējus nepatīkami pārsteidzis fakts, ka pēc Bruņinieku ielas rekonstrukcijas posmā starp Čaka un Avotu ielu tikušas likvidētas teju visas stāvvietas, kas atradās ielas malā.



Taču izskatās, ka, neraugoties uz iedzīvotāju protestiem, stabiņu uzvaras gājiens turpinās, liekot domāt, ka šādi tiek lobēts kāds konkrēts bizness. Īpaši šāda doma publiski izskanēja pēc visnotaļ interesantajām satiksmes organizācijas izmaiņām uz Altonavas ielas tilta, kur, ar stabiņiem norobežojot veselu joslu tilta vidū, ir samazināts transportam atvēlēto joslu skaits, tādējādi šo tiltu padarot teju vai neizbraucamu. Kā savā vēstulē pilsētas vadībai un Rīgas domes Satiksmes departamentam norāda Torņkalna un Bieriņu apkaimes iedzīvotāji, jaunradītā josla, kuras uzdevums, pēc organizācijas “Pilsēta cilvēkiem” teiktā, esot parūpēties par gājēju drošību (!), īpaši kavē sabiedrisko transportu, turklāt rada pamatīgus sastrēgumus abos virzienos – gan braucot uz Mārupi, gan Torņkalna un Āgenskalna virzienā. Jāpiebilst, ka šīs joslas pēkšņo rašanos nav komentējis ne Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, ne Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētājs Olafs Pulks; vismaz nekādi komentāri publiski nav tikuši dzirdēti. Tādēļ pēc iedzīvotāju iniciatīvas #tēriņu55republika ir sākta parakstu vākšana, aicinot novērst radušās nepilnības. Arī es esmu adresējis vēstuli RD Satiksmes departamentam un Pulka kungam, lai informētu par man kā RD deputātam adresētajām vairāku desmitu rīdzinieku sūdzībām un aicinātu novērst bīstamo situāciju un haosu, kas, manuprāt, nepārdomāto satiksmes organizācijas izmaiņu rezultātā radušās uz šī ļoti nozīmīgā satiksmes pārvada, kas savieno divas Rīgas apkaimes. Kā izrādās, RDSD šīs izmaiņas realizējis, uzklausot tikai Āgenskalna apkaimes biedrību, taču cietēji no šīs izmaiņām ir visi.



Savukārt tieši Saulgriežos, 21.jūnijā, daudzus sociālā tīkla “Twitter” lietotājus pārsteidza ieraksts un fotogrāfija, kurā redzams, ka arī Tērbatas ielu sāk “iekarot” nu jau bēdīgi slavenie plastmasas stabiņi – lai norobežotu pagaidām nezināmiem mērķiem domātu teritoriju ielas malā, vietā, kur līdz šim atradās invalīdiem domātā autostāvvieta, vēsturiskajā bruģī ir tikuši urbti caurumi, lai iestiprinātu stabiņus. Dažu ekspertu skaidrotais (jau iepriekš minētā organizācija “Pilsēta cilvēkiem”), ka stabiņi šeit novietoti tādēļ, lai pirms krustojuma un gājēju pārejas autobraucēji samazinātu ātrumu un ka stabiņu ieviešana samazinājusi bojā gājušo gājēju skaitu par 85%, neiztur kritiku, jo, lai nu kur, bet vismaz Tērbatas ielā satiksme visos krustojumos tiek regulēta ar luksoforu palīdzību, turklāt, kā sociālajos tīklos apgalvo šīs ielas iedzīvotāji, tieši Tērbatas ielā satiksmes negadījumos cietušo gājēju skaits ir “0”…



Šā iemesla dēļ esmu uzdevis jautājumu arī Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, vai tiešām viņi ir devuši savu svētību vēsturiskā bruģa bojāšanai un vai ar viņiem šie darbi tikuši saskaņoti. Turklāt – vai ir padomāts par cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, kuri vairs nevarēs noparkoties ierastajā vietā, lai iekāptu vai izkāptu no mašīnas. Šķiet, Rīga pēdējos gados cilvēkiem kļūst nedraudzīgāka; vismaz dažām kategorijām, tostarp – autobraucējiem, jo uzsvars tiek likts tikai uz riteņbraucēju un teorētiski arī uz gājēju ērtībām. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ beidzamajos gados Rīgu ir pametuši vairāk nekā 6000 iedzīvotāju (pēc oficiālajiem statistikas datiem), pārceļoties uz dzīvi Pierīgā. Protams, pārmaiņas ir nepieciešamas, un ielu infrastruktūra ir jāsakārto – gluži tāpat kā tas notiek lielākajās Eiropas pilsētās. Taču – vai tam ir jānotiek, nekonsultējoties ar cilvēkiem un nerēķinoties ar viņu vajadzībām un savstarpēji sarīdot atsevišķas iedzīvotāju grupas (kājāmgājējus, riteņotājus un autobraucējus)?