F-1 numeroloģija

Pievienots: 30. martā 13:08 | Autors: Agnis Krauja | Komentāri: (1)

Katrs Latvijas hokeja fans zina, ka #19 nozīmē Helmuts Balderis. Ikviens autosporta līdzjutējs, kurš kaut reizi bijis Biķernieku trasē, zina, ka #42 vienmēr būs Juris Belmers un #40 — Valdis Belmers. Tāpat arī katram īstenam F-1 fanam labi zināms, ka leģendārais #27 nozīmē — Žils Vilenēvs un asinssarkans „Ferrari”.Tikai no 2014. gada sezonas katram F-1 pilotam ir piešķirts viņa personālais starta numurs, ar kuru būs vien jāstartē visas karjeras laikā. Pirmais numurs gan vienmēr paliks rezervēts katras sezonas aktuālajam pasaules čempionam, bet jebkuru citu numuru no #2 līdz #99 pašreizējiem F-1 braucējiem bija atļauts sev izvēlēties „uz mūžu”. 2014.gada 10. janvārī FIA apstiprināja jauno starta numuru sarakstu. Sebastians Fetels 2014. gadu sāka ar čempiona #1, taču katram gadījumam (ja nu tituls reiz būs jāzaudē) izdarījis savu izvēli par labu #5 (nez, vai bērnībā arī viņš fanojis par „Red Five” — Manselu?).



„Ferrari” līderis Fernando Alonso priekšroku dod #14 (jo 14 gadu vecumā viņš ar šo numuru ieguva pasaules čempiona titulu kartingā, turklāt — tieši 14. jūlijā), bet viņa nākamais komandas biedrs Kimi Raikonens izvēlējies „laimīgo” #7. Savukārt Felipes Masas izvēle ir #19, bet Lūiss Hamiltons centīsies padarīt slavenu #44. Džensons Batons paziņojis, ka labprāt ņemtu #5, ar kādu savulaik braucis viņa elks Mansels, taču beigās bija spiests atgriezties pie #22, ar kuru viņš pats savulaik kļuva par 2009. gada čempionu. Niko Rosbergs startēja ar #6, jo ar šo numuru 1982. gadā par čempionu kļuva viņa tēvs Keke Rosbergs. Pagaidām no pirmā desmitnieka numuriem neviens pilots nav pieteicies uz #2 un #4, bet līdz šim tik nepopulāro #13 (ar kuru visā F-1 vēsturē aizvadīti tikai divi starti) labprātīgi izvēlējies Pastors Maldonado. „Force India” pilots Niko Hulkenbergs ieguvis tiesības uz #27, taču ar to nav mierā daudzi autosporta līdzjutēji, kuri šo leģendārā kanādiešu pilota Žila Vilenēva numuru spēj iedomāties tikai un vienīgi uz sarkanas „Ferrari” formulas. 



#27 mistērija

Pārlūkojot statistiku, redzam, ka Žils Vilenēvs ar 27. numuru aizvadījis tikai 20 sacīkstes, izcīnot tajās vien divas uzvaras. Daži citi piloti ar šo numuru ir sasnieguši vairāk — Alans Džonss 1980. g. un Airtons Senna 1990. g. ir kļuvuši par pasaules čempioniem ar # 27 uz formulas priekšgala, un neviens no viņiem abiem nebrauca ar „Ferrari”. 1975. gadā Mario Andreti kļuva par pirmo pilotu, kas visu sezonu nobraucis ar #27 uz savas „Parnelli” formulas. Savukārt visilgāk ar šo numuru braucis „Ferrari” pilots Mikele Alboreto — 5 sezonas —, no 1984. līdz 1988. gadam. Visvairāk uzvaru ar #27 izcīnījis „Williams” pilots Alans Džonss — 9 uzvaras 1979./80. g. sezonā, bet tas bija, vēl pirms divdesmit septītais kļuva leģendārs, pateicoties Vilenēvam. Tāpēc kļūdījās Airtons Senna, kad, 1990. gadā ar #27 uz sava „McLaren” kļuvis par čempionu, lepni paziņoja, ka atnesis leģendārajam numuram pirmo titulu. Jau pirms desmit gadiem to bija paveicis Alans Džonss! Interesanti, ka tie „Ferrari” piloti, kuri jau pēc Vilenēva braukuši ar leģendāro #27, par visiem kopā 14 sezonās tikuši vien pie 8 uzvarām un tā arī palikuši bez neviena titula.



Bet kā patiesībā radās Vilenēva leģenda? Žils Vilenēvs tikai 20 no savām 67 GP sacīkstēm aizvadījis ar #27, bet savas pirmās četras uzvaras 1978./79. gada sezonā guva, startējot ar #12. Jau kopš pirmās sacīkstes viņš saistīja līdzjutēju uzmanību ar savu neticamo bezbailību, apbrīnojamo mašīnas kontroli pārgalvīgās sānslīdēs un bezkompromisa cīņu par katru pozīciju (vienalga, par pirmo vai 10. vietu), kā arī ar savu absolūto godīgumu (varētu pat teikt — vecmodīgo bruņnieciskumu) gan trasē, gan ārpus tās. Tikai 1981. gadā Vilenēvs tika pie #27 (kas tobrīd vēl nevienam neko neizteica) un ar šo numuru izcīnīja divas neaizmirstamas uzvaras. Pirmā no tām bija īsta sensācija — Monako GP izcīņā Vilenēvs svinēja pirmo uzvaru ar „Ferrari” jauno turbodzinēju.

Lai nu kur, bet šaurajās Monako ieliņās neviens neko tādu nebija gaidījis, jo „Ferrari” mašīna bija ļoti jaudīga, taču grūti vadāma un neatsaucīga uz gāzes pedāli. Agrīnajiem turbodzinējiem piemita ļoti izteikts „turbobedres efekts” — neprognozējama lieluma jaudas padeve uz riteņiem notika vairākas sekundes pēc gāzes pedāļa nospiešanas, tāpēc pilotam īsto brīdi, kad iemīt grīdā, vajadzēja uzminēt iepriekš! Vēl lielāka sensācija bija Vilenēva uzvara arī nākamajās sacīkstēs Spānijā, kur sarežģītā un līkumotā trasē viņam ar savu „lielo sarkano kadiljaku” — tā viņš dēvēja savu „Ferrari” formulu — visu distanci izdevās varonīgi noturēt aiz sevis piecu sāncenšu peletonu, izbraucot virāžas ar apbrīnojamu precizitāti, ne reizi nedodot iespēju konkurentiem veikt apdzīšanu. Leģenda bija dzimusi, taču sezonas turpinājumā vairāk uzvaru nesekoja, un kopvērtējumā Vilenēvs ierindojās tikai 7. vietā. Pirms nākamās sezonas „Ferrari” bija veikuši nozīmīgus tehniskus uzlabojumus un gandrīz visi eksperti prognozēja čempiontitulu Vilenēvam, taču sezonas pirmie trīs posmi bija neveiksmīgi, pēc tam Imolā viņam uzvaru nozaga komandas biedrs Didjē Pironi, bet nākamajās sacīkstēs Zolderā 1982. gada maijā Žils ar #27 uz mašīnas korpusa avarēja un gāja bojā...



Tā kā nākamajās divās desmitgadēs „Ferrari” neizdevās kļūt par čempionu, #27 un #28 saglabājās uz sarkanajiem „Maranello rikšotājiem”. Pēc Vilenēva ar #27 uz sarkana „Ferrari” braukuši Patriks Tambejs (1982./83. g. — divas uzvaras), Mikele Alboreto (1984.—1988. g. — trīs uzvaras), Naidžels Mansels (1989. g. — divas uzvaras), Alēns Prosts (1991. g. — bez uzvarām) un Žans Alezī (1992.— 1995. g. — viena uzvara). Vilenēva romantisko sacīkšu filozofiju (svarīgi būt ātrākajam šeit un tagad, nevis domāt par punktiem čempionāta kopvērtējumā) no viņiem visiem pa īstam iemiesoja tikai divi — „il Leone” Mansels, kurš Brazīlijā sensacionāli vinnēja savu pirmo startu ar „Ferrari” un pēc tam veica varoņdarbu Ungārijā, izcīnot uzvaru no 12. starta pozīcijas, un Alezī, kura vienīgā uzvara četru sezonu laikā — 1995. gadā Kanādas GP — līdz šim ir pēdējā uzvara ar #27. Turpmākos gadus šo numuru vairs neizmantoja — kopš 1996. gada starta numuri mašīnām tika piešķirti pēc kārtas, saskaņā ar Konstruktoru kausa rezultātiem iepriekšējā gadā, un vienkārši nebija vairs tik daudz mašīnu uz starta, lai kādam tiktu #27.

 

Kā darbojās sistēma

Pat pašiem pieredzējušākajiem līdzjutējiem droši vien šķiet, ka pasaules čempioni jau kopš neatminamiem laikiem vienmēr ir braukuši ar pirmo starta numuru, taču patiesībā šī tradīcija aizsākās tikai 1973. gadā. Pirms tam katru GP sacīkšu rīkotājam bija brīvas izvēles tiesības — kādu starta numuru piešķirt katram dalībniekam, tāpēc sezonas laikā pilotu numuri nepārtraukti mainījās. Visbiežāk pirmais numurs tika piešķirts iepriekšējā gada konkrētās sacīkstes uzvarētājam, nevis pasaules čempionam. „Kārtību” nodibināja tikai 1973. gada sezonā, kad katrai komandai tika piesaistīti divi konkrēti starta numuri, kas pēc sezonas varēja tikt nomainīti (uz pirmo un otro) tikai vienā gadījumā — ja komandas sastāvā brauc pasaules čempiona titula īpašnieks. Savukārt komanda, kura, startējot ar pirmo un otro numuru, nav nosargājusi čempiona titulu, pēc sezonas samainījās ar starta numuriem ar to komandu, kurā brauca jaunais čempions.

Piemēram, „Tyrrell” komandai 1973. gadā tika piešķirti starta numuri trešais un ceturtais, kurus tā saglabāja līdz pat 1995. gadam, jo visu šo 22 sezonu laikā tās sastāvā nestartēja neviens aktuālais čempiona titula īpašnieks. Tāds pats stāsts arī par „Ligier” komandu un tai piešķirtajiem #25 un #26. Savukārt „Ferrari” komanda 1973. gadā saņēma īpašumā #11 un #12, kurus nomainīja uz #1 un #2 tikai pēc trim sezonām, kad Nikijs Lauda kļuva par 1975. gada čempionu. Pēc 1976. gada sezonas, kuras spilgtākos notikumus daudzi no mūsu lasītājiem droši vien atceras no Latvijas kinoteātros izrādītās lieliskās filmas „Rush”, jaunais čempions Džeimss Hants ieguva #1 uz sava „McLaren”, bet „Ferrari” atguva #11 un #12, kurus atkal nomainīja uz #1 un #2 pēc trim sezonām, kad 1979. gadā uzvarēja Džodijs Šekters ar „Ferrari”. Pie sava leģendārā #27 (un sekojošā #28) „Maranello” komanda tika, vien pateicoties Alanam Džonsam un „Williams” komandai, kuri ar šiem starta numuriem triumfēja 1980. gada sezonā, atņemot „Ferrari” Šektera iegūto vieninieku. 

 

Pirmā numura vēsture

Jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pasaules čempiona titula īpašnieki lielāko daļu sezonas aizvadīja ar pirmo numuru uz formulas sāniem, taču ne visas sacīkstes. Parasti tikai tās, kurās bija izdevies uzvarēt iepriekšējā gadā. Piemēram, 1969. gada pasaules čempions Džekijs Stjuarts 1970. gada sezonā ar pirmo numuru startēja astoņās sacīkstēs. 1971. gadā pirmais starta numurs vispār tika izmantots tikai trijās sacīkstēs, kad organizatori to piešķīra Emersonam Fitipaldi, bet visās pārējās ar pirmo nestartēja neviens, tā godinot iepriekšējā sezonā pēc nāves kronēto pasaules čempionu Johenu Rintu. 1972. gada sezonā 10 sacīkstēs ar pirmo numuru startēja iepriekšējā gada čempions Džekijs Stjuarts. Tikai 1973. gadā esošais čempions Fitipaldi ar vieninieku uz melni zeltainās „Lotus” formulas pirmoreiz nobrauca pilnu sezonu, gūstot trīs uzvaras, taču paliekot otrais kopvērtējumā aiz Stjuarta, kurš ar piekto numuru uz zilās „Tyrrell” formulas guva 5 uzvaras. Daudz sāpīgāk par titula zaudēšanu Emersonu aizskāra fakts, ka sezonas otrajā pusē viņš skaidri un nepārprotami zaudēja ātrumā savam „Lotus” komandas biedram Ronijam Petersonam, kurš, startējot ar #2, tika pie četrām uzvarām un trešās vietas kopvērtējumā. Fitipaldi pameta „Lotus” un pievienojās „McLaren”. 



1974. gadā Ronijs Petersons kļuva par vienīgo pilotu visā F-1 vēsturē, kurš, nebūdams čempiona titula īpašnieks, nobraucis visu sezonu ar #1 uz savas formulas. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka titula īpašnieks Džekijs Stjuarts pameta sacīkstes, jo bija pārāk satriekts pēc „Tyrrell” komandas biedra Fransuā Sevēra traģiskās bojājejas. Čempiona prombūtnē „Lotus” komanda kā Konstruktoru kausa ieguvēja saglabāja pirmo numuru, un tās līderis Ronijs Petersons guva trīs uzvaras, bet kopvērtējumā palika tikai piektajā vietā. Par superzviedru dēvētais Petersons iekaroja milzu popularitāti ar savu atraktīvo, uz iedzimtu talantu un zibenīgiem refleksiem balstīto braukšanas stilu. Viņš bija vienīgais pilots, kurš Silverstonas trasē leģendārajā „Woodcote” virāžā nebaidījās iebraukt ar pilnu gāzi, 200 km/h ātrumā sametot mašīnu kontrolētā sānslīdē. 

Kopumā gan jāatzīst, ka daudzu tik ļoti kārotais vieninieks nemaz nav bijis „laimīgais cipars”. Kopš 1973. gada ar pirmo numuru startējušajiem pilotiem nebija izdevies nosargāt savu čempiona titulu, līdz to paveica Alēns Prosts 1986. gadā. Pēc viņa līdz 1996. gadam ar šo numuru uz formulas sāniem bija uzvarējuši vēl tikai divi — Senna 1991. g. un Šūmahers 1995. g. Bijušas pat sezonas, kad mašīna ar lepno #1 uz sāniem kuļas pa sacīkšu peletona astesgalu. 1978. gada triumfators Mario Andreti nākamajā sezonā ar pirmo numuru piedzīvoja pilnīgu fiasko, paliekot bez uzvarām un ar 12. vietu kopvērtējumā, bet 1979. gada čempionam Džodijam Šekteram nākamajā sezonā ar pirmo numuru klājās vēl drūmāk — tikai divi punkti un 19. vieta kopvērtējumā.



„Williams” komandas piloti ir uzvarējuši 7 pasaules čempionātos, bet tikai trīs reizes startējuši ar pirmo numuru. Iemesls ir Frenka Viljamsa vispārzināmā tieksme šķirties no pilotiem, kuri tikko viņa komandai ieguvuši čempiona titulu. Gan Manselam, gan Prostam, gan Hillam „Dzelzs Frenks” nedeva iespēju aizstāvēt savus čempiona titulus, tādā veidā zaudējot pirmā numura tiesības. Tieši tāpēc 1993./94. gadā komandas otrais pilots Hills bija spiests startēt ar „nullīti” uz mašīnas korpusa, bet pirmie piloti Prosts un Senna labprātīgi izvēlējās sev otro numuru. 

 

„Red Five” un pārējie

Kopš 1996. līdz pat 2013. gadam katru sezonu starta numuri tika piešķirti nevis pilotiem, bet komandām saskaņā ar iepriekšējā gada Konstruktoru kausā iegūto vietu. Tā kā komandu iegūtās vietas Konstruktoru kausā gadu no gada mainās, šo periodu nevaram izmantot, lai saistītu pilotus un viņu individuālos panākumus ar starta numuriem. Cita lieta ir laikposms 1973.—1996. gads, kad pilotam, nekļūstot par čempionu un nemainot komandu, bija lielas iespējas ar vienu un to pašu starta numuru nobraukt visas savas karjeras sacīkstēs. Izrādās, ka šajā periodā visvairāk čempiona titulu ieguvuši piloti, kur startējuši ar piekto starta numuru — Džekijs Stjuarts (1973. g.), Emersons Fitipaldi (1974. g.), Mario Andreti (1979. g.), Nelsons Pikē (1981., 1983. g.), Naidžels Mansels (1992. g.), Mihaēls Šūmahers (1994. g.) un Deimons Hills (1996. g.). 



Lai gan „laimīgais piecnieks” visai bieži mainījis saimnieku, ikviens pieredzējušāks F-1 līdzjutējs, nešauboties ne mirkli, pateiks, ka sarkans #5 nozīmē Naidžels Mansels un „Williams”, kam šis numurs piederēja sešas sezonas. No savām 191 GP sacīkstēm 93 reizes Mansels ir startējis ar sarkanu #5 uz „Williams” mašīnas priekšgala, izcīnot 24 uzvaras, kā arī trīs pasaules vicečempiona titulus (1986.—1987., 1991. g.) un čempiona titulu (1992. g.). 

Otrais numurs parasti apzīmējis aktuālā pasaules čempiona „ieroču nesēju” — komandas biedru. Laikam tāpēc mūsdienu F-1 pilotu vidū tas nav populārs. Taču, viņiem derētu zināt, ka „profesors” Alēns Prosts trīs no saviem četriem tituliem izcīnījis, braucot tieši ar #2 uz formulas sāniem, turklāt divreiz pārspējot savus komandas biedrus, aktuālos pasaules čempionus Nikiju Laudu (1985. g.) un Airtonu Sennu (1989. g.). 



Trešais un ceturtais numurs ir nesaraujami saistīti ar „Tyrrell” komandu, kam tie piederēja no 1973. līdz pat 1995. gadam. Ar trešo visilgāk startējis Džodijs Šekters (1974.—1976. g.), bet Patriks Depaljērs ar ceturto numuru uz zilas „Tyrrell” mašīnas aizvadījis pat veselas piecas sezonas — no 1974. līdz 1978. gadam. Septīto un astoto numuru no 1974. gada piecas sezonas lietoja „Brabham” komanda atraktīvajās „Martini Racing” krāsās, bet no 1978. līdz 1984. gadam tie bija redzami uz sarkanbaltajām „Marlboro McLaren” formulām. Ar septītnieku visilgāk nobraucis Džons Vatsons — 1977. gadā „Brabham” sastāvā sāka, bet turpināja piecas sezonas „McLaren” komandā. Ar #11 pasaules čempiona titulus viens pēc otra ir ieguvuši Džeimss Hants (1976. g.) un Nikijs Lauda (1977. g.), bet visilgāk ar šo numuru ir nobraucis Elio De Andželiss — piecas sezonas „Lotus” komandā (1981.—1985. g.). Ar divpadsmitnieku visilgāk sadzīvojuši Naidžels Mansels — četras sezonas „Lotus” komandā (1981.—1984. g.) un Airtons Senna, kurš līdz 1987. gadam trīs sezonas startēja „Lotus” komandā, bet 1988. gadā ar šo pašu numuru brauca „McLaren” un vinnēja savu pirmo čempiona titulu.

 

#15 un #16 ir nesaraujami saistīti ar F-1 turboēras pionieriem „Renault” komandu un tās dzeltenajām formulām. Pats pirmais ar #15 brauca inženieris Žans Pjērs Žabuī 1977.—1980. g., tad šo numuru mantoja jaunais Alēns Prosts, kurš ar sarkanu piecpadsmitnieku uz „Renault” formulas aizvadīja trīs sezonas, bet ar zilu #16 četras sezonas franču komandā startēja Renē Arno. Arī latviešiem zīmīgais #19 atstājis savas pēdas F-1 pasaulē — Senna 1984. gadā ar šo numuru debitēja „Toleman” komandā, bet Šūmahers aizvadīja savas divas pirmās sezonas ar „Benetton”. Visu laiku agresīvākais F-1 pilots Andrea De Čezaris savā karjerā ir nomainījis daudzas komandas, bet arvien atgriezies pie #22, ar kuru kopumā pavadījis piecas sezonas „Alfa Romeo”, „Rial” un „Dallara” komandās.



Cits itāliešu pilots Pjērs Luidži Martini pavisam kopā sešas sezonas palika uzticīgs „Minardi” komandai un #23. Taču absolūtais uzticības rekords pieder #26, kas līdzjutēju atmiņās vienmēr būs Žaks Lafits un „Ligier”! Franču pilots franču komandā ar šo numuru aizvadījis deviņas sezonas (1976.—1982. g., 1985.—1986. g.), kuru laikā guvis sešas uzvaras, kā arī četras reizes ierindojies 4. vietā pasaules čempionātu kopvērtējumā. 

Daudziem līdzjutējiem #28 nozīmē Gerhards Bergers. Populārais austriešu pilots ar šo numuru „Ferrari” komandā divos piegājienos kopā aizvadījis septiņas sezonas (1987.—1990. g., 1993.—1995. g.). Bet vēl pirms Bergera šis numurs varēja kļūt leģendārs. Ar #28 Didjē Pironi 1982. gadā bija jākļūst par pirmo franču F-1 čempionu, turklāt pirmoreiz vēsturē izcīnot čempiontitulu ar turbomotoru, taču četrus posmus pirms finiša visam svītru pārvilka avārija Vācijā, kas sadragāja viņa kājas un iznīcināja daudzsološo pilota karjeru. Titulu, kā zināms, togad ieguva Keke Rosbergs, bet vecais Enco Ferāri lika izgatavot zelta kausu ar uzrakstu „Didjē Pironi — patiesais 1982. gada čempions”, ko novietoja savā trofeju kolekcijā.

 

Komentāri:

Viesis: Kolumbs - 1. aprīlī 08:28

Labs raksts. Dankijs

Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
Lukoil1.2531.2651.1140.565
Neste1.2371.2771.137-
Statoil1.2541.2771.1540.565

toprezervesdalas.lv