Rallijkrosa „Zelta laikmets”

Pievienots: 16. novembrī 2016 10:13 | Autors: Agnis Krauja | Komentāri: (0)

Šogad Rīgā, Biķernieku trasē, pirmo reizi notika pasaules rallijkrosa čempionāta „Neste World RX of Lavia” sacensības, tāpēc mēs nešaubāmies ne mirkli par to, ka Latvijas rallijkrosa labākie laiki ir tieši šobrīd, kad pasaules čempionātā regulāri startē divi latvieši — Reinis Nitišs un Jānis Baumanis.Taču, atskatoties Eiropas rallijkrosa vēsturē, pirms 29 gadiem redzam citu „Zelta laikmetu”, kad 1987. gadā rallijkrosa trasēs parādījās rallijā aizliegtie neprātīgi jaudīgie B grupas „monstri”, lai pirmo reizi no kopēja starta sānu pie sāna cīnītos un uz visiem laikiem iemantotu kulta statusu. 

Rallija mašīnas nekad vairs nebūs tik skaļas, tik ātras, tik jaudīgas un tik bīstamas kā toreiz — pagājušā gadsimta astoņdesmitajos. Lai B grupas rallija mašīna iegūtu FIA homologāciju, bija nepieciešams izgatavot tikai 200 eksemplāru, un praktiski nepastāvēja ierobežojumi mašīnu jaudai, svaram un konstrukcijā izmantojamiem materiāliem. Autoražotājiem beidzot bija iespēja pilnā mērā nodemonstrēt visai pasaulei savas radošās spējas un tehniskās iespējas, un inženieri pēkšņi sajutās kā mazi puikas, kuri Ziemassvētku priekšvakarā nokļuvuši rotaļlietu veikalā neierobežota budžeta apstākļos… Jau 1985. gadā B grupas mašīnas bija kļuvušas par vairāk nekā 500 ZS jaudīgiem pilnpiedziņas monstriem, kuri, uguni no izpūtējiem spļaudami un visiem četriem riteņiem nepārtraukti spolējot, sānslīdē mežonīgā ātrumā traucās cauri blīviem ļaužu koridoriem ātrumposmu trasēs, tikai dažu centimetru attālumā no pārgalvīgāko skatītāju kurpju purngaliem. Labākās B grupas mašīnas uz grants seguma spēja paātrināties no miera stāvokļa līdz 100 km/h mazāk nekā trīs sekunžu laikā! Nav brīnums, ka autosporta fanu vidū rallija pasaules čempionāts B grupas laikā kļuva populārāks par F-1. Kad pēc traģiskās avārijas 1986. gada „Tour De Corse” rallijā, kurā gāja bojā savas paaudzes talantīgākais rallija pilots Henri Toivonens un viņa stūrmanis Serdžo Kresto, FIA izsludināja B grupas rallija mašīnu aizliegumu, lielajiem autoražotājiem šī tehnika, kurā pēdējo gadu laikā bija ieguldīta milzu nauda un progresīvākie inženiertehnoloģiskie risinājumi, pēkšņi bija kļuvusi lieka. Neatlika nekas cits, kā vien sākt noliktavu tīrīšanu jeb nevajadzīgo sporta auto izpārdošanu zem pašizmaksas…

Tajā pašā laikā Eiropas ziemeļos, Skandināvijā un Britu salās rallijkross atradās uz strauji augoša popularitātes viļņa, līdz ar to agrāk nebijušos apmēros sāka ieplūst sponsoru finansējums. Pirmais B grupas auto Eiropas rallijkrosā uz starta izgāja 1986. gada septembrī, kad Lidenhilas trasē savu „Ford RS200” cīņā izveda jaunais britu talants Marks Reninsons. Tobrīd šis auto vēl nebija sagatavots rallijkrosa specifikācijā, taču nākamajās divās sezonās pēc kārtas Reninsons kļuva par britu rallijkrosa čempionu. 1986. gada oktobrī tikko savu pirmo britu rallijkrosa čempiontitulu ar „Saab” automašīnu ieguvušais Vils Golops klauvēja pie „Austin Rover Motorsport” durvīm ar lūgumu piešķirt viņam B grupas „MG Metro 6R4” startam Eiropas čempionātā. Komandas boss — bijušais rallists Džons Davenports — bija negaidīti pretimnākošs, un pašam sev par pārsteigumu jau novembrī Golops savu jauno auto izveda trasē. Decembrī Brendshečā notika britu rallijkrosa „Grand Prix” izcīņa, uz kuru jau tradicionāli ierodas visi labākie skandināvu rallijkrosa braucēji. Taču togad vikingi kuģoja pāri jūrai ar tukšiem treileriem, jo „Ford Motorsport” Borenhemas bāzē viņus gaidīja sarunātās jaunās mašīnas — B grupas „Ford RS200”. 

Atšķirībā no „Ford” un „Austin Rover” komandām pēdējo gadu rallija dominētāji „Peugeot Talbot Sport” un „Lancia Martini Racing” nesteidzās rīkot savu B grupas tehnikas izpārdošanu, tāpēc Eiropas rallijkrosa skandināvu braucējiem piekļuve šiem spēkratiem bija krietni sarežģītāka. Taču agrāk vai vēlāk vietējie Francijas un Itālijas autosportisti šos auto tomēr izveda gan rallijkrosā, gan arī Eiropas dienvidos un austrumos tobrīd populārā autokrosa trasēs. Starp citu, 1992. gadā teiksmainās B grupas mašīnas beidzot klātienē Mūsas trasē vēroja arī Latvijas autokrosa fani — Eiropas autokrosa čempionātā Latvijas posmā par uzvaru cīnījās itālietis Džankarlo Steka („Lancia Delta S4”) ar francūzi Fabrisu Morīzu („Peugeot 205 Turbo16”). 

Jau pirms 1987. gada Eiropas rallijkrosa sezonas pirmā posma Austrijā visiem bija skaidrs, ka ikvienam, kurš gribēs pretendēt uz goda pjedestālu, būs B grupas mašīna. Rallijkrosa veterāns 1984. gada vicečempions Sepo Nītimeki bija vienīgais braucējs, kurš jau uz 1987. gada sezonas sākumu bija ieguvis pilnībā sagatavotu B grupas rallija mašīnu. Iepriekšējās sezonās ar „Ford Escort Mk3 Xtrac” ne visai veiksmīgi startējušais Nītimeki ar sava drauga Ari Vatanena un „Peugeot” somu importiera „Oy Maan Auto AB” palīdzību aizbrauca uz Franciju, kur tikās ar „Peugeot Talbot Sport” augstāko vadību. Tikšanās noritēja sekmīgi, un neilgi pirms sezonas sākuma viņš ieguva „Peugeot 205 T16”, ar kuru Timo Salonens bija startējis 1985. gada Sanremo rallijā. Tobrīd tas bija dārgākais auto visā rallijkrosa vēsturē! Pie auto sagatavošanas strādāja pieredzējušais sacīkšu inženieris Jorma Hannula, sagatavojot to atbilstoši 1986. gada Lielbritānijas RAC rallija specifikācijai, kas, kā tobrīd likās, vislabāk atbilst rallijkrosa trašu īpatnībām. Rallijkrosa „Peugeot 205 turbo 16 E2” (540 ZS, 890 kg) jau sezonas sākumā bija par kādiem 50 zirgiem jaudīgāks nekā rallija versijā. Sezonu Nītimeki iesāka ar uzvaru hettriku, tad piedzīvoja avāriju un turpinājumā brauca piesardzīgāk, gūstot vēl tikai vienu uzvaru, taču allaž finišēja labāko četriniekā. No sezonas 11 posmiem pieredzējušais somu braucējs uzvarēja četros un kļuva par čempionu. Sasniedzis savu lielo mērķi, Sepo atvadījās no autosporta un pārdeva savu „Peugeot” (baumoja, ka par 200 tūkstošiem dolāru) bagātam norvēģim Terje Šē, kurš ar šo auto tā arī nekad netika pie uzvaras kādā no EČ posmiem. 

1987. gadā tiesības startēt A finālos izcīnīja 18 dažādi sportisti un 11 posmos bija četri dažādi uzvarētāji. Sepo Nītimeki guva četras uzvaras, Mati Alameki un Martins Skanke — pa trim, Ole Arnesons tika pie vienas uzvaras. Šī bija viena no aizraujošākajām sezonām, kad kvalifikācijas hitos labākā sešnieka uzrādītie laiki atšķīrās tikai 1—2 sekunžu robežās. No 11 posmiem „Peugeot” uzvarēja četros, „Lancia” un „Ford” — trijos, „Audi” — vienā. Kopvērtējuma labāko desmitniekā bija četras „Ford RS 200 E2” mašīnas, divi „Audi Sport Quattro S1” un pa vienam „Peugeot 205 Turbo 16 E2”, „Lancia Delta S4” un „MG Metro 6R4”. Desmitniekā iekļuva arī viena „Porsche 911 BiTurbo”.

Titula īpašnieks 1986. gada čempions zviedrs Ole Arnesons pirms sezonas savu garo „Audi Sport Quattro” kupeju nomainīja pret īsāko, vieglāko un jaudīgāko „Quattro S1”. Lai gan monstrozie antispārni spēja iedvest bijību konkurentiem, dzinēja novietojums priekšgalā un auto jaudas/masas attiecība (600 ZS/1050 kg) bija faktori, kas tikai epizodiski ļāva līdzvērtīgi cīnīties ar modernākajām „Peugeot” un „Ford” mašīnām. Četrkārtējais čempions norvēģis Martins Skanke savus iepriekšējos titulus bija guvis pie „Ford Escort” mašīnu stūres, tāpēc mērķtiecīgi izvēlējās „Ford RS 200 E2”, kuru ieguva ar „Ford” Norvēģijas importiera palīdzību. Martins Skanke jau toreiz bija slavens ar savu temperamentu un atraktīvo uzvedību gan trasē, gan ārpus tās, iemantoja iesauku „Villmannen fra Tana” (trakais vīrs no Tanas) un vēlāk kļuva par visu laiku populārāko rallijkrosa pilotu — „Misteru Rallijkrosu”. Divkārtējais titula ieguvējs (1981., 1985. g.) soms Mati Alameki nešauboties pārdeva savu 1000 ZS (!) jaudīgo pilnpiedziņas „Porsche 911 BiTurbo” (kura trūkumi bija liekais svars un dzinēja novietojums pašā aizmugurē) un kļuva par vienīgo skandināvu, kuram no „Lancia Martini Racing” staļļiem izdevās iegūt „visniknāko” B grupas auto „Lancia Delta S4” (580 ZS/980 kg). Sezonas gaitā pārliecinājies, ka šis mežonīgais auto bieži vien kļūst pilnīgi nevadāms un sagādājis skatītājiem daudzus elpu aizraujošus momentus, Alameki 1987. gadā tomēr novinnēja trīs posmus un kopvērtējumā palika otrais, tikai par 7 punktiem atpaliekot no čempiona Nītimeki. „Lancia” rūpnīca nesniedza rallijkrosam nekādu tehnisko atbalstu, un soms saprata, ka uzvarai ir nepieciešams „Peugeot”. Pēc sezonas viņš ar sava drauga Juha Kankunena palīdzību sazinājās ar Franciju un ar sponsora „North State” atbalstu nopirka sev „Peugeot 205 turbo 16”. Turklāt Mati izdevās pie sevis pārvilināt labāko sacīkšu inženieri Jormu Hannulu. Līdz ar to bija izveidota tikpat kā neuzvarama kombinācija — labākais auto ar labāko pilotu un labāko inženieri! Visiem līdzjutējiem laikposms no 1988. Līdz 1990. g. atmiņā saglabājies ar daudzām neaizmirstamām divkaujām rallijkrosa trasēs, — priekšā koši sarkans „Peugeot”, kuru pa precīzām trajektorijām aukstasinīgi vada Mati Alameki, un tam putekļu mākonī cieši seko balts „Ford” plašā, efektīgā sānslīdē ar temperamentīgo Martinu Skanki pie stūres…

Daudzi joprojām uzskata, ka rallijkross ar B grupas mašīnām bija visu laiku aizraujošākā izrāde ar četru riteņu spēkratiem uz mainīga ceļa seguma. Sešu sezonu (1987.—1992. g.) laikā, kamēr B grupas mašīnas drīkstēja izmantot rallijkrosā, ar privātkomandu inženieru un mehāniķu palīdzību tās tika nepārtraukti pilnveidotas, pateicoties tehnisko noteikumu brīvībai. Dzinēju turbokompresoriem nebija nekādu ierobežotāju, auto oriģinālajā dizainā drīkstēja veikt gandrīz jebkādas izmaiņas. Ar katru sacīksti jaudas līknes kāpa debesīs, bet aerodinamiskās palīgierīces tapa arvien radikālākas. Mašīnas kļuva arvien vieglākas, ātrākas un jaudīgākas. Sešu sezonu laikā to sākotnējā jauda — aptuveni 500 ZS — esot pieaugusi līdz pat 900 zirgspēkiem un, iespējams, pat vēl vairāk! Rallija zvaigzne Kolins Makrejs savulaik esot nobraucis pāris izmēģinājuma apļu pie rallijkrosa „Ford RS200” stūres un vēlāk šo pieredzi atcerējies, sacīdams: „Tas bija ātrākais verķis, ar kādu es jebkad esmu braucis, pat ieskaitot F-1 testus!” Tomēr atšķirībā no mūsdienas rallijkrosa mašīnām toreiz B grupas auto piekares regulējumi un griezes momenta sadale bija diezgan primitīvā līmenī. Tāpēc B grupas spēkrati bija ļoti mežonīgi, nepakļāvīgi un ārkārtīgi grūti valdāmi uz nelīdzena ceļa seguma. Panākumu gūšanā ļoti nozīmīgs bija tieši pilota faktors, jo ne katram bija pa spēkam savaldīt šādu monstru. Bagātiem džentlmeņiem ar lielu naudu, pat iegādājoties visjaudīgāko auto, pie uzvarām tikt nebija nekādu cerību. Par rallijkrosa „Zelta laikmeta” B grupas veiksmīgāko pilotu ar 23 uzvarām kļuva soms Mati Alameki, 22 uzvaras B grupā norvēģim Martinam Skankem, brits Vils Golops guva 7 uzvaras, pirmais B grupas čempions soms Sepo Nītimeki uzvarēja četros posmos, bet zviedrs Ole Arnesons tika pie divām uzvarām. Par rallijkrosā veiksmīgāko B grupas mašīnu ar 26 uzvarām kļuva „Ford RS 200”, „Peugeot 205 Turbo 16” uzvarēja 24 reizes, „MG Metro 6R4” izcīnīja 8 uzvaras, „Audi S1 Quattro” uzvarēja četras reizes, bet „Lancia Delta S4” tika vien pie trijām uzvarām. 

Apmēram ap to laiku, kad B grupas mašīnas rallijkrosā aizvadīja savu pēdējo sezonu, tepat Latvijā kāds autokrosa braucējs, vārdā Haralds Šahbazjans, kurš bija iemantojis plašu popularitāti ne tik daudz ar skaļām uzvarām, cik ar efektīgām avārijām un atraktīviem kūleņiem, izvirzīja nebijuši augstu mērķi — latvietis Eiropas čempions autokrosā. Mūsu konservatīvā autosporta sabiedrība toreiz viņu neņēma nopietni un labākajā gadījumā uzskatīja par traku sapņotāju, tādu kā vietējo Minhauzenu… Bet kāda gan toreiz būtu sabiedrības reakcija, ja kāds iedomātos sapņot tik pārdrošus sapņus, ka latvietis reiz izcīnīs bronzas medaļu pirmajā pasaules rallijkrosa čempionātā, ka uzreiz divi latviešu piloti regulāri startēs visā pasaules čempionāta seriālā un ka viens no pasaules rallijkrosa čempionāta posmiem notika pie mums Rīgā, Biķernieku trasē?

 

 

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
Lukoil1.2531.2651.1140.565
Neste1.2371.2771.137-
Statoil1.2541.2771.1540.565