Rallijkross - sacīkstes kā televīzijas šovs

Pievienots: 6. septembrī 2016 09:19 | Autors: Agnis Krauja | Komentāri: (0)

2013.gadā Latvijas braucējs Reinis Nitišs izcīnīja Eiropas rallijkrosa čempiona titulu «Super 1600» klasē, gūstot Latvijas visu laiku augstāko sasniegumu. Nākotni veido vēsture.Atskatāmies uz laikraksta “Auto Info” publikāciju 2012.gada februāra numurā:

Rallijkross - sacīkstes kā televīzijas šovs

Janvārī  Rīgā notika Starptautiskās Automobiļu federācijas (FIA) "Off Road" komisijas sezonas noslēguma apbalvošana, kurā tika sumināti 2011. gada Eiropas rallijkrosa čempionāta un Eiropas autokrosa čempionāta laureāti. Latviešu viņu vidū gan nebija, taču Rīgā rīkoto pasākumu augstu novērtēja FIA  vadība, tādēļ ir cerība, ka netālā nākotnē arī pie mums varētu notikt kādas Eiropas līmeņa rallijkrosa sacensības. Lūkosim noskaidrot - kāpēc rallijkross ir vienas no populārākajām auto sacensībām Eiropā un Skandināvijā pat nopietni konkurē ar ralliju.

Rallijkross ir ātrāks un dinamiskāks par Latvijā populāro autokrosu. Arī rallijkrosa sacensības notiek slēgtās trasēs ar mainīgu segumu, taču ir būtiska atšķirība - rallijkrosa trasēm tiek veidots ciets segums un trases sastāv no asfalta un grunts seguma, kuru attiecība parasti ir 50/50. Grunts segums, ko veido sīkas, labi noblīvētas šķembas, parasti ir ciets,  gluds un pat sausā laikā nedaudz slidens. Protams, trasē ir arī kāds tramplīns, taču galvenais nosacījums - grunts segumam jābūt stingram un cietam, asfalta - līdzenam. Tradicionālais salāpītais Rīgas ielu asfalts rallijkrosam nederētu. Tāpēc šis autosporta veids ir vairāk piemērots tieši salonautomašīnām. Eiropā sportisti šajās sacensībās bieži brauc ar šosejas piekarēm un regulējumiem, rallijkrosa sacensībās tiek izmantotas sliku riepas. Trases minimālais garums ir 950m, bet platums 12m. Kontinentālajā Eiropā trases ir līkumotas, ar sarežģītu konfigurāciju, britu salās – ātrākas, ar plašiem, slaidiem līkumiem, Skandināvijā tās veidotas ar izteiktu reljefu un daudziem tramplīniem.

Līdzjutējus autosacīkstēs šosejā visvairāk aizrauj tieši starta moments un pirmie apļi, kad braucēji vēl nav izretojušies trasē, kad notiek cīņa par pozīcijām un jebkurā brīdī iespējami apdzīšanas manevri un, ko tur slēpt – arī sadursmes. Rallijkrosa sacensības faktiski jau sastāv tieši no starta un dažiem apļiem, kam uzreiz seko finišs, pēc kā sportisti atkal gatavojas nākamajam, tikpat īsam un dinamiskam braucienam. Garlaikoties nav laika ne brīdi! Rallijkrosā ir iespējamas mašīnu kontaktcīņas, taču noteikumi ir stingrāki nekā autokrosā -ja sadursme ir bijusi apzināti izraisīta, vainīgais sportists tiek diskvalificēts. Rallijā līdzjutējus visvairāk aizrauj mašīnu jauda, ātrums uz dažāda ceļa seguma, līkumi sānslīdēs un lidojumi pāri tramplīniem. Arī tas viss ir redzams rallijkrosā, pie tam skatītājiem nav nepieciešams trakā steigā pārvietoties no viena ātrumposma uz nākamo, jo viss notiek kompaktā, labi pārskatamā trasē, tepat acu priekšā – var ērti apsēsties tribīnē un atkorķēt pudeli auksta alus. 

Parasti rallijkrosā sportistam vienās sacensībās jāaizvada septiņi braucieni (trīs laika kontrolē, trīs kvalifikācijā un viens finālā). Ja kvalifikācijā pieci dalībnieki startē no vienas rindas, tad finālā kopā uz starta stājas astoņi braucēji, kuri pēc kvalifikācijas braucienu rezultātiem ir izvietoti trīs rindās (3-2-3). Salīdzinot ar ralliju un autošoseju, rallijkross ir īsts sprints – katrs brauciens ilgst apmēram trīs minūtes, kurās tad arī viss izšķiras tiešā cīņā trasē. Tādēļ  rallijkrosa mašīnas ir jaudīgākas par rallija mašīnām, kuras tomēr paredzētas, lai izturētu vairāku dienu sacensības. Laikā, kad rallijkrosā valdīja rallijā aizliegtie leģendārie B grupas monstri (1987-1992), to sākotnējā apmēram 500 Zs jauda esot pieaugusi  līdz pat 800 zirgspēkiem un vēl vairāk! Divīzijā 1, jeb Supercars klasē, kā to rallijkrosā dēvē pašlaik, var piedalīties arī WRC klases rallija automašīnas, tikai, lai cīnītos par augstām vietām, tām ir jābūt attiecīgi uzlabotām – krietni jāpalielina dzinēja jauda un jāpārregulē piekare, kā arī jāuzliek šosejas riepas, ko autosportistu žargonā dēvē par slikiem. 

Eiropas čempionātā visu laiku panākumiem bagātākais sportists ir zviedrs Kenets Hansens ar 14  čempiona tituliem, 6  čempiona titulus ieguvis leģendārais norvēģis Martins Skanke, 5 titulus izcīnījis veiksmīgākais B grupas mašīnu pilots - soms Mati Alameki, pa 4 tituliem ieguvuši zviedrs Olle Arnesons un norvēģis  Eivinds Oplands. Nāciju ieskaitē 28 čempiona tituli Zviedrijai, 23 Norēģijai, 9  Somijai. Autoražotāju neoficiālajā konkurencē veiksmīgākā marka bijusi Ford – ar šīm mašīnām izcīnīti 22 čempiona tituli, 19 tituli Citroën, 8  Peugeot, 7  Volkswagen, 6  Renault, bet pa 4 reizēm uzvarējuši sportisti ar Porsche, SAAB, Mitsubishi un  Opel  automašīnām.

Pirms dažiem gadiem rallijkrosa kā atraktīva šova potenciālu novērtēja arī amerikāņi. 2010.gada sezonā viņi savu drifta čempionu Taneru Foustu sūtīja izlūkos uz Eiropu, kur amerikānim pirmajā sezonā ne vienmēr izdevās iekļūt A finālā. 2011.gadā Fousts jau spēja uzvarēt  2 posmos un Eiropas čempionāta kopvērtējumā ieguva augsto 2.vietu Supercar klasē. Amerikā notiekošajā "Global Rallycross Championship ", kas risinās stadionos mākslīgi veidotās trasēs, 2011.gadā vairākos posmos piedalījās rallija leģenda  Markuss Gronholms, izcīnīja 3 uzvaras un kopvērtējumā ierindojās 2.vietā aiz Fousta, kurš no 8 posmiem uzvarēja divos. Starptautiskā automobiļu federācija jau plāno Eiropas čempionātam piešķirt Pasaules čempionāta statusu.

Rallijkrosa vēsture

Rallijkrosa dzimtene ir britu salas, un šis autosporta veids dzima 1967.gada 4.februārī kā ABC televīzijas producenta Roberta Rīda veidots TV šovs ar uzaicinātu rallija pilotu piedalīšanos. Vēsturē pirmo rallijkrosu uzvarēja Viks Elfords, kurš pēc gada triumfēja Montekarlo rallijā, bet vēlāk kļuva par F1 pilotu. Elfords brauca ar Porsche 911, bet viņa sīvākie konkurenti Braiens Melia un Tonijs Fols – ar Ford Cortina Lotus un BMC Mini Cooper S. Rallijkrosa TV šovs guva necerētus panākumus, un ABC televīzija to pārvērta par 6 posmu čempionātu, kurš noslēdzās 6.aprīlī Laidonā ar Tonija Čepela (Ford Escort TwinCam)uzvaru. Viņš kļuva par pirmo britu rallijjkrosa čempionu. 1968.gadā rallijkrosa TV šovam britu salās jau bija gandrīz 10 miljonu liela skatītāju auditorija. To redzēja Nīderlandes TV kompānijas AVRO producents Robs Herzets, kurš bija ieradies Anglijā darba vizītē. Atgriezies mājās, viņš kopā ar žurnālistu Žerāru Van Lennepu nolēma atvest rallijkrosu pāri Lamanšam. Pirmais rallijkross kontinentālajā Eiropā notika 1969.gada 7.jūnijā Venlo, tajā piedalījās uzaicināti autošosejas un rallija braucēji, un par pirmo uzvarētāju TV kameru priekšā kļuva Hanss Koks ar NSU 1200 TT automobili. Panākumu iedvesmota, TV kompānija noorganizēja četru posmu AVRO Trophy seriālu, kurš noslēdzās 16.augustā ar Hansa Koka uzvaru. Novembrī tika nodibināta Nīderlandes rallijkrosa asociācija, kura divu gadu laikā uzbūvēja pirmo speciālo rallijkrosa trasi Valkensvārdē. Trase tika atklāta ar sacensībām 1971.gada 17.aprīlī, kurās uzvarēja Jans De Rojs ar DAF 555 Coupe 4WD. 

Pirmais visas Eiropas līmeņa rallijkrosa čempionāts -Embassy/ERA European Rallycross Championship – notika 1973.gadā un par pirmo neoficiālo Eiropas čempionu kļuva skots Džons Teilors ar Ford Escort RS 1600 BDA. 1976.gadā Starptautiskā autosporta federācija (FIA) izsludināja vienotus rallijkrosa noteikumus un pirmo oficiālo Eiropas kausa izcīņu, kurā uzvarēja austrietis Francs Wurcs ar Lancia Stratos HF 2.4. Lai gan tajos gados neapšaubāmi polulārākā rallijkrosa mašīna bija Porsche 911Carrera, 1977.gadā uzvarēja Herberts Grīnsteidls ar Alpine A310 16V. Šajos gados rallijkrosā aktīvi piedalījās arī nākamie rallija pasaules čempioni Bjorns Valdegārds (Porsche Carrera) un Stigs Blomkvists (Saab 96). 1978.gadā rallijkrosā tika ieviestas 2 klases - Touring cars (TC) un Grand Touring cars (GT), bet FIA Eiropas kausu ieguva sportists, kurš guvis visvairāk punktu, neatkarīgi no klases piederības. Lai gan GT klasē ātrākais bija austrietis Endijs Benca ar unikālo 500Zs jaudīgo Lancia Stratos 3.0, kausu ieguva TC klases uzvarētājs norvēģis Martins Skanke ar Ford Escort RS1800. 1979.gadā FIA Eiropas kauss pārtapa par oficiālu Eiropas čempionātu. Par pirmo Eiropas čempionu TC klasē kļuva Martins Skanke, bet GT klasē divus gadus pēc kārtas uzvarēja zviedrs Olle Arnesons ar Porsche 911 Carrera. 1981.gadā GT klasē triumfēja soms Mati Alameki ar Porsche 911 Carrera, bet TC klasē pēc gada pārtraukuma atkal labākais bija Martins Skanke, kurš ar Ford Escort RS1800 turbo pārspēja  visus konkurentus ar Volvo 343 turbo, VW 1300 turbo un BMW 320i. Martins Skanke jau toreiz izcēlās ar savu temperamentu un atraktīvo uzvedību gan trasē, gan ārpus trases, iemantoja iesauku “Villmannen fra Tana” (trakais vīrs no Tanas) un vēlāk kļuva par visu laiku populārāko rallijkrosa pilotu - „Misteru Rallijkrosu”.

1982.gadā stājās spēkā jaunie FIA tehniskie noteikumi, kuri rallijkrosa mašīnas iedalīja Divīzijā 1 (A grupas mašīnas ar viena tilta piedziņu) un Divīzijā 2 (Rallycross Specials ar visu 4 riteņu piedziņu). Divīzijā 1 pirmās divas sezonas nepārspēts palika norvēģis Egils Stenshagens ar Volkswagen Golf GTI 1.6, bet no 1984.gada 3 reizes pēc kārtas triumfēja zviedrs Anders Norsteds ar Saab 900 Turbo. Viņiem izdevās pieveikt visus sāncenšus ar Volvo 240 Turbo, Opel Ascona i2000 un Ford Escort RS Turbo automašīnām.  Divīzijā 2 par pirmo čempionu kļuva nākamā F1 pilota Aleksandra Vurca tēvs Francs Vurcs ar Audi Quattro, 1983.gadā ar šādu pašu auto uzvarēja Olle Arnesons . 1984.gadā, kad pasaules rallija čempionātā neierobežoti valdīja  Audi Quattro, rallijkrosa spēcīgākajā divīzijā ātrāks par visiem bija Martins Skanke, kurš  ar paša būvētu „Audi killeru” - pilnpiedziņas Ford Escort XR3 T16 4x4 – togad no 28 startiem uzvarēja 22 reizes! Nākamajā gadā par Eiropas čempionu kļuva soms Mati Alameki ar Porsche 911 BiTurbo 4x4, kuras jauda esot bijusi 800-900 zirgspēki, tādēļ daudzi šo uzskata par visjaudīgāko rallijkrosa auto. 1986.gadā titulu atguva Olle Arnesons ar Audi Quattro.

Kad pēc traģiskajām avārijām rallijā tika aizliegtas radikālās B grupas automašīnas, par šo eksotisko superjaudīgo monstru jaunajām mājām kļuva Eiropas rallijkrosa čempionāts - Divīzija 2. Līdz ar to rallijkross piedzīvoja jaunu uzrāvienu – būtiski pieauga gan ātrumi, gan šī sporta veida popularitāte. 1987.gadā par čempionu kļuva soms Sepo Nītimeki  ar Peugeot 205 T16 Evo2, pieveicot Mati Alameki  ar Lancia Delta S4 un Olli Arnesonu ar Audi Sport Quattro S1. Lai gan Peugeot 205 T16 Evo2 tobrīd nebija jaudīgākā B grupas mašīna, tās 540 zirgspēki pret 890 kg bija nepārspējama jaudas/masas attiecība. Nākamajā sezonā Mati Alameki jau bija pārsēdies pie Peugeot 205 T16 Evo2 stūres un kļuva par čempionu, uzvarot 6 posmus no 11 un atstājot aiz sevis norvēģi Martinu Skanki ar Ford RS200 E2 un britu Vilu Golopu ar MG Metro 6R4 BiTurbo. Čempionāta goda pjedestāls tāds pats nemainīgs palika trīs gadus pēc kārtas - arī 1989. un 1990.gada sezonās uzvarēja Alameki. Visiem līdzjutējiem šie gadi palikuši atmiņā ar daudzām neaizmirstamām divkaujām rallijkrosa trasēs starp aukstasinīgo Alameki un temperamentīgo Skanki. 1991.gadā beidzot triumfēja atraktīvais „Misters Rallijkross” - Martins Skanke ar Ford RS200 E2. B grupas mašīnas rallijkrosā startēja pēdējo reizi 1992.gadā, un britam Vilam Golopam tomēr izdevās izcīnīt britu mašīnai MG Metro 6R4 BiTurbo tās pirmo un vienīgo čempiona titulu Eiropā. B grupas monstru ēnā palikušajā Divīzijā 1 savus pirmos četrus čempiona titulus pēc kārtas 1989 – 1992.g. izcīnīja nākamais rallijkrosa karalis - zviedrs Kenets Hansens ar Ford Sierra RS500 Cosworth. Lai kā centās sāncenši ar BMW M3, Opel Kadett GSi 16V, Saab 900 Turbo 16 un Volvo 240 Turbo, Hansenu viņiem pieveikt neizdevās.

 1993.gadā tehniskie noteikumi tika vēlreiz mainīti. Rallijkrosā ienāca trešā klase – 1400 Cup - priekšpiedziņas mašīnas ar 1.4 litru dzinējiem, kurā dominēja tādi auto kā Peugeot 205 Rallye, Citroën AX Sport un Peugeot 106 Rallye. Divīzija 1 tika atvērta N grupas pilnpiedziņas rallija automašīnām, un turpmākos četrus gadus savā starpā čempiona titulus dalīja norvēģis Ludvigs Hunsbeds, brits Ričards Hutons (abi Ford Escort RS Cosworth) un norvēģis Eivinds Oplands (Mitsubishi Lancer Evolution III). 1995.gadā pie Toyota Celica GT-Four stūres bronzas medaļu izcīnīja leģendārais zviedrs Gunde Svans - bijušais olimpiskais čempions distanču slēpošanā.  Divīzijā 2 tika aizliegtas speciāli rallijkrosam būvētas mašīnas (tajā skaitā B grupas), un turpmāk drīkstēja piedalīties uzlabotas A grupas automašīnas, taču uzlabojumi bija atļauti visai radikāli – drīkstēja mašīnā ievietot tā paša ražotāja jaudīgāku dzinēju, drīkstēja tam pievienot turbīnu, drīkstēja priekšpiedziņas mašīnu pārveidot par pilnpiedziņas auto. Tā radās atraktīvie Citroën Xantia, Peugeot 306 un Ford Escort RS2000 pilnpiedziņas rallijkrosa prototipi. Divus čempiona titulus (94., 96.g.)izcīnīja Kenets Hansens ar Citroën ZX GTi T16 4x4. 1995.gadā uzvarēja Martins Skanke ar Ford Escort RS2000 T16 4x4, iegūstot sesto un pēdējo Eiropas čempiona titulu savā karjerā, kurā viņš izcīnījis arī 8 Eiropas vicečempiona titulus. Lai gan 2001.gadā viņš beidza savu aktīvās sportista gaitas, Martinam joprojām pieder uzvaru skaita rekords – Eiropas čempionāta posmos viņš uzvarējis visvairāk – 74 reizes! Karstasinīgajam norvēģim droši vien pieder arī rallijkrosa trasēs piedzīvoto avāriju skaita neoficiālais rekords.

1997.gadā divīzijas tika samainītas vietām – uzlabotās A grupas mašīnas turpmāk startēja Divīzijā 1, bet N grupas mašīnas – Divīzijā 2, kur divus titulus pēc kārtas (97., 98.g.) guva Eivinds Oplands ar Mitsubishi Lancer Evolution III. No 1999.gada Divīzijā 1 tika atļautas arī WRC klases rallija automašīnas, taču saglabāti brīvie tehniskie noteikumi (atļauta turbīnas un pilnpiedziņas pievienošana). Par čempionu togad kļuva bijušais rallija pilots zviedrs Pers Eklunds ar Saab 9-3 T16 4x4, kuram izdevās pieveikt visus ar WRC mašīnām (Peugeot 206 WRC, Ford Focus WRC, Mitsubishi Lancer Evo 5, Subaru Impreza 555 un Toyota Corolla WRC) bruņotos konkurentus. 2000.gadā iesākās zviedra Keneta Hansena hegemonija, kas turpinājās līdz pat 2005.gadam  – franču autoražotāja atbalstīts, ar pasaulē jaudīgāko Citroen Xsara WRC viņš ieguva 6 čempiontitulus pēc kārtas un iemantoja iesauku "His Kennyness". Kopš 1999.gada Divīzijā 2 tika aizliegta pilnpiedziņa, un turpmāk šajā klasē sacentās N grupas mašīnas ar 2.0 litru dzinējiem un viena tilta piedziņu - Citroën Xsara VTS, Opel Astra OPC, Peugeot 306 S16, Volkswagen Golf GTI 16V, Honda Integra Type R. 2001.gadā 1400Cup klasei tika dots nosaukums Divīzija 2A. 2003.gadā noteikumi atkal piedzīvoja nelielas izmaiņas. Divīzija 1 un Divīzija 2 palika iepriekšējās, bet Divīzijas 2A vietā nāca jauna klase - Divīzija A1 – A grupas mašīnas ar 1.6 litru dzinējiem. Šajā klasē sacentās Volkswagen Polo GTI, SEAT Ibiza 16V, Peugeot 206 XS, Renault Clio, Opel Corsa GSi, Citroën C2.

2006.gadā zviedrs Larss Larsons ar Škoda Fabia T16 4x4 gāza no troņa pēdējo sešu sezonu Divīzijas 1 karali Kenetu Hansenu. 2007.gadā Larsons ieguva otru čempiontitulu, bet 2008.gadā Kenets Hansens ar Citroën C4 T16 4x4 izcīnija savu četrpadsmito un līdz šim pēdējo Eiropas čempiona titulu. Togad Zviedrijas posmā kā speciālais viesis startēja rallija čempions Markuss Gronholms un izcīnīja uzvaru. Turpmākos trīs gadus pēc kārtas (2009 – 2011) Divīzijā 1 nepārspēts palika norvēģis Sverre Isaksens ar Ford Focus ST T16 4x4.

2011.gada Eiropas rallijkrosa čempionātā sacensības notika spēkratiem trīs ieskaites grupās: Super cars (divīzija 1) - auto ar 2 litru turbo motoru(jauda 500-600Zs) un  pilnpiedziņu, Touring cars (divizija 2) – auto ar motora darba tilpumu līdz 2 litriem (jauda apmēram 280Zs) un aizmugurējo riteņu piedziņu, Super1600 (divīzija 1A) – auto ar 1,6 litru motoru(jauda apmēram 250Zs)un priekšpiedziņu. Čempionāts tika aizvadīts 10 posmos, kas notika 10 valstīs, bet visu klašu čempioni ir no vienas valsts – Norvēģijas! Super Car klasē pēc  neveiksmīga sezonas sākuma tomēr savu titulu nosargāja Sverre Isaksens (Ford Focus), Touring Car klasē tituls Larsam Oivindam Enerbergam (Ford Fiesta). Super 1600 klasē galveno balvu ieguva Andreas Bakkeruds (Renault Clio).Šajā klasē četros posmos startēja arī latvietis Reinis Safonovs (VW Polo). Reinim visveiksmīgākais bija Polijas posms, kurā tika izcīnīta 8.vieta, bet sezonas kopvērtējumā viņš ar izcīnītiem 9 punktiem ieņēma 25.vietu. 

Mūsējie Eiropā

Pirmais latvietis Eiropas rallijkrosa čempionātā debitēja 1997.gadā, kad Vladislavs Šlēgelmilhs nobrauca pilnu Eiropas čempionātu, izlaižot tikai vienu posmu. Ar Ford Escort RS Cosworth startējot D-2 klasē (N grupa, pilnpiedziņa) Vladislavs izcīnīja kopvērtējumā devīto vietu. Labākie panākumi atsevišķos posmos - 8.vieta Portugālē un Somijā, 9.vieta Vācijā. 2002. gadā ar VW Polo Eiropas rallijkrosa čempionātā trasēs devās Agris Upītis. Viņš startēja D-2A klasē, kas paredzēta N grupas vienas ass piedziņas, 1400 kub. cm mašīnām. Upītis piedalījās trijos no deviņiem posmiem, kopvērtējumā gūstot 14.vietu. Labākie rezultāti bija divas 6.vietas – Francijas un Austrijas posmos. Jānis Aleksejevs bija trešais Latvijas pārstāvis Eiropas rallijkrosa čempionātā. 2007.gada sezonā, startējot čempionāta pēdējos divos posmos D-1A klasē, Jānis Aleksejevs debijas sacīkstē Polijā sasniedza astoto vietu, bet nedēļu vēlāk Čehijā guva 14. pozīciju un čempionāta kopvērtējuma ierindojās 27. vietā.

Kopš 2004.gada latviešu autosportisti ar atzīstamiem panākumiem piedalās NEZ (Ziemeļeiropas zonas) rallijkrosa čempionātā, kuru varam uzskatīt par tādu kā Skandināvijas rallijkrosa otro līgu. Par pirmo NEZ čempionu no latviešiem kļuva Jānis Bogdanovičs, 2004.gadā ar Peugeot 206 16V izcīnot uzvaru Divīzijā 2 (viena tilta piedziņas mašīnas ar 2.0 litru dzinējiem). Turpmākās trīs sezonas Jānis Bogdanovičs ar Ford Focus T16 4X4 aizvadīja Divīzijā 1 (pilnpiedziņas mašīnas ar turbodzinējiem), izcīnot trešo vietu 2005.gadā, vicečempiona titulu 2006.gadā un visbeidzot arī Divīzijas 1 čempiona titulu 2007.gadā. Jānim Bogdanovičam ir 9 uzvaras NEZ rallijkrosa čempionāta posmos. Tikpat uzvaru NEZ posmos ir arī Jānim Aleksejevam, bet tās visas izcīnītas  Divīzija A1 (priekšpiedziņas mašīnas ar 1.6 litru dzinējiem) klasē, kurā viņš trīs reizes kļuvis par čempionu (2004, 2006, 2008.g. ). Ilgonim Krūmiņam ar BMW M3 ir izdevies izcīnīt 2008.gada NEZ čempiona titulu, trīs vicečempiona titulus un vienu trešo vietu, startējot NEZ Open, jeb skandināvu nacionālajā klasē, kurā piedalās spēkrati ar motoriem virs 2 litriem un aizmugures piedziņu. 

 

 

 

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
Lukoil1.2531.2651.1140.565
Neste1.2371.2771.137-
Statoil1.2541.2771.1540.565