Izdzirdot nosaukumu „Suzuki Vitara”, vairums auto pazinēju noteikti iztēlojas vecā tipa apvidnieku ar rāmja šasiju, pazeminātajiem pārnesumiem transmisijā un rezerves riteni uz aizmugurējām durvīm, kas liek aizdomāties par tik tikko saskatāmu ar zāli aizaugušu ceļu, priekšējo vinču un gaisa ieplūdes cauruli virs jumta, lai ceļš turpinātos pat dziļākajā purvā.Šim japāņu autoražotājam ir gandrīz pusgadsimtu sena pieredze kompaktu pilnpiedziņas auto ražošanā — tādi leģendāri modeļi kā „Suzuki Samurai” un „Jimny” nāca klajā vēl krietni pirms globālās krossoveru modes sākuma. 

1988. gadā Japānas tirgū parādījās neliels divdurvju apvidus auto — „Suzuki Escudo” — ar noņemamu, cieta vai mīksta materiāla jumtu. Pēc gada tas kļuva pieejams Ziemeļamerikā ar nosaukumu „Suzuki Sidekick”, bet nedaudz vēlāk Eiropā to sāka tirgot ar nosaukumu „Vitara”. Otrās paaudzes 1998. gada modelis bija krietni pieaudzis izmēros, ieguvis cieto jumtu un piecdurvju versiju — Eiropā to lepni sauca par „Grand Vitara”, bet Ziemeļamerikā — par „Chevrolet Tracker”. 2005. gadā tika prezentēta „Suzuki Grand Vitara” trešā paaudze, kas jau izcēlās ar solīdu dizainu (tas nereti tika salīdzināts ar prestižo „Range Rover” miniatūrā), lieliskām apvidus spējām un baudīja popularitāti arī Baltijas tirgos, par spīti dažādu pseidoapvidus krossoveru arvien pieaugošajai invāzijai. 

2014. gada Parīzes autosalonā tika prezentēta jaunākā — ceturtā — „Suzuki Vitara” paaudze, uzreiz izpelnoties salīdzinājumus ar stila ikonu „Range Rover Evoque”. No kādreizējā apvidus auto palicis tikai vārds, taču ir iegūts moderns virsbūves dizains, jauns salons, jauni elektroniskie asistenti un mūsdienu prasībām atbilstošs 1,6 litru benzīna dzinējs. Lai gan „Vitara” no apvidnieka pārtapis par krossoveru, pilnpiedziņa ir saglabāta, tāpat kā no šofera vietas visā krāšņumā pārskatāms dzinēja pārsegs — neiztrūkstošs kārtīgu apvidus auto elements. Jaunais „Vitara” salīdzinājumā ar iepriekšējo „Grand Vitara” izmēros ir nedaudz mazāks — 125 mm īsāks, 85 mm zemāks un 35 mm šaurāks, arī riteņu garenbāze ir sarukusi par 140 mm, zaudējot nosaukumā vārdu „Grand”. Salīdzinot ar klasesbiedriem kompakto krossoveru segmentā, „Vitara” pēc ārējiem izmēriem (garums 4175 mm, platums 1775 mm, augstums 1610 mm, riteņu bāze 2500 mm) ir nedaudz mazāks par „Jeep Renegade” un „Opel Mokka”, bet lielāks par „Nissan Juke”. „Suzuki” nenoliedzami ir izdevies radīt modeli ar izteiksmīgu vizuālo identitāti, šis jaunais samurajs kopējā mūsdienu krossoveru jūrā būs labi pamanāms, jo tam ir atšķirīgas virsbūves un stilistisko elementu proporcijas. Turklāt tiek piedāvātas visai netradicionāli dzīvespriecīgas virsbūves krāsas un pat divu toņu kombinācija — jumts pieejams gan tikai baltā vai melnā krāsā, bet atlikušo virsbūves daļu var izvēlēties arī dzīvespriecīgi optimistiskos un spilgtos toņos.

„Suzuki” izsenis pazīstams kā praktisku un izturīgu apvidus auto ražotājs, un tas joprojām atspoguļojas jaunā modeļa interjerā. „Vitara” — pat glaunākajā „GLX” aprīkojuma komplektācijā — tomēr ir diezgan vienkāršs auto, tiesa, ar jau standartā uzstādītiem ādas/alkantaras sēdekļiem un 7 collu skārienekrānu priekšējā paneļa vidū. Salona arhitektūra vienkārša, ar loģiski izkārtotām pogām un slēdžiem, šoferītim viss pa rokai, apdare arī vienkārša, klimatu regulē ar pogām, mūzikas skaļumu — tikai ar skārienekrāna palīdzību. Tāpat arī viedtālruņa savienojums un atpakaļskata kamera ir ekstras, bez kurām mūsdienās jau grūti iztikt, tāpēc viss šis tehnoloģiju komplekts, ieskaitot adaptīvās kruīzkontroles sistēmu, jaunā „Vitara” pircējiem ir pieejams. Priekšā sēdošajiem par vietas trūkumu nevajadzēs sūdzēties, turklāt vadītāja ērtības papildina iespēja regulēt stūres kolonnas leņķi un dziļumu. Aizmugurējā sēdeklī ir tieši tik daudz vietas, cik var sagaidīt no kompakta krossovera, „Vitara” drīzāk ir piemērots četriem, nevis pieciem cilvēkiem. Bagāžnieks ar 375 litru ietilpību standarta konfigurācijā ir lielāks nekā konkurentiem „Renegade” un „Juke”, taču, nolaižot aizmugures sēdekļu atzveltnes, līdzena bagāžas nodalījuma grīda neveidojas. Senos laikos apvidnieka komplektācijā obligāto rezerves riteni „Suzuki Vitara” tagad aizstāj maziņš riepas remonta komplekts. 

„Vitara” tiek piedāvātas divas motorizācijas opcijas — 1,6 litru „VVT” benzīna motors kombinācijā ar piecu pārnesumu manuālo transmisiju vai sešpakāpju automātu un 1,6 litru dīzeļdzinējs ar piecu pārnesumu manuālo transmisiju. Degustētā 1,6 litru „VVT” benzīna motora jauda (120 ZS) ir adekvāta, turklāt tas rada tīri jauku sportisku skaņu. Dzinējs ņiprs un ekonomisks. Motors pie 6000 apgriezieniem minūtē attīsta 120 ZS un maksimālo griezes momentu — 156 Nm — sasniedz pie 4400 apgr./min. Skaitļi „uz papīra” pieticīgi, taču reālajā dzīvē „Vitara” palīdz lieliskā piecpakāpju manuālā pārnesumkārba. Tā strādā vienmērīgi un precīzi, ļaujot saglabāt augstus apgriezienus, kādos „Vitara” reakcija uz gāzes pedāli ir visatsaucīgākā. Tieši pateicoties šim motora un pārnesumkārbas duetam, braukšana ar „Vitara” ir pārsteidzoši patīkama un dinamiska. Vienīgi, šādā veidā izmantojot auto sniegtās iespējas braukt dinamisko režīmos, degvielas patēriņš būs augstāks nekā ražotāja vidēji solītie 5,6 litri uz 100 km; taču mūsu degustācijas brauciena laikā patēriņš šķita pilnībā apmierinošs — tā arī nepārkāpa septiņu litru iedaļu. 

„Vitara” brauc un vadāms pārsteidzoši viegli, gandrīz kā kompakta „Corolla”, piekare diezgan pacieta, taču no bedrēm nebaidās, tāpat nebaidās arī no straujiem manevriem uz ceļa, stūres reakcijas ir pietiekami precīzas un adekvātas. Garākos braucienos šis auto nenogurdina. Daļēji par to jāpateicas arī stabilitātei pagriezienos — virsbūves sānsveres praktiski nav jūtamas. Braukšanas laikā dažreiz gan jūtamas skaņas izolācijas vājās vietas, jo salonā var dzirdēt gan riepu švīkstoņu, gan arī dzinēju, taču mūzikai salonā un sarunām tas netraucē. Un piekares cietība neizpaužas tik lielā mērā, lai katru pārbraukto asfalta plaisu un kanalizācijas lūkas vāku varētu sajust arī salonā. 

„Vitara” tagad ir mūsdienu krossoveriem raksturīgā automātiskā abu asu piedziņas sistēma, kas ikdienā un labos braukšanas apstākļos degvielas taupīšanas nolūkā dzinēja vilkmi novada tikai priekšējai asij, bet aizmugurējos riteņus pieslēdz tikai tad, kad nepieciešams. Viduskonsolē pie rokas bremzes sviras ir slēdzis, kas ļauj izvēlēties vienu no trīs režīmiem — automātisko, sporta un „sniega”, kurš tikpat labi derēs arī dubļos vai irdenās smiltīs. Tomēr bezceļu spēju ziņā šis japāņu samurajs atrodas tuvāk „Jeep Renegade” nekā „Nissan Juke”. „Vitara” pastāvošā iespēja sabloķēt 4x4, kā arī lielās riteņu arkas un 195 mm klīrenss pārliecina, ka ar šo auto varēs justies droši arī ārpus krossoveriem ierastās komforta zonas, doties neceļos, kur vairums moderno priekšpiedziņas krossoveru savu degunu bāzt pat neiedrošinātos...

Degustācijas secinājumi

„Suzuki Vitara” no lauku opapa „bobika” beidzot ir pārtapis par mūsdienīgu kompakto krossoveru. Ja japāņu dizaineru mērķis bija radīt vizuāli atšķirīgu auto, viņiem tas ir lieliski izdevies. „Vitara” vienlaikus ir stilīgs un ļoti solīds auto, kas no priekšas izskatās gandrīz kā ekskluzīvais „Evoque”… „Vitara” eksterjers ir pietiekami reprezentabls, salons proletāriski vienkāršs un plašs, ērts bagāžas nodalījums. Dzinējs ekonomisks, bet solīdā piekare sola ilgmūžību un uzticamību, kas vienmēr piemitusi vitarām.

Arī cena ir pievilcīga — bāzes GL versijā ar to pašu 1,6 „VVT” benzīna dzinēju, priekšējo riteņu piedziņu un mehānisko kārbu jums nāksies šķirties vien no 13 990 eiro. Vislētākais priekšpiedziņas „Vitara” maksā zem 14 tūkstošiem eiro, optimāli aprīkota GL+ modifikācija ar benzīna dzinēju un pilnpiedziņu maksā 17 990 eiro, bet „Vitara” ar 1,6 litru 120 ZS dīzeļdzinēju un pilnpiedziņu maksā nepilnus 22 tūkstošus eiro. Piesātinātajā krossoveru tirgū tik izdevīgu piedāvājumu nav daudz!