F-1 pilots Andrea de Čezariss

Pievienots: 21. maijā 2015 12:52 | Autors: Agnis Krauja | Komentāri: (0)

2014. gada 5. oktobrī motocikla avārijā Romā gāja bojā bijušais F-1 pilots Andrea de Čezariss, kuram joprojām pieder rekords — visvairāk aizvadītu F-1 sacīkšu bez uzvarām. Avārija notika uz Romas apvedceļa „Grande Raccordo Anulare” pie „Bufalotta” nobrauktuves, kur 55 gadus vecais de Čezariss zaudēja vadību pār „Suzuki” motociklu un ietriecās metāla barjerā. Pasaules sporta prese nākamajā dienā iznāca ar virsrakstiem „„De Crasheris” avarējis pēdējo reizi”…

Sirds uz asfalta

Savas 15 gadus ilgās F-1 karjeras laikā Andrea de Čezariss bija avarējis 148 reižu — vairāk nekā jebkurš cits pilots, iznīcinājis neskaitāmas sacīkšu mašīnas, taču allaž ticis cauri sveikā — bez nopietniem savainojumiem. Tāpēc arī viņš kļuva plaši pazīstams kā „De Crasheris” un „El Maestro del desastre”. Viņš spēja kā neviens cits ar viduvēju mašīnu ielauzties līderu vidū, taču jau nākamajā mirklī to sadauzīt lupatās. Viņam piemita drosme un īsts latīņu temperaments, arī ātrums un nenoliedzama meistarība, kas pārāk bieži vienā mirklī pārvērtās mežonīgā pārgalvībā. Cilvēks, kura sirds bija uz asfalta, kurš par panākumiem spēja priecāties kā bērns, bet pēc neveiksmēm nekautrējās no asarām. Lai gan itālieša agresīvais braukšanas stils bieži vien izraisīja konkurentu dusmas, ikviens bijušais kolēģis atceras, ka ārpus sacīkšu auto kokpita Andrea bija ļoti jauks, absolūti pozitīvs cilvēks. F-1 sabiedrībā viņam bija daudz draugu, jo uz tik šarmantu personu nebija iespējams ilgi turēt ļaunu prātu…

1959. gadā Romā dzimušais Andrea de Čezariss no 1980. līdz 1994. gadam pārstāvējis desmit F-1 komandas un deviņām no tām guvis ieskaites punktus par finišu pirmajā sešniekā, taču 208 sacīkstēs nav ticis pie uzvaras, lai gan piecreiz kāpis uz goda pjedestāla. Viņa augstākie sasniegumi ir divas otrās vietas, kas izcīnītas 1983. gadā ar „Alfa Romeo”. Tomēr jāpiebilst, ka no visiem viņa komandas biedriem, kas braukuši ar tādām pašām mašīnām, pie uzvaras ticis vien Džons Vatsons ar „McLaren”, un tas noticis vēl tālajā 1981. gadā, kad Andrea aizvadīja savu pirmo pilno sezonu. 1982. gadā ASV Rietumu „Grand Prix” izcīņā Longbīčā 22 gadu vecumā de Čezariss kļuva par jaunāko pilotu F-1 vēsturē, kurš izcīnījis pirmo starta vietu. Savu labāko sniegumu viņš allaž demonstrējis tieši grūtajās Monako un Spa trasēs…

Ar agresīvu braukšanu un biežām avārijām De Čezariss izcēlās jau zemākajās formulu klasēs. 1979. gada septembrī Britu F-3 sacīkstēs Oultonpārka trasē tieši viņš izraisīja bēdīgi slaveno sadursmi, kura gandrīz iznīcināja nākamā pasaules čempiona Naidžela Mansela karjeru. Ar smagu muguras skriemeļu kontūziju angļu pilots tika hospitalizēts. Taču de Čezarisam šādas efektīgas avārijas mijās ar spožām uzvarām, tāpēc viņš tika uzaicināts uz Rona Denisa „Project 4” komandu startēt F-2 Eiropas čempionātā. Savu lielo iespēju debitēt F-1 bijušais kartinga pasaules čempions un britu F-3 vicečempions Andrea de Čezariss sagaidīja 1980. gada sezonas otrajā pusē, kad „Alfa Romeo” komanda piedāvāja viņam avārijā Hokenheimā bojāgājušā Patrika Depaljēra vietu. 21 gada vecumā debitējot Kanādas GP izcīņā, Andrea kvalificējās 8. starta vietā, bet sacīkstēs pēc 8 apļiem izstājās ar uzsprāgušu dzinēju. Savā otrajā startā Votkinsglenā viņš jau otrajā aplī piedzīvoja sadursmi ar Dereku Deiliju. Pateicoties sava tēva — tabakas izstrādājumu vairumtirgotāja, kurš apgādāja ar cigaretēm kioskus visā Romā, — sakariem ar „Marlboro” kompānijas augstāko vadību, 1981. gada sezonu 22 gadus vecais de Čezariss uzsāka jau „augstākajā līgā” — „McLaren” komandas sastāvā, ko pirmo gadu vadīja Rons Deniss. Sestā vieta Imolā togad bija jaunā itālieša labākais sasniegums, bet slavens viņš kļuva pavisam cita iemesla dēļ — ar savu pārmērīgi agresīvo braukšanas stilu, avārijām un neskaitāmām sadauzītām mašīnām. Normālā sezonā pilots parasti piedzīvo ne vairāk par trim avārijām, bet Andrea togad 15 sacīkstēs pamanījās avarēt 18 reižu — tas joprojām ir neoficiāls F-1 rekords! Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka pirms sacīkstes Zandvortā komanda vienkārši bez paskaidrojumiem atsauca viņa līdzdalību Holandes GP izcīņā, — lai kvalificētos startam 13.pozīcijā, jau atkal treniņos bija „norakstīta” kārtējā „McLaren” formula. Lai novērstu sava karstasinīgā pilota radītos tehnikas postījumus, komandas mehāniķi tosezon esot bijuši spiesti nostrādāt 120 virsstundu. Vienīgais, ko Rons Deniss pirms katra starta nepaguris atgādināja savam karstasinīgajam pilotam, bija — pirmajos apļos turies pēc iespējas tālāk no sava komandas biedra Džona Vatsona! Pat sakari „Marlboro” varas gaiteņos jaunajam itālietim nepalīdzēja saglabāt vietu „McLaren” staļļos nākamajai sezonai. Vēl vairāk — kopš tā laika Rons Deniss nekad vairs nav nolīdzis nevienu itāliešu pilotu… 

Ļoti iespējams, ka ar to pašu arī Andrea īsā un spilgtā F-1 karjera būtu galā, taču „Marlboro” atbalsts viņam palīdzēja atgriezties pie „Alfa Romeo” stūres. Slavenā konstruktora Karlo Čiti konstruētajai „Alfa Romeo 182” mašīnai ar jaudīgo V-12 dzinēju bija uzvarētāja potenciāls, taču pati komanda savā būtībā bija pārāk itāliska, pārāk emocionāla, temperamentīga un haotiska, tai pietrūka britu komandās valdošās dzelžainās subordinācijas un disciplīnas. Protams, ka šeit de Čezariss jutās kā mājās, tāpēc likumsakarīgi, ka tieši „Alfa Romeo” tika aizvadītas divas labākās sezonas viņa karjerā. 1982. gadā Monako GP izcīņā de Čezariss pirmo reizi kāpa uz goda pjedestāla. Viņš toreiz varēja pat uzvarēt, kad pirms pēdējā apļa izstājās līderis Didjē Pironi, taču, veicot pēdējo apli, Andrea pilotētā „Alfa Romeo” bākā izbeidzās benzīns un pie pirmās uzvaras tika Rikardo Patrēze. ASV Rietumu „Grand Prix” izcīņā Longbīčā 22 gadu vecumā de Čezariss kļuva par jaunāko pilotu F-1 vēsturē, kurš izcīnījis pirmo starta vietu. Turklāt „Alfa Romeo” komandai tā bija pirmā „Pole position” kopš 1952. gada. Zīmīgi, ka Andrea savu labāko laiku, par vienu sekundes desmitdaļu pārspējot līdzšinējo līderi Nikiju Laudu, uzrādīja pašā pēdējā kvalifikācijas aplī, kad pat viņa paša komanda vairs nesekoja rezultātiem monitorā. Andrea, no laimes apraudājies, nākamajā dienā sacīkstes sāka vareni, pirmos 15 apļus aizvadot kā līderis un piedzīvojot 22 minūtes slavas, līdz kļūdījās, apdzenot atpalicēju, un palaida garām Nikiju Laudu. Mēģinot atgūt līderpozīcijas, temperamentīgais itālietis pārcentās un kādā līkumā trāpīja apmalē… Austrijā viņam gadījās vēl lielāks nesmukums — startā cenšoties apdzīt konkurentu, Andrea ar pārāk plašu manevru ietrieca apmalē otru „Alfa” pilotu Bruno Džakomelli. Pēc incidenta komandas biedri nesarunājās divas nedēļas, līdz Andrea godīgi atzina savu vainu un lūdza partnerim piedošanu. 

1983. gadā „Alfa Romeo” formulas jau izmantoja turbodzinējus un Andrea spēja izcīnīt divas otrās vietas — Hokenheimā un Kaialami. Vistuvāk uzvarai viņš bija Beļģijas GP izcīņā Spa trasē, kur lielāko distances daļu nobrauca kā līderis, noturot aiz sevis Alēnu Prostu, taču diemžēl pēdējos apļos neizturēja dzinējs. Togad čempionāta kopvērtējumā Andrea sasniedza savu karjeras augstāko virsotni — 8. vietu. Sezonu starplaikā „Marlboro” centās iebīdīt savu favorītu „Ferrari” komandā, taču Renē Arnū atteicās pāriet uz „Ligier”, tādēļ darījums nenotika un de Čezariss tā arī nekad nerealizēja savu sapni pilotēt „Ferrari”. 1984. gadā Andrea pārstāvēja „Ligier” komandu un guva vien trīs punktus, par spīti „Renault” turbodzinēja potenciālam. Nākamā sezona iesākās ar cerīgu 4. vietu Monako, taču turpinājums nesekoja. Kad Austrijas trasē viņa pilotētā „Ligier” formula apmeta efektīgu četrkāršu „salto mortale”, Gijs Ližjē, sarēķinājis visus izdevumus, ko ar savu agresīvo braukšanu 20 mēnešu laikā bija sarūpējis viņa pilots, paziņoja, ka „šī vīra pakalpojumus komanda vairs nevar atļauties”. 

1986. gadu Andrea pavadīja mazbudžeta komandā „Minardi”. Žurnālisti jokoja, ka „Minardi” dzinējs ir tik neizturīgs, ka slavenajam „krešerim” pat neizdodas sasniegt pietiekamu ātrumu, lai efektīgi avarētu. Pirmo reizi karjerā Andrea palika pavisam bez punktiem. 1987. gadā viņš ar sava uzticamā sponsora atbalstu sēdās pie „Brabham-BMW” stūres un kvalifikācijā atkal bija konkurētspējīgs, taču jaudīgie „BMW” turbomotori bija neuzticami un sacīkstēs pārāk bieži eksplodēja dūmu un liesmu mākoņos. Vienīgo reizi finišu izdevās sasniegt Beļģijā, kur Andrea palika trešais aiz Prosta un Johansona. Meksikā viņš pārdroši apdzina 2. pozīcijā braucošo Airtonu Sennu, bet jau nākamajā līkumā nespēja nobremzēt un izlidoja no trases. 1988. gadā Andrea brauca ar „Rial” formulu, finišēja 4. vietā Detroitā, bet Kanādā un Austrālijā brauca pirmajā sešniekā, kad pēdējos apļos izbeidzās degviela. Gandrīz visas pārējās sacīkstes beidzās ar avārijām, kas izsmēla komandas budžetu. Sezonas otrajā pusē „Rial” kasē izbeidzās nauda — palika vairs tikai septiņi tehniskie darbinieki —, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Moncas pirmajā līkumā formulas stūresrats vienkārši atdalījās no mašīnas un palika Andrea rokās… Nākamajai — 1989. gada — sezonai Andrea nopietni gatavojās itāliešu „Dallara” komandā, kurai viņš pats sagādāja „Marlboro” sponsorēšanas līgumu. Savā iemīļotajā Monako trasē Andrea atkal cīnījās par vietu uz pjedestāla, kad viņu brutāli bloķēja Nelsons Pikē, kuru viņš tobrīd jau gatavojās apsteigt par apli. Abas formulas saāķējās riteņiem, Andrea, galīgi zaudējis savaldīšanos, kliedza uz brazīlieti un rādīja viņam nejaukus žestus, taču trīskārtējam čempionam tobrīd viss jau bija vienalga...

Divas sacīkstes vēlāk Andrea aizkavējās startā un izraisīja sadursmi ar savu „Dallara” komandas biedru Aleksu Kafi brīdī, kad tas centās viņu apsteigt par apli. Par šīm neveiksmēm viņš revanšējās Kanādā, slapjā trasē finišējot trešais aiz abiem „Wiliams” pilotiem Būtsena un Patrēzes, un uz pjedestāla no laimes apraudājās. Kā vēlāk izrādījās, šis bija pēdējais pjedestāls Andrea karjerā… 1990. gada sezona „Dallara” komandā pagāja bez punktiem un ar vairākām nopietnām avārijām, bet 1991. gadu Andrea uzsāka sava vecā paziņas no F-3 laikiem — Edija Džordana — jaunajā komandā, kurai daudzi solīja spožu nākotni. Sezona sākās ar dzinēja defektu Fēniksā, tad izstāšanās no cerīgas pozīcijas Monako, kam sekoja finišs 4. vietā Kanādā un Mehiko, turpinājumā — sestais Francijā, piektais Vācijā, pēc tam avārija Anglijā piekares defekta dēļ. Beļģijā kvalifikācijā gan nācās zaudēt jaunajam komandas biedram debitantam Šūmaheram, taču pašās sacīkstēs Andrea no 9. vietas spēja aizcīnīties līdz 2. pozīcijai un jau ķēra rokā līderi Sennu, kad pēdējos apļos pēkšņi un negaidīti izbeidzās „Ford V8” dzinējs. Vienīgo nopietno kļūdu viņš togad pieļāva Japānā, 2. aplī kādā līkumā nenoturoties trasē un avārijā paraujot sev līdzi arī abas „Dallara” formulas. Sezonas kopvērtējumā sasniegta 9. vieta, — labākais rezultāts kopš 1983. gada. Diemžēl nākamajai sezonai Džordans bija sarunājis sponsorēšanas līgumu ar tabakas kompāniju „Barclays”, tādēļ Andrea ar savu personālo sponsoru „Marlboro” šajā komandā vairs nevarēja palikt. Viņš devās uz „Tyrrell” un savu labāko sniegumu parādīja Meksikā — no aizmugures izlaužoties līdz finišam 5. pozīcijā, pa ceļam apdzenot Žana Alezī „Ferrari” —, kā arī Japānā — no 9. starta vietas izcīnot 4. vietu finišā. Diemžēl karjeras turpinājums jau gāja pa lejupejošu līkni… 1993. gada sezona „Tyrrell” komandā noslēdzās bez punktiem, un nākamajam gadam Andrea vairs nesaņēma darba piedāvājumus. Tiesa, 1994. gadā viņš tomēr aizvadīja 11 sacīkstes, divās aizstājot diskvalificēto „Jordan” pilotu Ediju Irvainu un deviņās — savainoto „Sauber” pilotu Karlu Vendlingeru. Divus posmus pirms 1994. gada sezonas beigām Andrea pielika punktu savai 15 gadu ilgajai un 208 sacīkšu garajai F-1 karjerai. Tobrīd vairāk sacīkšu par viņu bija aizvadījis tikai viens pilots — Rikardo Patrēze. Pēc F-1 karjeras beigām de Čezariss sekmīgi darbojās valūtas tirgū, bet lielāko daļu sava laika pavadīja, nodarbojoties ar vindsērfingu Havaju salās. 

 

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
Lukoil1.2531.2651.1140.565
Neste1.2371.2771.137-
Statoil1.2541.2771.1540.565