Vakuuma pelnutrauks, automātiskās drošības jostas, paslēpjami lukturi – lūk, dažas no ekstrām, kas savu pielietojumu autobūvē tā arī neatrada.







Durvis, kas iebīdās priekšējos spārnos. Bija sastopamas: Kaiser Darrin 161 1953.gads

Konstrukcija: durvis iebīdījās priekšējos spārnos pa speciālām sliedēm. Tajos gados par šauriem stāvlaukumiem vai garāžām neviens vēl neaizdomājās, tādēļ konstruktoru uzdevums bija piesaistīt potenciālos pircējus, kas automašīnas lielās cenas un vājo dinamikas rādītāju dēļ, izdevās tikai daļēji. Kādēļ neguva piekrišanu? Spārnos nebija tik daudz vietas, lai durvis tajās iebīdītos pilnībā, tādēļ gandrīz ceturtā daļa palika ārpusē, bet tas sagādāja neērtības vadītājam un pasažieriem, kas gribēja iesēsties vai izkāpt no automašīnas.



Durvis, kas nolaižas durvju sliekšņos. Bija sastopamas: BMW Z1 1988.gads.

Konstrukcija: durvis pacēlās un nolaidās, paslēpjoties sliekšņos ierīkotā nišā pēc līdzīga principa kā darbojas elektrisko logu pacelšanas/nolaišanas mehānisms. Kādēļ neguva piekrišanu? Durvis gan nolaidās pilnībā, taču to augstums palika tāds pats kā sliekšņiem, kas sagādāja pamatīgas problēmas visiem, kas ar šo rodsteri vēlējās pavizināties. Ja kādam arī izdevās tajā iesēsties, tad atpakaļceļš bija divtik grūts – lai izkļūtu no automobiļa, vajadzēja piecelties no zemās sēdpozīcijas teju pilnā augstumā un tad ar akrobātisku triku pārvarēt augstā sliekšņa barjeru.



Automātiskā drošības josta. Bija sastopamas: Volkswagen Beetle 1973.gads

Konstrukcija: atverot durvis, drošības jostas augšējā daļa automātiski atvirzījās pa speciālu gropi, kas bija izveidota virs durvju ailes līdz priekšējai virsbūves statnei, atbrīvojot vietu vadītājam un pasažierim, kas sēdās priekšējā sēdeklī. Savukārt, aizverot durvis un ieslēdzot aizdedzi, tā atgriezās savā vietā. Šo drošības jostu Inerces mehānisms bija iebūvēts transmisijas tunelī starp abiem priekšējiem sēdekļiem. Kādēļ neguva piekrišanu? Šīm drošības jostām bija divpunktu konstrukcija, tādēļ notiek sadursmei, cilvēks gluži vienkārši izslīdēja no tām. Daži autoražotāji uzlaboja konstrukciju, iekļaujot komplektā trešo jostu jostas līmenī, taču labāk no tā nekļuva, tādēļ, ka pēdējo vajadzēja fiksēt manuāli. Lietotāji nesaprata, kāda jēga no šāda „pusautomāta” daļējas palīdzības, ja ar vienu rokas kustību var atrisināt abus uzdevumus uzreiz.

Paslēpjami lukturi. Bija sastopami: Cord 810 1935.gads

Konstrukcija: galvenie lukturi bija iemontēti speciālos blokos, kas ar rokas mehānisma palīdzību tika pacelti virs spārniem. Mehānismu darbināja, grozot sviru, kas atradās uz priekšējā paneļa. Tā abas sviras atradās katra savā priekšējā paneļa stūrī, lukturus vadītājam nācās pacelt pa vienam. Kādēļ neguva piekrišanu? Šī tehniskā risinājuma ziedu laikos, kas kopumā ilga no 1963.gada līdz 2004.gadam, paslēpjamie jeb iegremdējamie lukturi tika izmantoti ne vien kā elements, kas samazina gaisa pretestību, bet arī kā efektīgs dizaina risinājums. Tuvojoties gadsimtu mijai tas sāka zaudēt aktualitāti un galu galā apnika pircējam. Turklāt mehānismā mēdza sakrāties netīrumi, kas bieži vien noveda pie tā iziešanas no ierindas, bet punktu pielika jaunās drošības prasības, kas aizliedza konstrukcijā tādus elementus, kas avārijas gadījumā var traumēt gājējus.

     

Vakuuma pelnutrauks. Bija sastopams: Chevrolet Bel Air 1955.gads

Konstrukcija: izbīdāmā, vadītāja un pasažiera vajadzībām iekārtotā pelnutrauka dibenā bija izveidots caurums, pa kuru ar vakuuma palīdzību pelni un izsmēķi pa cauruli nonāca lielākā rezervuārā. Kādēļ neguva piekrišanu? Lielā krātuve atradās zem priekšējā paneļa un lai to periodiski iztukšoti bija nepieciešams roku darbs, turklāt par šo apšaubāmo opciju  tika prasīti 13 dolāri – tolaik nebūt ne tik maza summa.