Nebūs daudz tādu, kas ir dzirdējuši par UAZ apvidus auto projektu ASV. Šādu ideju mēģināja realizēt 90.gadu vidū un sākums patiešām bija cerīgs.



Baumo, ka būtisku lomu tik neparasta projekta aizsākšanā nospēlējuši Kolumbijas narkotiku baroni, kam bija nepieciešami lēti, izveicīgi un labām bezceļu īpašībām apveltīti apvidnieki. Vai tā bija, vai nē, taču 1993.gadā tika nodibināts kopuzņēmums ar nosaukumu UAZ of America. Kompāniju vadīja ASV pavalstnieks Andersons – pārliecināts bezceļu tehnikas entuziasts, kas dažus gadus pirms tam apmeklējot Krieviju bija iepazinies ar Uļjanovskas džipa „eleganto askētismu” un kopš tā laika loloja ideju par šo automobiļu piegādi Amerikas tirgum.

Skaidrs, ka „pusfabrikāta” stadijā, kādus tos piegādāja Krievijas tirgum, aiz okeāna UAZ nevarēja rādīt, tādēļ kopuzņēmuma galvenais uzdevums bija Uļjanovskas mašīnas sagatavošana Amerikas drošības un komforta standartiem. Tas prasīja vairāku gadu pūliņus un inženieriem tas tikpat kā izdevās. Tomēr brīnums nenotika. Uzņēmums cieta fiasko, neskatoties uz 3000 eksemplāru lielo pasūtījumu portfeli. Vēlāk Andersons neveiksmi skaidroja ar pārāk lielo dolāru skaitu, kas bija nepieciešams, lai realizētu projektu ASV un pārvarētu korupciju Krievijā. Bet panākums bija tik tuvu…

Kāds tad īsti bija automobilis, ko veiksmes gadījumā pasaule pazītu kā UAZ World? Ārēji tas bija parastais UAZ-31512, tikai krāsots baltā krāsā un komplektēts ar izskatīgiem diskiem.  „Ziemas krāsa” un B.F.Godrich bezceļu riepas ar hromētajiem diskiem vienā rāvienā pārvērta „zemnieku” par „kovboju.” Ieskatoties vērīgāk, varēja pamanīt, ka standarta virsbūves pārklājs no neizskatīgā, pret balēšanu nenoturīgā brezenta nomainīts pret firmas tentu no sintētiskā materiāla. Pārklājā bija iestrādāti plastikāta logi, kas uzlaboju automobiļa izskatu un pārredzamību, bet piekļuvi salonam no aizmugures nodrošināja atvelkami rāvējslēdzēji. Drošības labad tos dublēja līpklipši, bet, lai tents neplandītos vējā, ar šādiem stiprinājumiem bija aprīkots viss iekšējais karkass.

Mīksto pārklāju veiksmīgi papildināja divkārši bīdāmi logi alumīnija rāmjos. Vajadzības gadījumā tos varēja viegli noņemt un atkal iemontēt atpakaļ, pateicoties vienkāršam skrūves tipa mehānismam. Tāpat runā, ka virsbūves pielāgošanā roku pielikuši Land Rover speciālisti, kas izveidojuši tik hermētiskus durvju blīvējumus, kas UAZ raksturīgo „šķirbaino” salonu pārvērta par neieņemamu cietoksni caurvējam. Ja neskaita pa kreisi no stūres iemontēto tahometru, tad Amerikas UAZ interjers pamatā palika bez izmaiņām – tas pats plikais krāsotā metāla panelis un arhaiskais stūres rats. Toties sēdekļi salīdzinājumā ar standarta izstrādājumiem bija galvas tiesu pārāki – tie bija krietni ergonomiskāki, pārvilkti ar izturīgu materiālu un viegli regulējami. Savukārt, jaunie liela izmēra sānu atpakaļskata spoguļi ne vien uzlaboja automobiļa estētisko izskatu, bet kļuva par vēl vienu veiksmīgu konstrukcijas uzlabojumu.  

Pats būtiskākais jaunievedums tomēr slēpās zem motora pārsega. Tagad te atradās General Motors ražojuma V-veida Vortec sešcilindru motors, kas tika izmantots daudzos modeļos, tajā skaitā „štatos” populārā Chevrolet Blazer komplektācijai. Spēka agregāts attīstīja 184 ZS jaudu, bet maksimālais griezes moments (340 Nm) tika sasniegts jau pie 2400 apgriezieniem minūtē, apveltot krievu apvidnieku ar apskaužamu dinamiku. Reizē ar motoru tika uzstādīts lielāka izmēra radiators un ekonomisks Holley četru kameru karburators. Lai dzinēja jauda nesaplosītu pārnesumkārbu, rūpnīcas izstrādājuma vietu ieņēma Borg Worner piecpakāpju transmisija.

Bez izmaiņām nepalika arī ritošā daļa. Priekšā, arhaisko trumuļu bremžu vietā tika uzstādītas efektīvas disku bremzes ar ventilējamiem bremžu diskiem, abi tilti aprīkoti ar Monroe Sensatrac gāzes amortizatoriem Off-Road versijā, bet priekšējā tilta pieslēgšanas funkciju uzticēja amerikāņu firmas MM mehānismiem. Standarta priekšējais buferis tika aizstāts ar tērauda cauruļu „ķenguru sitamo,” zem kura stiprinājās jaudīga elektriskā vinča ar 3,6 tonnu vilktspēju.

Amerikas UAZ bija sabalansēts, lietošanai praktiski gatavs automobilis, kura pārākums pār rūpnīcas modeli bija gluži vienkārši „graujošs.” Tik nopietna modernizācija, protams, prasīja nopietnas investīcijas, kā rezultātā automobiļa cena pieauga līdz 15 tūkstošiem dolāru (90.gadu mērogā – visnotaļ pieklājīga summa), taču arī tad, visticamāk, atrastos pietiekoši daudz potenciālo pircēju. Žēl, ka esot tik tuvu mērķim, UAZ tomēr neizdevās „iziet tautās.”

Sagatavots pēc 5Koleso.ru materiāliem.