Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu otrajā pusē, kad Eiropas pilsonisko sabiedrību ar savām audiovizuālajām pārmērībām šokēja jaunais rokmūzikas novirziens glemroks, autosacīkšu trasēs valdīja uz ekstrēmi pārbūvētu ielas automobiļu bāzes radītas mežonīgas sacīkšu mašīnas, kas tālu pārsniedza visas iepriekš iedomājamās salonmašīnu tehniskās robežas un ar savām agresīvā dizaina, jaudas, skaņas un ātruma pārmērībām bija ne mazāk ekstravagantas kā tobrīd aktuālo glemroka grupu „T.Rex”, „Slade”, „Sweet” un „Glitter Band” mežonīgās performances.

Autosporta vēsturnieki apgalvos, ka sportskāru sacensībās visaizraujošākais periods esot bijis no 1964. līdz 1973. gadam, kad autoražotāju pasaules čempionāta trasēs tika izcīnītas episkas kaujas starp „Ferrari” un „Ford” (1964.—1967. g.), „Ferrari” un „Porsche” (1970.—1972. g.), „Ferrari” un „Matra” (1973. g.). Taču, kopš 1972. gadā sportskāriem tika ieviests motoru tilpuma ierobežojums līdz 3 litriem, čempionātā iestājās lejupslīde. No sportskāru mačiem izstājās „Ferrari”. Lai visus spēkus koncentrētu F-1 čempionātam, neviens lielais autoražotājs vairs neveltīja savus resursus šosejas sacīkšu prototipu attīstībai, un pasaules čempionāts nonāca dziļā krīzē. Starptautiskā Automobiļu federācija, ņemot vērā Eiropas salonautomobiļu čempionāta panākumus (par „BMW” un „Ford” rūpnīcu komandu cīņām „Autoinfo” jau rakstīja pirms gada), 1973. gada nogalē nāca klajā ar jauniem tehniskajiem noteikumiem, ieviešot „Special Production Cars” klasi — „Grupu 5”. Atšķirībā no agrākajiem sportskāru prototipiem, ko varēja izgatavot arī vienā eksemplārā, jauno klašu sacīkšu auto pamatā bija jābūt kādam pirmajā līdz ceturtajā grupā homoloģētam ielas auto modelim, taču piektās grupas tehniskie noteikumi to atļāva pilnībā pārbūvēt, no bāzes modeļa atstājot tikai jumtu, durvis un motora pārsegu, riteņu garenbāzi un attiecīgo dzinēja novietojumu. Faktiski no bāzes modeļa pāri palika tikai siluets, tāpēc šo klasi tā arī iedēvēja par „Silhouette Racers”.

Jauno formulu ar entuziasmu uzņēma divi lielie vācu autoražotāji „Porsche” un „BMW”, kuriem jau iepriekš bija dažādās salonauto sacensībās panākumus guvuši modeļi „Porsche 930” (ekstrēmākā no „911.” turbo versijām) un „BMW CSL”, atlika tikai tos tālāk uzlabot, izmantojot jaunos, daudz brīvākos tehniskos noteikumus. Bija gaidāms, ka šo iespēju steigs izmantot arī „Ford” Eiropas nodaļa Ķelnē, kuras „minimustangs” „Ford Capri” tobrīd bija līderis Eiropas salonautomobiļu čempionātā. Diemžēl uznāca lielā naftas krīze, un „Ford” kompānija savu sporta departamentu slēdza — 5. grupas „Ford Capri” sacīkšu trasē debitēja tikai 1978. gada jūlijā. Toties sarosījās itāliešu „Lancia”, sportskāru trasēs rodot jaunu pielietojumu savam ekstravagantajam „Stratos” modelim, kuram rallija pasaules čempionātā sāncensība ar „lielo brāli” „Fiat” vairs neļāva pilnībā realizēt savu potenciālu. Taču visu tik ļoti gaidītais 5. grupas sportskāru čempionāts 1975. gada sezonā tomēr nenotika, jo tās pašas nelaimīgās naftas krīzes iespaidā Starptautiskā automobiļu federācija jauno noteikumu ieviešanu atlika uz gadu. 

1976. gada pavasarī jaunā čempionāta atklāšana notika Itālijā ar 6 stundu sacīkstēm Mudžello trasē. Vācu žurnāls „Sport Auto” to reklamēja kā gada lielāko motoru sporta kauju, taču realitāte izrādījās krietni prozaiskāka. „Ford” rūpnīcas komandas starts izpalika, „Porsche” oficiāli pieteica tikai vienu mašīnu (toties kādi piloti — bijušais „Ferrari” pilots divkārtējais F-1 vicečempions beļģis Žakijs Ikss un vācu uzlecošā F-1 zvaigzne aktuālais „McLaren” pilots Johens Mass), otru „935.” pieteica „Kremer” privātkomanda, tad vēl bija trīs rūpnīcas atbalstītas „BMW 3.5 CSL” privātkomandu „Schnitzer”, „Alpine-Faltz” un „TWR” ekipāžas un pēdējā īstā 5. grupas mašīna „Lancia Stratos Turbo”. Pārējo starta laukumu aizpildīja 4. grupas jeb GT klases privātkomandu pieteiktās „Porsche” mašīnas, divi „Chevrolet Camaro”, pārītis ar milzīgiem antispārniem apgādātu „Ford Escort” un vesela rinda atbilstoši 2. grupas noteikumiem sagatavotu salonautomašīnu. Bargā tehniskā komisija piekasījās „BMW CSL” aerodinamiskajiem uzlabojumiem, bet „Porsche 935” priekšdaļas „plakanā deguna” dizains ar bamperā paslēptajām lampām tika akceptēts tikai pēc divu stundu garām karstām debatēm. 

Kas īsti bija galvenie pretendenti uz uzvaru 1976. gadā? Pirmkārt jau „Porsche 935”, kas bija veidots uz „Porsche 911” turbo ekstrēmākās ielas versijas „Porsche 930” bāzes, pievienojot indeksu 5 kā norādi uz 5. grupu. 3,0 litru sešcilindru turbodzinējs tika uzforsēts līdz 560 ZS, mašīnas svars bija tikai 970 kg, pirmssezonas testos tas sasniedza maksimālo ātrumu 295 km/h, tikpat iespaidīgs bija arī degvielas patēriņš — aptuveni 52 litri/100 km! Nopietnu konkurenci „Porsche” cerēja sastādīt pēdējo gadu salonauto sacīkšu dominators „BMW CSL”, kas ar uzlabotu 3,5 litru sešcilindru atmosfērisko dzinēju bija sasniedzis 450 ZS jaudu un iepriekšējā sezonā izcīnījis 7 uzvaras Amerikas IMSA seriālā, lai gan mašīnas svars bija nepiedodami liels — 1060 kilogramu. „Tumšais zirdziņš” bija eksotiskā, 940 kg smagā „Lancia Stratos”, aprīkota ar „Ferrari Dino” V6 turbomotoru, kas attīstīja 480 zirgspēku jaudu. 

Kvalifikācijā „Martini Racing” sponsorētās „Porsche” rūpnīcas komandas pilots Žakijs Ikss uzrādīja vidējo ātrumu 164 km/h un par divām sekundēm aplī pārspēja „Kremer” privātkomandas mašīnu, bet vēl par trim sekundēm lēnāki bija visi trīs „BMW”. Kļuva acīm redzams, ka bavārieši ar priekšā novietotu dzinēju ir pārāk smagi un tiem trūkst jaudas, lai turētu līdzi poršē. Vizuāli efektīgajai „Lancia Stratos Turbo” kvalifikācijā pārkarsa dzinējs un Karlo Fačeti/Vitorio Brambillas ekipāža līdz startam pašā braucienā nemaz netika. Kā jau gaidīts, no starta vadībā izrāvās abas „Porsche” mašīnas — Žakija Iksa/Johena Masa ekipāžai sekoja Bobs Volleks un Hanss Heijers no „Kremer” komandas, bet aiz viņu muguras trīs „BMW” ekipāžas kārtoja rēķinus savā starpā. „Schnitzer” komandas zaļo „BMW”, ko pilotēja Dīters Kvesters un Braiens Redmens, uz brīdi apsteidza britu „TWR” sagatavotais „BMW” ar pilotiem Džonu Ficpatriku un Tomu Vokinšovu, taču kādā virāžā tas izlidoja no trases un, atsitoties pret apmali, sabojāja degvielas tvertnes vāciņu. Mehāniķi atrada asprātīgu risinājumu — vāciņu pielīmēja ar košļājamās gumijas palīdzību, taču tā neturēja pārāk ilgi, tāpēc sacīkstes turpmāko daļu visi britu mehāniķi pavadīja intensīvi košļājot, lai sagatavotu materiālu nākamajam pitstopam. Vadošajai „Porsche” ekipāžai bieži nācās apstāties boksos, lai mainītu riteņus, jo milzīgās 19 collu aizmugurējās riepas ik pa laikam kļuva mīkstas. „Kremer Porsche” savukārt vajāja problēmas ar ātrumkārbu, ļaujot otrajā pozīcijā izvirzīties „Schnitzer BMW” ekipāžai, kas piedzīvoja negaidītu izstāšanos, kad līdz finišam bija palikušas vairs tikai piecas minūtes. Pēc sešu stundu sacīkstes finišu pirmā sasniedza „Martini Racing Porsche 935” ekipāža Žakijs Ikss/Johens Mass, par divām minūtēm apsteidzot „Porsche Kremer Racing” ekipāžu Bobs Volleks un Hanss Heijers, bet trešā finišēja vēl „Evertz” privātkomandas „Porsche”, ko pilotēja Leo Kinnunens un Egons Everts. No bavāriešiem labāko rezultātu — tikai 8. vietu — sasniedza britu sagatavotais „3.5 CSL” ar Džonu Ficpatriku un Tomu Vokinšovu. 

Otrā posma sacīkstes risinājās turpat Itālijā, tikai šoreiz mašīnām bija jāriņķo sešas stundas citā trasē — Vallelungā. „Martini Racing Porsche 935” atkal bija ātrākā kvalifikācijā. Neskatoties uz to, ka diskutablais „plakanais deguns” šoreiz bija nomainīts ar tradicionāla dizaina priekšdaļu, Johens Mass ieguva „Pole Position”, veicot apli ar vidējo ātrumu 155 km/h. „Porsche Kremer” atkal bija otrā, bet trešo starta vietu visiem par pārsteigumu ieguva „Lancia Stratos Turbo”, apsteidzot visus „BMW”. Sesto ātrāko kvalifikācijas apli uzrādīja vēl eksotiskāka itāliešu mašīna „De Tomaso Pantera”. No starta atkal pārliecinoši priekšā izrāvās abas „Porsche 935” mašīnas. Karlo Fačeti/Vitorio Brambilla ar „Lancia” brauca trešie un, kad „Kremer Porsche” neizturēja ātrumkārba, uz laiku pat nokļuva otrajā pozīcijā, tomēr arī šoreiz garās sešu stundu sacīkstes kaprīzajai „Stratos” izrādījās par grūtu. Gluži tāpat kā 1. posmā, pēc sešām stundām finišu pirmā sasniedza „Martini Racing Porsche 935” ekipāža Žakijs Ikss/Johens Mass. Otrie mērķi sasniedza Haralds Grohs un Sems Pousejs ar „Alpina-Faltz BMW 3.5 CSL”, bet trešā finišēja zviedru ekipāža Kenets Leims un Kurts Simonsens ar „Porsche Carrera RSR”. Milžu cīņa „Porsche” pret „BMW” pagaidām norisinājās „vienos vārtos” ar redzamu Štutgartes pārākumu. 

Trešā posma sacīkstes — sešas stundas Silverstonā — kļuva par aizraujošāko no čempionāta posmiem. Lai gan „Lancia Turbo” šoreiz nepiedalījās, „Porsche” ieguva jaunu nopietnu sāncensi — „BMW” rūpnīca pieteica „CSL” modeļa 750 ZS jaudīgu 3,2 litru turboversiju, ko uzticēja vadīt abiem zviedru F-1 pilotiem — Ronijam Petersonam un Gunnaram Nilsonam. „Pole Position” atkal ieguva Johens Mass ar „Martini Porsche 935”, bet zviedru „BMW Turbo” atpalika tikai par nepilnu sekundi, apsteidzot „Kremer Porsche”. Tehniskajā komisijā „BMW” pārstāvji norādīja, ka „Porsche” mašīnām ir neatbilstoši motora pārsegi, un pēc garām diskusijām tika panākta vienošanās, ka standarta motora pārsegiem jābūt uzstādītiem, sākot ar nākamo posmu. Tas nozīmēja, ka turpmāk „Porsche” varētu rasties nopietnas problēmas ar aizmugurē novietotā dzinēja dzesēšanu. No starta vadībā izrāvās Ronijs Petersons ar „BMW Turbo”. Žakijs Ikss nokāva „Porsche” sajūgu, un Johens Mass, neievērojot drošības prasības, izlēca trasē, lai savam pāriniekam palīdzētu aizstumt mašīnu līdz boksiem, kas par abiem izdevās tikai pēc 16 minūšu ilgām pūlēm — zaudēts bija jau pārāk daudz. Pēc 14 apļiem Petersons iebrauca boksos ar caurām riepām, vadībā izrāvās Bobs Volleks ar „Kremer Porsche”, bet pēc 43 apļiem zviedru „BMW Turbo” apstājās ar nokautu ātrumkārbu. „Kremer Porsche” bija spiesta mainīt turbīnu, līderpozīcijā nokļuva „Schnitzer” komandas „BMW”, ko pilotēja Dīters Kvesters, taču drīz arī viņš bija spiests izstāties. Cīņa par uzvaru turpinājās starp Džona Ficpatrika pilotēto britu „BMW” un Hansa Heijera „Kremer Porsche”. Visu izšķīra pēdējais boksu apmeklējums — būdams līderis ar trīs sekunžu pārsvaru, Heijers neprecīzi apstājās boksos, degvielas šļūtene izrādījās pārāk īsa — tika zaudētas vērtīgas 24 sekundes. Pēc nelaimīgā pitstopa Heijers brauca kā traks, taču — lai finišā noķertu „BMW”, viņam pietrūka 20 metru. „BMW” pirmo uzvaru čempionātā guva britu komandas „Tom Walkinshaw Racing” sagatavotais „3.5 CSL” ar pilotiem Džonu Ficpatriku un Tomu Vokinšovu.

Ceturtais posms norisinājās leģendārajā Nirburgringas „zaļajā ellē” — Nordšleifē, kurā dalībniekiem bija jāveic 1000 km distance. „Lancia” atkal nepiedalījās, šoreiz nebija arī „BMW Turbo”, jo rūpnīcas komanda jau iepriekš paredzēja, ka šeit ātrumkārbai nav ne mazāko izredžu izturēt zvērīgo turbodzinēja jaudu. „Martini Racing Porsche 935” šoreiz pilotēja Manfrēds Šurti un Rolfs Stommelens, jo F-1 piloti Ikss un Mass šajā nedēļas nogalē startēja F-1 Monako GP izcīņā. Lai gan „Porsche” dzinējam bija uzstādīta jauna dzesēšanas sistēma un pirms kvalifikācijas nebija pieticis laika to pienācīgi izmēģināt, Manfrēds Šurti brauca ļoti ātri, riskējot nokaut dzinēju, taču risks attaisnojās — viņš ieguva „Pole Position” ar vidējo ātrumu 180 km/h. Kuriozs gadījums notika ar „Georg Loos Racing” privātkomandas „Porsche 934”, kas bija sagatavota atbilstoši 4. grupas noteikumiem un uzrādīja ceturto ātrāko laiku, — naktī pirms pašas sacīkstes komanda mašīnu aprīkoja ar platākām riepām un lielāku antispārnu, lai pieteiktu startam 5. grupā un cīnītos par uzvaru kopvērtējumā. Sacīkšu pirmajā stundā pārliecinošu vadību ieguva Rolfs Stommelens ar „Martini Racing Porsche 935”, viņam sekoja „Kremer Porsche” un visa „BMW” armāda. Taču drīz pēc pirmajiem pitstopiem „Porsche” nometnē sākās panika — abas mašīnas viena pēc otras ar dažādiem bojājumiem piestāja trases malā, pat netiekot līdz boksiem. Mehāniķi aizskrēja ar līdzpaņemtajām detaļām un veica remontdarbus turpat trases malā, taču par neatļautu palīdzību abas „Porsche” tika diskvalificētas. Vadību pārņēma Vokinšovs ar britu „BMW”, taču trīs apļus pirms finiša neizturēja dzinējs. Līderpozīcijā negaidīti nokļuva Dīters Kvesters un Albrehts Krebss ar „Schnitzer” komandas „BMW”, kas jau trīs reizes bija pretendējuši uz vietu labāko trijniekā, bet nekad nebija sasnieguši finišu, taču šoreiz izdevās — viņi svinēja uzvaru, par gandrīz četrām minūtēm apsteidzot „Georg Loos Racing” privātkomandas „Porsche 934/5”, ko pilotēja Toine Hezemans un Tims Šenkens. Autogigantu cīņā „Porsche” pret „BMW” rezultāts kļuva neizšķirts — 2:2.

Piektais posms bija 1000 kilometru sacīkstes Celtvegas trasē Austrijā. „Lancia” bija atgriezusies ar savu „Stratos Turbo”, taču piektdienas kvalifikācijā Vitorio Brambillas pilotētā mašīna aizdegās. Lai gan pilotam izdevās „Texaco” līkumā piestāt trases malā un izlēkt no degošā auto, liesmas pieņēmās spēkā tik strauji, ka „Stratos” vairs nebija glābjams un nodega gandrīz pilnībā. „Stratos” nekad vairs neatgriezās sportskāru sacīkstēs, bet pēc četriem gadiem „Lancia” spoži revanšējās ar modeli „Beta Montecarlo”. Zaļais „Schnitzer BMW” piedzīvoja avāriju, spēcīgi taranējot Celtvegas trases apmali, taču mehāniķiem izdevās bojājumus līdz startam novērst. Pirmo starta rindu izcīnīja abas „Porsche” mašīnas — kvalifikācijā uzvarēja Žakijs Ikss, ar „Martini Porsche 935” uzrādot vidējo ātrumu 205 km/h, aiz viņa palika „Evertz Porsche” komandas ekipāža, bet ātrākais „BMW” tai zaudēja jau divas sekundes aplī. Jau pirms pusdistances „Martini Porsche” mašīna bija spiesta izstāties bojātas gāzes trosītes dēļ. Ar sacīkšu direktora mutisku atļauju rūpnīcas pilots Manfrēds Šurti pievienojās Leo Kinnunenam „Evertz Porsche” ekipāžā. To ievēroja „BMW” menedžeris Johens Nērpašs, kurš iesniedza tiesnešiem protestu, pēc kura „Evertz Porsche” tika diskvalificēta. Vienīgā palikusī 5. grupas „Porsche” bija „Kremer” komandas mašīna, kura vēl nebija pilnībā atjaunota pēc iepriekšējās sacīkstēs Lemānā (togad — ārpus čempionāta ieskaites) piedzīvotā ugunsgrēka un nespēja konkurēt ar ātrākajiem „BMW”. Pēc 1000 kilometriem „BMW” svinēja dubultuzvaru — pirmā finišu sasniedza „Schnitzer BMW” ekipāža Dīters Kvesters/Gunnars Nilsons, aiz viņiem — britu ekipāža Toms Vokinšovs/Džons Ficpatriks. Komandu cīņā rezultāts jau bija kļuvis 3:2 par labu Bavārijai.

Sestais — priekšpēdējais — posms bija sešu stundu sacīkstes ASV, Votkinsglenā, kopā ar vietējā „TransAm” čempionāta dalībniekiem. Pēc iepriekš piedzīvotajiem trim zaudējumiem pēc kārtas „Porsche” rūpnīca pirmo reizi bija pieteikusi divas „Martini” sponsorētas 935. modeļa mašīnas. Ar vienu no tām Johens Mass ieguva „Pole Position”, uzrādot vidējo ātrumu 170 km/h. „Kremer Porsche” šoreiz nepiedalījās, bet rūpnīcu atbalstīja „Evertz Porsche” ekipāža. „BMW” lika pretī savas trīs ekipāžas, tikai šoreiz „Alpine-Faltz” komandas vietā bija pieteikta mājnieku — amerikāņu — ekipāža Pīters Gregs un Hārlijs Heivuds no IMSA čempionāta, kas kvalifikācijā izrādījās ātrākie no „BMW”. No starta visiem pa priekšu aizbrauca trīs „Porsche” mašīnas, kam sekoja „Schnitzer BMW”. Ceturtajā stundā vadošajai „Martini Porsche” mašīnai radās problēmas ar bremzēm, kuru novēršana prasīja 12 minūtes. Atgriezušies trasē, Ikss un Mass brauca ātrāk par visiem, taču izdevās izcīnīt tikai 3. vietu, pēdējā brīdī apsteidzot amerikāņu „BMW”. Uzvaru svinēja otra „Martini Porsche” ekipāža Rolfs Stommelens/Manfrēds Šurti, otrie finišēja Leo Kinnunens/Toine Hezemans ar „Evertz Porsche”. Lai gan „Porsche” no Amerikas atgriezās ar trīskāršu uzvaru, bija skaidrs, ka čempiontitula liktenis izšķirsies tikai sezonas lielajā finālā Dižonas trasē Francijā.

Pēdējais un izšķirošais posms risinājās visai šaurajā Dižonas trasē. Abi lielie pretendenti „Porsche” un „BMW” uz starta stājās optimālajā sastāvā. Rūpnīcas komandai atkal bija divas „Martini Porsche 935” mašīnas, pēc pārtraukuma uz starta atgriezās „Kremer Porsche”, pirmo reizi aprīkota ar „plakanā deguna” priekšgalu, bet „Evertz” ekipāža, kā vienmēr, bija gatava aizstāt līderus, ja tiem gadīsies neveiksme. Savukārt „BMW” nometnē līdzās trim ar atmosfēriskajiem dzinējiem aprīkotajām privātkomandu „3.5 CSL” mašīnām atkal bija „slepenais ierocis” — rūpnīcas „BMW 3.5 Turbo” ar uzlabotu ātrumkārbu, turklāt šoreiz izrotāts ar amerikāņu mākslinieka Frenka Stellas veidotu virsbūves grafisko krāsojumu. Tieši ar šo auto Ronijs Petersons izcīnīja „Pole Position”, Dižonas apli veicot ar vidējo ātrumu 182 km/h. Pirmo reizi sezonā „BMW” bija izdevies kvalifikācijā pieveikt „Porsche”! Arī no starta vadībā izrāvās zviedru „BMW” ekipāža Ronijs Petersons/Gunnars Nilsons, bet viņiem cieši sekoja Žakijs Ikss un Johens Mass ar „Martini Porsche”. Taču arī šoreiz ātrajam „BMW Turbo” finišu sasniegt nebija lemts — lidojumu pretī uzvarai pārtrauca izjukušais diferenciālis. Pēc sešām stundām pirmajās četrās vietās finišu sasniedza „Porsche” ekipāžas, nodrošinot Štutgartes rūpnīcai pasaules čempiona titulu autoražotāju konkurencē! Savu trešo uzvaru sezonā svinēja Žakijs Ikss un Johens Mass ar „Martini Porsche”, kļūstot par sezonas uzvarētājiem arī neoficiālajā pilotu ieskaitē, otrie finišēja Bobs Volleks un Hanss Heijers ar „Kremer Porsche”, bet trešie — otra „Martini Porsche” ekipāža Rolfs Stommelens/Manfrēds Šurti. 

Lai gan 1976. gada sezona pilnībā neattaisnoja 1973. gada lielās cerības, vēlāk izrādījās, ka tā tomēr bijusi aizraujošākā sezona 5. grupas pasaules čempionāta sacīkšu vēsturē, jo turpmākajos gados vienas automarkas — „Porsche” — pārsvars bija pārāk liels, lai saglabātos intriga. Jā, tajos gados Štutgartē vēl būvēja īstus ielas sporta auto — ātrākos par naudu nopērkamos —, kuru savaldīšanai vajadzēja arī zināmu pilotēšanas prasmi, nevis — kā šodien — muļķu drošus pseidoapvidniekus Austrumeiropas jaunbagātniekiem…

Tas bija laiks, kad roks vēl bija īsts roks un „Porsche” vēl bija īsts „Porsche”!