Speciālās nozīmes kravinieks.
Pievienots: 12. oktobrī 2013 10:37 | Autors: Andris Vilks | Komentāri: (0)
Diezin vai kādam izdosies uzminēt, kam paredzēts šis XX gadsimta sākumā ražotais kravas automobilis, kas strādājis Oregonas ceļu uzturēšanas dienestā. Skaidrība rodas, kad izlasām tekstu fotogrāfijas apakšā – elektriskais ceļa magnēts jeb automobilis, kas rūpējās par ceļa attīrīšanu no metāla priekšmetiem.
Šodien pat grūti iedomāties, cik sarežģīta bija pirmo automobilistu dzīve – neuzticama tehnika un slikti ceļi bija pirmatklājēju ikdiena, arī remontdarbnīcas un benzīntanki neradās uzreiz. Taču vislielākās nepatikšanas sagādāja pārdurtās riepas, kuru dēļ ceļotājiem nācās apstāties ik pēc pāris desmitiem kilometru.
Vainīgs pie tā bija cilvēka uzticamais palīgs zirgs, pareizāk sakot, pakavi un pakavu naglas, kas šad un tad mēdza pazust no savas vietas. Gadu gaitā šādu „suvenīru” ceļu putekļos bija sakrājies simtiem tūkstošu un, ja līdz šim tas nevienam īpaši netraucēja, tad, pēc pneimatiskās autoriepas izgudrošanas, situācija krasi mainījās. Pieaugot automobiļu skaitam un palielinoties to jaudai un ātrumam, riepas plīsums daudzos gadījumos 
noveda pie smagām avārijām ar cilvēku upuriem, ko varēja viegli izskaidrot - automobiļu smaguma centrs atradās augstu, tātad pārāk stabili tie nebija, bet par pasīvo drošību tolaik neviens vēl nedomāja. Tā kā šādu gadījumu skaits arvien pieauga, vajadzēja kaut ko darīt. Pats būtiskākais risinājums bija rezerves ritenis. 
Agrāk pārdurta riepa nozīmēja apstāšanos uz ilgu laiku – riteni vajadzēja atskrūvēt, nomontēt riepu, izņemt un salīmēt kameru, pēc tam salikt to visu atpakaļ un piesūknēt riepu. Rezerves ritenis ļāva ceļu turpināt un nepatīkamo procedūru ar pārdurtā riteņa lāpīšanu veikt kādā piemērotākā vietā vai ceļmalas darbnīcā. Iepriekš samontēts ritenis kļuva par tik populāru risinājumu, ka daudzi automobilisti sāka vadāt līdzi ne tikai vienu, bet divus rezerves riteņus. 
Tomēr arī tas problēmu līdz galam nenovērsa, tādēļ tika meklēts radikālāks paņēmiens un izrādījās, ka palīdzēt var magnēts. 
Šim nolūkam izgatavoja speciāli pielāgotu kravas auto. Automašīnas kravas kastē uzstādīja papildu benzīna motoru ar ģeneratoru, kas ražoja strāvu zem rāmja piestiprinātajam magnētam. Šādi aprīkoti kravas auto pārvietojās pa visiem galvenajiem ceļiem un attīrīja tos no bīstamajiem metāla priekšmetiem. Interesanti, ka tehnoloģija izmantota pārsteidzoši ilgi, ko apliecina izraksts no 1957.gada Oregonas štata avīzes: „Ar elektromagnētiem aprīkotas automašīnas, kas virzījās uz priekšu ar ātrumu 8-9 jūdzes stundā (12-14 km/h), attīrīja ceļus vismaz reizi gadā. Pagājušajā gadā pa autoceļu US99 tika veikti seši braucieni, uz vienu jūdzi (1,6 km) savācot vidēji vienu mārciņu (0,453 kg) metāla lūžņu.”
Galu galā šī problēma pavisam pazuda vien tad, kad zirgus pilnībā nomainīja motorizētais transports un ceļus pārklāja asfalta segums, kuru bija daudz vieglāk uzkopt.
Mobilos elektromagnētus, lai arī ne pārāk bieži, ceļu dienesti izmanto arī mūsdienās - tas notiek pēc smagām avārijām vai dabas katastrofām, savukārt regulāri šāda tehnika strādā vietās, kur jānodrošina sevišķi apstākļi, piemēram lidlauku skrejceļos vai rūpnieciskajās zonās.
Komentāri:
Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
