Franču automobiļu pievienotā vērtība allaž ir bijusi to dizains un īpašais šarms, kas atsauc atmiņā tādas skaistas lietas kā augstā mode, labs vīns, apburošā franču virtuve un brīvu attiecību elegantais vieglums. Daži vāciski runājoši snobi gan apgalvo, ka franču automobiļi sastāvot tikai no diviem elementiem — dizaina un cerībām. Degustācijā lūkojām noskaidrot, vai šobrīd aktuālākajiem franču mazās klases modeļiem „Peugeot 208” un „Renault Clio” piemīt vēl arī citas kvalitātes.

Auto franču gaumē

Sastrēgumi, augstas degvielas cenas, vides nodokļi un arvien lielākas automobiļu ekspluatācijas izmaksas jau sen spiež pārtikušo rietumeiropieti pārsēsties uz mazākām, bet pietiekami prestižām automašīnām. Lielai daļai cilvēku tieši „Peugeot” vai „Renault” ražotās automašīnas ir kļuvušas par viņu ikdienas sastāvdaļu. Pamatojot savu izvēli, viņi uzsver auto dizaina vērtību un nerimstošo franču inženieru vēlmi radīt ko jaunu. Kā pluss tiek minēts arī franču mazauto labā vadāmība, manevrēšanas spējas un mazais degvielas patēriņš, salīdzinot ar ekvivalentiem šīs klases modeļiem. Mūsu platuma grādos franču automašīnas tiek vērtētas visnotaļ pretrunīgi. Latvietis parastais saistībā ar savu auto ir laimīgs tikai divas reizes: pirmo reizi — kad to izdodas nopirkt, un otro reizi — kad izdodas pārdot (tikai tad viņš ir laimīgs pa īstam!). Turklāt, pērkot auto, viņš jau domā par to, cik izdevīgi vēlāk to pārdos, un šīs domas viņu nepamet visu auto ekspluatācijas laiku, liedzot pilnvērtīgi izbaudīt to laika periodu, kuru būs lemts ar mašīnu pavadīt kopā. Tāpēc arī latvietis parastais nav pārāk iecienījis franču auto, jo tiem ir zemāka pēcpārdošanas vērtība nekā „vāciešiem”. Visi taču atceras deviņdesmitos gadus, kad jau pirms ierašanās Latvijā stipri nolietotam otrajam golfam „pussabrukšanas periods” bija divreiz ilgāks nekā jebkuram tikpat nolietotam franču auto. Un kas par to, ka franči arī toreiz sagādāja divreiz vairāk braukšanas prieka, ekonomiskais aspekts latvietim tomēr bija svarīgāks… Taču tagad ir citi laiki un šāda pieeja vairs nav modē, jo auto taču gandrīz vienmēr ir emocionāls pirkums, kam jākļūst par neizsmeļamu prieka un pozitīvu emociju avotu ikdienā! Turklāt, pērkot pavisam jaunu auto, reti kurš pircējs domā ar to pavadīt kopā visu atlikušo mūžu. Brīdī, kad nodokļu nasta spiedīs izdarīt racionālu izvēli un mūsu ceļu kvalitāte atļaus ikdienā bez bažām ekspluatēt mazus auto, franču automobiļu cienītāju pulks Dzintarzemē pieaugs, taču pagaidām Rīgas ielās mazs, elegants franču hečbeks ir eksotika. 



„Peugeot 208”

Jaunajam lauvēnam „Peugeot 208” ir tiešām slaveni raduraksti. Pirmais šīs saimes modelis „Peugeot 201” parādījās 1929. gadā un deviņu gadu laikā tika izlaists 142 309 eksemplāru lielā skaitā, kas tiem laikiem bija nozīmīgs sasniegums. Nākamais šīs saimes rekordists bija „Peugeot 205”. No 1983. līdz 1998. gadam tika saražots 5 278 000 eksemplāru, un katrs šā sportiskā mazauto bijušais īpašnieks vēl joprojām ir pateicīgs par tā dāvāto neaizmirstamo braukšanas prieku. Pirms četrpadsmit gadiem prezentētais mazās klases „Peugeot 206” izrādījās viens no veiksmīgākajiem franču modeļiem. Arī pie mums šis simpātiskais mazauto baudīja necerēti lielu piekrišanu. „Peugeot 206” tika ražots kopš 1998. gada, un līdz 2005. gada novembra beigām ar 5 350 000 saražotu eksemplāru šis auto kļuva par „Peugeot” saimes absolūto rekordistu. Nākamās paaudzes modelis ar indeksu 207 vizuāli ļoti atgādināja jaunās tūkstošgades sākumā pasaules rallija trasēs neuzvarēto „Peugeot 206 WRC”, taču autotirgus iekarošanā tam vairs tik viegli neklājās, jo uznāca globālā ekonomiskā krīze. Jaunais „Peugeot 208” debitēja pagājušā gada pavasarī Ženēvas autoizstādē un uzreiz izcēlās ar no priekštečiem radikāli atšķirīgu dizainu, mazāku svaru, ekonomiskumu (jaunie trīs cilindru 1,0 un 1,2 litru dzinēji) un nebijuši augstu aprīkojuma līmeni, ka arī pievilcīgu cenu (sākot no 9990 eiro). Pēc 2012./2013. gadumijas pārdošanas rādītājiem mazās klases automobiļu kategorijā „Peugeot 208” pirmo pozīciju Eiropā noturēja vairāk nekā trīs mēnešus pēc kārtas, bet februārī tika sasniegts jauns pasūtījumu rekords Eiropā — 26 000 vienību. 

„Peugeot 208” kļuvis vieglāks un lētāks par savu priekšgājēju. Arī vizuāli jaunais modelis izskatās vieglāks un draudzīgāks, vairs ne tik sportiski agresīvs. Tehniski jaunais „Peugeot 208” ir attāli radniecīgs savam priekštecim — „207.”. Virsbūve un interjers pilnībā veidoti no jauna, bet platforma un balstiekārta ir jau pazīstamās, tikai uzlabotas. Dizaineri mazo lauvēnu dāsni apveltījuši ar hromētām detaļām un LED dienasgaitas lukturiem, saulē koši mirgo pat sānskata spoguļu korpusi. „Peugeot 208” ir maza automašīna, kas patiesībā nemaz tika maza nav. Šis ir viens no retajiem jaunajiem auto, kas ir īsāks par savu priekšteci. Salīdzinot ar modeli „207”, priekšpuse ir kompaktāka par 6 cm, toties iekšpusē vietas ir vairāk.

„Peugeot 208” salonā pārsteidz patīkamais mūsdienīgais dizains, kvalitatīvie apdares materiāli un nevainojama montāžas kvalitāte. Instrumentu panelis šeit novietots augstāk, nekā pierasts — uz to jāskatās nevis caur stūres viduci, bet gan virs tās, toties pats stūresrats ir pārsteidzoši maza diametra, turklāt tas nav pavisam apaļš… Mazā stūre ar nošķelto apakšu un izskatīgais instrumentu panelis vadītāju noskaņo žiperīgai braukšanai, un man tas iepatīkas jau no pirmajām brauciena minūtēm, rodas gandrīz vai kartinga sajūta, tikai stūre varēja būt nedaudz smagāka. Priekšējā paneļa centrā ir masīvs informācijas displejs, kas pēc izmēra atgādina nelielu planšetdatoru. Pie tā lietošanas ir jāpierod, tik intuitīvs kā „iPad” tas tomēr nav, taču nevar nenovērtēt loģisko vadības ierīču izvietojumu un teicamo ceļa pārredzamību. Sēdekļi ir ērti, priekšā vietas netrūkst, atrast ērtu sēdpozīciju pie stūres nebūs nekādu problēmu. Aizmugurē var saspiesties pat trīs pieaugušie, taču jāatceras, ka šīs klases auto nepērk, lai regulāri pārvietotos četratā. Paši taču zināt, ka 80 % auto ekspluatācijas laika tajā brauc viens vai divi cilvēki. Tiem, kas regulāri pārvietojas vienatnē vai divatā, iesakām tomēr izvēlēties trīsdurvju versiju. Tas ir ne tikai drusku lētāks, bet arī vizuāli mazliet interesantāks auto. Bagāžnieka izmērs ir pieņemams — vairākiem iepirkumu maisiem un sporta somai vieta vienmēr atradīsies, turklāt tas ir par kādiem 10 litriem lielāks nekā konkurentam „Clio”. 

Plašā „Peugeot 208” dzinēju palete sākas ar ekonomisku viena litra agregātu (kas maksā gandrīz uz pusi lētāk nekā auto ar 1,6 hDi, ko izmēģinājām šajā degustācijas braucienā) un beidzas ar „plēsīgu” 156 zirgspēku turbo. Protams, te neizpaliek arī slavenie HDI — gan 1,4 litru, gan 1,6 litru ar 115 ZS un griezes momentu, kas spējīgs sniegt pieklājīgu dinamiku pat divreiz lielākiem auto. Degustācijā mēs izmēģinājām „zelta vidusceļu” — „Peugeot 208 1,6 hDi” — un novērtējām tā degvielas ekonomiju, jo pat šis 1,6 litru dīzeļdzinējs gandrīz spēj radīt ilūziju, ka darbojas tikai no zila gaisa, un benzīntankā biežāk nāksies iegriezties pēc kafijas. Par sešpakāpju manuālo pārnesumkārbu, kāda pieejama tikai jaudīgākajiem dzinējiem (no kuriem viens ir mūsu izmēģinātais), varam teikt tikai labus vārdus. Lauvēna balstiekārta un stūres sistēma saregulētas tā, ka tam ir „neitrāla” pagriežamība līkumos. Kopumā auto sniedz ļoti patīkamu, pat azartisku braukšanas sajūtu, lai gan no patiesa sportiskuma, ar ko reiz bija slavens „Peugeot 205”, te nav ne smakas. Pārsteidzoši, bet komfortablā piekare nemaz nejūtas „caurspīdīga” un diezgan labi tiek galā ar vairumu Latvijas ceļa tipisko riebeklību — ceļa grambas nesit cauri, bet komfortabli absorbē. Salīdzinot ar raksta autoram labi pazīstamo modeli „206”, „Peugeot 208” braukšanas īpašību ziņā atrodas vismaz divas pakāpes augstāk. Pārvietošanās un manevrēšana pilsētā nekādas grūtības nesagādā, degvielas patēriņš brauciena laikā pat pilsētā turējās nedaudz virs 5 litriem uz 100 kilometriem. Lauvēns māk eleganti pārvietoties ar tādu vieglumu, kāds mēdz būt tikai un vienīgi labam franču auto. 



„Renault Clio”

„Clio” jau kopš dzimšanas 1990. gadā kļuva par bestselleru, un trīs iepriekšējās paaudzēs iztirgots aptuveni 12 miljoni šā modeļa spēkratu. Pārdošanas statistika rāda, ka Rietumeiropu aizrauj arī jaunais „Clio”, kas pavasarī bija izsities pārdotāko auto topa 2. vietā, piekāpjoties vien klasi lielākajam septītajam golfam. Taču jaunais ceturtās paaudzes „Renault Clio” ir radīts, lai konkurētu savā klasē ar tādiem veiksmīgiem mazauto paraugiem kā „Ford Fiesta” un „Volkswagen Polo”. Lai gan šis tirgus segments ir ļoti piesātināts, jau pirmajā acu uzmetienā kļūst skaidrs, ka „Renault” nodomi ir visnopietnākie — „Clio” ārējais izskats un interjers ir milzīgs solis uz priekšu, salīdzinot ar iepriekšējās paaudzes modeli.

„Jaunais „Clio” iecerēts kā estētiska skulptūra, kas stimulē alkas. Nekādu agresīvu stūru, tikai jutekliskas līnijas, kas rada vēlēšanos pastiept roku un to paglāstīt,” tik tēlaini par auto vizuālo čaulu izteicies „Renault” galvenais dizainers Lorāns van den Akers. Lai gan šāda jūtināšanās attiecībā pret automašīnu daudziem var izraisīt ironiskus smīnus, jāatzīst, ka kopumā mašīna ir izdevusies ļoti simpātiska. Virsbūves līnijas tiešām ir maigas un plūstošas, bez asiem stūriem un izteiktām šķautnēm, taču ar zināmu tiesu dinamisma. No priekšgājēja uzreiz jau pa gabalu ļauj atšķirt izceltais lielā „Renault” „dimanta” rombs. Fotogrāfijās „Clio” gan var reizēm likties arī mazliet neveikls, jo dažos rakursos kaut kur pagaist proporciju harmonija, taču dzīvē tas arvien izskatās lieliski. Jaunais „Clio” vairs nebūs pieejams trīsdurvju izpildījumā, jo šī versija tagad svītrota no dienaskārtības. Taču piecdurvju mašīnu no ārpuses viegli var noturēt par sportisku trīsdurvnieku, jo aizmugures durvju kloķis ir integrēts loga nišā. Stilīgi sānskata spogulīši, moderna dzidrināta optika, LED dienas gaitas uguņu virtenītes, šķelmīgi aizmugures lukturi, šmaugi rikšotāja sāni ar uzlikām durvju apakšmalā — tie ir patīkami akcentiņi, kas vairo pievilcību. „Renault” acīm redzami ir iespaidojies no „Citroen” DS sērijas, „Mini Cooper” un „Fiat 500”, jo sācis piedāvāt krāšņas un daudzveidīgas „Clio” individualizācijas iespējas, sākot no salona apdares toņiem, dažādiem aksesuāriem un beidzot ar izaicinošiem riteņu diskiem.

Tehniski „Clio” ir mainījies mazāk, nekā vedina domāt tā modernais, inovatīvais izskats. Būvēts uz tās pašas tehnoloģiskās platformas, kas bija iepriekšējam „Clio”, taču ir pārmainīta riteņu garenbāze un šķērsbāze, uzlabots stūres mehānisms, ar amortizatoru un spirālatsperu palīdzību modificēta piekare, ieviesti jauni dzinēji. Ja neskaita griestu augstumu, jaunais „Clio” ir lielāks visās dimensijās — par 14 mm palielināta riteņu garenbāze, par 34 un 36 mm platākas šķērsbāzes. Lai gan izmēros „Clio” ir pieņēmies, jaunā mašīna sver par veseliem 100 kg mazāk nekā vecā. 

Jaunais „Clio” ir kļuvis garāks, platāks un augstāks, tāpēc arī vietas salonā tagad ir vairāk. Vadītāja sēdeklim ir plašs regulējumu diapazons, arī stūres kolonnu var regulēt divos virzienos, visnotaļ labs sānu atbalsts priekšējos sēdekļos. No ergonomikas un labsajūtas viedokļa „Clio” pārmest var maz. Ātrumkārbas kloķis novietots parocīgi, multimediju ekrāns ātram skatienam ērtā augstumā, visi kloķi un pogas izvietotas loģiski. Taču galvenais — no iepriekšējās paaudzes modeļa pelēcīgās vienkāršības un prastuma vairs nav ne miņas. Spilgtums, stils un krietni labāki apdares materiāli priecē acis un tausti. Priekšējā paneļa vidū — skārienjutīgs displejs, kas atgādina kādu no jaunākajiem portatīvajiem planšetdatoriem. Jā, kādam var nepatikt ideja par planšetdatoru infodispleja vietā, jo braucot tas var novērst uzmanību no ceļa, taču „Clio” piedāvā svarīgāko funkciju kontroli ar lielām, ātri saprotamām ikonām. Aizmugurē var braukt arī trijatā, bet ļoti ērti nebūs. Bagāžnieka tilpums 300 litri ir pietiekams un aizmugures sēdekļu atzveltnes var nolocīt, padarot kravas nodalījumu vēl plašāku. Jau bāzes komplektācijā bezatslēgas sistēma „Renault Card”, sānskata spoguļu un logu elektrība priekšā, LED dienasgaismas, stabilitātes sistēma ESC ar ASR pretbuksēšanas funkciju un kalnā braukšanas asistents, kā arī kruīza kontrole. „Media Nav” multimediju sistēma gan pieejama, tikai ar otro „Expression” līmeni.

„Clio” pieejams jauns trīscilindru „TCe” benzīna turbomotors ar alumīnija bloku un 90 ZS jaudu. Ir arī pazīstamais 1,2 litru benzīnnieks (75 ZS), kā arī plaši zināmais 1,5 litru dCi dīzelis ar 90 un 75 ZS jaudām. „Zaļi” noskaņotajiem izveidota ekoloģiskā modifikācija ar vēl vairāk samazinātu CO2 izmešu līmeni un garākiem pārnesumiem. „Clio” piedāvājumā ir tikai viena no vecā modeļa nākusi piecpakāpju manuālā pārnesumkārba, pārnesumu attiecībās izmainīta un ar karbona sinhronizatoriem uzlabota. Lai gan kopumā dzinēju klāsts visai plašs, šajā degustācijā izmēģinātais „Clio” ar 90 ZS 1,5 litru dīzeļdzinēju un piecpakāpju manuālo pārnesumkārbu „Dynamique” komplektācijā bija tik ļoti atbilstošs šāda auto būtībai — kluss, ekonomisks un dinamisks —, ka neko citu vairs nevarējām vēlēties. Enerģiskais dCi, saglabājot iepriekšējo jaudu, ir ieguvis papildu 20 Nm griezes spēku, kas tagad sasniedz 220 Nm un pilnībā ir pieejami jau no 1750 apgriezieniem. To nudien jūt — dzinējs allaž priecē ar elastību un izteiktu žiperīguma sajūtu. Lūk, ko nozīmē mazāks svars un 220 Nm visbiežāk izmantojamā motora apgriezienu diapazonā. Protams, tas nepārvērš „Clio” par raķeti, taču ar apdzīšanu problēmu nav, turklāt vidējais degvielas patēriņš, necenšoties ekonomēt, brauciena laikā nepārsniedza 4,5 litrus uz 100 kilometriem. Arī piecpakāpju kārba izrādās gana laba. Pārnesumi salāgoti, lai vilkmes sajūtas netrūktu, kulise kompakta, slēgšanās precīza un pat ar tādu kā vāciskas elegances piesitienu. Balstiekārta ir mantojumā no iepriekšējās paaudzes „Clio” — priekšā „McPherson” statņi, aizmugurē — daļēji neatkarīga piekare. Tiesa, ir samazināti piekares gājieni un izmantoti vieglāki augstas izturības metālu sakausējumi, aizmugures piekarē ir nevis gumijas sakausējuma, bet poliuretāna triecienu slāpētāji. Labā nozīmē pārsteidza jaunā „Clio” gaita — stingrāka nekā agrāk, bet ar visnotaļ stabilu kursu šosejas ātrumos, un — galvenais — ne vien uz Lietuvas gludajām šosejām, bet arī mūsu traģiskajos Latvijas ceļa apstākļos tā paliek komfortabla. Arī sānsveres pagriezienos nelielas, jo par 45 mm samazināts „Clio” virsbūves augstums un smaguma centrs tagad ir tuvāk ceļam, bet stūres reakcijas ir kļuvušas asākas, kā rezultātā braukšana ar šo franču mazauto atstāj ļoti patīkamu, pat mēreni sportisku iespaidu. Pēc triju dienu degustācijas Latvijas ceļos un vēlāk sekojoša brauciena uz Viļņu, varu apgalvot, ka „Clio” ir fantastiski dinamisks un vienlaikus ekonomisks auto, kas saviem īpašniekiem sniegs nepārprotamu franču auto sajūtu, lielisku vadāmību, kā arī iekārojamu stilu.



Degustācijas secinājumi

Kopš „Peugeot 206” bija pa spēkam gāzt no Eiropā visvairāk pārdoto mašīnu troņa pašu „VW Golf”, nevienas franču autobūves kompānijas piedāvājumā nav bijis cita, plašas tautas masas tik emocionāli uzrunājoša modeļa. „208.” nenoliedzami ir viens no pašiem labākajiem „Peugeot” mazauto daudzu gadu laikā, kas vairākās jomās ir pat labāks par saviem šābrīža konkurentiem. Taču divas paaudzes vecākā brāļa — „206.” — panākumus tam grūti prognozēt, jo ir ieradies visu laiku pievilcīgākais „Clio”, kura izsmalcinātais eksterjera un jo sevišķi interjera dizains liek „VW Polo” sajusties kā lenšu magnetofonam blakus jaunākās paaudzes „iPod”. Dažādojamas aprīkojuma un dizaina individualizācijas iespējas jaunā „Clio” izvēli padara jo īpaši pievilcīgu. Ja tam vēl pierēķina draudzīgo cenu, braukšanas baudu un niecīgās lietošanas izmaksas, šāds piedāvājums uz vairākuma citu mazauto fona izskatās teju vai neatvairāms. 

Ja esi jauns un vēl neprecējies vai jau izšķīries vientuļnieks (jo, ko tur liegties — latvietis praktiskais arī pirms kāzām apsver tālākpārdošanas vērtību, tāpat kā pērkot auto), jebkurš no šiem auto tev būs katra santīma vērts pirkums. Tātad „Peugeot” vai „Renault” — kurš labāks? Šķiet, ka ar šo jautājumu nav tikuši galā pat Rietumeiropas vadošie autožurnālisti. Vācieši salīdzinošajos testos (kuros, protams, nepiedalās pašmāju „Polo”) līderpozīcijas atvēl „Peugeot 208”, angļi vairāk slavē „Renault Clio”, dēvējot to par labāko mūsdienu franču mazauto. „Renault” izskatās agresīvāks, sportiskāks, „Peugeot” šķiet nedaudz elegantāks, tātad — sievišķīgāks. Izvēle ir personīgās gaumes jautājums. Abiem mūsu degustācijas modeļiem daudz lielākā mērā nekā jebkuram no to priekštečiem piemīt tas īpašais, tikai franču auto raksturīgais šarms, kas atmiņā atsauc tādas skaistas lietas kā augstā mode, labs vīns, apburošā franču virtuve un brīvu attiecību elegantais vieglums. Turklāt abiem tiem piemīt arī savai klasei atbilstošs praktiskums, bet braukšanas īpašību ziņā abas franču mašīnas atrodas savas klases avangardā, turpat blakus braukšanas baudas etalonam „Ford Fiesta”. Kā klāsies mūsu degustācijas dalībniekiem Latvijas sarežģītajā autotirgū, to rādīs laiks, jo tiem tomēr būs vēl arī jāspēj konkurēt ar tagad lielā cieņā esošajiem mazajiem krosoveriem — tādiem kā „Peugeot 2008” un „Renault Capture”. Bet tas jau būs pavisam cits stāsts.