Brežņeva automobiļi.

Pievienots: 1. oktobrī 2013 15:33 | Autors: Andris Vilks | Komentāri: (2)

Leonīds Brežņevs (1906. gada 19. decembris — 1982. gada 10. novembris) bija PSKP CK ģenerālsekretārs un vadīja PSRS no 1964. līdz 1982. gadam. Viņš bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs no 1960. līdz 1964. gadam, kā arī no 1977. līdz 1982. gadam.






Brežņeva aizraušanās ar labiem automobiļiem sākās 1938.gadā, kad Dņepropetrovskas apgabala komitejas pirmajam sekretāram piešķīra Buick 90 Limited. Toreiz amerikāņu auto bija „modē” – Staļins brauca ar Paccard, bet arī Buick nebija slikts. Tā vai citādi, kopš tā laika Leonīds Iļjičš vairs nevarēja vienaldzīgi noraudzīties uz labiem automobiļiem. Par nākamo viņa „ārzemnieku” kļuva Chevrolet Bel Air, masu produkcijas modelis un 50.gados ļoti populārs tālajā Amerikā. 1955.gada pavasarī, būdams ārvalstu vizītē Vīnē, Padomju valsts vadītājs Ņikita Hruščovs, izdeva rīkojumu iegādāties dažas labas automašīnas, kuras pasniegt kā dāvanu tiem, kas īpaši izcelsies partijas un valdības acīs. Tādēļ Berharda Danekes autosalonā tika iegādāts balti zaļš Chevrolet Bel Air Sport Coupe Hardtop – ar vidējas jaudas (170 ZS) motoru un manuālo (Amerikā tas būtu retums) pārnesumkārbu. Hruščovs zināja par Brežņeva aizraušanos, tādēļ nolēma – lai Brežņevs strādā Ceļinā un atbalsta mani XX kongresā – tad pārcelšu viņu atpakaļ uz Maskavu un uzdāvināšu Chevrolet – ko arī izpildīja.  


Tomēr pat tik dāsna dāvana nākamo „genseku” (ģenerālsekretālu) ilgi neiepriecināja – greznais Bel Air izrādījās ne tik grezns kā cerēts, piemēram, elektriski paceļamus stiklus tam nevarēja pasūtīt pat par piemaksu, un vispār – Chevrolet nav Cadillac. Lai nu kā, Bel Air drīz vien kļuva par Brežņeva meitas Gaļinas īpašumu, kas tolaik bija precējusies ar cirka mākslinieku Jevgēņiju Milajevu. Pāris parādā nepalika un 1960.gadā uzdāvināja Leonīdam Iļjičam Vācijas Federatīvajā Republikā viesizrāžu laikā iegādāto Opel Kapitan L.



Bet Chevrolet vēlāk tik un tā atgriezās pie Brežņeva – pēc šķiršanās no Milajeva Gaļina paņēma to līdzi, lai gan tobrīd mašīna jau bija krietni vien pabružāta. Pēc kāda laika to pārdeva kādas Dņepropetrovskas rūpnīcas galvenajam inženieriem. Šim automobilim paveicās – jau mūsdienās to pavisam nožēlojamā stāvoklī uzgāja tehnikas entuziasti, kas tam iedvesa jaunu dzīvību. 


Attēlā tas pats automobilis pēc restaurācijas.


Pēc Opel Brežņeva garāžā nonāca Chrysler 300 (1966). Diemžēl šīs automašīnas liktenis ir traģisks – 1986.gadā to nopirka Muharbeks Ežijevs, kas strādāja Maksima Gorkija kinostudijā, bet dzīvoja Ziemeļosetijā. 1992.gadā Osetijas-Ingušijas konflikta laikā marodieri centās to nozagt, taču piedzīvojuši neveiksmi, automašīnu vienkārši sadedzināja – pāri palika vien dokumenti un atslēgas. 


Par īstu pērli Brežņeva kolekcijā kļuva Maserati Quattroporte. 1968.gadā tas bija viens no dārgākajiem un jaudīgākajiem četrdurvju sedaniem pasaulē. Tam bija jaudīgs astoņcilindru motors, kas ļāva sasniegt 230 km/h. Šo automobili Brežņevs saņēma kā dāvanu no Itālijas komunistiskās partijas.  


Un, kas gan būtu automobiļu kolekcija bez Rolls-Royce? Protams, tāds automobilis bija arī genseka garāžā un nevis viens, bet divi Rolls-Royce Silver Shadow. Viens pie Brežņeva nonāca kā lielā Padomju Savienības drauga, miljardiera Armanda Hammera dāvana, bet otru uzdāvināja Elizabete II.

Pēc vienas versijas karalienes dāvāto limuzīnu Brežņevs sasitis pie Zavidovas, otra versija liecina, ka vainīgs bijis Brežņeva šoferis. Sasistais Rolls-Royce tagad glabājas Rīgas motormuzejā.

Gadu vēlāk Leonīda Iļjiča kolekcija papildinājās ar VFR kanclera dāvināto Mercedes 600 sešdurvju limuzīnu. Tā bija ekskluzīva sērija no septiņiem automobiļiem, turklāt sešdurvju versijā bija izgatavoti tikai divi no tiem – viens tika Brežņevam, bet otrs nonāca Japānas imperatora īpašumā.  


1972.gada maijā Maskavā gaidīja ASV prezidenta Ričarda Niksona vizīti. Pirms brauciena uz Padomju valsti PSRS vēstnieks ASV Anatolijs Dobriņins Niksonam privātā kārtā pavēstīja, ka Leonīds Iļjičš ļoti vēlētos iegūt Cadillac Eldorado Niksons deva rīkojumu un rūpnīca pēc speciāla pasūtījuma to izgatavoja trīs dienu laikā. Ceturtajā dienā amerikāņu gaisa spēku transportlidmašīna ar Brežņeva Cadillac jau nolaidās Maskavā.  


Henrijs Kisindžers atceras, ka reiz Brežņevs pievedis viņu pie melna Kadiljaka, ko viņam uzdāvinājis Niksons pēc Dobriņina ieteikuma. „Ar Brežņevu pie stūres mēs milzu ātrumā traucāmies pa līkumotiem lauku ceļiem un man atlika vien lūgties, lai parādās kāds ceļu inspektors un pārtrauc šo riskanto nodarbi. Velti – ja kāds no likumsargiem arī dežurēja ārpus pilsētas, maz ticams, ka tas riskētu apstādināt Ģenerālsekretāra automašīnu. Pārgalvīgais brauciens beidzās pie piestātnes. Brežņevs iesēdināja mani jahtā ar zemūdens spārniem, pie kuras stūres, par laimi, viņš pats nesēdās.”  


Drīz Brežņevs kļuva par dāvināta Lincoln Continental (1972) īpašnieku. Stāsts par šo auto ir sekojošs – Niksona vizītes laikā PSRS genseks ieraudzīja ASV prezidenta limuzīnu un iekāroja sev tādu pašu. Greznais tumšzilais sedans Brežņevam tika pasniegts Kempdeividā. Mašīna bija unikāla, tāpat kā citas dāvinātās – tai bija klimata iekārta, elektriski regulējami sēdekļi, mūzikas centrs utt. Aplūkojis jauniegūto superauto, Brežņevs ļoti nopriecājies un izlēmis nekavējoši to izmēģināt, uzaicinot blakussēdētāja sēdeklī Niksonu. 


Tālāk atceras Niksons: „Es pasniedzu viņam oficiālu dāvanu sakarā ar Amerikas vizīti – tumšzilu, pēc individuāla pasūtījuma izgatavotu Lincoln Continental.” Uz priekšējā paneļa bija iegravēts uzraksts „Par mīļu atmiņu. Labākie vēlējumi.” Brežņevs kolekcionēja greznus automobiļus, tādēļ necentās slēpt sajūsmu un uzstāja, ka dāvana tūdaļ pat jāizmēģina. Viņš apsēdās pie stūres un uzaicināja mani blakus. Manas apsardzes priekšnieks nobālēja, ieraugot, ka sēžos mašīnā. Nākamajā mirklī mēs jau traucāmies pa vienu no šaurajām ielām, kas apjož Kempdeividu pa perimetru. Brežņevs bija pieradis netraucēti pārvietoties pa Maskavas centrālajām ielām un es varēju tikai iedomāties, kas būs, ja slepenā dienesta vai jūras kājnieku džips negaidot izbrauks no kāda stūra uz šīs šaurās vienvirziena ielas. Kādā vietā bija ļoti stāvs nobrauciens ar spilgtu brīdinājuma zīmi un uzrakstu: „Lēnām, bīstams pagrieziens.” Pat tad, kad es braucu ar sporta automobili, šajā vietā vienmēr spiedu bremzes, lai nobrauktu no kalna. Brežņevs brauca ar ātrumu 50 jūdzes stundā (80 km/h), kad mēs tuvojāmies bīstamajai vietai. Es paliecos uz priekšu un teicu: „Lēnāk, lēnāk, bīstams nobrauciens!,” taču Brežņevs nepievērsa tam uzmanību. Mēs sasniedzām nogāzes apakšu un riepas skaļi iekaucās, kad viņš nospieda bremzes un pagriezās. Pēc brauciena Brežņevs teica: „Tas ir lielisks automobilis, tas teicami turas uz ceļa.” „Jūs esat lielisks vadītājs, - es atbildēju – es nekad nevarētu pagriezties šeit tādā ātrumā, kā to izdarījāt jūs.” Diplomātija ne vienmēr ir viegla māksla.”


Japāņu ražotājus Brežņeva kolekcijā pārstāvēja Nissan President. Pirmais eksemplārs bija Japānas Premjerministra dienesta automobilis, bet otru izgatavoja speciāli Padomju valsts vadītājam. Tieši ar šo Nissan Brežņevs reiz izvizināja pa Maskavu ASV prezidentu Niksonu un Valsts sekretāru Kisindžeru. No tā laika paklīda anekdote „Tu paskaties, kas viņiem par šoferi!” Neraugoties uz vairāk nekā 2 tonnu lielo svaru, 4,4 litru motors komplektā ar automātisko kārbu ļāva tam sasniegt 195 km/h, savukārt degvielas patēriņš bija vien 15 litri, kas tiem laikiem bija neierasti maz. 


Brežņeva garāžā bija vairāki Padomju Savienībā ražoti automobiļi, piemēram, slavenā pilnpiedziņas Volga http://www.autonews.lv/raksts/142/Volga-GAZ-24-4X4/meklet/volga/ , ko var uzskatīt par mūsdienu krosoveru priekšteci, kā arī vairākas „Čaika” – vispirms "Чайка" ГАЗ-13, tad «Чайкa» ГАЗ-14 (1976). „Čaikas” bija īpaši greznas – sēdekļu galvas un elkoņu balsti bija pārvilkti ar tādu ādu (piegādātājs kompānija Connolly) kā Aston Martin, Bentley un Rolls-Royce. Izvēlē bija divi varianti: bēšs un tumši zaļš. Vidējās sēdekļu rindas krēsli bija nolaižami, taču tad, kad pēc tiem nebija nepieciešamības, tos varēja viegli paslēpt speciālās nišās priekšējo sēdekļu atzveltnēs. Pienācīgu komfortu „tautas kalpiem” nodrošināja elektriskie stiklu pacēlāji, piesmēķētāji un četri pelnu trauki, telefons, salona sānu un aizmugures stiklu apsilde, augstākās klases radio uztvērējs ar kasešu magnetofonu „Vilma,” kas bija izgatavots Rīgas Radiotehnikas rūpnīcā. Audio sistēmas galvenā vadības pults bija iebūvēta aizmugures sēdekļu elkoņu atbalstos, tādēļ limuzīna šoferim nācās klausīties to, ko izvēlējās pasažieri. 


Pēc Gorbačova nākšanas pie varas Brežņeva automobiļi „izklīda pa pasauli:” Maserati nonāca Igaunijā, bijušo KGB darbinieku dibinātās apsardzes firmas „Dolomit” īpašumā, kas to pārdeva Margaretai Tečerei, sadauzītais Rolls-Royce atrodas Rīgas motormuzejā, bet Cadillac Eldorado var apskatīt Maskavas klubā „Autoamerika.” Vācijā rīkotajā izsolē tika pārdots Brežņeva Mercedes, bet Nissan President īpašniekus mainījis jau vairākkārt.

Komentāri:

Viesis: MAD - 4. oktobrī 2013 13:07

paskops onkulis tas LB bijis - par savu naudiņu neko nav pircis...

Viesis: Akmentiņš - 15. oktobrī 2013 11:02

Tulkot/plaģiātot arī ir jāmācās :(
http://censor.net.ua/photo_news/254609/lyubovnitsy_genseka_eksklyuzivnye_avtomobili_leonida_brejneva_fotoreportaj

Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
XXX0.0000.0000.000-
YYY0.0000.0000.000-
ZZZ0.0000.0000.000-