Mākoņu sacīkstes leģendas

Pievienots: 18. septembrī 2013 14:07 | Autors: Agnis Krauja, laikraksts "AutoInfo" | Komentāri: (0)

Neapšaubāmi, šis bija viens no drosmīgākajiem izaicinājumiem Latvijas autosporta vēsturē! Leģendām apvītajās „Pikes Peak International Hill Climb” sacīkstēs pirmo reizi vēsturē šogad 30. maijā startēja Latvijas komanda — Jānis Horeliks ar inženieru Andra Dambja un Kristapa Dambja konstruēto un „Ogres Servisa centrā” būvēto sacīkšu elektromobili „eO PP01”. Atšķirībā no Dakaras projekta, kur galvenais bija tikt līdz finišam, šeit mūsējie bija gatavojušies „iet uz visu banku” — cīnīties par uzvaru un jaunu trases rekordu!Un šim mērķim bija mobilizēti visi pieejamie resursi. Lai arī latviešu ugunskristības šoreiz beidzās ar efektīgu avāriju, trases vidusdaļā neprognozējami mainīgajos laika apstākļos mašīnai kādā virāžā izslīdot no trases, jau pēc pāris stundām Kristaps Dambis savā „twitter” kontā paziņoja: „Rīt sākam gatavoties PPIHC 2014”! Un tas ir vislabākais iemesls, lai iepazīstinātu „AutoInfo” lasītājus ar dažām spožākajām lappusēm Paikspīkas sacīkšu 91 gadu ilgajā vēsturē.



Aizmirstiet par F-1, aizmirstiet par WRC, jo autosacīkstes savā pirmatnējākajā un patiesākajā formā risinās Paikspīkas mākoņos! Un tās nepakļaujas nekādiem FIA noteiktiem standartiem un tehniskiem ierobežojumiem. Šeit ir tikai viens noteikums — kurš visātrāk pa 19,99 km garo trasi uzbrauc virsotnē 4300 m augstumā virs jūras līmeņa, veicot 165 pagriezienus, tas ir uzvarētājs! Nekādu ierobežojumu — „Unlimited” klasē var braukt ar jebko, kam vien ir riteņi! Tikai un vienīgi „mākoņu sacīkstē” vienā un tajā pašā dienā var redzēt un salīdzināt vienā trasē formulu, sportskāru, rallija un šosejas sacīkšu automobiļu un pat smago kravas automašīnu braucienus. Vienā mirklī jums garām 180 km/h ātrumā gar pašu kraujas malu panesas 900 zirgspēku jaudīgs sporta prototips, bet jau pēc minūtes, saceļot putekļu mākoņus, rēkdams nāk četrarpus tonnu smags un 1600 zirgspēku jaudīgs „Freightliner” kravinieks. Skatoties vēsturiskos kadrus no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kad cīņā par ātrāko laiku ceļā uz Paikspīkas virsotni grants seguma putekļos gar bezdibeņa malu sānslīdēs traucās rallija leģendas Ari Vatanens un Valters Rērls, vadot neprātīgi jaudīgās B grupas mašīnas, šodien daudziem no mums šķiet, ka toreiz Paikspīkā sacīkšu spēkrati bijuši baismīgi nezvēri, bet to piloti — īsti dievi!

Paikspīkas kalns atrodas ASV, Kolorādo štata austrumos, 16 kilometrus uz rietumiem no Kolorādospringsas pilsētiņas. Šo 4302 metrus augsto kalnu 1806. gadā atklāja leitnants Zebulons Paiks, kuru prezidents Tomass Džefersons bija sūtījis ekspedīcijā izpētīt vēl neapgūtos lielos līdzenumus štata dienvidu daļā. Leģenda vēsta, ka, nonācis līdz kalna pakājei, Paiks esot paziņojis, ka iekarot šo kalnu nekad nebūšot cilvēka spēkos. „Pikes Peak International Hill Climb” kalnā braukšanas sacensības ir otrais vecākais autosporta sarīkojums ASV, piekāpjoties tikai slavenajam „Indy 500”, kas norisinās kopš 1911. gada. Paikspīkas kalnā braukšanas sacensības izveidoja vietējais biznesmenis Spensers Penrouzs, kurš 1915. gadā, ieguldot tiem laikiem astronomisku naudas summu — pusmiljonu dolāru (tolaik par šo naudu varēja nopirkt 2000 automobiļus „Ford T”) —, bija pabeidzis izbūvēt „Pikes Peak Highway” lielceļu un saņēmis no vietējās varas piešķirtās tiesības pēc saviem ieskatiem lietot šo ceļu turpmākos 20 gadus. Penrouza kungs par sava lielceļa izmantošanu iekasēja divus dolārus no katras automašīnas, viņš vēlējās piesaistīt šai skaistajai vietai pēc iespējas vairāk tūristu. Tādēļ nolēma, ka šeit jānotiek autosacīkstēm, kas tolaik vēl nebija pārāk populārs pasākums. Pirmās sacīkstes uz Paikspīkas virsotni tika noorganizētas jau 1916. gadā. To pievilcību vairoja visai neliela dalības maksa (no 25 līdz 50 dolāriem) un iespaidīgais balvu fonds — par uzvaru dažādās mašīnu klasēs varēja saņemt no 500 līdz pat 2000 dolāriem —, kā arī milzīgs ceļojošais kauss no zelta un sudraba, ko katru gadu pasniedza uzvarētājam.

Pirmajās sacīkstēs vēlējās piedalīties ne vien autobraucēji, bet arī daudzas smalko aprindu slavenības, un uz starta stājās „Delage”, „Duesenberg”, „Cadillac”, „Hudson”, „Stutz” un citu tolaik ievērojamu automarku spēkrati. Visātrāk — 20 minūtēs un 55,6 sekundēs — distanci veica 22 gadus vecais Rī Lencs no Vašingtonas. Viņš brauca ar automobili „Romano Demon Special”, kas bija aprīkots ar 125 zirgspēku jaudīgu „Curtis” aviācijas dzinēju. Interesanti, ka uzvarētāja auto bija mazākais no visiem, bet pats pilots — visjaunākais šo sacensību dalībnieks. Pēc šīs vēsturiskās uzvaras autosporta pasaulē par Rī Lencu diemžēl neviens neko vairāk nav dzirdējis, bet par Paikspīkas sacīkšu pirmo lielāko zvaigzni kļuva Glens Šulcs, kurš laikā no 1923. līdz 1933. gadam uzvarēja septiņas reizes. Šo rekordu pārspēja Luī Ansers, no 1934. līdz 1951. gadam triumfējot deviņas reizes. 1968. gadā Bobijam Anseram pirmo reizi vēsturē izdevās Paikspīkas trasi veikt ātrāk nekā 12 minūtēs — ar „Rislone Special” automobili viņš uzrādīja rezultātu 11 minūtes, 54,9 sekundes. Šis rekords palika nepārspēts līdz pat 1979. gadam.

Ilgus gadus šīs sacensības bija izteikts amerikāņu sports, kurā tradicionāli par uzvaru cīnījās tikai un vienīgi jeņķu „Good Old Boys” ar saviem pašu konstruētajiem „sprintkāriem”, kuriem bija lielie V8 dzinēji, ne vairāk par 500 kg svara un aizmugures piedziņa, taču 1984. gadā Paikspīkas izaicinājumu pirmo reizi pieņēma eiropieši. Ar rallija „Audi Quattro”, kura jauda bija vismaz 450 ZS, Paikspīkā ieradās slavenā francūziete Mišele Mutona, kura 1982. gadā gandrīz kļuva par pirmo sievieti — pasaules čempioni rallijā. Visiem vietējiem mačo tas bija īsts šoks — viņi pirmo reizi redzēja B grupas rallija mašīnu ar turbomotoru un pilnpiedziņu un pirmo reizi redzēja sievieti, kura pie sporta auto stūres bija tikpat ātra kā viņi paši, ja ne vēl ātrāka. Veicot iepazīšanos ar trasi, Mišela tika pieķerta pārsniedzam ceļu satiksmē atļauto ātrumu (tobrīd ceļš vēl nebija slēgts) un gandrīz nokļuva cietumā, bet beigās pēc soda nomaksas viņai atļāva startēt, taču ar īpašu nosacījumu, ka „Audi” dzinēju viņa drīkstēs iedarbināt tikai uz starta līnijas. Neskatoties uz dažiem tehniskiem defektiem, debitante izcīnīja cienījamo otro vietu absolūtajā ieskaitē. 1984. gadā iekarot Paikspīkas kalnu devās arī leģendārais norvēģu rallijkrosa braucējs Martins Skanke ar 560 ZS jaudīgu „Ford Escort Mk3 Xtrac” automašīnu. Tikai pārsista riepa distances beigu posmā liedza viņam debijas reizē izcīnīt uzvaru. Tas bija sākums pārējās pasaules invāzijai Paikspīkā.

1985. gadā Mišele Mutona ar „Audi Quattro” bija atpakaļ un uzvarēja, uzstādot jaunu rekordu! 1986. gadā ar jauno „Sport Quattro S1” iekarot Paikspīku „Audi” gribēja sūtīt savu labāko rallija pilotu — divkārtējo (1980., 1982. g.) pasaules čempionu Valteru Rērlu, taču amerikāņu autosporta leģenda Bobijs Ansers, kurš tolaik aizstāvēja „Audi” komandas godu IMSA seriālā, izvirzīja vāciešiem ultimātu — vai nu dosiet man mašīnu Paikspīkai, vai arī nevarēsiet vairs izmantot manu vārdu reklāmas aktivitātēs. „Audi” bija spiests piekāpties, un Ansers uzstādīja jaunu rekordu 11 minūtes, 09:22 sekundes. 1986. gadā pēc vairākām traģiskām avārijām rallijā tika aizliegtas radikālās B grupas automašīnas, bet uz Paikspīkas sacīksti FIA ierobežojumi nekādi neattiecās. Tieši šeit 1987. gada jūlijā tika aizvadīta superjaudīgo B grupas monstru pēdējā, epohālā rūpnīcu komandu „milžu cīņa” — „Audi” pret „Peugeot”. Divkārtējais pasaules čempions vācietis Valters Rērls, piecu B grupas ralliju uzvarētājs, pie vācu mašīnas — speciāli sagatavota 1000 zirgspēku jaudīga „Audi Sport Quattro S2” — stūres pret 1981. gada pasaules rallija čempionu somu Ari Vatanenu, sešu B grupas ralliju uzvarētāju, pie franču auto „Peugeot 205 T16 Evo2” stūres. Vācu komandai Paikspīkā jau bija uzkrāta piecu gadu pieredze, frančiem Amerikā šī bija debija, taču pasaules rallija čempionātā mazais lauvēns „Peugeot 205 T16” pēdējās divās sezonās kādreizējo rallija dominatoru „Audi Quattro” bija „sasitis lupatās” un kļuvis tikpat kā neuzvarams (no 26 WRC posmiem, kur „divsimt piektais” piedalījās, tas uzvarēja 16). Kvalifikācijas braucienos Vatanens ar „Peugeot” bija 4 sekundes ātrāks par Rērlu. 1987. gada 11. jūlijā starts tika dots pretēji kvalifikācijas rezultātiem — Vatanenam bija jāstartē pēdējam, bet Rērlam — priekšpēdējam. Valters Rērls trasē devās apņēmības pilns, viņam četrreiz izdevās pārslēgties pat uz sesto pārnesumu un uz mirkli sasniegt 196 km/h lielu ātrumu. 156 līkumus viņš izbrauca ar neiedomājamu precizitāti un finišēja, uzstādot jaunu fenomenālu trases rekordu — 10 minūtes, 47:85 sekundes. Vatanens zaudēja dueli, finišējot gandrīz septiņas sekundes vēlāk, jo distances beigu daļā „Peugeot 205” turbīnai radās defekts gaisa padeves sistēmā. Pēc uzvaras Valters Rērls ar asarām acīs teica: „Tas bija traki, bet ļoti bieži trakās lietas ir pašas labākās dzīvē. Paikspīka ir kulminācija visam, ko var izdarīt ar rallija automašīnu.”

1988. gadā „Peugeot” atgriezās Paikspīkā ar jaunu apņēmību, jaunu mašīnu „405 Turbo 16” un jaunu pilotu sastāvu — Vatanenam bija pievienojies jaunās paaudzes „lidojošais soms”, aktuālais pasaules rallija čempions Juha Kankunens. Jaunais „Peugeot 405 Turbo 16” bija vēl viens solis tālāk par B grupu, tam bija vairāk nekā 600 zirgspēku jaudīgs turbodzinējs, pilnpiedziņa, visi četri piestūrējami riteņi un tikai nepilnu 900 kg svars. Startējot no vietas, šis monstrs 200 km/h ātrumu spēja sasniegt ātrāk nekā 10 sekundēs! Taču senie sāncenši no „Audi” „dusēja uz lauriem”, un abiem „lidojošajiem somiem” no „Peugeot” nekas cits neatlika, kā vien sacensties pašiem savā starpā. Neilgi pirms starta uznākusī krusa padarīja jau tā sarežģīto trasi īpaši grūtu un bīstamu. Pirmos 10 kilometrus par dažām sekundes desmitdaļām ātrāks bija Kankunens, taču trases otrajā daļā, kad ceļš augstkalnu apstākļos kļuva īpaši slidens, Vatanenam izdevās atspēlēties un uzvarēt ar trīsarpus sekunžu pārsvaru. Par spīti dramatiskajiem trases apstākļiem, somu pilots ar „Peugeot 405 turbo16”, uzrādot laiku 10 minūtes, 47:22 sekundes, par 0,6 sekundēm pārspēja Valtera Rērla tikai pirms gada uzstādīto fantastisko rekordu, kuru, kā tobrīd likās, neviens vairs nekad nepārspēs. Vatanena rekordbrauciens tika filmēts, un franču režisors Žans-Luī Morejs 1989. gadā radīja slaveno īsfilmu „Climb Dance”, kas šodien jau kļuvusi par tādu pašu automobiļu tematikas kulta filmu klasiku kā sešdesmito gadu filma „Rendezvous”.

„Paikspīkai nelīdzinās neviena cita sacīkste. Esi tikai tu un tava mašīna, un tikai šis viens vienīgais mēģinājums! Bet tieši tāpēc virsotnes iekarošana rada tik fantastisku sajūtu. Es vēlētos, kaut varētu nodzīvot visu dzīvi ar tādu kaisli, ar kādu es braucu Paikspīkā!” — pēc finiša teica Ari Vatanens.

1989. gadā pie „Peugeot 405” stūres uzvarēja amerikānis Robijs Ansers, bet somu pilota uzrādīto laiku viņam pārspēt neizdevās. Vatanena rekords 10 minūtes, 47:22 sekundes tika pārspēts tikai 1994. gadā, kad amerikānis Rods Millens ar „Toyota Celica Super Sport Turbo” veica trasi 10 minūtēs, 04,06 sekundēs. Šo rekordu japānis Nabuhiro „Monsters” Tadžima ar „Suzuki XL-7” pārspēja tikai pēc 13 gadiem, kad daļa trases jau bija noasfaltēta, tādēļ daudzi amerikāņi tieši Millena rezultātu uzskata par oriģinālās Paikspīkas absolūto rekordu. Vēsturiski „Pikes Peak International Hill Climb” sacīkstes allaž noritējušas pa bīstamu grants ceļa serpentīnu, taču laika gaitā trase pakāpeniski tika noasfaltēta, sākot ar pašu stāvāko — vidējo posmu, bet 2012. gadā pirmo reizi sacīkstes risinājās uz simtprocentīga asfalta seguma. Tādēļ nav izslēgts, ka jau tuvākajos gados mēs redzēsim Kolorādospringsas trasē sacenšamies arī kādu F-1 mašīnu. Galu galā šīs ir pasaulē vienīgās tik augsta līmeņa autosacīkstes, kurās pastāv „Unlimited” klase — spēkratiem bez jebkādiem tehniskiem ierobežojumiem.

2013. gada sacensībās pārliecinoši labāko rezultātu uzrādīja deviņkārtējais pasaules rallija čempions Sebastians Lēbs no Francijas ar 875 zirgspēku „Peugeot 208 T16 Pikes Peak” automobili — 8 minūtes un 13,878 sekundes (vidējais ātrums — 140 km/h!). Pērn amerikānim Raisam Milenam ar 700 zirgspēku „Hyundai Genesis Coupe” izdevās sasniegt rekordu, veicot trasi 9 minūtēs un 46,164 sekundēs. Lēbs ar savu „Peugeot” šo rekordu pārspēja par vairāk nekā pusotru minūti! Elektroautomobiļi līdz šim nav spējuši uzvarēt absolūtajā vērtējumā, taču īsajā un līkumotajā trasē tie ar katru gadu kļūst par nopietnāku spēku. Ne velti šogad elektromobili par savu braucamo bija izvēlējies viens no pieredzējušākajiem sportistiem — deviņkārtējais Paikspīkas uzvarētājs japānis Nobuhiro Tadžima. Viņš arī kļuva par „Electric” klases uzvarētāju, pērngad uzstādīto klases rekordu (10:15,380) uzlabojot par 31 sekundi. Mūsu Jānis Horeliks ar „eO PP01” pēc pirmā trases sektora nākamajam uzvarētājam zaudēja vien četras sekundes, bet nākamajā sektorā diemžēl avarēja. Taču, nekas Paikspīkai līdzīgs agrāk nebija braukts, jo nekā līdzīga jau nemaz nav. Bija jāiztiek ar sacīkšu reglamentā paredzētajām nedaudzajām treniņu dienām (treniņos atļauts veikt tikai trešdaļu trases, kvalifikācijā — pusi). Galu galā Paikspīku ar pirmo piegājienu savulaik neiekaroja ne Ari Vatanens, ne Juha Kankunens, ne Markuss Gronholms. Tas bija izdevies vien Valteram Rērlam un tagad arī Sebastianam Lēbam. Bet mums paliek cerības uz nākamo gadu! Pēdējā laikā elektroautomobiļi sevi pieteikuši kā potenciāli Paikspīkas uzvarētāji, un šodien neviens vairs nešaubās par to, vai uzvarēs, bet gan slēdz derības par to — kad uzvarēs. Un kāpēc lai latviešu būvēts elektroauto ar latviešu pilotu nekļūtu par pirmo Paikspīkas absolūto uzvarētāju?!

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
XXX0.0000.0000.000-
YYY0.0000.0000.000-
ZZZ0.0000.0000.000-