10 mašīnas, kas spēja lidot.
Pievienots: 25. jūnijā 2013 08:40 | Autors: Andris Vilks | Komentāri: (0)
Kērtisa autoplāns
Kērtisa autoplāns bija pirmais lidojošais automobilis, ja neskaita tos, kas minēti fantastikas grāmatās. 1917.gadā inženieris Kērtiss to izgudroja, apvienojot paša konstruētu lidaparātu ar nosaukumu „Testa modelis T, triplāns” (trīs spārnu rindas) un leģendāro Forda automobili T. Abus priekšējos riteņus tāpat kā automobilim varēja grozīt ar stūri no salona, bet pārvietošanos pa zemi un pa gaisu vajadzēja nodrošināt aizmugurē novietotam propelleram, ko piedzina 100 ZS jaudīgs motors. Diemžēl Kērtisa lidojošais limuzīns tā arī nekad nepacēlās gaisā – konstrukcija nebija pārāk veiksmīga un pēc veiktajiem aprēķiniem pašā labākajā gadījumā varēja izdarīt vien dažus ne pārāk tālus palēcienus. Sākoties Pirmajam pasaules karam, par Kērtisa projektu aizmirsa pavisam.
Džesa Diksona lidojošais automobilis.
Par Džesa Diksona lidojošo automobili liecina vien neliels apraksts Alabamas štata Andalūzijas laikrakstā un viena vienīgā saglabājusies fotogrāfija – citu liecību par šo projektu vienkārši nav. Lai gan aviācijas vēstures kolekcionāri Diksona transportlīdzekli uzskata par lidojošo automobili, patiesībā tas divu pretējos virzienos rotējošu propelleru dēļ, vairāk atgādina braucošu helikopteri. Dzinējspēku nodrošināja 40 ZS jaudīgs motors, bet par virziena maiņu atbildēja pedāļi, kas grozīja astes daļu. Tiek uzskatīts, ka lidojošais auto spēja sasniegt aptuveni 100 jūdžu (160 km/h) lielu ātrumu, varēja lidot uz priekšu un atpakaļ, pagriezties un noturēties gaisā uz vietas.
ConvAirCar un „Spārnotie riteņi”
Modelis 116 „Spārnotie riteņi” pirmoreiz pacēlās gaisā 1946.gadā un izskatījās pēc nelielas lidmašīnas, kas piemetināta pie automobiļa. Patiesībā tā arī bija – spārnus, asti un propelleru varēja nomontēt un lidojošais auto pārtapa par ikdienišķu sauszemes transportlīdzekli. Lidmašīnas detaļas bija paredzētas tam, lai automobilis spētu pārvarēt bezceļu posmus. 116 modelim bija tikai viens prototips, kas veica 66 lidojumus. Pēc dažiem gadiem tapa uzlabots modelis 118, ar 190 ZS motoru iepriekšējā 130 ZS agregāta vietā. Convair plānoja sākt ražošanu un izgatavot 160 000 šādu automobiļu, taču plāniem svītru pārvilka testu prototipa avārija. Pilots, kas pacēlās gaisā kārtējam izmēģinājuma lidojumam, bija pilnīgi pārliecināts, ka degvielas tvertne uzpildīta, taču acīmredzot bija piemirsis, ka šim transportlīdzeklim ir divi degvielas līmeņa rādītāji – viens automobiļa, otrs lidmašīnas degvielas tvertnei. Automašīnas degvielas tvertne patiešām bija pilna, bet, lai atgrieztos no lidojuma degvielas nepietika. Lūk, arī daudzfunkcionalitātes slēptās briesmas.
Kērtisa Raita VZ-7
Kērtisa Raita VZ-7 bija viens no pirmajiem mēģinājumiem radīt lidojošo automobili Amerikas Savienoto Valstu armijas vajadzībām. Ideālā variantā VZ-7 vajadzēja kļūt par kaut ko līdzīgu lidojošam džipam. Kā apvidus automobilim tam vajadzēja tikt galā ar smagiem ceļu apstākļiem, turklāt bija jāprot lidot. Prototipu izstrādāja kompānija Kērtiss-Raits, kas izveidojās, apvienojoties brāļu Raitu un Glena Kērtisa uzņēmumiem, kas aviācijas pirmssākumos nikni konkurēja savā starpā. VZ-7 bija konstruēts kā vertikālās pacelšanās aparāts. Gaisā tas turējās ar četru, aiz pilota kabīnes novietotu propelleru palīdzību. Lai nodrošinātu manevrētspēju, pilots varēja mainīt katra propellera griešanās ātrumu, noliekt tos uz vienu vai otru pusi, uz priekšu vai atpakaļ. Tā kā pilota kabīne, propellera lāpstiņas un visa mašīna kopumā patiesībā bija atklāta konstrukcija, vadītājam un pasažieriem tā varēja kļūt par nāvējošām lamatām. Acīmredzot armijas vadība domāja tāpat, tādēļ projektu tikai divus gadus pēc tā uzsākšanas slēdza.
Piasecki VZ-8 AirGeep
Pēc neveiksmes ar VZ-7 armija pievērsās citam projektam – Piasecki VZ-8 AirGeep. Tobrīd helikopteri savu noderību jau bija pierādījuši, tomēr armijai bija vajadzīgs kas vienkāršāks par helikopteri – tehnika, kuras apgūšanai nebūtu nepieciešams tik ilgs apmācības laiks. AirGeep piedzīvoja septiņās dažādas versijas, iekams tika atzīts par nepiemērotu armijas vajadzībām. Visas versijas vienoja kopīgs dizains: divi lieli vertikāli novietoti propelleri priekšā un aizmugurē, vidū pilota sēdeklis un trīs vai četri riteņi braukšanai pa zemi. Pirmais modelis bija plakans, nākamie – priekšpusē un aizmugurē pastiepti uz augšu, atgādinot burtu V. Flote pat mēģināja vienu no tiem aprīkot ar pludiņiem, izmantošanai uz ūdens, tomēr vēlāk šī ideja tika atlikta malā tāpat kā viss VZ-8 projekts kopumā.
AVE Mizar
1971.gadā pazīstamā Kalifornijas kompānija Advanced Vehicle Engineers nolēma uzbūvēt lidojošo automobili, kas atgādinātu 40.gadu „Spārnotos riteņus.” Konstrukcijas pamatā iegūla Ford Pinto automobilis, kam pie jumta piemetināja vieglo un kompakto Cessna Skymaster lidmašīnu. Rezultātā sanāca visai amizantas formas hibrīds, ko nosauca par AVE Mizar. Pa zemi braucošā daļa praktiski neatšķīrās no standarta Ford Pinto. Automašīnas motors ļāva sasniegt uzlidošanai nepieciešamo ātrumu, bet pēc tam pie darba ķērās propelleri. Pēc piezemēšanās ātrumu palīdzēja samazināt bremzes. Diemžēl arī šis projekts izjuka – 1973.gadā, gadu pirms paredzētā masveida produkcijas starta, atgadījās nelaime – vienam no eksperimentālajiem prototipiem lidojuma laikā nolūza spārns. Lidmobilis nogāzās zemē, aizraujot līdzi arī savu iespējamo nākotni.
Debesu supermotocikls
Pienākot mūsdienām, nākas secināt, ka gadu gaitā attīstība šajā virzienā mainījusies maz un pasaule vēl ir stipri tālu no sava sapņa. Uzskatāms piemērs: debesu motocikls „Taurenītis” tikai nedaudz atšķiras no 40.gadu leģendārā Džesa Diksona lidojošā automobiļa – tas pats tehniskais risinājums ar vienu propelleru un pagriežamu astes daļu, kas palīdz noturēt vēlamo virzienu. Lidojošais motocikls tika uzbūvēts 2009.gadā un arī šodien to vadīt drīkst ikviens, kam ir motocikla tiesības un pilota licence. Braucošā lidaparāta garums ir 2,1 metrs, kas ļauj to ievietot jebkurā standarta garāžā. Ražotājs ir kompānija Butterfly Aircraft LLC, kas to piegādā samontējama konstruktora veidā. Konstrukcija nav sarežģīta un lidojošā „Taurenīša” uzbūvēšana pašu spēkiem ir pilnībā paveicams uzdevums, ja vien par šo tehnikas brīnumu nav žēl izdot 40 000 dolāru.
Terrafugia Transition
2009.gadā Terrafugia veica savu pirmo izmēģinājuma lidojumu. Kopš tā laika transportlīdzeklis pārdzīvojis vairākas tehniskas un vizuālas modernizācijas. Savā pēdējā veidolā Terrafugia atgādina pa zemi braucošu lidmašīnu ar atlocītiem spārniem. Uz šosejas transportlīdzekļa maksimālais ātrums var sasniegt pat 110 km/h, bet gaisā tas pārvietojas ar ātrumu 185 km/h. Veiksmīgāku projekta virzību apgrūtināja drošības prasību izpilde: lai Terrafugia drīkstētu pārvietoties pa koplietošanas ceļiem, to nācās aprīkot ar gaisa drošības spilveniem, normatīviem atbilstošiem buferiem utt, bet tas padarīja konstrukciju pārāk smagu, lai tā atbilstu Federālās aviācijas aģentūras (FAA) izvirzītajiem standartiem. 2010.gadā FAA ļāva nedaudz atkāpties no prasībām un iekļāva Terrafugia citā transportlīdzekļu kategorijā, atvieglojot arī licences iegūšanu. Diemžēl cenu ziņā nekas neizmainījās – Terrafugia joprojām maksā dārgāk nekā Lamborghini.
Lidojošā mašīna PAL-V One
Progresīva tehnoloģija, kas visai būtiski atšķiras no tradicionālā žiroplānu formāta. Pietiks, ja minēsim, ka braucošais lidaparāts apgādāts ar dzinēju, kurš prot pārslēgties no propellera uz riteņu piedziņu atkarībā no tā, vai ir kontakts ar zemi. Interesanti, ka PAL-V One paredzēts lidojumiem līdz 1200 metru augstumam, kas nozīmē, ka aviācijas uzraudzības dienestiem nav jāiesniedz lidojuma plāns. Protams, ar laiku situācija var mainīties arī šajā augstumā, tādēļ, lai izvairītos no haosa, tiks veidoti GPS kontrolēti „ciparu koridori” un neredzamas gaisa trases, kas darbosies tikpat efektīvi kā sauszemes transportam veidotās automaģistrāles.
Bezpilota lidaparāts AirMule
AirMule radījusi Izraēlas kompānija Urban Aeronautics, kas to konstruēja kā transportlīdzekli glābšanas dienestu vajadzībām. AirMule spēj attīstīt tikpat lielu ātrumu kā helikopters, taču aizņem divreiz mazāku platību, tātad var nokļūt vietās, kas helikopteram ir nesasniedzamas. Iespējams, kādam šis lidaparāts atgādinās lidojošo džipu, ko 70.gados mēģināja radīt ASV armijas vajadzībām, taču ir viena būtiska atšķirība – AirMule ir vadāms attālināti. Izraēliešu izgudrojumam patiešām var lidot bez pilota, kas nozīmē, ka to izmantos glābšanai vai tieši otrādi – iznīcināšanai. AirMule kontrolēs apmācīts speciālists, kas izmantos reālā laika lidojuma vadības līdzekļus – kaut ko līdzīgu lidmašīnas vadībai sarežģītā kompjūterspēlē.
Sagatavots pēc krievu preses materiāliem
Komentāri:
Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
