„Fiat Freemont” degustācija

Pievienots: 15. februārī 2013 21:51 | Autors: Agnis Krauja, laikraksts "AutoInfo" | Komentāri: (1)

„Mistera Frīmonta” sejā grūti saskatīt itāliešu autobūves leģendāro tradīciju kaut niecīgāko atblāzmu. Klasisks, smagnējs amerikāņu dizains, lieli riteņi, nopietns klīrenss. Vizuāli atstāj ļoti pamatīga automobiļa iespaidu.Īpaši draudīga izskatās monumentālā priekšdaļa. Milzīgie riteņi un robustās plaknes piešķir automobilim stabilitāti un pašpārliecinātību. Liels, melns, robusts un iespaidīgs auto, kas Rīgas ielās var negriezt ceļu pat landkruizeriem un citiem „dinozauriem”. Tomēr uz monolītā priekšvadņa šis greznais tanks nes „Fiat” vārdu. Kaut kas neiedomājams! — itāliešu auto, kura dizainu radījuši amerikāņi!

Bet, ieskatieties vērīgāk — tas taču ir vecais paziņa „Dodge Journey”, kurš sācis jaunu dzīvi un Eiropā tagad pazīstams kā „Fiat Freemont”. Šis plāns ir daļa no „Fiat–Chrysler” koncerna bosa Serdžio Markiones projekta, kā — ar mērķi samazināt izstrādes izmaksas un maksimāli izmantot rūpnīcu ražošanas jaudas — apvienot abus autoražotājus. 2007. gada Frankfurtes autošovā „Dodge Journey” bija viens no spilgtākajiem eksponātiem kompānijas stendā. Reizē ar „Dodge” automobiļu ienākšanu Eiropas tirgū „Chrysler” grupai pavērās plašākas manevra iespējas. Par minivenu vectētiņu uzskatītā „Chrysler Voyager” pēctecis turpmāk tika ražots vairs tikai garajā „Grand” izpildījumā, bet īsajā — „Voyager” vietu kopējā modeļu rangā ieņēma „Dodge Journey”. „Journey” tehniskajā specifikācijā ražotājs bija norādījis skaidri — „MPV”, tātad minivens, lai gan pēc izskata tas daudziem atgādināja pseidoapvidnieku jeb krosoveru. Turklāt no Meksikas, kur izvietota „Journey” ražošanas līnija, Eiropai piegādāja tikai priekšpiedziņas mašīnas, pilnpiedziņas variantu rezervējot Ziemeļamerikai. „Dodge Jorney” Latvijā nonāca īsi pirms krīzes — 2007. gadā —, taču popularitāti neieguva un atšķirībā no dažādu paaudžu vojadžeriem par ierastu parādību uz mūsu valsts ielām un ceļiem tā arī nekļuva. 2011. gada martā Ženēvas autošovā šis amerikāņu auto pēc modernizācijas un identitātes maiņas piedzīvoja savu otro Eiropas debiju, ieguva jaunu vārdu — „Fiat Freemont” —, un to tagad var iegādāties pie „Fiat” dīleriem. Tiek uzskatīts, ka auto pārdošanas apjomi Eiropā no tā tikai iegūs, jo „Fiat” „vecajā kontinentā” ir plašāks dīleru tīkls. Jaunie saimnieki „Fiat” nolēmuši jau pazīstamajam „Journey” minivenam uzlikt jaunu radiatora resti, diskus, bamperus un „Fiat” logo, kā arī radikāli uzlabot interjeru. Bet vai tās ir vienīgās pārmaiņas? Lūkosim to noskaidrot degustācijā.

Kā zināms, „Dodge Journey” Eiropā bija pieejams tikai priekšpiedziņas versijā ar 2,0 litru, 140 ZS „Volkswagen” dīzeļdzinēju. „Freemont” kļuva par pirmo „Chrysler/Dodge”, kas ieguvis „Fiat” dzinēju. „Freemont” tirdzniecība Eiropā sākās 2011. gada jūnijā, un tas sākotnēji tika piedāvāts ar priekšpiedziņu un diviem 2 litru „Fiat Multijet” dīzeļdzinējiem, kas attīsta 140 vai 170 ZS jaudu. Gada nogalē piedāvājumu papildināja modelis ar pilnpiedziņu un 276 ZS 3,6 litru V6 benzīnnieks, turklāt pilnpiedziņa kļuva pieejama arī 170 ZS dīzelim. „Freemont” visu riteņu piedziņas modeļi jau standartā tiek komplektēti ar automātisko pārnesumkārbu.

„Dodge Journey” ar priekšpiedziņu bija minivens, tādēļ Eiropas autoprese uzskatīja, ka „Freemont” būs labas izredzes Eiropas tirgū sacensties ar „Ford S-Max” un „Opel Zafira”. Pēc virsbūves ārējiem izmēriem „Freemont” ir lielāks par „S-Max”: garumā — par 119 mm, platumā — par 23 mm, augstumā — par 33 mm, bet kravas telpas maksimālajā ietilpībā piekāpjas „Ford” minivenam. Taču „Freemont” izskatu veido brīvs salikums no visdažādāko klašu automobiļiem. Šis auto ir pa pusei divdabis — kaut kas starp „MPV” (jeb minivenu) un „SUV” (jeb krosoveru), tautā iesauktu par parketa džipu. „Freemont” no jebkura cita itāliešu (un vispār Eiropā radīta) automobiļa atšķir masīvums un dizaina pamatidejas fokusēšana agresīvā spēkpilnā priekšgalā. Profilā „Freemont” vairāk atgādina apvidnieku, nevis minivenu. Virsbūves arhitektūras ziņā ar atkāpi no vienapjoma idejas un skaidri iezīmēto motortelpas daļu, kā arī salīdzinoši lielo attālumu no zemes „Freemont” dizains sliecas apvidus automobiļu virzienā. Pilnpiedziņas versijā tas tikpat labi var konkurēt ar „Honda CRV” un „Hyundai ix35”. Pēc virsbūves ārējiem izmēriem „Freemont” pārspēj arī „CRV”: garumā — par 358 mm, platumā — par 58 mm, augstumā — par 38 mm, bet kravas telpas maksimālajā ietilpībā — pat veseliem 308 litriem. Interesanti, ka arī „Fiat” 183 mm klīrenss ir par 13 mm augstāks nekā japāņu krosoveram. Tātad kopumā „Freemont” ir apveltīts ar iespaidīgiem izmēriem: tas ir 4,89 metrus garš, 1,88 metrus plats un 1,69 metrus augsts, bet riteņu bāze sasniedz 2,89 metrus. Ar šādiem virsbūves izmēriem var atļauties plašu, komfortablu salonu un pietiekami lielu — 750 litru — bagāžnieku, kura maksimālā ietilpība ar nolocītiem sēdekļiem ir 1461 litrs.

Atceroties visai seno „Journey” degustāciju, toreiz nebija nekādu šaubu, ka „Journey” interjers bija elegentākais starp visiem „Dodge” modeļiem. Paneļa virspuse tam bija no mīkstas plastmasas un ar elegantiem hromētiem elementiem, tikai mērinstrumentu pulksteņu sekcijas vāciņš palicis amerikānisks, no cietas plastmasas, — un visu šo pulksteņu sekciju, pēc mūsu domām, prasījās novietot nedaudz augstāk. Toreiz secinājām — beidzot arī jeņķi ir sapratuši, ka cietas plastmasas paneļi Eiropas pircēja izpratnē galīgi neiederas. „Freemont” salonā ir pilnīgi jauns paneļa dizains, salīdzinot ar „Journey”. Secinām, ka interjerā Eiropas stils beidzot uzvarējis! Tagad „Freemont” salonā sajūtamies kā lielā folksvāgenā, viss vāciski akurāts. Priecē, ka šeit gan priekšējais panelis, gan durvju apdare veidota no elastīgiem materiāliem, kas patīkami pēc taustes un vēlāk ekspluatācijā negrabēs. Vairākums vadītāju pie stūres iekārtosies ērti, jo gan sēdeklim, gan stūrei ir plašas regulēšanas iespējas. Arī panelis ir lietotājam draudzīgs ar parocīgu un viegli sasniedzamu viduskonsoli. Ergonomikas ziņā nudien nav kur piesieties. Ceļa pārskatāmība ir laba, taču, manevrējot atpakaļgaitā, gabarītu pārskatāmība uz aizmuguri nav ideāla, bet situāciju glābj parkingsensori. Pietiekami daudz vietas „Freemont” rumpī aizņem pasažieru salons, kas šķiet ļoti ietilpīgs. Šādu iespaidu rada apjomīgie sēdekļi un fantastiskais plašums galvas/plecu apvidū. Priekšā sēdošajiem, protams, vietas ir atliku likām, bet otrajā rindā, kur brīvi var sasēsties trijatā, līdz pilnai laimei mazliet pietrūkst — ja priekšējais braucējs atbīdījies uz aizmuguri, aiz viņa sēdošam vidēja auguma pasažierem ceļi atduras priekšējā atzveltni. Kā patīkams komforta elements jāmin trīszonu klimata kontrole ar visnotaļ plašām regulēšanas iespējām — aizmugurējo zonu var arī atslēgt pavisam vai arī regulēt gaisa plūsmu atbilstoši situācijai. Lai gan visa apdare ir eiropeiski glīta un akurāta, tomēr tehniski šeit joprojām valda Amerika. Stāvbremzes pedālis pie kreisās kājas, logu tīrītāji un gaismas regulējamas ar vienīgo sviru stūres kreisajā pusē, automātiskās kārbas pārslēgs gan novietots eiropietim saprotamā vietā — vidū pie labās rokas. Starp sēdekļiem divi glāžu turētāji un liela mantu kaste, kas izmantojama arī kā elkoņbalsts. Skārienjutīgs ekrāns bez navigācijas, laba audiosistēma.

Degustētajā auto pietrūkst tikai tāda sīkuma kā sēdekļu apsilde. Tumsā pie griestiem grūti sataustīt salona apgaismojuma pogu, jo salons tiek apgaismots ar diodēm. Jumtā ir lūka no stikla un bagāžnieka grīdā ielocītas divas papildu sēdvietas, kurās labi jutīsies arī ne pārāk liela auguma pieaugušie. Tātad auto varam uzskatīt par septiņvietīgu. Secinām — te vietas varētu būt vairāk nekā jebkurā no konkurējošajiem parketniekiem.

„Freemont” tiek piedāvāti trīs aprīkojuma līmeņi. Jau bāzes aprīkojumā cita starpā būs 17 collu vieglmetāla riteņu diski, septiņas sēdvietas, septiņi gaisa spilveni, „ABS”, „ESP”, gudrā „Keyless Entry&Go” atslēga, kruīza kontrole, trīs zonu klimata kontrole, riepu spiediena kontroles sistēma, multimediju sistēma ar skārienjutīgu ekrānu, bet „Urban” versijā tam visam klāt nāk arī 8,4 collu skārienjutīgs ekrāns, „DVD” atskaņotājs, „Bluetooth” sistēma, parkošanās sensori aizmugurē, nolokāmi spoguļi, automātiskās gaismas u. c. Ja ar to vēl nepietiek, „Loung” aprīkojumā varat papildus saņemt 19 collu vieglmetāla riteņu diskus, navigācijas sistēmu, „Alpine” audiosistēmu ar 7 skaļruņiem, smalku ādas salona apdari un dažus hroma elementus dizainā. Uzslavas vērts ir ne tikai „Freemont” aprīkojums, bet arī salona transformācijas iespējas. Aizmugurējā rinda bīdās pa sliecītēm, un tās atzveltne ir trīsdaļīga. Trešās rindas sēdekļi ir gandrīz tikpat ērti kā otrās. Piedevām vēl uz priekšu nolokāma ir pirmās rindas pasažiera atzveltne. Tas viss paver dažādas iespējas, kombinējot kravas un pasažieru pārvadāšanu pēc sirds patikas. „Freemont” ir vieta septiņiem pieaugušajiem un pāris somām, bet jūs varat nolocīt aizmugurējos piecus sēdekļus, lai iegūtu lielāku bagāžas telpu ar līdzenu grīdu.



Mūsu degustētajam „Freemont” ir 2,0 litru „Multijet” dīzeļdzinējs ar 170 ZS, automātiskā pārnesumkārba un pilnpiedziņa. Pirms degustācijas bijām dzirdējuši par šī lielā pilnpiedziņas auto apetīti, bet pēc trīsarpus dienu degustācijas, kas norisinājās gan pilsētas, gan šosejas, gan lauka apstākļos, mūsu „Freemont” vidējais degvielas patēriņš bija 8,6 litri uz 100 km. „Fiat” 2,0 litru dīzelim nav slikts uzrāviens, taču tas nav spridzeklis, bet jaudas diapazons gan ir pietiekams, lai saprāta robežās veiktu apdzīšanas manevrus. Dīzeļdzinējam jaudas pietiek, to ierobežo vien apdomīga automātiskā pārnesumu kārba. Atceroties „Journey” degustācijas iespaidus, toreiz vilties lika samērā vārgais „Volkswagen” dīzeļdzinējs, kuru neglāba arī dinamiskā „Getrag” ražotā divsajūgu automātiskā pārnesumu kārba „PowerShift”, kāda tiek izmantota arī daudzos „Ford” un „Volvo” modeļos. Diemžēl tieši „PowerShift” kļuva par „Dodge Jorney” Ahilleja papēdi — pārnesumu kārba nebija piemērota aptuveni divas tonnas smagajam auto. Lai noskaidrotu, kāda transmisija uzstādīta „Fiat Freemont”, devāmies uz Cēsīm, lai automātisko transmisijas rūpnīcas RECRO inženieri notestētu un sniegtu savu atzinumu par ātrumkārbu. Cēsīs uzreiz atklājās, ka „Freemont” ir atteicies no „PowerShift” par labu vecai un pārbaudītai automātiskajai pārnesumu kārbai no „Chrysler Voyager”. Tagad inženieri šo agregātu ir nedaudz modernizējuši, un šobrīd tā ir kļuvusi par sešu ātrumu transmisiju. RECRO inženieri pastāstīja ka „Jorney” ar pārnērsumu kārbu defektiem ir bieži ciemiņi un auto nereti tikai ar 70 000 km lielu nobraukumu tiek atvesti uz remontu.

Smalkās RECRO diagnostikas ierīces tika pieslēgtas „misteram Frīmontam” un neuzrādīja nekādas kļūdas, kas nozīmē, ka šis auto darbojas bez ķibelēm. „Freemont” braucējs atšķirībā no „Journey” izmantotā „PowerShift” jūt tos brīžus, kad automāts pārslēdzas, un pati pārslēgšanās notiek ar tādu kā aizturi, kas raksturīgi šāda tipa automātiskajām pārnesumu kārbām, tāpēc arī degvielas patēriņš ir lielāks nekā ar „PowerShift” aprīkotam auto. Taču „Freemont” pārnesumu kārbas darba mūžs noteikti būs garāks un transmisijas remonts — vienkāršāks un ievērojami lētāks.

„Freemont” no „Journey” atšķiras ne tikai ar nelieliem grozījumiem ārējā dizainā, būtiskākām pārmaiņām salonā un citu ātrumkārbu. „Fiat” ir arī stingrāka un atsaucīgāku piekare un arī stūres iekārta, kas vairāk atbilst Eiropas autobraucēju gaumei. Gaita ir apskaužami stabila, nekādas amerikāniskas zvārošanās, „Freemont” neatkarīgi no seguma pārliecinoši turas uz ceļa. „Freemont” ir liels automobilis, taču vieglās stūres un virsbūves svārstības iegrožojošās balstiekārtas dēļ vadītājam tā izmēri nav jūtami kā apgrūtinājums. Patiesībā šis auto šķiet pat veiklāks par dažu labu minivenu, kaut arī balstiekārta ir diezgan cieta un stūre nesniedz īpaši daudz informācijas par to, kas notiek uz ceļa. Laba trokšņu izolācija, dīzeli dzird vairāk ārpusē.

Atzinību ir pelnījusi „Freemont” komfortablā gaita, jo piekare norij visas Latvijas ceļa nejaukās grambas. „Freemont” no bedrēm un grambām nebaidās un sliktiem ceļiem turas pretim tā, kā lielizmēra „Fiat” nav spējis nekad. Mūsu degustējamais auto skaitās pilnpiedziņas, bet faktiski normālos apstākļos darbojas priekšējais tilts, taču, tiklīdz priekšējiem riteņiem pazūd saķere, tiek aktivizēta aizmugurējā tilta piedziņa. „Misteram Frīmontam” šāda pilnpiedziņa paver daudz plašākus apvāršņus ja ne gluži reālos neceļos, bet jebkurā lauku apvidū gan. Apvidnieka cienīgais 183 mm klīrenss paver iespējas pārvietoties arī nedaudz skarbākos ceļa apstākļos, taču šis iespaids var izrādīties mānīgs. Bez visu riteņu piedziņas šāds auto ar gandrīz 2,9 m garo riteņu bāzi un nepilnām divām tonnām pašmasas var iekrist neceļu lamatās ātrāk nekā jebkurš īsāks un vieglāks parketnieks, nu kaut vai „Fiat Sedici”. Taču pilnpiedziņa pavisam noteikti dod papildu pārliecību allaž neprognozējamajos Latvijas ziemas apstākļos. Lai kļūtu par pavisam īstu džipu, „Freemont” traucē priekšējā pārkare, kas vienkārši ir pārāk gara — šķēršļotā apvidū pārvarot nelielus paugurus, var nolauzt bamperu.

Degustācijas secinājumi

„Fiat Freemont” pēc sajūtām ir vairāk amerikānis, nekā itālietis. Pilnpiedziņas versijā šis auto ir vairāk „SUV”, nekā „MPV”. Itāliešuu autoražotājam tā ir laba ziņa, jo „Fiat” beidzot ir ticis pie sava pilnizmēra krosovera! Labāk vēlu kā nekad. Ar izmēriem un stāju „Freemont” paceļas pāri kompakto „SUV” piedāvājumam, lai nevienam ij prātā neienāktu meklēt kādu līdzību ar tiguānu, par kaškaju nemaz nerunājot. Vēl vairāk — „misters Frīmonts” pirmajā acu uzmetienā liekas pat iespaidīgāks par „Premium” klases parketniekiem „X3” un „Q5”.

Pārtikušās Eiropas valstīs pamatiedzīvotāji savu statusu gan nemēdz pierādīt ar automobiļa palīdzību (tā darot tikai imigranti). Viņi vienkārši pērk kvalitatīvus auto savām vajadzībām. Kombinācija minivens—dīzelis—automāts parasti nostrādā brīdī, kad nepieciešams ģimenes transports garākam ceļojumam. „Freemont” noteikti ir apsvēršanas vērts variants, ja nepieciešams prestižs ģimenes transportlīdzeklis, kas nav pārāk dārgs, taču funkcionāls un labi aprīkots; ja nepieciešamas 7 sēdvietas un pieņemama izmēra bagāžas nodalījums. Šis auto apvieno sevī bezceļnieka vaibstus, minivena funkcionalitāti, eiropeisku gaitu un amerikānisku komfortu salonā. Atšķirībā no minivenu vairākuma „Freemont” piedāvā arī pievienoto vērtību prestiža veidā, jo uz ceļa tas izraisa krietni lielāku respektu par jebkuru minivenu. Pateicoties robustajam, spēkpilnajam dizainam un lielajiem riteņiem, tas nepavisam neatgādina septiņvietīgu minivenu, bet gan apvidus auto. Spēks daudziem patīk, un, nenoliedzami, tā iemiesojumam metālā atradīsies piekritēji arī Latvijā. Jo postpadomju telpā pseidoapvidnieku pamatuzdevums ir nevis forsēt bezceļus, bet prestiži izskatīties, savukārt minivenu galvenā sūtība ir maksimāla ietilpība. „Misteram Frīmontam” ir pa spēkam abi šie uzdevumi, turklāt jebkurā ikdienas situācijā, jebkuros laika un ceļa apstākļos.

Plusi: auto apvieno sevī bezceļnieka vaibstus, minivena funkcionalitāti, eiropeisku gaitu un amerikānisku komfortu salonā.

Mīnusi: nevienam neiestāstīsiet, ka braucat ar itāliešu auto; neceļos nedrīkst aizmirst, ka šis tomēr nav īsts džips.

„Fiat Fremont” sākumcena (priekšpiedziņas modelim ar 2.0 JTD 140 ZS dzinēju) ir Ls 16 595, bet pilnpiedziņas modelis ar 170 ZS dīzeļdzinēju maksā, sākot no Ls 18 710. 

Komentāri:

Viesis: Fuksis - 18. februārī 2013 13:29

Ar Fiat nu galīgi neasociējas. Līdzīgi ir ar Lancia, kura no Chrysler 300 pārtapa par Tēmu. Savukārt Voyager ir ieguvis Lancia bļembu un palicis lētāks par Chrysler. Vai nav dīvaini ? Godīgi sakot es neredzu pielietojumu šim auto.

Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
XXX0.0000.0000.000-
YYY0.0000.0000.000-
ZZZ0.0000.0000.000-