Tie, kuri atceras neuzvaramās „sarkanās mašīnas” – Padomju Savienības hokeja izlases sensacionālo zaudējumu amerikāņu studentiem Leikpleisidas olimpiādē, Itālijas futbolistu triumfu Pasaules kausa izcīņā, pieveicot galvenos favorītus Argentīnu un Brazīliju, kanādieša Žila Vilenēva komētai līdzīgo īso un spilgto uzliesmojumu F-1 trasēs, mūzikas televīzijas MTV parādīšanos, diskoēras norietu un popmetāla ielaušanos hitparāžu virsotnēs -, protams, atceras arī leģendāro B grupas rallija monstru valdīšanu pasaules čempionāta trasēs.



„B grupa”-  rallija zelta laikmets.

Rallija mašīnas nekad vairs nebūs tik skaļas, tik ātras, tik jaudīgas un tik bīstamas kā toreiz, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos...

1983. gada sezonai FISA (starptautiskā autosporta federācija) izsludināja visbrīvākos un visradikālākos tehniskos noteikumus autosporta vēsturē. Tika izveidotas A grupa (standartautomašīnas) un B grupa, kurā praktiski vairs nepastāvēja ierobežojumi mašīnu jaudai, svaram un konstrukcijā izmantojamiem materiāliem. Lai B grupas rallija mašīna iegūtu homologāciju, bija nepieciešams izgatavot tikai 200 eksemplārus. Autoražotājiem beidzot bija iespēja pilnā mērā nodemonstrēt visai pasaulei savas radošās un tehniskās iespējas. Sporta auto konstruktori pēkšņi sajutās kā mazi puikas, kuri Ziemassvētku priekšvakarā nokļuvuši rotaļlietu veikalā neierobežota budžeta apstākļos. Dažu gadu laikā B grupas mašīnas kļuva par vājprātīgi jaudīgiem, uguni spļaujošiem pilnpiedziņas monstriem, kuru konstrukcijā izmantotos hi-tech materiālus varēja apskaust pat pirmie amerikāņu Space Shuttle kosmosa kuģi. Kad ar F-1 lietām aizņemtie FISA funkcionāri beidzot  iedomājās apskatīties, kas īstinoticis ar džinu, ko viņi pēc trim gadiem izlaiduši no pudeles, – bija jau par vēlu. B grupas rallija auto dinamikas ziņā bija pārspējuši pat F-1 mašīnas! Popuārais F-1 pilots Naidžels Mansels, reiz izbaudījis sajūtas  pie Peugeot 205 turbo 16 stūres, godīgi atzina, ka šis franču mazulītis dinamikas ziņā ir pārāks par viņa Williams Honda F-1 bolīdu. Nedrīkstam aizmirst, ka atšķirībā no F-1 rallija mašīnas arī tolaik bija paredzētas, lai brauktu ātri ne tikai uz asfalta, bet arī uz grants seguma, smiltīm, dubļiem, uz ledus u. c. Labākās B grupas rallija mašīnas uz grants seguma spēja paātrināties no miera stāvokļa līdz 100 km/h mazāk nekā 3 sekunžu laikā!

Nav brīnums, ka autosporta fanu vidū rallija pasaules čempionāts B grupas laikā kļuva populārāks pat par F-1. Tā kā rallijos skatītājiem tolaik ieeja bija par brīvu, precīzu datu par apmeklētāju skaitu nav, taču nereti bija gadījumi, kad visu ātrumposmu vairāk nekā 50 km garumā abās ceļa pusēs ieskāva blīvs ļaužu koridors. Tagad daudzi uzskata, ka rallija B grupu nogalināja nevis mašīnu pārmērīgā jauda un dinamika, bet gan tieši šo sacensību pārmērīgā popularitāte un nepietiekama skatītāju uzraudzība, par kuru atbildīgi bija ralliju organizatori. Izsakoties skaidrāk, to nogalināja Dienvideiropas neprātīgie rallija fani. Itālijā, Spānijā un Portugālē bieži vien ātrumposmos mašīnām pilnā ātrumā nācās braukt cauri šauram ļaužu koridoram, kurš pašķīrās tikai pēdējā mirklī – pirms mašīnas purngala. Karstasinīgākie fani toreiz pat esot uzskatījuši par goda lietu pieskarties katrai garāmbraucošai rallija mašīnai. Tāpēc reiz kāds pilots pēc ātrumposma sava auto durvju rokturī esot atradis tur ieķērušos norautu rokas pirkstu. Bet tikmēr paši trakākie ekstremāļi ātrumposmos centušies tēlot toreadorus, dejojot uz trases pilnā ātrumā braucošu mašīnu priekšā un izvairoties tikai pašā pēdējā brīdī. Grūti iedomāties – ar kādiem dzelzs nerviem toreiz bija jabūt apveltītiem ralija pilotiem...

Pirms B grupas

Līdz 1982. gadam divas galvenās mašīnu klases Pasaules rallija čempionātā (WRC) bija grupa-2 un grupa-4. Rūpnīcu komandas startēja galvenokārt spēcīgākajā grupā-4, kurā, lai rallija versija iegūtu homologāciju, bija nepieciešams izgatavot vismaz 400 ielas automobiļus. Veiksmīgākie rallija auto tajā laikā bija Ford Escort RS, Fiat 131 Abarth, Opel Ascona 400, Talbot Sunbeam. Tie visi bija aizmugures piedziņas automobiļi ar priekšā novietotu dzinēju, kura jauda sasniedza aptuveni 250 ZS. Vienīgais izņēmums bija kosmiskā Lancia Stratos HF – miniatūrs divvietīgs GT stila auto ar vidū novietotu dzinēju. 1972. gadā Stratos kļuva par pasaulē pirmo speciāli rallijam būvēto automobili. Tomēr, pēc 1976. gada lielāko daļu no pasaules čempionāta ralliju uzvarām savā starpā bija sadalījuši divi autoražotāji – Ford un Fiat.

Iesākumā bija Quattro...

Taču viss šis neprāts sākās 1979. gadā, kad FISA atļāva rallija automobiļiem izmantot pilnpiedziņu. Tajā laikā valdīja uzskats, ka pilnpiedziņa svara un tehniskās sarežģītības dēļ nav piemērota rallijam, tādēļ inženieri pat nemēģināja būvēt pilnpiedziņas rallija automobiļus. 1980. gadā Audi šo uzskatu satrieca pīšļos, laižot klajā uz Audi 80 bāzes veidoto Audi Quattro. Lai gan jaunais Quattro tiešām bija smags un grūti vadāms, tā ātrums bezceļa apstākļos bija vienkārši satriecošs. Kādā rallijā jauno Quattro izmantoja par ātrumposmu trases atklāšanas mašīnu (rallija žargonā sauktu par “nullīti”), un to pilotēja pieredzējušais soms Hannu Mikola. Finišā viņš pārspēja oficiālo uzvarētāju par veselām 9 minūtēm! 1981. gada Janner Rally Austrijā Audi Quattro jau stājās uz starta kā pilntiesīgs dalībnieks un viegli uzvarēja. Togad Zviedrijas rallijā Mikola atveda Audi pirmo uzvaru pasaules čempionāta posmā. Sanremo rallijā pirmo reizi vēsturē kādā WRC posmā uzvarēja sieviete – francūziete Mišele Mutona kopā ar stūrmani Fabrīciju Ponsu, kuras brauca ar Audi Quattro. Tomēr pasaules čempionāta kopvērtējumā Audi uz uzvaru vēl nepretendēja, un par čempionu kļuva Ari Vatanens ar privātu Ford Escort RS 1800. Nākamajā, 1982. gada, sezonā Audi piloti bija Hannu Mikola, Stigs Blomkvists un Mišele Mutona, un šī komanda ieguva konstruktoru kausu, uzvarot Zviedrijā, Portugālē, Grieķijā, Brazīlijā, Somijā un Itālijā. Tomēr pilotu ieskaitē Mišele Mutona ar 3 uzvarām sezonā ieguva tikai otro vietu. Viņa gandrīz kļuva par pirmo sievieti pasaules čempioni, tomēr pēdējā posmā, grūtajā Ivory Coast rallijā Āfrikā, salūza Quattro transmisija, ļaujot sacīkstē un visā čempionātā uzvarēt vācietim Valteram Rērlam ar Opel Ascona 400, kurš togad vinnēja 2 rallijus, bet spēja 8 reizes finišēt uz pjedestāla. Kopvērtējumā trešā vieta Mikolam, ceturtā – Blomkvistam (abiem pa 2 uzvarām un daudzas izstāšanās Audi mašīnu neizturības dēļ).

Lancia pieņem izaicinājumu

Jau 1982. gada sezonas vidū parādījās Pininfarina dizainētā satriecošā Lancia 037 Rally, kura uzreiz tika atzīta par harismātiskās Lancia Stratos pēcteci. Lancia inženieri vēl neuzdrošinājās būvēt pilnpiedziņas rallija auto, tādēļ nulle trīsdesmit septītajai bija pakaļpiedziņa. Tomēr Lancia 037 Rally bija pirmais īstais B grupas automobilis. Lai gan Audi Quattro arī skaitījās B grupā, tas bija radīts vēl pēc grupas-4 tehniskajiem noteikumiem uz četrvietīga ielas auto bāzes ar priekšā novietotu dzinēju, kura jauda sākotnēji tikai nedaudz pārsniedza 200 ZS. Jaunās Lancia nesošā konstrukcija bija cauruļu karkass (Audi – monokoks) un tās 325 ZS jaudīgais dzinējs bija novietots vidū, panākot ideālu svara sadalījumu starp riteņu asīm. Tas ļāva somu pilotam Marku Alenam jau Lancia 037 debijas sezonā uzrādīt iespaidīgus rezultātus. Bija skaidri redzams, ka pakaļpiedziņas Lancia ir ne tikai perfekta uz asfalta, bet dažreiz pat uz grants seguma pārspēj Audi. Arī rallija panākumiem bagātā Ford Eiropas nodaļa steidza gatavot B grupas modeli Escort RS1700T ar vidū novietotu turbodzinēju un aizmugures piedziņu.

Audi – Lancia divkauja par 1983. gada čempiona titulu tiešām bija dramatiska. Jau pirmajā sezonas posmā Montekarlo rallijā, par spīti Audi prognozētajai neapstrīdamai uzvarai, tomēr triumfēja Valters Rērls/Kristiāns Geistdorfers ar Lancia. Audi atbildēja ar ekipāžas Mikola/Hercs uzvarām Zviedrijā, Portugālē, Argentīnā, Somijā. Lancia uzvarēja Korsikā (M. Alens/I. Kivimaki), Akropoles rallijā, Jaunzēlandē (abos V. Rērls/K. Geistdorfers) un Sanremo rallijā (M. Alens/I. Kivimaki). Sezonas beigās konstruktoru kausu izcīnīja Lancia ar tikai 2 punktu pārsvaru, bet par pasaules čempionu ar  4 uzvarām un 7 pjedestāliem kļuva soms Hannu Mikola ar Audi, otrā un trešā vieta – Lancia pilotiem Valteram Rērlam (3 uzvaras) un Marku Alenam (2 uzvaras). Sezonas laikā WRC pievienojās divi jauni B grupas auto: Opel aizstāja Ascona 400 ar Manta 400, un Toyota ienāca čempionātā ar Celica Twin-Cam Turbo. Tiem abiem bija pakaļējo riteņu piedziņa, taču šie auto nebija tik veiksmīgi kā Lancia 037. Toyota mašīnai daudz piemērotāki bija garie tuksnešu un savannu ralliji Āfrikā. Ivory Coast rallijā uzvarēja 1979. gada pasaules čempions Bjorns Valdegārds ar Toyota.

Audi revanšs

1984. gadā Audi revanšējās. Sezonu starplaikā komanda bija pamatīgi gatavojusies. No Lancia bija pārvilināts divkārtējais (1980.,1982. g.) pasaules čempions Valters Rērls. Tomēr galveno lomu nospēlēja zviedra Stiga Blomkvista neparastais braukšanas stils (viņš virāžās auto ieslidināja ar labo kāju uz gāzes, bet kreiso – uz bremzes pedāļa) un auto uzlabojumi.  Quattro bija izmainīts svara sadalījums (55% svara priekšdaļā, 45% – aizmugurē), jūtami palielināta jauda (no 360 ZS uz 450 ZS) un par 32 cm saīsināta riteņu bāze. Virsbūves ārējos paneļus veidojot no vieglā kevlara, samazināts Quattro svars, piecpakāpju pārnesumkārbas vietā bija jauna – sešpakāpju. Lancia novecojošā 037 ar pakaļējo riteņu piedziņu vairs nesolīja nekādus brīnumus. Tika gatavota jaunā Lancia 038, bet tā vēl nebija pabeigta. Ford atteicās no Escort RS1700T projekta un sāka darbu pie pilnpiedziņas prototipa. Sezonas beigās Audi svinēja dubultuzvaru. Audi konstruktoru kausā par 12 punktiem apsteidza Lancia,  pilotu kopvērtējumā par čempionu kļuva Stigs Blomkvists, kurš uzvarēja Zviedrijas, Akropoles, Jaunzēlandes, Argentīnas un Ziloņkaula krasta rallijā, kā arī 6 reizes finišēja uz pjedestāla. Otro vietu čempionātā izcīnīja Hannu Mikola, kas uzvarēja Portugālē un septiņos rallijos finišēja uz pjedestāla. Lancia vienīgā uzvara tika gūta Tour de Corse rallijā, kur par visiem ātrāks bija Markku Alens. Viņš kopvērtējumā palika trešais ar 1 uzvaru un 4 pjedestāliem.

Vatanens un Peugeot – neuzvarama kombinācija

 Varētu domāt, ka togad Audi neierobežoti valdīja rallija ātrumposmu trasēs, taču jau sezonas vidū pār līdzšinējiem līderiem savilkās tumši mākoņi. Korsikas rallijā tika pieteiks jaunākais franču ierocis – Peugeot 205 T16, kuru vadīja 1981. gada pasaules čempions Ari Vatanens. Jaunais auto tikai vizuāli līdzinājās Parīzes smalkajās aprindās jaunkundžu iecienītajam stilīgajam Peugeot 205, bet patiesībā 205 turbo16 tobrīd bija tehnoloģiski visattīstītākais ralija auto. Tam bija pilnpiedziņa, 350 ZS dzinējs novietots vidū, telpisks rāmis un izmēros automobīlis bija ievērojami mazāks un vieglāks par Audi, tas svēra tikai 940 kg. Ari Vatanens ar savu neticamo ātrumu divas dienas šokēja pasauli Peugeot debijas rallijā Korsikā, un praktiski jau bija nodrošinājis uzvaru, taču vienā no pēdējiem ātrumposmiem, pilnā ātrumā iebraucot peļķē, zaudēja kontroli un piedzīvoja avāriju. Peugeot 205 turbo16 pirmo uzvaru Vatanens ieguva 1000 ezeru rallijā Somijā. Pēc tam populārais soms triumfēja arī Itālijā un Lielbritānijā, sezonas nobeigumā izcīnot uzvaras trīs rallijos pēc kārtas.

Kā jau bija gaidāms, Vatanena/Harimena ekipāža ar Peugeot 205 turbo16 uzvarēja arī pirmajā 1985. gada rallijā – Rallye Monte Carlo. Bet neviens nebija gaidījis, ka lidojošais soms uzvarēs ar tādu pārsvaru, otrā vieta – Rērls/Geistdorfers ar Audi Quattro – no Vatanena atpalika 5 minūtes17 sekundes! Un tas viss – par spīti pašā rallija sākumā saņemtajam 8 minūšu sodam... Ari Vatanena paveiktais 1985. gadā Montekarlo joprojām tiek uzskatīts par visu laiku dižāko sniegumu pasaules rallija vēsturē! Nākamajā rallijā – Zviedrijā atkal Vatanens ar Peugeot bija nepārspējams un guva vieglu uzvaru. Jau likās, ka ceļā pēc čempiona titula nekas nespēs apturēt blondo somu, kurš savas uzvaras uz goda pjedestāla atzīmēja visai savdabīgi - šampanieša vietā dzerot pienu, taču Portugālē viņa piecu uzvaru sērija aprāvās mašīnas tehniska defekta dēļ. Tomēr atkal uzvarēja Peugeot 205 turbo16, tikai šoreiz tā bija cita somu ekipāža – Salonens/Harjanne. Safari rallijā uzvarēja Kankunens/Galahers ar pakaļpiedziņas Toyota Celica Twin-Cam Turbo, sezonas otrajā pusē viņi Āfrikā triumfēja otrreiz - arī Ivory Coast rallijā.

Pirmie brīdinājuma zvani

Tour de Corse rallijam Peugeot komanda bija sagatavojusi 205 turbo16 uzlaboto versiju 205 turbo16 Evo2, kam bija labāka aerodinamika un jauda palielināta par 100 ZS, sasniedzot jau 450 ZS. Audi komanda Korsikā pieteica tikai vienu auto, ko pilotēja Valters Rērls. Savukārt, Lancia bija pieteikusi četras ekipāžas, cerībā iegūt pēc iespējas vairāk punktu. Taču, jau rallija sākumā notika traģēdija. Ceturtajā ātrumposmā itālietis Atilio Betega, braucot ar 160 km/h, nenoturēja savu Lancia 037 uz ceļa, un ietriecās klintsbluķī. Betega dzīvība izdzisa notikuma vietā, bet stūrmanis Maurīcio Perisīno neguva praktiski nekādas traumas. Betega ir pirmais sportists vēsturē, kurš gājis bojā kādā WRC posmā. Betega nebija pārgalvīgs braucējs, un Lancia 037 bija salīdzinoši droša mašīna, tādēļ par traģēdijas iemeslu tika uzskatīta fatāla apstākļu sakritība, kāda var notikt gandrīz vai reizi simt gados. Dzīve turpinājās, Tour de Corse rallijā negaidīti uzvarēja Žans Ragnoti ar jauno, uzlaboto Renault 5 Maxi Turbo, kuram bija aizmugures piedziņa un vidū novietots, no Renault  F-1 komandas patapināts turbodzinējs.

Argentīnas rallijā gandrīz notika vēl viena traģēdija. Galvenais favorīts Ari Vatanens avarēja, braucot pilnā ātrumā, un viņa Peugeot  apmeta neskaitāmus kūleņus. Vatanens guva smagas traumas, jo salūza viņa sēdekļa stiprinājumi, ļaujot pašam kūleņot pa auto salonu. Divas nedēļas somu pilots bija uz dzīvības un nāves robežas. Par laimi, Vatanenam izdevās izdzīvot. Pēc pusotru gadu ilgas rehabilitācijas un depresijas ārstēšanas viņš atgriezās ar uzvaru prestižajā Parīzes – Dakaras maratonā 1987. gadā.

Peugeot ārpus konkurences

Lai gan Peugeot sezonas vidū zaudēja savu komandas līderi, tomēr otrais pilots Timo Salonens ar 205 turbo16 Evo2 guva uzvaras Grieķijā, Jaunzēlandē, Argentīnā un Somijā. Tikmēr Audi izmisīgi centās uzbūvēt mašīnu, kas spētu konkurēt ar Peugeot. Beidzot Somijas rallijā tika prezentēts Audi S1 Quattro. Tā jauda bija vismaz 450 ZS un tika palielināta uz katru ralliju, 1986. gadā jau sasniedzot 600 ZS. S1 bija milzīgi antispārni kā F-1 bolīdam, lai ātrākajos posmos to noturētu uz ceļa. Jaunais auto nebija sevišķi glīts, taču spēja iedvest bijību konkurentiem. Tomēr arī ar šo briesmoni Audi vairs neizdevās cīnīties par čempionu titulu. Sanremo rallijā Valtera Rērla pilotētais S1 Quattro guva  vienīgo uzvaru, kas izrādījās arī Audi komandas pēdējā uzvara B grupā. Togad pasaules rallija trasēs Peugeot bija ārpus konkurences. Franču komanda, kuru vadīja Žans Tods (nākamais Ferrari F-1 komandas boss Šūmahera ērā), pārliecinoši izcīnīja dubultuzvaru 1985. gada čempionātā. Sezonas sākumā dominēja Vatanens, turpinājumā – Salonens. Peugeot ieguva konstruktoru kausu, bet briļļainais somu puisis ar lieko svaru – Timo Salonens, kurš ārpus mašīnas reti kad bija redzams bez cigaretes, – pelnīti kļuva par čempionu pilotu vērtējumā ar 5 uzvarām un 8 pjedestāliem. Čempionāta kopvērtējumā otro un trešo vietu ieguva Audi braucēji – Blomkvists (otrais Zviedrijā, Akropolē un Somijā), un Rērls (1 uzvara, 3 pjedestāli). Sezonas beigās RAC rallijā, Lielbritānijā, Lancia beidzot parādija savu jauno superauto Delta S4 un debitējot uzreiz izcīnīja divas pirmās vietas. Uz 1986. gada čempiona troni bija pieteicies jauns pretendents!