„Latvietis vienmēr izliekas par kādu citu — to, kas viņš nav, nekad nav bijis un nebūs.” Šādu apgalvojumu nesen izlasīju kādā dienas laikrakstā, un attiecībā uz latvieša automašīnu izvēles paradumiem tas šķiet gana precīzs. Jo latvietim parastajam vajag lielu un prestižu auto no vismaz divas pakāpes augstāka plaukta, nekā varētu atļauties. Tāpēc viņš brauc ar pēc iespējas lielāku vāģi, jo uz Latvijas ceļa respektu taču nosaka izmērs.



Amerika ir tepat.

Un tāpēc viņam tik iekārojami šķiet Amerikas auto, kurus iecienījuši NBA basketbolisti, šovbiznesa spīdekļi, reperi un gangsteri! Savā ziņā mēs varam būt lepni, jo, pateicoties treknajiem naudas raušanas un kredītu kampšanas gadiem, esam iepazinuši „Navigator”, „Eskalade”, „Hummer” un citus auto modeļus, kuri normālam Rietumeiropas iedzīvotājam šķiet kaut kas tāls un eksotisks. Šoreiz degustācijā iepazīsimies ar „Sorento” un „Durango”. Šie modeļu nosaukumi skan kā vārdi no kāda meksikāņu seriāla. Viens no mūsu degustācijas varoņiem ir „tīrasiņu amerikānis”, kas eiropiešiem nemaz oficiāli piedāvāts netiek, tādēļ latvietim šķitīs vēl iekārojamāks. Otrs turpretim ir Amerikā dzimis „korejietis”, kurš nāk ar pamatotām ambīcijām, lai atkārtotu japāņu autoražotāju veiksmes stāstu. Jo ASV ar tās salīdzinoši īso vēsturi galvenais ir Produkts, nevis Zīmols un tā tradīcijas. 

„Kia Sorento” — Amerikas pieskāriens

Otrās paaudzes „Kia Sorento” ir pirmais ASV ražotais „Kia” modelis. Džordžijas štatā Vestpointā rūpnīcas ražošanas jauda ir 300 000 šā zīmola automašīnu gadā. Pirmās paaudzes „Sorento”, kas pārdošanā parādījās 2002. gadā un 2006. gadā, piedzīvoja feisliftu, tika piedāvāts līdz 2009. gadam un cenas ziņā starp līdziniekiem bija lētākajā galā, tomēr priecēja ar simpātisku izskatu, piedienīgu kvalitāti un konstrukcijai atbilstošām apvidus pārvarēšanas spējām. Tiesa, „Sorento” pircējiem gan bija jāsamierinās ar tipisku rāmja apvidnieka uzvedību uz šosejas — virsbūves zvalstīgumu un korpusa vibrācijām. Otrās paaudzes „Kia Sorento” tika prezentēts Ņujorkas autošovā 2009. gada martā. Kalifornijas dizaina studijā Pītera Šraiera vadībā tapušais auto ir kļuvis par vienu no glītākajiem šobrīd nopērkamajiem pilnizmēra krosoveriem; tas zaudējis vairāk nekā 220 kg svara, nesošo rāmi, džipa auru un pārtapis par krosoveru ar daudzdisku viskosajūgu, elektroniski pieslēdzamu aizmugurējo tiltu, nodrošinot pilnpiedziņu pēc vajadzības. No apvidus auto te palicis pavisam maz. Liels pilsētnieku SUV, kas projektēts Amerikā, kur tādi auto no asfalta nobrauc reti. Tāpēc bāzes versijā „Sorento” pieejams tikai ar priekšējo riteņu piedziņu. Latvijā gan šī versija netiek piedāvāta, taču ASV šādi „džipi” ir ļoti populāri. No ik gadu saražotajiem 140 000 „Sorento” gandrīz puse ir 4x2. 

Bijušā „Audi” dizainera Pētera Šreijera darbošanās „Kia” augstākajos projektēšanas līmeņos producē izskatīgus auto citu pēc cita. Tagad „Sorento” kļuvis garāks, zemāks un platāks plecos, kas piešķir automobilim stabilitātes un pašpārliecinātības iespaidu. Taču tam vairs nav pazemināto pārnesumu, robusta rāmja un viengabala pakaļējā tilta. „Sorento” kļuvis par 94 mm garāks un par 54 mm pazemināts tā smaguma centrs. „Sorento” ārējie izmēri garums/platums/augstums) ir 4684/1885/1709 mm, riteņu bāze 2700 mm. Atsakoties no rāmja, konstruktori pazeminājuši auto grīdu par 32 mm. Tas nesekmē bezceļu spējas, taču uzlabo stabilitāti uz ceļa. No sāniem joprojām izskatās, ka „Sorento” ir īsta visurgājēja klīrenss, taču zemu novietotais dzinējs pasliktina „Sorento” apvidus pārgājamību, lai gan klīrenss ir 183 mm. Otrās paaudzes „Kia Sorento” vairs nav liels SUV par mazu naudu, tagad to pieklājas dēvēt par lielceļu kreiseri. Vizuāli „Sorento” tagad šķiet vienādi liels ar „VW Touareg”, bet patiesībā tas ir par 112 mm īsāks un 56 mm šaurāks nekā vācu konkurents.

„Sorento” interjers pārsteidz ar atturīgu un pat biznesa klasei atbilstošu eiropeisku stilu, plašu kabīni, apdarinātu ar vizuāli teicamiem apdares materiāliem, kas gan uz tausti izrādās diezgan cieti, divzonu klimatu un ērtu sēdpozīciju — stūres ratam tagad var regulēt gan augstumu, gan dziļumu. Slēdži, pogas un citas vadības ierīces ir izkārtotas parocīgi un saprotami, kamēr augstā sēdpozīcija nodrošina lielisku ceļa pārredzamību. Funkcionāli veiksmīgs mērinstrumentu bloks sagrupēts trīs dziļās pret vadītāju vērstās apaļu mērinstrumentu akās, kas lieliski sader ar oriģinālas formas stūri, kuras spraišļos atrodami audio un kruīza kontroles vadības taustiņi un spiedpogas. Neapstrīdams „Sorento” trumpis ir viduskonsole — slīpajā, pret vadītāju vērstajā plaknē ērti un funkcionāli savietojas gan multimediju sistēma, gan dalītās klimatkontroles regulēšana. Amerikānisko orientāciju nodod sešu pakāpju automātiskās pārnesumkārbas sviras novietojums pašā transmisijas tuneļa kreisajā malā, labo atstājot diviem pamatīga izmēra krūzīšu turētājiem. Salonā vienīgais ergonomikas trūkums ir displeja režīmu regulēšanas poga, kas atrodas starp pašiem spidometra pulksteņiem, tieši aiz stūresrata. Priekšējie sēdekļi un starp tiem esošais elkoņu balsts, kas sedz 16 litru tilpuma sīklietu kasti, ir uzslavas vērti. Lielas sēdvirsmas, pamatīgas atzveltnes ar amerikāņiem tradicionālo fiksācijas trūkumu — tas viss iedveš pārliecību, ka ar „Sorento” nenogurstot var ceļot ilgi. Arī otrajā sēdekļu rindā vietas ir pietiekami, turklāt katrai sēdvietai iespējams individuāli mainīt atzveltnes leņķi. Aiz stāvās aizmugures ir vai nu liels bagāžnieks, vai trešā sēdekļu rinda. Bagāžnieks ir kļuvis par 134 litriem lielāks nekā tā priekštecim, tagad tā tilpums ir 1047 litri. Nolokot otro sēdekļu rindu, korejiešu auto var ievietot vairāk nekā divus kubikmetrus kravas. 

Radikālie grozījumi konstrukcijā par 215 kg samazinājuši auto svaru un uzlabojuši braukšanu. Auto gaita kļuvusi klusāka un vadāmība precīzāka; nenoliedzami, ka braukšanai pa koplietošanas ceļiem tas kļuvis labāks. „Sorento” ir liels auto, un to var just. Ja necentīsities veikt pārgalvīgus manevrus, tā gaitai un vadāmībai nebūs ne vainas, taču uz līkumotiem ceļiem auto masa būs jūtama. Lai gan atsaucība stūrei nav tik precīza kā dārgākiem vācu konkurentiem, vērtējot pēc „SUV skalas”, tā ir pieņemama. Piekare pirmajā brīdī šķiet pārsteidzoši cieta, braucot tā „lasa” asfalta bedres un ielāpus vairāk, nekā to dara mazākais radinieks „Sportage”. Daļēji pie vainas ir degustētajam „Sorento” uzmontētie stilīgie zemprofila riteņi. Standarta 235/65 R17 riepas droši vien daudz labāk dzēš Latvijas ceļa riebīgās grambas. „Sorento” piekari veido „McPherson” statnes priekšā un daudzsviru konstrukcija aizmugurē. Normālos apstākļos 100% griezes nonāk priekšējos riteņos un, tikai tiem izslīdot, daļa momentā pārlec uz aizmuguri. Pilnpiedziņa pieslēdzas automātiski, kad nepieciešams, bet smagos apstākļos ar slēdzi vadītājs var sabloķēt starpasu diferenciāli. Aizmugurējā tilta piedziņas daudzdisku viskosajūgu iespējams sabloķēt kustībā līdz 40 km/h. Tad vilkme tiek fiksēta attiecībā 50:50. Mums neradās pēc tā vajadzība, lai gan degustējām „Sorento” patiešām ziemīgos apstākļos — stiprajā šāsziemas putenī 18. un 19. februārī, kad lielākajā Latvijas daļā braukt ar parastu vieglo automašīnu brīžiem kļuva neiespējami. Mūsu „Sorento” negrieztu sniega vērpetes ne uz pusi tik azartiski, ja nebūtu jaunā 2,2 litru CRDi dīzeļa. Tas ir pilnīgi jaunas paaudzes motors, attīsta gandrīz 200 ZS un ar sešpakāpju automāta palīdzību katapultē „Sorento” no miera stāvokļa līdz 100 km/h tikai 9,7 sekundēs. Dīzeļmotors ir pārsteidzoši kluss (daudz klusāks par veco 2,5 litru dīzeli) un ekonomisks, jo uzrādītie vidēji 8 litri gandrīz divas tonnas smagam transportlīdzeklim ir labs rādītājs (7,5 l pa šoseju, 10—12 l pilsētā). Labi aprīkota „Kia Sorento” pircējam ir jābūt maciņā vismaz 22 000 latu jeb krietni pāri 30 tūkstošiem eiro. Bet tas ir tā vērts.

„Dodge Durango” — tīra jauda no Amerikas

Iepriekšējās paaudzes „Dodge Durango” Amerikas publikai tika pasniegts kā zelta vidusceļš starp kompaktklases apvidniekiem un kravas auto izmēru lieluma luksusklases monstriem un drīz vien iekaroja diezgan lielu tirgus daļu savā nišā. „Durango” bāzes cena nepārsniedza dārgākos kompaktos džipus, bet tehniskās iespējas un aprīkojums tuvinājās lielajai klasei. Tas bija pieejams gan pilnpiedziņas gan aizmugures piedziņas versijās. „Durango” jau pašā sākumā bija paredzēts ar trim sēdvietu rindām. Tagad mums nodots degustācijai pavisam jauns — 2012. gada — „Durango” modelis, kas Eiropas tirgum vispār nav paredzēts. Jaunais „Durango” — tas vairs nav eksotisks amerikāņu autobūves dinozaurs, lai gan joprojām lepojas ar divarpus tonnu pašmasu, 360 ZS V8 motoru un iespaidīgiem ārējiem gabarītiem.

Jaunie amerikāņu apvidus auto modeļi „Dodge Durango” un „Jeep Grand Cherokee” ir brālēni — tie veidoti uz vienas un tās pašas „WK2” platformas, kā arī izmanto tos pašus benzīna dzinējus — 3,6 litru V6 un 5,7 litru „HEMI” spēkstaciju. Eiropā „Jeep Grand Cherokee” būs pieejams arī ar dīzeļdzinēju. Savukārt „Dodge Durango” eiropiešiem nav paredzēts. Vizuāli gan abu brālēnu radniecību nojaust ir pagrūti. „Durango” pēc skata ir krietni brangāks, un arī virsbūves garumā par 25 cm pārspēj „Grand Cherokee”. „Durango” ārējie izmēri (garums/platums/augstums) ir 5075/1942/1800 mm, riteņu bāze 3042 mm. Tas pārspēj „Sorento” garumā par 391 mm, platumā par 57 mm un augstumā par 91 mm. Vizuāli pat šķiet, ka vairāk. „Durango” iespaidīgie izmēri, brutālie sejas vaibsti, raksturīgā krusta zīme uz platās radiatora restes, 22 collu augstprofila riepas — tas viss kopā sākotnēji rada tādu kā izbīli. Melns, liels un elegants kā flīģelis. Kravas auto izmēram atbilstošie riteņi uzstādīti uz spožiem vieglmetāla diskiem. Īsts lielceļu kuģis, kas mirdz hroma, stikla un neticami spilgti melnas krāsas toņa spožumā uz balta sniega fona. Auto no attāluma ir proporcionāls un glīts, taču līdzās citiem transportlīdzekļiem — milzīgs kā okeāna tankeris starp ātrgaitas kuteriem. Masīvā radiatora reste ar hromētu apmalīti, spoguļi, kas lielāki par virtuves televizora ekrānu — tas viss atstāj fundamentālu iespaidu. Latvietis parastais nekad neatzīsies, bet... man šoreiz tiešām šķiet, ka ikdienā Latvijas apstākļos tik liels auto ir bezjēdzīgs. Un tad atcerējos par maziem vīreļiem ar lielu naudu un lieliem kompleksiem. Jā, ja gribas izcelties, tad šis ir īstais auto! Uz koši melnu „Durango” cilvēki atskatīsies biežāk, nekā uz visām kajeniem un landroveriem, pat ja tie būtu nokrāsoti koši oranži... 

Ieslīdot augstu novietotajā platajā vadītāja sēdeklī un aizverot masīvās durvis ar trīskāršu blīvējumu, izmantoju brīdi, lai izbaudītu īpašu fīlingu. Nudien gribas sajūsmināti šo nosaukt par stilīgāko amerikāņu auto interjeru, kāds degustācijas gaitās jebkad pieredzēts! Šeit ir amerikāņiem neraksturīgi eleganti nostrādāts salons, kas pie tradicionālā amerikāņu stila pieradušam cilvēkam liek brīnīties par izvēlēto materiālu kvalitāti. Ne miņas no „Caliber”, „Nitro”, „Commander” un citos agrāk izmēģinātos amerikāņu plaša patēriņa automobiļos sastopamās materiālu cietības. Augstvērtīga, mīksta plastika. Ādas stūre ar smalku koka gredzena ietvaru tai apkārt vien ir ko vērta! Kaut ko līdzīgu gadījies redzēt vien prestižos „Mercedes”. Skaisti, patīkami un dārgi. Lieliski, klubkrēliem līdzīgi sēdekļi un smalka dabīgā āda auto interjeru padara līdzīgu banķiera kabinetam. Optimālu sēdpozīciju ļauj izvēlēties elektriski regulējams sēdeklis un stūre. Viduskonsole ir vāciski lakoniska un informatīvi nenoslogota. Daudzkanālu ventilācijas sistēma nodrošina optimālu klimatu katram pasažierim atsevišķi. Ietilpība var tikt uzskatīta par vienu no galvenajām „Durango” iezīmēm — salona kopējais apjoms ir veseli 2,52 kubikmetri. Septiņas sēdvietas trijās rindās, un trešajā pietiek vietas arī diviem pieaugušajiem. „Dodge Durango” ir aprīkots ar vairāk nekā 30 glabāšanas nodalījumiem, tā sēdvietas var izvietot 22 kombinācijās. Salokot otro un trešo sēdekļu rindu, aizmugurējais kravas nodalījums kļūst 2,4 kubikmetrus liels un spēj ietilpināt divmetrīgu dīvānu un vēl arī kafijas galdiņu vai trīsmetrīgas plaknes no izjauktas sekcijas, ja tiek nolocīta priekšējā pasažiera sēdvietas atzveltne. Aizmugurējās durvis veramas ar distances vadību un elektropiedziņu — nedaudz lēnīgi, taču prestiži, un rokas paliek tīras pat trakākajā pavasara šķīdonī.

Rīgas ielās un lielveikalu stāvvietās masīvais auto izmērs liek justies kā maharadžas zilonim, kas spēj apgriezties tikai pils laukumā. Jaudas ir vairāk nekā pietiekami, lai pie luksofora demonstrētu kārtīgu uzrāvienu, aizmirstot par auto iespaidīgo svaru. Taču — ko pilsētas šaurībā ar šādu monstru darīt, īsti nav skaidrs. Mierinu sevi ar domu, ka prestiža grupas automobiļi jau kalpo ne tikai kā pārvietošanās līdzeklis, bet arī kā ierocis pašapziņai. Cenšos pēc iespējas ātrāk tikt prom no pilsētas. Patīkams ir pārsteigums pie Jūrmalas caurlaižu automāta — beidzot monētu var ērti iemest automātā, nestiepjoties uz augšu. Izrādās — korupcijas galvaspilsētā jau sen ir zinājuši, cik lielam ir jābūt kārtīga jūrmalas apmeklētāja auto! Dodamies tālāk Tukuma virzienā, un tikai sniegotajos otrās šķiras ceļos beidzot esmu harmonijā ar šo 360 ZS mašīnu, kurai zem motora pārsega ir leģendārā 5,7 litru „HEMI” V8 spēkstacija. Iespaidīgs griezes moments labi „ceļ” divarpus tonnu smago auto, kad vien tas ir nepieciešams. Astoņu stabuļu ērģeļu skaņa ir fantastiska, bet tikpat cienījams ir arī degvielas patēriņš. Šķiet, ka šis auto ir gatavs apēst visu, ne tikai to, kas atrodams degvielas tvertnē. Jā, ne visiem ir tādas algas, lai varētu atļauties to regulāri piebarot ar degvielu. Uz šosejas, braucot ar 90 kilometriem stundā un izmantojot kruīza kontroli, elektroniskā MDS sistēma atslēdz pusi no cilindriem un auto ēd krietni mazāk, bet tāpat daudz. Taču, par laimi, mūsu „Durango” uzsēdināts uz gāzes diētas — aprīkots ar gāzes iekārtu —, tādēļ kopējā apetīte tam ir vidēji ap 10 litriem uz 100 km — gandrīz kā parastam vieglajam ar 2,0 litru benzīna dzinēju. Pats galvenais, ka no ārpuses līdzcilvēki to pat nenojauš, viņiem liekas, ka es varu atļauties braukt kā naftas šeihs.

Ar neatkarīgo piekari visiem četriem riteņiem, kas aizgūta no „ML Mercedesa”, un gandrīz ideālu svara sadalījumu 50:50 „Durango” ir ieguvis tādas braukšanas manieres, kādas diezin vai jebkad iepriekš ir bijušas sastopamas amerikāņu apvidus mašīnām. Balstiekārtas (tā ir tāda pati kā jaunajam „Jeep Grand Cherokee”) regulējums labi piestāv Latvijas apstākļiem — auto līgani šūpojas pa bedrainajiem ceļiem. Salīdzinot ar „Sorento” degustācijas braucienu, šķiet, ka visas Latvijas ceļa bedres pēkšņi kāds ir akurāti aizlāpījis. Arī ceļa trokšņi vairs nav problēma. Taču „Durango” vairāk sasveras līkumos, slinkāk klausa stūrei un vairāk šūpojas nekā „Sorento”. Toties uz taisnas šosejas 360 ZS spēkstacijas jauda ļauj pārgalvīgi joņot, vīzdegunīgi aizdzenot visus šķēršļus transporta plūsmā, taču ar šo mašīnu gribas peldēt nesteidzoties — kā kreiserim, nevis skriet kā ātrgaitas kuterim. Šo sajūtu nerada ekonomiski apsvērumi, bet auto majestātiskums. Lielais dzinējs vienmērīgā ātrumā ir gandrīz kluss, atgādinot par sevi tikai paātrinājumā ar V8 motoriem raksturīgo rūkoņu. Pirms iespiest gāzi grīdā, ik reizi gribas ieklausīties šajās varenajās ērģelēs ar griezes momentu, kas kā katapulta uz priekšu aizlidinātu ne tikai šo divarpus tonnas smago monstru, bet pat kravas auto. Iespiežot pedāli grīdā, auto ar amerikāņiem raksturīgo aizturi sevi nosēdina, tad nenormāli varena rēciena pavadījumā metas rīt kilometru pēc kilometra. Mēģinot noturēt līkumā šo neticami paātrināto milzīgo masu, nākas secināt, ka saķere ar ceļu ir pietiekama, taču eiropieša sajūtām stūre varētu būt informatīvāka, lai rastos vēlēšanās enerģiski izzīmēt līkumus. 2012. gada jaunums „Durango” modeļiem ar „HEMI” V8 dzinējiem ir automātiskā transmisija, kas ļauj vadītājam izvēlēties kādu no sešiem pārnesumiem, pārslēdzoties manuālajā režīmā. Taču automāts darbojas bez kļūdām, un šoferītim par automātiskās transmisijas esamību būs jāatceras tikai gadījumā, kad nepieciešams braukt atpakaļgaitā. Tas nemaz nav tik sarežģīti — jāskatās tikai monitorā, kurā redzams viss, ko rāda atpakaļskata kamera. „Durango” ir komfortabls krosovers ar septiņām vietām, taču tas nav pavisam zaudējis arī bezceļu spējas, jo ir apveltīts ar 207 mm klīrensu un aprīkots ar jaunākās paaudzes „Quadra Drive II” pilnpiedziņas transmisiju, kas ir identiska „Grand Cherokee”. Elektroniskais vadības bloks spēj operatīvi mainīt griezes momenta sadalījumu starp tiltiem un sarežģītos braukšanas apstākļos pievadīt līdz pat 100% jaudas vienam ritenim, ja pārējiem pavisam zudusi saķere. „Dodge Durango” ar 5,7L V8 dzinēju cena ir 37 337 lati, bet par gāzes iekārtu nāksies piemaksāt apmēram tūkstoš eiro.

Degustācijas secinājumi

Kaut arī atšķirīgi, šie abi auto tomēr savā ziņā ir tik ļoti līdzīgi ar savu monumentālo pamatīgumu. Tie izstaro drošību un pārliecību un nebaidās ne no kā. Ja tev vajadzēs, tad jebkuros laika un ceļa apstākļos tie spēs vienā mirklī aizvest līdz pašam saulrietam… Lieliska izvēle, ja nepieciešams liels, komfortabls auto ar plašu aprīkojumu un septiņām sēdvietām, tas ir pietiekami reprezentabls ikdienā un nepievils arī pavisam sliktos ceļa apstākļos. 

„Kia Sorento” plusi: pievilcīgs izskats, ietilpīgs salons un liels bagāžnieks, spēcīgs un ekonomisks dīzeļdzinējs; mīnusi: par šādu cenu varētu vēlēties komfortablāku gaitu un augstvērtīgākus interjera apdares materiālus.

„Kia Sorento” ir liels, elegants, sportisks un pašapzinīgs. Pieradināts asfaltam. Tam vairs nav bezceļnieka auras, kuru priekštecim sniedza pamatīgs rāmis un vienkārši, nesalaužami, agregāti. Taču, ja godīgi — tās ir īpašības, kuras tā īsti spēj novērtēt tikai 10% džipu īpašnieku — lauksaimnieki un bezceļu braukšanas fanātiķi. Pārējiem gribas izbaudīt prestižu, drošību un komfortu — jaunajam „Sorento” tas viss piemīt ar uzviju. Turklāt auto kļuvis septiņvietīgs. Vērā ņemama alternatīva japāņu un vācu ražojuma apvidus automašīnām. „Sorento” bez kautrēšanās var noparkoties blakus jebkuram „Q7”, „Cayenne” vai „Touareg”, un kaimiņi tāpat nesapratīs, ka šis ir lētāks auto. 

„Dodge Durango” plusi: iespaidīgs auto, kuram ir iespaidīga jauda, komfortabla gaita, lieliska interjera kvalitāte, daudz vietas pasažieriem un bagāžai; mīnusi: dzinējs pārlieku negausīgs, vadāmība nedaudz nekonkrēta, iespaidīgie izmēri rada neērtības pilsētā.

„Durango” ir kā Kapteinis Amerika, kas dod demokrātiskās lielvalsts triecienu pa japāņu ambīcijām un bavāriešu uzpūtību. „Durango” ir grūti nepamanīt starp citiem ceļu satiksmes dalībniekiem, tas ir apveltīts ar greznu salonu, piebāzts ar komforta un drošības aprīkojumu, turklāt septiņvietīgs. Milzīgie spoži mirdzošie frontālie lukturi ieskauj masīvo radiatora resti, kuras izmēri un draudīgais skats sastrēgumstundā ceļu atbrīvo efektīvāk par greidera lāpstu. Reti gadās no augšas noraudzīties uz „Land Rover”, „BMW X5” un „Porsche Cayenne”, un, ja vēl šie auto katrā krustojumā tev dod ceļu... Tieši tādēļ daudziem Latvijā tas varētu būt sapņu auto, ar kuru justies pārliecinātam vīrietim jebkuros apstākļos.