Tā jau tajā dzīvē dažkārt notiek, kad dārgākais ne vienmēr izrādās labākais.
Mūsu stāsta varonis, nosauksim viņu par Autopircēju, bija noskatījis savām vajadzībām konkrētu automašīnas modeli – trešās paaudzes Mitsubishi Space Wagon. Lai arī konkrētais automašīnas modelis nav īpaši iecienīts Latvijas auto mīļotāju vidū (dažādu tehnisku nianšu dēļ), atšķirībā no otrās paaudzes modeļa, Autopircēju tas nebaidīja. Kaut arī gaužām askētisks un vienkāršs, tomēr plašs salons, kā arī zemā cena bija noteicošais faktors tieši šī modeļa izvēlē. Šis modelis bija pieejams jau no 1100 latiem, turklāt jau par 1300-1400 latiem bija iespējams iegādāties automašīnu ļoti labā tehniskā stāvoklī.

Tādēļ ieraugot sludinājumā 2000. gada automašīnu, par 1550 latiem, kas ievesta no pašas Dānijas un vēl nav izbaudījusi Latvijas tanku poligonus, kurus daži spītīgi turpina saukt ar ceļiem, Autopircējam iekārē iemirdzējās acis. Lai arī pie šīs summas vajadzēja pieskaitīt vēl aptuveni 250 latus par pirmreizējo reģistrāciju (kas automašīnas vērtību pacēla līdz 1800 latiem) un automašīna atradās Alūksnē, Autopircējs ticēja – par tādu cenu automašīnai jābūt izcilai. 

Pazvanot uz sludinājumā norādīto tālruņa numuru, pārdevējs apliecināja sludinājumā ievietoto informāciju, kā arī to, ka automašīnai nav nekādu nopietnu tehnisku problēmu. Nelielas aizdomas radīja apstāklis, ka attēlos redzamā automašīna tika nofotografēta uz lapotu koku fona, bet pašlaik bija ziemas beigas, taču mierinādams sevi ar domu, ka, iespējams, tālajā Alūksnē cilvēku pirktspēja, iespējams, ir zemāka, un ne katrs var atļauties iegādāties 1800 latus vērtu, diezgan specifisku automašīnu, Autopircējs posās ceļā.

Pirmās aizdomas par automašīnas tehniskā un vizuālā stāvokļa pārākumu pār iepriekš apskatītajiem, krietni lētākajiem eksemplāriem radās iebraucot tirgotavas teritorijā. Ziema, kā rādās, to bija mīlējusi vairāk par citiem, jo lai apietu apkārt automašīnai nācās brist pa kupenām grimstot sniegā līdz ceļiem. Lai arī automašīnas virsbūve bija zaudējusi savu spožumu un krāsas biezuma mērītājs norādīja uz to, ka daudzas automašīnas virsbūves detaļas ir bijušas pārkrāsotas, lai arī uz arkām bija redzama rūsa, lai arī reklāmā redzamās vissezonas riepas bija nomainītas pret paplikām „vasarenēm” un diski bija vietām līdz galam nepieskrūvēti ar norūsējušām skrūvēm, Autopircējā cerība vēl nebija līdz galam mirusi. Dūša ievērojami noplaka pēc ieskatīšanās automobiļa salonā – netīrs, nobružāts ar ūdens peļķi pie vadītāja kājām un vadiem, kas rēgojās no atskaņotājam paredzētās nišas, tas atsita jebkādu kāri pēc kārotā automobiļa iegādes. Lai arī cik labs būtu dzinējs, lēmums par atteikšanos no šī automobiļa iegādes jau bija pieņemts.Tomēr aiz tīrās ziņkāres, Autopircējs nolēma ieskatīties zem dzinēja pārsega. Tas ko viņš tur ieraudzīja, pārspēja visdrosmīgākās prognozes par to, kā vajadzētu izskatīties dzinēja telpai automašīnai par šādu cenu. Izskatījās, ka šo eksemplāru, kopā ar reņģēm, kādu laiku atpakaļ būtu izzvejojuši no okeāna dzelmes. Šļūtenēs iekārts, aprūsējis stūres pastiprinātājs atsevišķi ar šķidruma tvertni dzīvoja savu no dzinēja neatkarīgu dzīvi, kādā no motortelpas stūriem, par pārējo detaļu stāvokli lai mūsu lasītāji spriež paši pēc pievienotajām bildēm.

Par īpašu noskaņu rūpējās automašīnas pārdevējs, kurš par visām varēm, diezgan agresīvā veidā, centās pārliecināt Autopircēju par pārdodamās automašīnas labo tehnisko stāvokli. Kā apliecinājumu augstajai kvalitātei, viņš piedāvāja automašīnu piedarbināt. Liels bija Autopircēja izbrīns, kad neskatoties uz vispārējo stāvokli, pāris sekundes pagriežot starteri automašīnas dzinējs iedarbojās! Tas pūta ārā pretīgi smirdošus burbuļus gar izplūdes kolektora blīvi, dūmoja, bet darbojās, dziedot savu sērīgo dziesmu par skarbās dzīves uzvaru pār japāņu inženieru domas lidojumu.