Mikroautobusu „RAF M2 STILS”, par kuru klīda leģendas, var aplūkot Rīgas Motormuzejā. Līdz ar otru konceptuālo auto — „RAF Roksana” — tie bija divi pēdējie salīdzinoši jaunie modeļi, kurus izstrādāja kādreiz tik slavenās RAF(Rīgas autobusu fabrika) konstruktori.

Līdz 1991. gadam RAF bija līderis mikroautobusu un ātrās palīdzības transporta ražošanā, šī tehnika bija pieprasīta kā Padomju Savienībā, tā arī citās sociālistiskajās republikās. Situācija strauji mainījās pēc PSRS sabrukuma. Gan tehniski, gan vizuāli novecojušais modelis „RAF 2203” pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vairs nevarēja lepoties ar lielu noieta tirgu, tāpēc rūpnīcas vadība un nodaļu direktori sāka apsvērt, kā labāk adaptēties jaunajā tirgus situācijā. Lēmums bija skaidrs — ar steigu jāizstrādā jauni un moderni modeļi.

„RAF” konstruktori piedāvāja vairākus mikroautobusu variantus, bet par piemērotāko un modernāko atzina „RAF M2 STILS”.

1994. gadā tika izgatavoti divi „RAF M2 STILS” prototipi, no kuriem viens ir mikroautobuss ar 12 sēdvietām, otrs — sanitārais transportlīdzeklis. Auto dizains tapa, RAF sadarbojoties ar Krievijas „NAMI” institūta speciālistiem.

RAF galvenā konstruktora vietnieks Romāns Popovs vadīja „M2” projektu, maketu izstrādāja „ZAZ”, ar kuru RAF tolaik bija sadarbība.

Jauno spēkratu aprīkoja ar modernizētu ZMZ-406, 4 cilindru, 2,3 litru, 16 vārstu dzinēju, kurš spēj attīstīt 150 ZS. Šis dzinējs tika aprīkots ar RAF inženieru izstrādāto vadības bloku un iesmidzināšanas sistēmu. Zīmīgi, ka Gorkijas automobiļu rūpnīca iemanījās šo rīdzinieku izstrādāto dzinēja vadības bloku turpmāk uzstādīt savam mikroautobusam „GAZ 2705 Gazeļ”. Šo dzinēja vadības bloku izgatavoja Rīgā, rūpnīcā „Alfa”.

Par „RAF Stils” braukšanas komfortu rūpējās Ļeņingradas militārā transporta rūpnīca, kura izstrādāja un ražoja hidropneimatiskās piekares bruņutransportieriem. Zināmā mērā hidropneimatiskā piekare bija viens no „RAF M2 STILS” „klupšanas akmeņiem”, jo ne viss strādāja tik labi, kā bija iecerēts. Ar šāda tipa piekarēm ir aprīkoti „Citroen” limuzīni, un pasažieri var novērtēt komfortu, kuru sniedz tāds auto, braucot pa nelīdzenu ceļu. Nepārprotami, ka sanitārais auto, kurš ved pacientu un nekratās nelīdzena ceļa dēļ, ir neatsverams transports cietušo pārvadāšanai, kuri guvuši smagas traumas.

„Stils” atšķirībā no „Roksana” bija atteicies no aizmugurējās riteņu piedziņas par labu priekšējo riteņu piedziņai, pastāvēja iespēja šim mikroautobusam uzstādīt arī automātisko pārnesumkārbu. Divu sviru stūres iekārta, piekare bija patapināta no „Mercedes-Benz”.

Tomēr „RAF Stils” izmēģinājuma testa braucieni tā arī nenotika. Tāpat kā citos sabrukušās PSRS uzņēmumos, arī RAF speciālisti aizgāja cits pēc cita, un uzņēmums izputēja. Lai gan mikroautobusam braukšanas testu sērija gāja secen, virsbūves stingrība un izturība pret vibrācijām tika pārbaudīta RVR (Rīgas vagonu rūpnīca) inženieru uzraudzībā. RVR atzina, ka „RAF Stils” virsbūve bija uzkonstruēta labi.

Cerība „RAF Stils” novest vismaz līdz mazsērijas ražošanai vēl nebija zudusi. RAF pārstāvji apbraukāja bijušās PSRS automobiļu rūpnīcas, meklējot elektroiekārtu, pārnesumkārbu un stiklu potenciālos piegādātājus. Ja tādus būtu atraduši, „RAF Stils” tiktu ražots mazās sērijas automobiļu ražotnē līdzās RAF kravas automobiļiem un specializētajam transportam, kuriem bija puslīdz stabils noiets un pieprasījums.Lai projekts sekmīgi attīstītos, bija nepieciešami paprāvi līdzekļi, kuru rūpnīcai nebija. Potenciālie investori novecojušās rūpnīcas attīstībai neatradās. Liels trieciens RAF pastāvēšanā bija Latvijas valdības attieksme, kura ātrās palīdzības vajadzībām atteicās iepirkt Jelgavā ražotos busiņus. Mediķi pārsēdās uz „Mercedes Benz Sprinter”, bet policija — uz „Ford Transit” busiņiem. Rūpnīcas sabrukumu pastiprināja 90. gadu ekonomiskā krīze Krievijā, kura bija gan galveno mezglu piegādātāja, gan produkcijas galvenais noieta tirgus. Arī tas, ka rūpnīcas vadība nemācēja strādāt tirgus ekonomikas apstākļos, vienu no Latvijas PSR lepnumiem padarīja par maksātnespējīgu. 1998. gadā rūpnīca RAF bankrotēja.

„RAF Stils” varēja iepazīt daudzās auto izstādēs, prese slavēja automobiļa moderno dizainu, citi kritizēja priekšā sēdošo drošību, taču līdz ražošanai, kaut vai nelielos daudzumos, busiņam nebija lemts nonākt. Izvērst pilnu ražošanas ciklu Latvijā toreiz nebija iespējams, bet par ārzemju izstrādājumiem „brālīgās” sabrukušās PSRS republikas neinteresējās, turklāt GAZ Krievijā tajā laikā sāka ražot modeli „Gazeļ”, kurš aizstāja RAF pamesto tirgus segmentu.