Šveices dārglietas

Pievienots: 29. septembrī 2009 22:46 | Autors: Artis Eglītis | Komentāri: (0)

Senās Helvēcijas mūsdienu variants mums pavisam klišejiski saistās ar bankām, sieru, šokolādi, kabatas nazīšiem un ieročiem, bet par autobūvi galīgi neiedomājamies. Nu, labi, pavisam piepūloties, prātā nāk Petera Zaubera sacīkšu mašīnu uzņēmums, kas arī šogad beidza savu eksistenci. Tomēr Šveice allaž bijusi saistīta ar automobiļu konstruēšanu un ražošanu, ik pa laikam laižot pasaulē izcilus šedevrus.

Tālākā informācija – stereotipu kliedēšanai.

A nozīmē Albar ?

Iespējams, daudziem 80. gadu beigu tīņiem par nozīmīgu izziņas avotu auto jomā kalpoja Turcijā ražoto un veiklu kooperatīvu ievesto košļājamo gumiju papīriņi. Uz tiem reizēm bija attēlots avangardiska izskata zems ķīļveida auto, kas vairāk atgādināja laika mašīnu. Protams, nosaukums Albar Sonic čaklajam pionierim, kas uzskatīja, ka visdižākais autobūves sasniegums ir Lietuvas Lada 2105 VFTS, neizteica absolūti neko. Tikpat labi tā varēja būt arī lidmašīna. Tikai vēlāk atklājās, ka naidīgā izskata Albar Sonic līdz nosaukumā apspēlētajam skaņas ātrumam bija tikpat tālu kā līdz Mēnesim, jo tā pamatā bija Volkswagen Kaefer agregāti. Toties Albar kalpoja par 80. un 90. gadu mijas Šveices autokonstruktoru vizītkarti.



Vispirms Albar sāka ar kitkāriem 60. gadu vidū, izmantojot tos pašus Volkswagen agregātus. Pēc tam tapa vairāki oriģināli modeļi ar vaļējo jumtu, ar izteikti paplatinātu virsbūvi un ar 258 kW jaudas motoru, kas tāpat attāli līdzinājās “vabolei”. Oriģinālā dizaina sporta auto Sonic, kura izskatā varēja samanīt Marčello Gandīni līniju ietekmi, Albar laida klajā 1982. gadā un nelielā skaitā būvēja vismaz gadus desmit. Tomēr galvenā produkcija arī 90. gadu beigās bija atpūtas bagiji ar plastmasas karosēriju un hrestomātisko Volkswagen Kaefer platformu. Pēdējos gados Albar pēdas kaut kur pazudušas, arī košļājamo gumiju papīriņu kolekcija jau sen atdāvināta...

Labāki par Ferrari

Šobrīd tēze par to, ka Šveicē reiz būvētas ātrākās automašīnas pasaulē, šķistu smieklīga, taču bija tā, bija! To paveica konstruktors un bijušais autosportists Peters Monteverdi no Bāzeles, kurš tagad pārcēlies uz Maroku, dzīvo ļoti noslēgti un informācijā par saviem auto nedalās. Tā arī nav zināms, tieši cik modeļus un cik eksemplāru skaitā firma Monteverdi izgatavoja no 1959. līdz 1992. gadam.

Pirmais bija Monteverdi MBM Sport, kas atgādināja tā laika tipiskos sacīkšu prototipus un bija apveltīts ar itāliešu OSCA motoru un britu Cooper ritošo daļu. 60. gadu beigās Monteverdi pārslēdzās uz komfortabliem un grezniem Gran Tourismo klases automobiļiem, kas bija vieni no dārgākajiem pasaulē. 1967. gada Monteverdi High Speed 375 lepojās ar Itālijas dizaina ateljē Frua un Fissore virsbūvi, bet Chrysler V8 cilindru 7,2 litru motors nodrošināja ātrumu 250 km/h. Kopš tā laika ik gadu Ženēvas autosalonā Monteverdi debitēja ar vismaz vienu jaunu modeli; lielais vairums no tiem izmantoja liela darba tilpuma amerikāņu spēka agregātus.



Izcilākais bija 1970. gada divvietīgais superkārs Monteverdi Hai 450 SS, kura dinamiskais un plēsīgais izskats pilnībā attaisnoja savu nosaukumu (Hai vācu valodā nozīmē haizivi). Tam bija vidū aiz sēdekļiem novietots V8 cilindru septiņu litru motors ar 330 kW jaudu; maksimālais ātrums – 280 km/h. Īsts Ferrari slepkava, turklāt ar ērtāku un labāk nostrādātu interjeru!

Pēc pieciem gadiem tapa vēl labāks modelis Hai 450 GTS, kas ar saviem 295 km/h pavisam droši bija trešais ātrākais sērijveida auto pasaulē (aiz Ferrari Berlinetta Boxer un Lamborghini Countach) un visdārgākais no sporta modeļiem (140 000 Šveices franku 1975. gadā). Tā jauda gan bija samazināta līdz 287 kW, vēlāk pat līdz 250 kW, taču 70. gadu beigās nekā dižāka un iekārojamāka Eiropas tirgū nebija. Gribēja daudzi, nopirkt spēja tikai daži!

Protams, Monteverdi piedāvājumā bija arī vienkāršāki modeļi, kas pelnīja naudu nerentablajam Hai. Piemēram, 1977. gadā debitēja Sierra – solīds četrdurvju sedans vai divdurvju kabriolets ar Chrysler 5,2 vai 5,9 litru motoru. Tas bija labas gaumes etalons un tiešs Rolls Royce konkurents. Vēlākie 80. gadu sākuma prestiža modeļi gan kļuva krietni “šķidrāki”, krīzes laikā (Irānas un Irākas karš atņēma daudzus Petera Monteverdi klientus no Persijas līča reģiona) atmetot bijušo aristokrātismu. Tika izmantoti Ford Granada un pat Subaru agregāti (tobrīd šo Japānas marku pazina tikai Šveicē un arī tur uztvēra apmēram tāpat kā patlaban ZAZ Slavuta). 1982. gadā tapa Monteverdi Tiara, kas nāca Sierra vietā, bet būtībā bija S klases Mercedes Benz ar citu priekšpuses un aizmugures dizainu.

Toties 1976. gadā radītais Monteverdi Safari bija džips ar tobrīd visaugstāko prestižu. Range Rover tika sakauts pašu laukumā! Lielā noieta dēļ šveicieši pat atvēra jaunu rūpnīcu Binningenā. Ar jaudīgāko 7,2 litru motoru (225 kW) gandrīz divtonnīgais apvidnieks brīvi sasniedza 200 km/h. Tas bija rezultāts, līdz kuram citiem džipu ražotājiem nācās gaidīt vismaz desmit gadus. Izpriecām tuksnesī un militāristu vajadzībām Monteverdi izstrādāja prototipu Military 230M ar vaļēju kompaktu virsbūvi un nenokaujamu mazas jaudasInternational Harvester motoru. Līdz ražošanai gan šis Hummer priekštecis nenonāca.



Uz kādu laiku par Monteverdi nekas nebija dzirdams, līdz 1992. gada Ženēvas autosalonā viņi bija atkal klāt. Turpināt Hai līniju bija ģeniāla doma, tāpat kā izmantot superkāram karbona šasiju un īstu 1. formulas sacīkšu Ford Cosworth V8 cilindru 3,5 litru dzinēju. Lai arī no sākumā paredzētās jaudas 478 kW motoresursa taupīšanai pāri palika “tikai” 425 kW, jaunais dzelteni zilais Monteverdi Hai 650F1 tajā pavasarī bija pats ātrākais (335 km/h). Šveices haizivs saplosīja lupatu lēveros visus Ferrari, Lamborghini un Cizeta un varēja spēkoties ar tūningotajiem Koenig: superkārs Jaguar XJ 220 vēl nebija gluži gatavs.

Patiesības labad jāatzīst, ka arī jaunais Hai nebija gluži gatavs. Tos bija paredzēts sākt tirgot tikai 1995. gadā par vienu miljonu Šveices franku gabalā. Oficiāli tiek apgalvots, ka uzbūvēti 12 šī neordinārā superkāra eksemplāri, taču to var arī apšaubīt, jo masu medijos bez dzelteni zilā prototipa redzēti vēl tikai divi sarkani auto.

Cits jūras plēsoņa

Droši vien konstruktors Renē Beks no Cugas pilsētas gribēja pārspēt Monteverdi Hai sasniegto jau pašā sākumā, jo viņš savam supermašīnas projektam izvēlējās nosaukumu Orca. Tas ir melnbaltais zobenvalis – viens no plēsīgākajiem jūras zīdītājiem, kas haizivis iekļauj savā ikdienas ēdienkartē. Šādus plankumainus atomzemūdeņu analogus ar piemīlīgu sejas izteiksmi piepūšamo rotaļlietu izskatā vasarā pludmalē var redzēt vai ik dienas...

Darbu pie šī projekta Beks sāka vēl tālajā 1987. gadā, kad par Monteverdi jau visi šeihi bija aizmirsuši, taču pirmais prototips Orca C113 debitēja Ženēvā tikai 2003. gadā, turklāt šī nozīmīgā pirmizrāde daļai sporta auto fanu paslīdēja garām nepamanīta, jo indīgi zilais superkārs bija izstādīts... Castrol stendā. Šim brīnumam bija ieplānots izmantot nelielo 2,3 litru turbomotoru Volvo T5, taču Ford to aizliedza darīt, jo bažījās, ka Orca kļūtu par nevēlamu konkurentu viņu lolotajam Ford GT. Tādēļ Beks iegādājās V8 agregātu no Audi S6, tikai nevis pa tiešo no rūpnīcas, bet gan tūningotu MTM firmā, lai sasniegtu 478 kW jaudu. Tagad iznāk, ka Orca sacentīsies ar vācu Gumpert Apollo, kam ir līdzīgs spēka agregāts.



Zobenvalim ar cēlmetālu šasiju, kevlara virsbūvi, sekvenciālo septiņpakāpju ātrumkārbi un īpaši konstruētu Maxtrac aktīvo piekari paredzēts 360 km/h maksimālais ātrums, kas nešķiet nemaz tik fantastiski, jo Orca C113 sver tikai 850 kg. Dizains gan diezin vai kļūs par šedevru, jo, atšķirībā no citiem līdzīgiem auto un no paša zobenvaļa, Orca C113 apveidi ir nevis noapaļoti un plūstoši, bet gan kontrastējoši asi un stūraini. Dzimšana neiznāca tik optimistiska, kā bija cerēts, jo 2004. gadā no plānotajiem 99 eksemplāriem nebija ne vēsts. Bija uzbūvēts tikai vēl viens auto testiem, kā arī sākts darbs pie R113 rodstera. Arī garo distanču sacīkšu programma vēl nav īstenota.

Pagājušajā gadā parādījās prototips otram modelim – Orca SC7. Tam uzlabota virsbūves aerodinamika, motors forsēts līdz 626 kW, bet komplicētā septiņpakāpju ātrumkārba nomainīta pret vieglāku sekvenciālo agregātu ar sešiem pārnesumiem. Ar šo plēsoņu, ko plānots izgatavot tikai septiņu eksemplāru skaitā, Renē Beks šķiet atvēzējies pret Bugatti. Pēc inženieru aprēķiniem, maksimālajam ātrumam vajadzētu pārsniegt 400 km/h, bet uzrāvienam no vietas līdz “simtam” jānotiek tieši divās sekundēs! Varbūt, varbūt... Nav neiespējami, ka ātrākais auto atkal būs tapis Šveicē.

Trakie

Helvēcijas inženieru un dizaineru domas lidojumu augstā līmenī palīdz noturēt TTT – nevis trīs traki truši, bet gan trīs traki tehnokrāti. Tie ir ārkārtīgi ekscentriski dizaineri, kuru veidotie projekti izraisa šoku nervu slimniekiem, bet mazāk nobriedušu indivīdu morāles normas sabojā neatgriezeniski. Runa ir par Franko Sbarro, Luidži Kollani un Franku Rinderknehtu, kas kalpo par Šveices autoizstāžu vizītkarti.



Itāliešu izcelsmes Franko Sbarro savu biznesu sāka 1968. gadā, šķūnītī aiz mājas būvējot sporta prototipus Ford GT40 un Lola T70, kas bija pielāgoti braukšanai pa koplietošanas ceļiem. Uz šīs bāzes tapa arī oriģinālais modelis Sbarro Slooghy; slugi ir ļoti ātrs suns (kurta šķirne), kas attēlots arī firmas emblēmā. Lielākos panākumus Sbarro ieguva, sākot ražot klasiskā BMW 328 replikas, kas iznāca tik labas, ka BMW kompānija atļāva ne vien izmantot savus motorus, bet arī lietot zili balto emblēmu un savu firmas vārdu. Pēc tam kopā ar jaunizveidotās dizaina skolas studentiem Franko Sbarro 1980. gadā vienā eksemplārā uzbūvēja Sbarro Wind Hawk 6x6, kas bija paredzēts kā medību auto Arābijas karalim Halidam un ļāva izpelnīties atzinību bagātajā arābu pasaulē, kas allaž kāra uz ekstravagantām mašīnām. Kopš tālaika Sbarro darbnīcās varēja pasūtīt gandrīz jebko – trīsvietīgu coupe, kur trešais pasažieris sēž šķērsām (Stash), pilsētas kompaktu hečbeku ar vidū gareniski novietotu rindas 12 cilindru motoru (Super Twelve ieguva no diviem motocikla agregātiem) vai Volkswagen Golf bez logiem, jumta, bet ar giljotīnas tipa durvīm. Turklāt gadsimtu mijā Sbarro atgriezās pie superkāriem, pēc pasūtījuma būvējot izcilos GT1 un GT12 ar Mercedes Benz V8 vai V12 dzinējiem.

Arī Luidži Kolani ekscentrisko ideju pamatā varētu būt viņa itāliešu izcelsme un temperaments. Kolani apliecināja sevi gan lampu un saulesbriļļu, gan kalnu slēpotāju ķiveru dizainā. Viņa veidotās kravas mašīnas ar kurkuļveida kabīni un apaļu iluminatoru loga vietā kļuva par 80. gadu augstās modes ikonu. Tāpat Kolani allaž konstruējis interesantus konceptkārus ar izteiktu plūdlīniju formu. Taču daudzi nezina, ka 60. un 70. gados nelielās sērijās (ap 500 eksemplāru) bija nopērkami sporta stila auto Colani RS Coupe (sešcilindru boksermotors, augšup paceļamas durvis) un Colani GT Spider (vaļēja plastmasas virsbūve un Volkswagen dzinējs). Brīdī, kad bija jāatbrīvo vieta citiem projektiem, šo modeļu ražošanu pārcēla uz Vācijas firmu Heinkel.

Cits dīvainis – vācu izcelsmes Franks Rinderknehts – sāka ar vieglo auto tūningu, pamatīgi apstrādājot Volkswagen un Porsche. Tā īsti sabiedrība viņu spēja novērtēt pēc 1981. gada Ženēvas izstādes, kur Šveices rātnos mietpilsoņus šokēja Rinspeed Aliporta Turbo – līdz nepazīšanai pārveidots Golf ar paceļamām durvīm, sešiem četrstūrainiem lukturiem priekšā un ekstramoderno Sony Hi-Fi stereoaparatūru.

 

Kopš tā laika katru nākamo Rinspeed projektu uztver kā izaicinājumu sabiedriskajai domai: vai tā būtu amfībija uz zemūdens spārniem, vai gurķveidīgs 30. gadu sacīkšu bolīda atdarinājumus, vai sporta auto, kas pagriezienos šķobās un darbojas ar degvielu, ko iegūst no kūtsmēsliem. Vairāki Rinderknehta projekti zināmi arī mums, jo bijuši apskatāmi Rīgas izstādē Auto Exotica tajā laikā, kad ekspozīcijas saturs atbilda nosaukumam. Taču visinteresantākais ir tas, ka Franks Rinderknehts vienmēr apgalvo, ka vajadzības gadījumā var katru projektu uzbūvēt arī divos vai trīs eksemplāros, ja nu kāds vēlas ko tādu pasūtīt. Par rezultātiem nekas nav zināms, taču 90. gadu beigās amerikāņu sporta auto Panoz dizains tapa tieši pēc kāda Rinderknehta projekta. Tātad bija vērts...

Militārās mašīnas

Tā kā Šveice mūsdienās kļuvusi slavena ar savām pistolēm, ložmetējiem un automātiskajiem mazkalibra lielgabaliem, nav nekāds brīnums, ka armijas tehnikas konstruēšana tur ļoti labi attīstīta. Līderis ir koncerns Mowag, kura izstrādātie bruņutransportieri un kaujas mašīnas atrodas gan ASV Jūras kājnieku korpusa, gan ātrās reaģēšanas brigādes Striker bruņojumā. No automobiļu tehnikas pie lielākajiem sasniegumiem jāpieskaita militārā džipa Hummer Eiropas analogs Mowag Eagle, īpaši tā bruņotā versija, kas ir krietni labāka (jaudīgāka, ātrāka, komfortablāka, ar labākām apvidus īpašībām) par oriģinālu. Tādēļ Eagle par savu kara mašīnu izvēlējās arī Dānijas bruņotie spēki.Līdzīgs taktiskais automobilis tapis Šveices Bucher un Itālijas Aris firmu kopdarbā. Arīdzan par “Šveices Hummer” dēvētais Bucher LTV aprīkots ar ekonomiskāku 3,8 litru itāliešu VM dīzeli (Mowag lieto forsētu 6,5 litru amerikāņu agregātu) un izmantojams dažādiem mērķiem, arī kā īpaši zems un viegls desantnieku transportieris. Taču īsti slavena Bucher kļuva ar savu īpatnēja izskata auto Duro, kas mazliet atgādina austriešu Steyr Puch Pinzgauer, tikai ar daudz modernāku dizainu. Pilnpiedziņas Bucher Duro ar četriem vai sešiem riteņiem izceļas ar ļoti kompaktu uzbūvi, vidū zem grīdas novietotu motoru un gargājiena piekarēm; tas paredzēts darbam smagos kalnu apstākļos.

Citi radi un draugi

Tāpat kā citās valstīs, arī Šveicē starp nosacīti zīmīgām firmām sastopamas arī pavisam niecīgas, izteikti specializētas un maz zināmas pat šaurās aprindās. Tas, lai saglabātu proporciju starp karaļiem un ākstiem. Piemēram, 70. un 80. gadu dīvaiņi Felber, kas veidoja askētiskus sporta bolīdus, iestūķējot Super Seven stila virsbūvē forsētu Ferrari 330 GTC motoru. 1976. gadā viņi šokēja Ženēvas salona apmeklētājus ar savu Beach Car – ļoti piedauzīga izskata Michelotti dizaina virsbūve bez durvīm apvienota ar Ferrari 12 cilindru dzinēju. Labs pludmales izbraukumu objekts ar 258 kW jaudu! Pēc tam sekoja arī ļoti kičīgi un uzsvērti grezni auto ar General Motors agregātiem un milzīgu dekoratīvo restīšu mauzoleju priekšā: četrdurvju Pacha un divdurvju FF Excellence. Mērķa auditorija? Protams, austrumvalstu naftas magnāti un harēmu īpašnieki.

Paralēli oriģinālajiem izgatavotājiem Beutler (skaistas nestandarta virsbūves, piemēram, četrvietīga Porsche, sporta Volkswagen Kaefer vai Simca amerikāņu aerokosmiskajā stilā) un Enzmann (Porsche konkurenti ar plastmasas virsbūvi bez durvīm), Šveicē darbojušās arī lielo koncernu filiāles. 50. gados tur ražoja britu Alvis automašīnas, tikai ar vietējām Graber studijas virsbūvēm, kas izskatījās daudz, daudz labāk par oriģinālu. Savukārt 70. gadu sākumā General Motors nodaļa GM Suisse (Jā, bija arī tāda!) laida tirgū savu Ranger. Zem lepnā vārda slēpās Opel Rekord Dienvidāfrikas tirgum paredzētā divu vai četru durvju virsbūve ar četrcilindru 1,9 litru vai sešcilindru 2,5 litru motoru. To varēja droši pozicionēt augstāk par Vācijas Opel gan atšķirīgā dizaina, gan mazākās tirāžas dēļ.

Uz šī fona vietējie “Kobru” ražotāji HS Replica, 30. gadu stilu popularizējošie Minelli vai elektrisko pilsētas mazauto konstruktori SSP nešķiet kā kaut kas ekstraordinārs. Vienkārši laika gaitā Alpu kalnu ielokā izveidojusies pavisam īpaša autokonstruktoru pasuga.

01.06 (109)

 

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
XXX0.0000.0000.000-
YYY0.0000.0000.000-
ZZZ0.0000.0000.000-