Kāpēc? Vienu brīdi Imperial bija Chrysler modelis, tad – atsevišķa marka, tad – atkal Chrysler modelis, tad pazuda pavisam. Citreiz Imperial bija izcils automobilis, citreiz – galīgi nekāds. Izpētīt šo labirintu bez Ariadnes dotā dzijas kamolīša un kārtīga Jim Beam palīdzības ir visai grūti, taču pamēģināt jau var.

Cadillac kapiņš

Sākumā viss bija diezgan vienkārši, jo par Imperial sauca dārgāko un greznāko Chrysler Corporation modeli. To ieviesa pēc paša Voltera Kraislera rīkojuma 1926. gadā, lai konkurētu ar Cadillac un Packard. Būtībā tas skaitījās arī ātrākais, jo Chrysler Imperial 80 nosaukumā skaitlis norādīja maksimālo ātrumu jūdzēs (ap 130 km/h). Jābrīnās, ka amerikāņu prestiža auto piedalījās Lemānas 24 stundu sacīkstēs: 1928. gadā divi Chrysler Imperial tajās ieņēma trešo un ceturto vietu.



Iegūto imidžu nostiprināja “Cadillac kapracis” – 1931. gada modelis Chrysler Imperial ar rindas astoņu cilindru 6,34 litru 92 kW jaudas motoru, lielo 153 km/h maksimālo ātrumu un smalko Le Baron noformējuma variantu kā pusoficiālu opciju. Skaidrs, Kadiljakam klājās grūti, taču prestiža mašīnu sektors 30. gadu sākuma depresīvajā Amerikā bija mazs: rokot kapu otram, tajā kā tāds Melnais bruņinieks varēja iežauties arī pats.

Nākamais atskaites punkts mūsu iedomātajā “Imperialoģijā” varētu būt 1946. gads, kas zīmīgs ar pirmā pēckara Chrysler Imperial parādīšanos. Tam bija paredzēta pusautomātiskā ātrumkārba Fluid Drive bez sajūga pedāļa, kas skaitījās liels šiks, taču dizaina ziņā un arī konstruktīvi “jaunums” īpaši neatšķīrās no 1942. gada Chrysler Imperial. Astoņcilindru motors vispār bija 15 gadus vecs. Nekā nosodāma gan amerikāņi tur nesaskatīja, jo 1946. gadā ar pilnīgi jaunu vieglā automobiļa modeli pasaulē varēja lepoties ļoti, ļoti maz ražotāju.

Retroauto ar disku bremzēm

50. gadu sākumā Chrysler produkcija atpalika no saviem konkurentiem, it īpaši dizaina ziņā, tādēļ centās to kompensēt ar tehniskiem jauninājumiem (ko amerikāņu mietpilsoņi tāpat nespēja novērtēt) un komforta aprīkojumu (kas bieži kļuva par galveno faktoru, pērkot mašīnu). Piemēram, 1950. gada Chrysler Imperial patiesībā bija tas pats 100 kW jaudas sešcilindru Chrysler New Yorker ar citu jumtu un labāku salona apdari no Derham Body Company. Toties šis modelis iegājis autobūves vēsturē kā pirmais sērijveida vieglais auto ar disku bremzēm! Turklāt tas notika trīs gadus pirms sacīkšu prototipa Jaguar C-Type, bet piecus – pirms Jensen ielas sporta modeļiem, ar ko tik ļoti lepojas britu spēkratu vēsturnieki!

Amerikāņiem gan šīs Ausco Lambert disku bremzes, par kurām nācās piemaksāt papildus, neko neizteica. Viņiem daudz vairāk patika elektriskie logu pacēlāji, Prestomatic pusautomātiskā transmisija un stūres pastiprinātājs. Līganās gaitas dēļ šādus auto izmantoja MGM kinostudija kā operatoru mašīnas. Dizaina ziņā 50. gadu sākuma Chrysler Imperial bija pilnīgs anahronisms – tipiski masīvs Detroitas baroka pārstāvis (arī pagarinātais limuzīns Imperial Crown, ko iecerēja konkurencei ar Cadillac 75). Antīko izskatu vēl vairāk uzsvēra dalītais logs priekšā un trīsdaļīgs pakaļējais stikls. Dizainers Virdžils Eksners ieradās firmā 1949. gadā, kas bija par vēlu, lai kaut ko mainītu Imperial izskatā.

Tehnisko atpalicību mazināja jaunais V8 cilindru 3,3 litru 133 kW jaudas dzinējs Hemi ar pussfēriskajām degkamerām BMW stilā, ko Chrysler Imperial pēc ilgas gaidīšanas saņēma 1951. gadā. Taču imidža ziņā konkurenti jau bija tālu priekšā un vīpsnāja par Chrysler vadītāju, kam acu priekšā visu laiku rēgojas priekšējo logu sadalošais statnis kā tādai kravas mašīnai. Vajadzēja kaut ko vairāk...

Īstais Imperial

Koncerna vadība beidzot ķērās pie radikālām metodēm, un 1955. gadā Imperial kļuva ne vien par atsevišķu marku, bet arī par atsevišķu Chrysler impērijas nodaļu Imperial Division, lai gan izmantoja Chrysler virsbūves un V8 cilindru 5,4 litru (vēlāk 5,8 litru) 184 kW jaudas Hemi motorus. Reklāmās Imperial nekautrīgi dēvēja par ASV labāko automobili, tam bija jāsacenšas ar Cadillac un Lincoln, tāpēc tas nevarēja būt “uzfrišināts” Chrysler. Nekāda Chrysler vārda automašīnas nosaukumā nebija, tikai Imperial kā marka un tai sekojošais modeļa nosaukums Crown, Custom, Newport, vai arī Crown Limousine.



Imperial modeļu gammu veidoja divdurvju hārdtops, četrdurvju sedans un limuzīns ar pagarinātu riteņu bāzi. Opcionālajā aprīkojumā ietilpa gaisa kondicionieris, bet limuzīnam – arī sēdekļu regulēšanas servopievads. Imperial varēja lepoties ar izteiksmīgu Virdžila Eksnera veidotu dizainu. Tas bija elegants auto ar garu motora pārsegu un salīdzinoši īsu bagāžnieku, galvenā atšķirības zīme: unikālie pakaļējie gabarītu lukturīši, kas novietoti uz spārnu augšējām kantēm. Pircējiem ar to šķita par maz, jo agresīvā Imperial priekšpuse izskatījās tieši tāpat kā lētākajam Chrysler C300... Ar to, ka arī izskata ziņā markas Chrysler un Imperial būtu stingri jānodala viena no otras, plānotāji nebija rēķinājušies.

Vizuālā nodalīšana notika 1957. gadā, kad avangarda dizaina piekritējs Eksners tieši Imperial vien ieviesa ekselentu dizainu ar lielām astēm, četriem priekšējiem lukturiem, izstieptām elegantām līnijām un, pirmo reizi vēsturē, izliektiem durvju stikliem. Modeļu gammu papildināja jauns Le Baron modelis, bet vislabāk izskatījās tikko ieviestais kabriolets. Rezultātā Imperial ne vien kļuva par vienu no skaistākajiem auto, bet arī ļoti veiksmīgu komerciāli: tieši 1957. gadā Imperial pirka visražīgāk, un 33 000 pārdotos eksemplārus nepārspēja arī vēlāko gadu Imperial modeļi.

Tāpat tehniskā ziņā notika kārtīgs solis uz priekšu: V8 cilindru dzinēja darba tilpums pieauga līdz 6,8 litriem, jauda – līdz 240...254 kW, bet standartaprīkojumā iekļāva automātisko transmisiju Torque Flite ar podziņu vadību. Un tas viss – 1957. gadā! Prestiža palielināšanai radīja pilnīgi jaunu limuzīnu ar ekstravagantu itāliešu dizainu. Tas ir ļoti rets un maz zināms, jo no 1957. līdz 1965. gadam Imperial Crown Limousine būvēja ar rokām Ghia ateljē Itālijā un izgatavoja tikai 132 eksemplārus. Ar tādu atsevišķos dokumentālajos kadros redzēta braucam Džekija Kenedija.

Kopš tā laika Imperial iekļāvās cīņā par pircēju dolāriem un ik gadu dižojās ar absolūti jaunu dizainu. Tas izskatījās dārgi un gaumīgi vienlaikus, izcēlās starp citiem auto un kalpoja par prestiža simbolu amerikāņu inteliģencei un “baltajām apkaklītēm”. Īpaši “izlēca” 1961. gada modelis, kas līdzinājās izstāžu konceptkāram: Eksners ieviesa atsevišķi novietotus priekšējos lukturus un platus astes ķīļus aizmugurē, kas it kā palielināja noturību lielā ātrumā. Publicitāte presē šim Imperial bija laba, taču pircējiem astes jau šķita vecmodīgas, bet Eksnera fetišs – atsevišķie lukturi – galīgi nepatika. Rezultātā togad pārdeva trīsreiz mazāk Imperial nekā pirms tam.



60. gadu vidū, izdabājot amerikāņu gaumei, Imperial izskats kļuva smagnējāks. To papildināja arī lielākais Chrysler korporācijas motors 442 ci ar 7,24 litru darba tilpumu un 258 kW jaudu. Imperial pamazām zaudēja savu oriģinalitāti, taču ne piekritējus: lai arī par bāzi kalpoja Chrysler New Yorker ar īpašiem virsbūves paneļiem priekšā un aizmugurē, viņiem tīri labi patika, jo prestiža demonstrēšanai jau nevajag daudz. Galvenais – lai radi un kaimiņi zina, kas ir Imperial! Pēdējais īstais Imperial tapa 1969. gadā. To veidoja uz citas platformas, taču tāpat apgādāja ar 442 ci spēka agregātu un unificētu Chrysler virsbūvi, kuru varēja pazīt pēc jaunā lidmašīnas fizelāžas stila eksterjera. Vistrakākā šķita divdurvju modifikācija: milzu barža ar mazu kabīni pa vidu, platiem sāniem un atveramiem lukturiem drūmā priekšdaļā.

Komerciāli šis Imperial tāpat bija visai veiksmīgs, taču 70. gadu ekonomikas krīzi tas pārdzīvot nespēja. Lielie kuģi uz riteņiem kļuva nevajadzīgi, bet mazs, lēts un kroplīgs Imperial nedrīkstēja būt pat iedomās. Līdz ar to Imperial divizionu 1971. gadā likvidēja, bet marku atkal pārveidoja atpakaļ par Chrysler modeļa nosaukumu.

Vāji atdarinājumi

70. gados Amerikā sākās haoss, kas izpaudās arī Imperial liktenī. Chrysler Imperial vēl nožēlojami eksistēja kā labāk aprīkots Chrysler New Yorker, līdz 1975. gadā pazuda pavisam. Modi tolaik noteica tādas “urnas” kā Ford Pinto vai AMC Gremlin.

Vēlāko Cadillac aktivitāšu iedvesmoti, arī Chrysler menedžeri Lī Jakokas vadībā grasījās atjaunot greznu prestiža auto. Tā 1981. gadā pasaulē nāca jauns divdurvju Chrysler Imperial ar stāvām priekšējām dekoratīvajām restītēm, aizveramiem lukturiem, slīpu karietes aizmuguri un V8 cilindru 5,2 litru motoru ar degvielas iesmidzināšanu. Dažiem šis īpatnējais auto likās skaists, dažiem atgādināja apbedīšanas biroja spēkratus vai pat zārku, jo pamatā bija sastopams melnā krāsā. Reklāmā piedalījās pats Frenks Sinatra, visas greznumlietas jau bija iekļautas standartaprīkojumā, taču šāda statusa simbola laiks jau bija pagājis un vēl nebija pienācis, tādēļ pārdeva tikai Chrysler Imperial limitētu sēriju 7225 eksemplāru skaitā.

Otru mēģinājumu no jauna ieviest tirgū Chrysler Imperial pat kauns atcerēties. Tas bija tikai un vienīgi labāk aprīkots 1990. gada priekšpiedziņas Chrysler New Yorker Fifth Avenue ar V6 cilindru 3,8 litru motoru. Reklāmā īpaši uzsvēra, ka, atšķirībā no Fifth Avenue, disku bremzes iekļautas standartaprīkojumā, nevis kā opcija! Uzreiz jājautā, kur palikuši 50 progresa gadi?

Jauna dziesma vecās skaņās

1994. gada Chrysler katalogā šādu murgu vairs nebija, tur toni noteica noapaļotas līnijas un cab-forward dizaina stils. Par Imperial sekmīgi aizmirsa līdz pat 2006. gadam, kad Detroitas autosalonā publiku negaidīti pārsteidza Chrysler dizaineru koncepts ar nosaukumu... jā, Imperial! Tas cenšas iztaustīt ļautiņu reakciju uz domu atjaunot Imperial kā Chrysler prestiža auto marku. 21. gadsimta Imperial izskatās kā Chrysler 300C un Rolls Royce Phantom sajaukums – liels, masīvs, svinīgs, bez kādreizējā šarma. Aizmugurei ar stāviem, platiem gurniem un pamatīgu dibenu gan nav nekādas vainas, to vainago četri apaļi sarkani lukturi zem caurspīdīga kupola. Būtībā konceptuāli esam atgriezušies 1955. gadā!

Konstruktīvi šis četrdurvju sedans veidots uz pagarinātas 300C platformas ar klasisko piedziņu, V8 cilindru 5,7 litru 250 kW jaudas Hemi motoru un paredzēts ātrumam 250 km/h. Šķietami ērtais interjers ar dekoratīviem elementiem no bronzas izstrādāts jo rūpīgi, taču mulsina virsbūves konstrukcija, kurai vidējo statņu nav vispār, bet pakaļējās durvis atveramas uz aizmuguri, lai būtu vieglāk iekāpt un izkāpt. Kādreiz šādas pašnāvnieku durvis lietoja Lincoln, tagad to dara Rolls Royce, taču tā nav lielākā problēma. Vairāk uztrauc auto dzīvsvars: cik smagai jābūt šādai virsbūvei, lai nodrošinātu vajadzīgo stingrību un drošības normas?



Paši Chrysler runas vīri neko nesola, taču mēs viņiem diez ko neticam pat bez Jim Beam palīdzības. Iemesls – dziesmas otrais pants, kas izskanēja pēc dažiem mēnešiem Ženēvas izstādē, kur Itālijas dizaina studija Castagna demonstrēja savu projektu ar nosaukumu Imperial Landaulet. Atšķirībā no citiem šīs studijas konceptiem Landaulet nešķiet īsti izdevies, jo izskatās ne vien pabriesmīgs, bet pat bezgaumīgs, kāds Imperial nedrīkst būt nekad. Taču cilvēki vismaz cenšas saprast, kas tad Imperial tāds ir...

Trīs iemesli, lai atjaunotu Imperial:

1. Jāizmanto radusies iespēja autotirgū, kas atrodas uz retro modeļu “rimeiku” viļņa.

2. Koncernam Daimler Chrysler nav augsta prestiža modeļu ASV, jo Maybach imidžs tur neskaitās.

3. Imperial publikai var šķist laba marka, jo neveiksmes vairs neviens īsti neatceras.

Trīs iemesli, lai NEatjaunotu Imperial:

1. Piedāvātajiem dizaina konceptiem hroniski trūkst svaiguma.

2. Izstrāde no nulles būs dārga, jo Imperial vairs nedrīkst būt līdzīgs “kaut kādam tur” Chrysler.

3. ASV tirgū tas konkurēs ar Mercedes, bet Eiropā neizteiks absolūti neko.



10.06 (117)