El Kuveita, 1991. gada 26. februāris. Irākas armijas galvenie spēki atkāpjas, taču vairākas mazāksvarīgas daļas ar pārdrošām kaujām piesaista daudznacionālos spēkus, lai nodrošinātu savu biedru sekmīgu atkāpšanos, saglabājot dzīvo spēku un tehniku. Netālu no Kuveitas galvaspilsētas lidostas Irākas 16. motorizēto kājnieku divīzijas tanku nodaļa ar deviņiem T-62 tankiem izlauzās no aplenkuma un metās pret ASV Jūras kājnieku korpusa 1. bataljonu. Ātrā tuvcīņā jau ar pirmo zalvi tika iznīcināti pieci amerikāņu M1A1 Abrams tanki, vēl četri guva nopietnus bojājumus. Irākieši sadragāja pirmo līniju un izrāvās operatīvajā plašumā, saglabājot manevra iespēju. Neveiklās un vāji bruņotās amerikāņu „kārbas” M2 Bradley neko nespēja padarīt 60. gadu parauga krievu tehnikai. Jūras kājnieku bataljonam draudēja gals. Tad zibenīgi kaut kur no aizmugures uz flangiem (jo tanka sānu projekcija ir krietni vājāk pasargāta nekā priekšējā) izvirzījās dīvainas četrriteņu mašīnas, kas atgādināja džipus, un kāpu aizsegā paguva pirmās atklāt uguni ar vadāmajām prettanku raķetēm Hellfire un Tow...



General nenozīmē „ģenerālis”

Pēc operācijas „Tuksneša vētra” jeb dīvainā kara (jo vieni izlikās, ka zaudēja, bet otri – ka uzvarēja) visas pasaules sabiedrība vismaz pēc bildēm iepazinās ar jauna tipa militāro transportieri, kas kļuva par pionieri vēl nebijušai apvidus mašīnu kategorijai un tika kopēts daudzviet pasaulē – Šveicē, Spānijā, Izraēlā un citur. Šo automobili ikdienas sarunvalodā dēvēja par AM General Hummer un tas līdztekus Abrams tankiem kļuva par ASV un Irākas kara simbolu.

Diezgan ilgu laiku automobiļu vēsturnieki uzsvēra, ka firmai AM General neesot nekāda sakara ar AMC autoražotāju korporāciju. Nu beidzot šī kļūda ir labota, jo abiem uzņēmumiem ir vienas saknes. Ģenealoģiskais koks sākās 1908. gadā ASV ar firmu Overland, ko nodibināja Džons N. Villijs. 1953. gadā šis uzņēmums, kas, starp citu, ražoja arī leģendāro Willys, pievienoja sev citu autofirmu Kaiser un kļuva par Kaiser Jeep korporāciju. 1964. gadā šī kompānija pārņēma armijas automašīnu ražošanu no ne mazāk leģendārā Studebaker uzņēmuma, lai kapitāla apvienošanas un lielo ASV finansu impēriju tapšanas laikā iekļautos koncernā AMC (American Motors Corporation). 1971. gadā šīs korporācijas ietvaros uz iepriekš minēto sastāvdaļu bāzes izveidotā militārās tehnikas nodaļa AM General ieguva neatkarību. Vārds General (tulkojumā – vispārējs) ir tāds amerikāņu militāristu maskēšanās paņēmiens, lai pretinieks pēc nosaukuma nenojaustu, ar kādu produkciju nodarbojas uzņēmums, apmēram kā Harkovas traktoru rūpnīca.

12 gadus American Motors General Corporation dzīvoja patstāvīgi, līdz to pārņēma militāri kosmisko tehnoloģiju korporācija LTV. Jau pēc jaunā apvidus auto radīšanas 1992. gadā par AM General saimnieku kļuva Renco rūpnieciskā grupa, kas nodarbojas gan ar militāriem, gan civiliem pasūtījumiem. Tiesa, burtus AM vairs neviens necentās atšifrēt pilnā vārdā, jo pats it kā daudzsološais autokoncerns AMC bija aizgājis nebūtībā. Vēl Hummer tapšanas laikā šīs firmas jau bija savstarpēji pilnīgi nesaistīti uzņēmumi, tikai ar līdzīgiem nosaukumiem.

Liktenīgais konkurss

1981. gadā ASV armija izsludināja konkursu ar šifru HMMWV par augstas mobilitātes daudzfunkciju transporta līdzekli ar riteņiem (High Mobility Multipurpose Wheeled Vehicle), kas maksimāli izmantotu jau sērijveidā apgūtus mezglus. Šis konkurss bija iemesls gadsimta pēdējo 20 gadu veiksmīgākā džipa tapšanai un gandrīz noveda pie kādas slavenas autofirmas gala. Konkursā savācās raiba dalībnieku kompānija, jo armijas pasūtījums parasti sola labu peļņu: savus prototipus pieteica Chrysler, AM General, Teledyne Continental un kāda mazāk zināma firma Mobility Technology International. Tieši pēdējā bija visinteresantākā, jo aiz MTI slēpās Itālijas Lamborghini. Vecais Feručio tik ļoti cerēja saņemt ASV armijas pasūtījumu, ka līdztekus pārveidotajam 70. gadu beigu Cheeta prototipam izveidoja vēl trīs konceptus LM 001, LMA un LM 004 ar dažādiem motoriem, arī AMC konstrukcijas. Visi sinjora Lamborgini rīcībā esošie līdzekļi tika iztērēti bezjēdzīgam pasākumam (Amerikāņi nekad nepirktu saviem bruņotajiem spēkiem automašīnas no valsts, kuras parlamentā sēž komunisti!) un firma praktiski nonāca bankrota priekšā. Bet stāsts jau ir par ko citu...

Konkursā uzvarēja AM General un tās modelis M 998 tika pieņemts ASV armijas bruņojumā 1982. gada novembrī, sērijveida ražošana sākās 1984. gadā, vēlāk arī jūras kājnieki un aviatori izvēlējās šo džipu. Pavisam 31 pasaules valstī atrodas jau vairāk nekā 160 000 gan militāro, gan civilo Hummer, no tiem vismaz 120 000 dien Amerikā.

Aizmirsti savu vārdu

Patiesībā par Hummer oficiāli būtu saucams tikai civilais AM General džips, ko sāka ražot 1992. gadā pēc veiksmīgās reklāmas kampaņas „Tuksneša vētras” laikā, kas ļāva automobili sadārdzināt vismaz divas reizes, salīdzinājumā ar karavīru variantu. Tieši civilajam modelim likumīgā kārtā tika piešķirts un patentēts Hummer nosaukums, kas, starp citu, nav nekāds āmurs (ja kāds ir aizmirsis, āmuru angliski raksta kā hammer). Armijas variantiem kareivji izdomāja vārdiņus Humvee un Humree (speciālajai Reconnosaince izlūkversijai), saīsinot trako abreviatūru HMMWV, ko tāpat neviens sakarīgi nespēja izrunāt, līdzīgi kā Otrā pasaules kara laikā no GPW tapa neoficiālais nosaukums „džips”. Taču tas tikai tā – lai atvieglotu armijas sūro ikdienu. Ja gribam būt korekti, mums jāievēro ASV bruņotajos spēkos pieņemtā indeksācija, kurā katri militārie spēkrati nosaukumā saņem burtu M un kādu ciparu aiz tā: atkal lai komunisti neko neuzzinātu. Pēc šīs sistēmas pirmās paaudzes mašīna, ko ražoja 1984.-1992. gadā, saucās M 998, bet otrās paaudzes bāzes modelis – M 998A2. Tiesa, lielais modifikāciju skaits radīja vajadzību pēc jauniem indeksiem.

M 998, M 1097A2 un citi

Universālais kareivis ar iesauku Hummer (nu, labi, karavīri teiktu – Humvee) izveidoja pilnīgi jaunu apvidus mašīnu klasi ar mazliet lielākiem gabarītiem (riteņu bāze – 3300 mm) nekā klasiskajiem armijas džipiem. Šie auto piemēroti dažādām misijām, gan transportam, gan desantēšanai ar izpletni, gan kaujai, virsbūve var tikt bruņota, permanentā visu riteņu piedziņa, kā arī nesošā lonžeronu rāmja un stingrās alumīnija virsbūves ģeometrija nodrošina teicamas apvidus īpašības un stabilitāti, bet automātiskā transmisija un dažādi servopievadi ļauj izpildīt uzdevumu arī ievainotam karavīram. Pirmās paaudzes M 998 bija apgādāts ar General Motors GM 62L V8 cilindru 6,2 litru 112 kW dīzeli, kas nodrošināja 105 km/h lielu ātrumu. Daudz svarīgāks ir tas, ka visu riteņu neatkarīgā piekare ar A veida svirām, planetārie riteņu reduktori un centrāli novietotās disku bremzes padarīja mašīnas apakšu gludu un klīrenss sasniedza 406 mm.

Otrās paaudzes M 998A2, kas tapa 1992. gada rudenī un kurā tika ievērota Kuveitas un Irākas smiltājos gūtā pieredze, atšķiras ar vēl vairāk pastiprinātu konstrukciju: kravnesība palielināta līdz divām tonnām, pieļaujamā pilnmasa – līdz 4,7 tonnām. Izmantots cits V8 cilindru dīzelis ar 6,5 litru darba tilpumu un 118 kW jaudu, trīspakāpju automātiskās ātrumkārbas vietā stājies četrpakāpju hidrotransformators, maksimālais ātrums palielinājies līdz 113 km/h. Uzlabotās piekares un transmisijas ventilācijas sistēma mazliet samazinājušas klīrensu (līdz 390 mm), taču būtiski, ka tagad iespējams uzmontēt stingrāku lokālo bruņu komplektu, kas pasargā arī no mīnām. Džips spēj pārvarēt 60 % kāpumu, 0,76 metru braslu un 0,4 metru vertikālu sienu, kā arī veikt 50 km ar sašautu riepu, gaitas rezerve parasti var sasniegt 560 km.

Jaunajā paaudzē modifikāciju gamma ir ļoti plaša. Bāzes modelis ir M 1097 A2 ar divvietīgu vai četrvietīgu kabīni. Vēl spēcīgāks modelis ar 2,5 tonnu kravnesību saucas M 1113. Kravas nodalījumu parasti izmanto, lai tur uzmontētu dažādus specializētus moduļus, piemēram, sanitāro vai raķešu vadības komandpunktu. Visinteresantākie ir M 1025 A2, M 1043A2 un M 1045A2, kas var nest visdažādāko apbruņojumu: dažāda kalibra ložmetējus, granātmetējus, 20-30 mm lielgabalu, prettanku un zenītraķešu palaišanas iekārtas. Kompānija O’Gara-Hess&Eisenhardt izgatavo īpašas versijas ar bruņotām virsbūvēm M 1114 un jauno M 1116 ar radiatora aizsargu, kas var aizstāt pat vieglu bruņutransportieri. Šajā gadījumā gaisa kondicionieris salonā ir obligāts. Protams, lokālās bruņu plāksnes pasargā tikai no 7,62 mm kalibra lodēm, kā arī mīnām.

Pēc demobilizācijas

1992. gadā sākās civilā džipa AM General Hummer ražošana, pie kam vienu auto no pirmās limitētās 1000 eksemplāru sērijas iegādājās arī Arnolds Švarcenegers, kas radīja automašīnai iesauku Terminator car. Šos tūkstots laimīgos kompānija aicināja pie sevis uz īpašu poligonu, kur mācīja ar mežonīgajiem automobiļiem braukt. Dīvainā kārtā gribētāju netrūka. Lai gan „Hummeram” ir 15 gadu garantija pret koroziju (izmantots īpašs virsbūves paneļu ķīmisks pārklājums, kas izmēģināts kosmosā un patapināts no militāristiem), tā ne visai rūpīgā izgatavošanas kvalitāte absolūti neattaisno šausmīgo cenas pieaugumu. Armijas izejas variants maksāja 27 000 ASV dolāru, pirmās sērijas civilo modeļu cena sasniedza 45 000 ASV dolāru, tagad tā uzkāpusi jau līdz netveramajiem 85 000 ASV dolāru – un tas bez vadāmo raķešu kompleksa vai kā cita tikpat jauka.

Atšķirībā no karotāja, civilajam Hummer ir 24 voltu elektroiekārta, ērtāki sēdekļi, labāka skaņas izolācija (un tomēr ļoti pieticīga), kā arī nolaižami durvju stikli. Nopērkami četri virsbūves varianti: divdurvju pikaps ar mīkstu jumtu, pikaps ar stingru jumtu un divām vai četrām durvīm, kā arī četrdurvju vagons, pie kam katram virsbūves tipam atkal ir savs neatšifrējams burtu kods. Jebkurā gadījumā salonā vietas ir maz, taču savdabīgā aura un mazie lodziņi rada īpatnēju mājīguma sajūtu. Sākumā tika piedāvāts tas pats V8 cilindru 6,2 litru dīzelis ar 110 kW jaudu, vēlāk to nomainīja 6,5 litru agregāts (125...145 kW) vai opcionāli arī 7,4 litru V8 cilindru benzīnmotors no Chevrolet Suburban ar 216 kW jaudu un neizmērojamu apetīti.

Tieši oriģināla milzīgā cena ir iemesls dažādu pakaļdarinājumu tapšanai gan ASV, gan Vācijā, gan Britu salās, kur ar to noņemas gan tūninga kantori, gan īpašas replikāru firmiņas. Ja visdažādākie Halfvee vai Humbug uz vecās Volkswagen „vaboles” bāzes nav uztverami nopietni, jo ir tikai lielas rotaļlietas, tad, teiksim, firmas Jurassic Truck piedāvātais T Rex uz tā paša Suburban megadžipa bāzes un ar 220...340 kW jaudīgu motoru par nepilniem 30 000 dolāru jau ir vērā ņemams pieteikums, turklāt 135 km/h maksimālā ātruma vietā kopija spēj sasniegt pat 195 km/h. Vismaz cienījama attieksme uz šosejas būs sagaidāma abos gadījumos: 2,2 metrus plats monstrs ar aligatora izskatu nav joka lieta, turklāt nav zināms, vai pie stūres nesēž kāds delverīgs NATO karavīrs.

1999. gada nogalē koncerns General Motors iegādājās komerciālās tiesības uz civilo Hummer pārdošanu: žēl izlaist no rokām krokodilu, kas dēj zelta olas, jo šo fundamentālo auto sazin kāpēc iekārojuši daudzi. Ar daudzajām militārajām mašīnām šim koncernam vēl nav nekāda sakara, lai gan nākotnē nav izslēgts, ka AM General atkal mainīs saimnieku un iekļausies kompānijā ar visai līdzīgu nosaukumu. Lai izvairītos no labākajiem pakaļdarinājumiem un Rietumeiropas oriģināliem ar labāku montāžas kvalitāti (Mowag, Aris, Uro), tika laists klajā civilā Hummer otrās paaudzes prototips H2, ko radīja General Motors kravas automašīnu nodaļas inženieris Klejs Dīns un ko varētu ražot jau nākamgad. Tam ir jauna aizmugures piekare, līdz 3,9 tonnām samazināta maksimālā pilnmasa, modernāks un ne tik brutāls dizains ar hroma akcentiem, Vortec sērijas V8 cilindru 6,0 litru 221 kW jaudas motors un opcionāli pasūtāma nakts redzamības sistēma, kas projicē attēlu uz priekšējā stikla un kas jau vairākus gadus pieejama armijas mašīnām. Cenu solīts saglabāt iepriekšējā līmenī.

Starp citu, toreiz, pirms desmit gadiem, Kuveitā nebūt ne teicami sagatavotie 16. divīzijas irākiešu tankisti tomēr izlauzās līdz savējiem. Kaujas laukā tanks joprojām ir varenāks pat par visveiklāko automobili.

9.03 (82)