Mercedes Benz limuzīni visdižākajiem

Pievienots: 25. septembrī 2009 17:44 | Autors: Artis Eglītis | Komentāri: (0)

Mercedes Benz automašīnām šobrīd nav vienota imidža: ar šo marku tiek ražoti visdažādākie, pat radikāli atšķirīgi auto. Taču ikdienas pilsoņu apziņā vārds “Mersedess” saistās ar lieliem, melniem limuzīniem... 

Jocīgi, bet "Mercedes Benz" automašīnām šobrīd nav vienota imidža: ar šo marku tiek ražoti visdažādākie, pat radikāli atšķirīgi auto. Taču ikdienas pilsoņu apziņā vārds “Mersedess” saistās ar lieliem, melniem limuzīniem. Varbūt tas palicis no 90. gadu sākuma trakuma, kad Mercedes mums nozīmēja visu, bet "Rolls Royce" bija zināms vien dažiem fanātiķiem. Pamēģināsim pasekot, no kurienes cēlies šis prestižs.

 


Pirms 80 gadiem

"Mercedes Benz"  saistība ar šīs pasaules varenajiem (parasti tie ir politiķi, turklāt ne visai jauki) vērojama jau kopš tā brīža, kad 1926. gadā vienā koncernā "Daimler Benz AG"  tika apvienotas firmas "Benz" un "Daimler". Zīmīgi, ka pirmie augsta prestiža “Mersedesi” tehniski un dizainiski bija izteikti konservatīvi, lai arī to konstruēšanā piedalījās pats Ferdinands Porše. Toties vislepnākie un dārgākie 30. gadu “Merši” izcēlās ar ilgu mūžu un dažādu valsts vadītāju garāžās kalpoja pat vairākus gadu desmitus.


Pirmais no flagmaņiem bija 1928. gadā radītais "Mercedes 460", plašākai publikai pazīstams kā "Nuerburg", bet firmas iekšienē apzīmēts ar kodu W08. Tam bija visai stūrains vecmodīgs dizains, taču augsta reputācija. "Nuerburg" jau uzreiz varēja pasūtīt ar divu variantu riteņu bāzi, labāks prestižs politiskajā un ekonomiskajā elitē bija garākajam variantam (bāze – 3,67 m, garums – 5,4 m). Starp citu, jau ar "Mercedes 460" sākās bruņoto “Meršu” plejāde: rūpnīcas nodaļa "Guard" 2008. gadā atzīmēja savu 80 gadu jubileju. Kopš tā laika lielākā daļa "Mercedes Benz" prestiža modeļu no rūpnīcas pieejami ar bruņotu virsbūvi.

Daži "Mercedes 460" ieguva lepnāku virsbūvi no lielākā "Mercedes 770" un līdz ar to arī nosaukumu "Pullman". Viens šāds auto bija Romas pāvestam. Speciāli būvēto "Mercedes Benz 460" 1930. gadā kā dāvanu no rūpnīcas saņēma Pijs XI. Būtībā tā bija sabiedrisko attiecību akcija firmas tēla spodrināšanai, ko izdomāja "Mercedes Benz" reklāmas daļas vadītājs Roberts Kacenšteins. Rezultātā "Mercedes Benz" kļuva par pirmo auto, ar ko regulāri brauca Svētais tēvs. Šis automobilis kalpoja ilgi: ja var ticēt leģendām, tam labprāt pie stūres sēdās pāvests Jānis Pāvils II gadus piecdesmit vēlāk.

1931. gadā W08 sēriju papildināja variants "Mercedes 500" ar jauno astoņcilindru rindas motoru (4,9 litru darba tilpums, 100 ZS jauda). Arī tam eksistēja bruņots variants ar logiem priekšā nolaižamām bruņuplāksnēm un tanka periskopu jumtā labākai pārredzamībai. Vēlāk “piecsimtajam” dizains mainījās, bet kopējā konstrukcija – nē. 1937. gada izlaiduma bruņotais "Mercedes Benz 500" bijis arī Japānas imperatora galmā – ne jau visi valstsvīri drīkstēja braukt ar dižo "Mercedes 770", ja jau liela daļa no viņiem pat nedrīkstēja runāt ar imperatoru.

Hitlera simbols

1930. gadā debitēja tā saucamais “lielais Mersedess” jeb vāciski grosser Mercedes – modelis 770 (sērija W07), ko pozicionēja vienu pakāpienu augstāk par "Nuerburg". Tas bija jaudīgs, konservatīvs un monumentāls: astoņu cilindru 7,7 litru tilpuma 150 ZS motors nodrošināja ātrumu līdz 150 km/h, taču riteņiem, ko stiprināja ar vienu centrālo uzgriezni, vēl bija koka spieķi. 5,6 metrus garā auto salonā bija septiņas vietas.

Līdz 1938. gadam šo pieminekli izgatavoja 117 eksemplāros, no tiem astoņi nonāca Japānas imperatora Hirohito garāžā. Īpaši izcēlās tieši viņam 1935. gadā būvētā mašīna ar viegli bruņotu "Pullman-limousine" tipa virsbūvi (izmantoti vairākslāņu stikli, bruņots jumts un durvis). Tai stūre bija novietota labajā pusē, priekšējam stiklam uzmontēts liels saules sargs, uz kāpšļiem atradās kājslauķis, bet salonā imperatora rīcībā bija īpaša pults saziņai ar šoferi, jo sarunāties jau nedrīkstēja. Milzīga dzesēšanas sistēma ar 32 litru tilpumu ļāva motoram nepārkarst un ilgi braukt ar minimālu ātrumu svinīgu ceremoniju laikā. Ar imperatora emblēmām un nacionālo ģerboni krizantēmas formā dekorētā automašīna Hirohito kalpoja vairāk nekā 50 gadus – saņemot šo limuzīnu, viņam bija tikai mazliet pāri 30.


No 1938. līdz 1943. gadam ražoja jaunu, daudz modernāku "Mercedes 770K" (sērija W150) ar 230 ZS jaudas kompresormotoru (ātrums līdz 170 km/h), jaunu rāmi un ātrumkārbu, kā arī visu riteņu neatkarīgo piekari. Pavisam izgatavoja 88 eksemplārus četros variantos: parastais limuzīns, "Pullman" sešu metru garumā, īsākais "Cabriolet D" un garākais sešvietīgais "Cabriolet F".

Uz šīs sērijas tapa arī hrestomātiskais “fīrervāgens” (Fuehrerwagen) ar kodu W150-II Vācijas Reihskancelejas vajadzībām. Pirmo no 31 eksemplāra sērijas pasūtīja 1939. gada vasarā, Ādolfs Hitlers šī tipa auto lietoja līdz pat 1945. gada martam. Visiem bija bruņota virsbūve, bruņustikli logiem un necauršaujamas riepas. Arī pieci vaļējie "Cabriolet F" tika nopietni bruņoti, lai gan piecas tonnas smags kabriolets ar bruņuplāksnēm mūsdienās šķiet pilnīgs nonsenss. Durvīm ierīkoja elektromagnētisko atslēgu ar centrālo vadību. Motoram bija divi kompresori, kas palielināja jaudu līdz 400 ZS un maksimālo ātrumu teorētiski – līdz 180 km/h. Parādes automašīnu ātrums gan tika ierobežots līdz 80 km/h, lai vadonis justos drošāk un stabilāk. Ja var ticēt "Mercedes Benz" rūpnīcas pilotam Manfrēdam fon Brauhičam, iepazīstoties ar jauno auto, Hitleram gan interesējis tikai viens – kur atradīsies rokturis, pie kā viņš (proti, Ādolfs) pieturēsies, braucot kājās stāvēdams. Pretēji vēstures mītiem, nekādu sajūsmu par automašīnām Hitlers neesot izrādījis.

Adenauera reforma

1951. gadā sāka būvēt pirmo pēckara prestiža mašīnu ar trīsstaru zvaigzni – "Mercedes Benz 300" (sērija W186). Izdevās itin veiksmīgi, katrā ziņā pārējā pasaule neko tādu no kara sagrautās Vācijas negaidīja. Atšķirībā no pirmskara limuzīniem, “trīssimtajam” bija pietiekami drosmīgs dizains ar priekšējos spārnos iegremdētiem lukturiem. Par "Mercedes Benz 300" spēka agregātu kalpoja sešcilindru trīslitru motors ar 115-125 ZS jaudu, jo Eiropai skopajos 50. gados astoņcilindru motori ne pie kā laba nenoveda un gandrīz izputināja BMW firmu. Toties auto varēja lepoties ar ātrumu 155 km/h un visu riteņu neatkarīgo piekari (kā hiperdārgajam "Mercedes 770K" pirms tam), kas komplektā ar neierasti plašu piecvietīgu salonu ļāva izmantot to kā reprezentācijas limuzīnu.

"Mercedes Benz 300" kļuva par dienesta auto Vācijas Federatīvās republikas pirmajam prezidentam Teodoram Heizam (daži jau aizmirsuši, ka Vācija reiz bija sadalīta divās daļās). To izmantoja arī Federatīvās Vācijas pirmais bundeskanclers Konrāds Adenauers, kura vārdā šo mašīnu sauca ikdienā. “Adenaueru” ražoja līdz 1962. gadam un modernizēja vai ik gadu, kas tolaik vēl nebija gluži ierasta lieta: no 1955. gada ieviesa automātisko ātrumkārbu, bet drīz vien “tikai” piecus metrus garo automobili pēc paša kanclera pieprasījuma pastiepa garumā.


Visu uzlabojumu rezultātā 1958. gadā iznāca modelis "Mercedes Benz 300d", ko pieskaitīja gluži jaunai sērijai W189. Starp citu, vēsturiskajā literatūrā bieži jauc mazo un lielo"D" burtu "Mercedes Benz" modeļu apzīmējumā: šeit tas nozīmē nevis dīzeļdzinēju, bet gan pēc kārtas ceturto modernizāciju. "Mercedes Benz 300d" iznāca ne sliktāks par amerikāņu drednautiem un kļuva par nopietnu konkurentu hrestomātiskajam "Rolls Royce Silver Cloud". 5,2 metrus garajai automašīnai bija jauna hardtop tipa četrdurvju virsbūve – sedans bez centrālā statņa. Pie tehniskajiem sasniegumiem minams stūres hidropastiprinātājs un 160 ZS jaudas motors ar degvielas iesmidzināšanu no sporta modeļa. Šādu "Mercedes Benz 300d", tikai bagātīgi aprīkotu ar kondicionieri, jumta lūku, telefonu, stikla starpsienu salonā, kompānija uzdāvināja Konrādam Adenaueram 85 gadu jubilejā 1959. gada janvārī. Šo auto viņš ļoti iecienīja un lietoja arī pēc aiziešanas pensijā 1963. gadā; interesanti, ka valdība nelika to atdot atpakaļ.

"Mercedes Benz 300" bija diezgan masveidīgs modelis un kļuva par tādu kā mūsdienu "S" klases priekšvēstnesi, taču īpaši izceļami trīs vēl garāki eksemplāri "300d Pullman" (kopējais garums – 5,64 metri) ar speciālu virsbūvi. No tiem viens bija landaulet tipa auto ar mīkstu nolokāmu jumtu virs pakaļējiem sēdekļiem, to 1960. gadā piešķīra Romas pāvestam Jānim XXIII. Otru līdzīgu "landaulet", kā arī klasisku "Pullman" limuzīnu ar paaugstinātu jumtu paturēja pati kompānija un izmantoja valsts vizīšu apkalpošanai. Nosaukums "Pullman" par godu amerikāņu komfortablajiem guļamvagoniem kļuva diezgan tradicionāls un vēl joprojām apzīmē "Mercedes Benz" modeļus ar sevišķi garu riteņu bāzi un paplašinātu pasažieru nodalījumu, kurā parasti ir četri atsevišķi sēdekļi, izvietoti pēc face-to-face principa. Kā jau limuzīnos ierasts, salonu no vadītāja vietas atdala īpaša starpsiena.

Pēc tam uz īsu laiku firmas virsotnes modelis bija "W112 sērijas 300 SEL" ar pagarinātu riteņu bāzi (uz W111 sedana bāzes), kas nomainīja "Mercedes Benz Adenauer". Tā kā dizains bija veidots izteiktā amerikāņu stilā ar visām dekoratīvajām astēm aizmugurē, publika to iesauca par "Fintail", taču tas arī bija izteikts sērijveida modelis bez sevišķi augsta prestiža. Elitei vajadzēja ko citu...

Īstais “sešsimtais”

1963. gada rudens, Frankfurtes autosalons. Publika piedzīvoja šoku, atklājot, ka dārgo prestiža mašīnu tradīciju turpina "Mercedes Benz", laižot klajā pilnīgi jaunu modeli 600 (kods W100) ar nesošo virsbūvi un kolosālu V8 cilindru 6,3 litru 250 ZS jaudas motoru, kas ļāva sasniegt ātrumu līdz 205 km/h. "Mercedes Benz 600" ātri kļuva par sava laika labāko limuzīnu, pārspējot “visādus tur” "Rolls Royce" un "Lincoln".

Jaudīgais motors ne vien dzina mašīnu uz priekšu, bet arī darbināja papildaprīkojumu: visām papildu sistēmām tērēja ap 50 ZS jaudu. Saspiests gaiss bija vajadzīgs gan bremžu sistēmai, gan visu riteņu neatkarīgajai pneimatiskajai piekarei, savukārt ar hidropiedziņu darbojās sēdekļu regulēšana, logu pacelšana un nolaišana, durvju un bagāžnieka vāka atvēršana un aizvēršana. Kondicioniera un apsildes sistēmas darbību kontrolēja elektronika, kļūstot par mūsdienu klimata kontroles priekšteci.

"Mercedes Benz 600" bija garš limuzīns (pagarinātajai versijai "600L "no viena bufera līdz otram bija 6,2 metri) ar augstu jumtu un lieliem sānu logiem, taču tas neizskatījās bezgaumīgi, bet gan visai svinīgi. Nav brīnums, ka to dažādos izpildījuma variantos lietoja ne vien VFR kanclers Villijs Brandts, bet arī Dienvidslāvijas prezidents Josips Brozs Tito, Irānas šahs Rēza Pehlevi un citi līdzīga kalibra ļaudis. “Sešsimtais” kļuva par pirmo oficiāli bruņoto Mercedes kopš Hitlera laikiem, turklāt tam pirmo reizi industrijā izmantoja izliektus bruņustiklus. 17 gadu laikā līdz 1981. gadam izgatavoja 2190 limuzīnus, 428 garākos "Pullman-limousine" (ar četrām vai sešām durvīm un līdz pat astoņām vietām) un 59 īpašos "Landaulet" ar mīkstu jumta aizmuguri (parasti ar četriem individuāliem sēdekļiem, retāk ar sešām durvīm). Tā kā daudzus auto būvēja pēc individuāla pasūtījuma, vēsturnieki par šiem skaitļiem gan joprojām strīdas. Zināms, ka eksistē viens "Landaulet" uz standarta garuma šasijas (pārējie tapa uz garās 600L bāzes), bija arī ekstravagants divdurvju coupe prototips.

Pirmo "Pullman-Landaulet" ar daļēji atveramu jumta aizmuguri, vēl vairāk paaugstinātu jumtu un četrām durvīm 1964. gadā kompānija piešķīra Romas pāvestam Pāvilam VI, Vatikāns to atdeva atpakaļ 1985. gadā. Vēl vienu īpašo "Mercedes 600 Pullman" versiju ar bruņotu virsbūvi un augstāku jumtu uzbūvēja 1965. gadā, paredzētu Anglijas karalienes Elizabetes II vizītei VFR: viņa bija pieradusi pie britu limuzīniem ar augstāku jumtu un lielākiem sānu logiem, lai nebūtu jānoņem greznā cepure un lai pavalstnieki varētu karalieni redzēt. Pēc tam šis “Pulmanis” atradās rūpnīcas īpašumā un 30 gadus apkalpoja citu augsta ranga politiķu vizītes Vācijā.

S klases dzimšana


Būtībā" W100" skaitāms kā atsevišķs "Mercedes Benz" supermodelis, kam nebija turpinājuma līdz pat "Maybach" saimei 90. gadu beigās. Tikai motoru un piekari no “sešsimtā” izmantoja vēlākajos augsta prestiža sporta tipa sedanos "300SEL 6,3" un "450SEL 6,9", kas aizsāka gluži jaunu mašīnu klasi, ko tagad veido "AMG" oficiālā tūninga produkti. Savukārt "S" klases sedani stājās Fintail vietā un bija nopērkami lielākam skaitam turīgo klientu.

Tajā laikā par S klasi varam uzskatīt sēriju" W108/109" (1965.-1972.), lai gan oficiāli šāds nosaukums vēl netiek lietots. Šim sedanam dizains tika veidots lielā "Mercedes 600" stilā ar plakanākiem apjomiem un horizontāli novietotiem aizmugures lukturiem. Tiesa, jaunajam dizainam pastāvēja arī funkcionāli apsvērumi, jo konstruktori virsbūvei izveidoja īpašas deformācijas zonas priekšā un aizmugurē. Garbāzes variants, ko apzīmēja ar kodu "W109", eksistēja tikai vienā versijā "300SEL" ar pneimatisko piekari. Līdz ar to sākās kompānijas tradīcija veidot īpašas luksusversijas ar garāku riteņu bāzi. Trīs "Mercedes Benz 300SEL" eksemplārus saņēma Vatikāna garāža. Vēlāk sešcilindru motora vietā varēja izvēlēties arī lielāku V8 agregātu, bet no 1970. gada "280SEL 3,5" tika piedāvāts arī Guard bruņotajā versijā.

Pirmo reizi nosaukums S klase (saīsinājums no vācu Sonderklasse – īpaša klase) oficiāli lietots 70. gados sērijai W116, kas, lai arī atradās nu jau vecišķā "Mercedes 600" paēnā, droši konkurēja ar britu līnijkuģiem "Rolls Royce". Auto ieguva atkal jauna stila dizainu, ko mēs tagad saucam par klasisku, ar horizontāliem bloklukturiem arī priekšā, ABS bremzes un atsevišķām modifikācijām pat smalko hidropneimatisko piekari. S klases automātisko ātrumkārbu lietotāji atzina par tajos gados labāko. Savukārt Guard nodaļas bruņotie 350SE/SEL un 450SE/SEL bija populārākie 70. gadu bruņotie sedani.

80. gadi atnāca ar lēni briestošām politiskām pārmaiņām un jaunu S klasi (sērija W126). Tai bija ne vien modernāks dizains ar uzlabotu aerodinamiku, bet arī jauni motori ar alumīnija bloku un pašizlīdzinošā hidropneimatiskā piekare no iepriekšējās paaudzes 450SEL 6,9. Arī šai saimē eksistēja pagarināti (SEL ar 3,1 m riteņu bāzi un 5,4 m garumu) un bruņoti varianti, kas centās apmierināt pastāvīgo pieprasījumu, jo dižo "Mercedes Benz 600" vairs neražoja. Pēc pasūtījuma rūpnīca izgatavoja divus speciālus 560SEL ar jauno V8 cilindru 5,6 litru 279 ZS jaudas motoru. Tiem bija bruņota virsbūve, vēl par 200 mm garāka un 30 mm augstāka nekā pagarinātajai SEL modifikācijai. Viens no tiem kopš 1985. gada atradās Vatikāna garāžā, otrs apkalpoja toreizējo ANO ģenerālsekretāru, bijušo Ganas diplomātu Kofi Annanu.

Paralēli S klasei uz “Pulmaņa” statusu 80. gados atvēzējās pat E klase (hrestomātiskā sērija W124). Tai bija nelielā skaitā izgatavota speciāla garā versija ar sešām durvīm un astoņvietīgu salonu, ko izmantoja kā VIP taksometru vai viesnīcu un aviokompāniju īpašo klientu apkalpošanai. To gan nevar saukt par augsta prestiža auto taupīgo sešcilindru motoru dēļ, bez tam jebkurš tīņu bariņš varēja samest naudu un noīrēt ko līdzīgu braucienam mājup no diskotēkas. Kāds tur vairs sapnis par Helmuta Kola dienesta limuzīnu?

Mežonīgā kapitālisma leģenda

Vārdu salikumam “sešsimtais Mersis” 90. gadu sākuma bijušās PSRS teritorijā piemita spēcīga aura. Lai arī bija runa vien par atsevišķu nākamās S klases (sērija W140) modifikāciju, kas atšķīrās ar nebijušu V12 cilindru sešlitrīgu supermotoru (jauda ap 400 ZS), pie mums tā kļuva par leģendu vai pat publikas radītu ikonu! Citur gan to pamatoti kritizēja – pārāk masīvs un zilonīgs auto, taču sedans jau bāzes variantā skaitījās liels un svinīgs. No 1993. gada notika firmas pāreja uz klašu apzīmējumu ar burtiem pirms skaitļa, tā Mercedes Benz 600S kļuva par S600. Lai gan Guard nodaļa bruņoja ne vien slaveno S600, bet arī lētāko S500 ar V8 motoru, tas vairs neskaitījās “tas”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudz lepnāka bija individuāli būvētā modifikācija "Pullman" ar stipri garāku karosēriju, krietni ērtāku salonu, hidropneimatisko piekari un to pašu V12 spēkstaciju.

No 1995. līdz 2000. gadam uz tā bāzes darināja pavisam dārgu "S600 Pullman Guard" (aizsardzības līmenis B6/B7), ko lietoja Vācijas politiskie līderi un kas kļuva par skumjas šķiršanās iemeslu Maskavā. Vispirms Boriss Jeļcins, tad Vladimirs Putins piesmēja pašmāju ZIL, kas iestrēguši 70. gadu līmenī, un par savu izvēlējās tieši "Mercedes Benz". Putins "ZIL" limuzīnus kādu brīdi lietoja vienīgi ārvalstu vizītēs, līdz pilnībā pārgāja uz bruņoto "Mercedes Benz S600 Pullman", tā parādot pasaulei, ka Krievijas autobūve reanimāciju nav pārcietusi.

Savukārt Romas pāvestam runas par motora darba tilpumu šķita vien tukša skaņa, jo viņam nekas nevienam nebija jāpierāda. Tādēļ 1997. gadā Vatikāns atkal saņēma jaunu, īpaši konstruētu 'Mercedes Benz": šoreiz tas bija S500 ar astoņcilindru dzinēju un jau tradicionālo "landaulet" tipa virsbūvi ar noņemamu jumta aizmuguri, kas atvieglo Svētā tēva vēršanos pie plašām tautas masām, bet apgrūtina dzīvi miesassargiem.

Jauna S klase ar kodu W220 debitēja Parīzes autosalonā 1998. gadā. Ar to kompānija atteicās no tradicionālā dizaina un ieviesa apaļākas, plūstošākas līnijas. W220 sedans izskatījās graciozāk, ne tik masīvs kā W140 (tiesa, arī ne tik solīds), toties varēja lepoties ar krietni labāku aerodinamiku. W220 piemita augsts pasīvās drošības līmenis, par gaitu rūpējās elektroniski vadāma pneimopiekare, kā opcija bija pieejami ventilējami sēdekļi ar iebūvētu masāžu. Geišas gan standarta aprīkojumā neietilpa.


Neko daudz jaunā paaudze gabarītos nepalielinājās, jo reprezentācijas vajadzībām tagad parādījās "Maybach" (tam gan nepiemīt politkorekts imidžs – der biznesa varenajiem, neder politiķiem). Tādēļ topmodelim S600 talkā nāca divas "Pullman" modifikācijas, ko “ražoja” (būvēja individuālā kārtā) samērā īsu laiku: no 2000. līdz 2002. gadam. Lētākajai" S500 Pullman" bija ierastais astoņcilindru dzinējs, bet dārgākā "S600 Pullman" saņēma jaunu, ekoloģiskāku V12 motoru ar 5,8 litru darba tilpumu un 367 ZS jaudu. "Pullman" riteņu bāze sasniedza 4,1 metru (kā mazās klases vieglā auto garums!), bet kopējais garums pārsniedza 6,1 metru; tas ļāva aizmugurē ietilpināt divus divvietīgus zviļņus ar seju pret seju.

Pēc modernizācijas 2002. gada rudenī "Mercedes Benz S600", kas joprojām bija pieejams vien ar garo bāzi un tāpat izskatījās traki īss uz "Pullman" fona, atmosfēriskā dzinēja vietā dabūja jaunu divturbīnu V12motoru no "Maybach". Tas tāpēc, ka publika žēlojās par jaudas trūkumu, salīdzinot ar tik mīļo W140. Bez tam lielas problēmas varēja rasties Guard speciālistiem, kas dzinēju neforsē, bet ar visu bruņu korpusu tā paša S600 masu palielina līdz 3,5 tonnām. Tur papildu zirgspēki un ņūtonmetri var tikai palīdzēt. Tagad, lai arī darba tilpums samazināts līdz 5,5 litriem, ar 500 ZS jaudu un 800 Nm griezes momentu vajadzētu pietikt gan vieniem, gan otriem.

Guard nodaļa šajos gados darbojās visai intensīvi un bruņoja gan S500 pagarināto versiju, gan S600. Katrs no tiem pieejams divos aizsardzības līmeņos – vieglākajā B4 un nopietnākajā B6/7, pie tam par pēdējo ziņas ir visai skopas. Protams: viss, ko jūs teiksiet, var tikt izmantots pret jums!

Mūsdienu oligarhiem

"Maybach" parādīšanās realitātē 21. gadsimta sākumā, spēku samēru īpaši neizmainīja, jo valstu prezidentiem un premjeriem nederēja. Vismaz Eiropā viņi nevar vizināties, ar ko vēlas, jo jārēķinās ne tikai ar sava pārākuma demonstrēšanu, bet arī ar publiskā viedokļa lieku netraumēšanu. Lai arī "Maybach" nebija nekas radikāli atšķirīgs un līdzinājās tikai greznākam un ziloniskākam S klases “Mersim”, auto tika pozicionēts pavisam atšķirīgi un par īstu W100 sērijas "Mercedes Benz 600" mantinieku nekļuva.


Toties 2005. gada Frankfurtes salonā debitēja jauna S klase (iekšējais kods W221) ar vecajiem motoriem, bet jaunu dizainu tā paša "Maybach" stilā, turklāt pārpildīta ar dažādu elektroniku. Topmodelis "Mercedes Benz S600" joprojām eksistē tikai ar garo 3,2 metru bāzi (kopējais garums – 5,2 metri), taču motors kļuva vēl spēcīgāks un sasniedz 517 ZS un 830 Nm. Pēc pāris gadiem pasaulē nāca dižs "S600 Pullman Limousine" ar tādu pašu dzinēju. “Pulmanis” lepojas ar augstāku jumtu (tas pacelts par 60 mm) un traki izstieptu virsbūvi, kas sāk kropļot siluetu un proporcijas (riteņu bāze 4,3 m, garums 6,35 m). Salons ar četriem atsevišķiem sēdekļiem un pēc klienta gaumes noformējamu interjeru jau tiešām neatpaliek no komfortablajiem guļamvagoniem. Iekāpšanas un izkāpšanas atvieglošanai pneimopiekare var “nosēdināt” virsbūvi par 40 mm kā pilsētas autobusos, lai kabinetu līderiem mazāk jānodarbojas ar fizkultūru. Jaunais "S600 Pullman" maksā ap vienu miljonu eiro un ir dārgākais sērijveida limuzīns pasaulē. Šai ziņā "Rolls Royce" un "Bentley" var tikai nervozi smēķēt maliņā un izdevīgā brīdī pienest ūdeni...

Pavisam nesen, proti pērn, mītiem apvītajā "Mercedes Benz" specrūpnīcā Zindelfingenā tapa "S600 Pullman Guard" šīs pasaules varenajiem. Vēl bez visa jau ierastā komforta aprīkojuma to pamatīgi sadārdzina drošības sistēmas, kuru apraksts atgādina kāda bruņutransportiera specifikāciju: virsbūves kopējā struktūrā integrētas bruņas ar aizsardzības līmeni B6/B7, ugunsdzēšanas sistēma, degvielas tvertne, kas pati aizlāpa sašautos caurumus kā kaujas lidmašīnām, kā arī sarunu iekārta, kas šajā bruņu kapsulā sēdošajiem ļauj sazināties ar ārpasauli. Nav nekāds brīnums, ka limuzīna aptuvenā cena sākas ar 1,2 miljoniem eiro, lai gan nevienā oficiālajā katalogā mēs šādu brīnummašīnu neatradīsim. Toties tādas var itin bieži redzēt TV ziņu pārraidēs...

 

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
XXX0.0000.0000.000-
YYY0.0000.0000.000-
ZZZ0.0000.0000.000-