1955. gada martā BMW piedzima otrreiz. Mazulīti sauca Isetta un tai bija itāļu gēni. Tiek uzskatīts, ka bumeriem par savu izcelšanos jāpateicas tieši šim rūķītim.Zināms, ka vēsture attīstās pa spirāli, un autodizaina mode acīmredzot, jau iegājusi otrajā aplī- veidojot automobiļu izskatu, dizaineri idejas smēlušies pagātnē.

50.-to gadu sākumā Vācija sāka atkopties no kara sekām. Toreiz nacionālā ideja bija pacelties par katru cenu. Lai to izdarītu vajadzēja strādāt, bet tas nozīmē- pārvietoties, kaut vai ar velosipēdu. Vāciešiem bija vajadzīgs pārvietošanās līdzeklis par pieejamu cenu. Firmas, kas savulaik apgādāja Luftwaffe, pārslēdzās uz mazlitrāžas automobiļiem. Tie, kas bija radīti lidot, tagad centās rāpot. Izdevās, ne visiem.

Tajā pašā laikā, itāļu firma Iso, kas nodarbojās ar skūteru ražošanu, sāka būvēt dīvainas divvietīgas mašīnītes. No citām tās atšķīrās ar slīpu, nocirstu priekšpusi, kas patiesībā bija, vienas lielas ieejas durvis. Tās atvērās kopā ar stūres ratu un instrumentu paneli. Konstrukcijas līdzību ar ledusskapi pastiprināja 9 ZS dzinējs, kas bija novietots aizmugurē. Iso gatavojās pievērsties augstākas klases modeļa ražošanai, un bija ar mieru pārdot licenci. Tā 1954. gada Ženēvas autosalonā BMW inženieru pamanītā Isetta nonāca uz minheniešu konveijera. Itāļu variantu gandrīz vienlaicīgi sāka ražot sērijveidā arī Anglijā un Brazīlijā, pie tam britu modifikācijai četru riteņu vietā bija trīs, un tās vadīšanai pietika ar motocikla tiesībām.

Arī vācieši ieviesa virkni pārmaiņu itāļu mazulītes konstrukcijā. Tika uzstādīts jaudīgāks dzinējs, kura 12 ZS (starp citu, segmenta brāļa Citroen rīcībā bija tikai 2 ZS) ļāva BMW 11 sekundēs ieskrieties līdz 30 km/h, bet, ja vadītājam bija īpaši stipra nervu sistēma, varēja sasniegt arī maksimālos 85 km/h.

Isetta acumirklī iekaroja vāciešu simpātijas ar to, ka bija izturīga, par pieejamu cenu, turklāt lietojama jebkādos laika apstākļos. Mašīnītes nestandarta izskats, kam piemita sava veida šarms, brīnumainā veidā ļāva likvidēt milzīgo plaisu līdz „normālam” auto. Pirmajā gadā tika pārdoti 12, bet 1957. gadā jau 40 tūkstoši eksemplāru. Vēlāk motora jauda tika palielināta, piecdesmito gadu beigās dienasgaismu ieraudzīja četrvietīgais modelis BMW600, kuru diezgan drīz nomainīja ar BMW700.

1962. gadā Isetta pārtrauca ražot, jo pie Eiropas autopasaules debesjuma iemirdzējās jauna zvaigznīte- Mini. Tomēr savu misiju Isetta izpildīja godam. Sabiedroto noteikto sankciju dēļ, BMW pie mašīnu ražošanas ķērās tikai 1951. gadā. Kompānijas pirmie pēckara modeļi 501 un 502, pircējus neatrada. BMW inženieri vaiga sviedros strādāja pie nākošās ātrgaitas automobiļu sērijas, tomēr to attīstīšanai un novešanai līdz ražošanai, bija nepieciešami līdzekļi. Veiksmīgs projekts- dublieris, kas orientēts uz masveida pircēju dotu kompānijai nepieciešamos finansu resursus. Ārzemniece Isetta ar šo uzdevumu tika galā, paverot ceļu īstajai BMW automobiļu kaislei.

Paradokss, bet kari un kataklizmas vienmēr radījuši nestandarta risinājumus, bet no „nāves smēdēm” izveidojušies slaveni auto brendi: BMW, Saab, Subaru. Pat Krievijā tik ļoti ienīstajam Messerschmit, piecdesmitajos gados padevās savs mazlitrāžas variants- apbrīnojami eleganta mazulīte ar lukturiem- krellītēm, kas likās, kā izgriezta no lidmašīnas korpusa, un arī līdzinājās iznīcinātāja kabīnei. Auto saucās Tiger, tomēr tas bija „papīra tīģeris,” un bumbas nekaisīja.

Daudzas varenas markas, kā Panhar vai Ispano Suiza tomēr pārslēdzās no riskantā auto biznesa uz vairāk prognozējamo bruņu un spectehnikas ražošanu, uz visiem laikiem zaudējot auto brenda burvīgumu. Speciālisti ir pārliecināti, ka BMW diez vai izdotos pacelties, ja ne veiksme ar Isetta. Lūk, kāpēc, garām traucošā bumera atspīdumā vienmēr būs arī kāda daļiņa no mazās itālietes šarma.