Pirmās ziņas par Vācijā ražotajiem Wartburg automobiļiem parādījās jau 1889.gadā, kad Eizenahas Automobiļu Fabrikā (Automobilwerk Eisenach) izlaists divvietīgais Wartburg-motorwagen – pēc licences gatavotā franču Decauville kopija. Mašīnītē tika iebūvēts 765 kubikcentimetru motors, kas ļāva sasniegt veselus 40 km/h, bet nosaukumu Wartburg, aizņēmās no senlaicīgās pils, kas atrodas Eizenahas pilsētas tuvumā.

1903.gadā notika pārmaiņas kompānijas vadībā un rūpnīca sāka izlaist automobiļus ar nosaukumu Dixi, kuras topmodelis U 35 (1907.g.) bija aprīkots ar 65 ZS motoru un spēja attīstīt līdz pat 85 km/h lielu ātrumu. Pēc vairākiem satricinājumiem, kas bija saistīti ar Pirmo pasaules karu un ekonomisko krīzi, 1928.gada novembrī uzņēmumu nopērk BMW. Bavārieši modeli Dixi 3/15 pārdēvē par BMW 3/15 un jau 1935.gadā rūpnīcas konveijeru ir pametuši 35 000 šī modeļa eksemplāru. Modeļu piedāvājums tika paplašināts un līdz Otrajam pasaules karam Eizenaha bija saražojusi 62 864 vienības dažādu BMW modeļu, tostarp BMW 315, BMW 319, BMW 326, BMW 327, BMW 335 un BMW 328.



Uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām, Padomju kara administrācija izveidoja vairākas akcionāru sabiedrības un Eizenahas fabrika kopā ar zinātniski tehniskais autobūves biroju nonāca Awtowelo pārziņā.

  1945.gadā tika atsākta pirmskara modeļa BMW-321 ražošana. Automobilim bija divdurvju virsbūve un, salīdzinot ar pirmskara modeli – savādāki buferi un plakanākas lukturu „acis.” Četrdesmito gadu beigās mašīnas dizains sāka izskatīties arhaisks, tādēļ konstruktoru birojam uzticēja izstrādāt jaunu modeli. Eizenahas jaunums ieguva indeksu BMW-340. Tas tika uzbūvēts par pamatu ņemot pirmskara BMW-326 šasiju un ieguva jaunu plūdlīniju stilā veidotu virsbūvi.



BMW-340 ražošana sākās 1949.gadā. Līdz pat 1952.gadam automobilis tika piegādāts arī uz PSRS, bet tad Awtowelo pēc padomju funkcionāru lēmuma pārgāja VDR (Vācijas Demokrātiskās Republikas) īpašumā. Tehniskā ziņā BMW-340, tāpat kā daudzi to gadu spēkrati, līdzinājās pirmskara modeļiem, savukārt dizains ieguva dažas modificētas detaļas, piemēram – radiatora restes noformējumā BMW raksturīgās vertikālās „nāsis” tika aizstātas ar horizontālām „ūsām” kā modelim Pobeda, bet priekšējās daļas konstrukcijā spārni un lukturi apvienojās vienotā elementā. Tajā pašā laikā, pretēji braukšanas virzienam veramās durvis tika saglabātas.

Interesanti, ka vienu brīdi eksistēja divi BMW: Austrumu un Rietumu, pie tam Austrumu BMW tika izlaists ar BMW abreviatūru, kas bija pretrunā ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. Konflikts tika atrisināts, Austrumu fabriku, pārdēvējot par EMW (Eisenacher Motoren Werke), bet 1953.gadā Eizenahas rūpnīcu pārdēvēja vēlreiz un tā ieguva savu galīgo nosaukumu (VEB Automobilwerk Eisenach) – saīsināt AWE.

Tomēr pretrunas ar to vēl nebeidzās -1949.gadā automobiļu rūpnīca Cvikavas pilsētā, kas līdz karam piederēja apvienībai Auto Union, uzsāk uz pirmskara modeļa DKW F8 bāzes radītā IFA F8 ražošanu. Vēlāk parādās modeļa luksusa versija IFA F9, kuras ražošanu, savukārt organizē AWE.

Starp citu, IFA F9 ļāva rūpnīcai iziet starptautiskajā tirgū. Simpātiskais automobilis tika sūtīts uz citām Eiropas zemēm un Āfriku, bet tā ražošana pēc linences notika arī Dienvidamerikā.



Interesanti, ka AWE no sava slavenā senča mantojis arī emblēmas dizainu, tikai zilie trīsstūrīši, kas simbolizē lidmašīnas propelleru iekrāsoti sarkani – par godu draudzībai ar PSRS.



1955.gadā tiek izlaists jauns modelis, kura nosaukumā parādās jau daļēji aizmirstais nosaukums Wartburg. Modelis „311” (vēlāk „312”) tehniski bāzējās uz IFA F9 agregātiem, varēja palepoties ar modernu virsbūvju klāstu un neapšaubāmi izdevušos dizainu. Pieplakušais siluets, ovālā, ielocītā radiatora redele un garais motora pārsegs ar lielajām starmešu acīm atstāja paliekošu iespaidu.



No sava senča „311” mantoja laika gaitā pārbaudīto priekšējo piekari ar gareniski iebūvēto motoru un salīdzinoši vienkāršu un ražošanā lētu šarnīru sistēmu, kā arī trīscilindru motoru ar ūdens dzesēšanu, kas izcēlās ar visiem divtaktniekiem raksturīgo mopēda skaņai līdzīgo tarkšķi. Neskaitot skaņu, dzinējam bija vēl kāda nepatīkama īpašība – tas nestabili uzvedās režīmā, kad notika bremzēšana ar motoru, kura laikā cilindros notika neplānoti degmaisījuma uzliesmojumi. Tā kā piespiedu eļļošanas sistēmas dzinējam nebija, degvielai tika piejaukta eļļa, tādejādi aiz Wartburg vienmēr stiepās kodīgu dūmu grīste. Tobrīd Wartburg ar savu divtaktu dzinēju jau manāmi atpalika no rietumu vidējā līmeņa.



1965.gadā parādījās Wartburg 312 – trīssimt vienpadsmitā modeļa modificētā versija, kuras konstrukcijā tika izmantoti topošā „353” tehniskie risinājumi.

 

1966.gadā ieradās modelis „353,” ko dažos tirgos pazina ar nosaukumu Wartburg 1000 un Wartburg Knight.



Wartburg 353 bija itāļu meistaru veidots dizains, kas piecdesmito gadu virsbūves plūdlīnijas formu nomainīja ar taisnām, izkoptām līnijām. Hroma pielietojums dekoratīvo detaļu noformājumā tagad bija krietni mazāks, bet modernu izskatu nodrošināja taisnstūrveida galvenie starmeši un horizontāli aizmugurējie lukturi. Tiesa, par dzinējspēku joprojām izmantoja to pašu divtaktnieku.





Neskaitot bāzes modeli ar sedana tipa virsbūvi, Wartburg 353 tika ražots vēl arī kā universāls (Tourist) un pikaps (Trans). 



1985.gadā notiek modeļa restailings, kura rezultātā itāļu iestrādes zūd. Buferi tagad tiek gatavoti no plastikāta un krāsoti melnā krāsā, aizmugurējie lukturi iegūst modernāku dizainu, dažādas pārmaiņas piedzīvo arī salons. Rezultātā Wartburg kļūst līdzīgs VAZ-2105/07.



1988.gadā tiek izlaists modelis 1.3 (1300) ar Volkswagen Golf četrtaktu dzinēju, kas pēc licences tiek gatavots IFA rūpnīcā. Arī šis modelis tiek vizuāli atsvaidzināts – izmainās bamperu forma, galveno starmešu vietu ieņem bloklukturi. 



1989.gadā krīt Berlīnes siena, abas Vācijas apvienojas, bet Wartburg rūpnīcu 1991.gadā iegādājas Opel.

Jāatzīmē, ka Wartburg speciālisti rokas klēpī neturēja – inženieru birojs projektēja jaunus modeļus, turpināja attīstīt iesāktos projektus. Viens no tādiem risinājumiem bija trīsdurvju hečbeks Wartburg 355, kas tika gatavots kā atbilde Golf klasei. Diemžēl, līdz konveijeram hečbeks tā arī netika. Tāds pats liktenis gaidīja arī sadarbībā ar Škoda motoru speciālistiem izstrādātos modeļus „360” un „P-760.” Tiesa, 1987.gadā Škoda laiž klajā modeli



Favorit, kura pamatā lielā mērā ir Wartburg speciālistu septiņdesmito gadu eksperimentālo modeļu tehnoloģijas.

Wartburg automašīnu piegādes PSRS sākās astoņdesmito gadu beigās. Vācu ražojuma cena bija 6700 rubļu. Žigulis tolaik maksāja 9000, bet Zaporožec 3900 rubļus. Ne tā sliktākā cena, ja ņem vērā to, ka Wartburg bija pilnvērtīgs sedans ar apjomīgu bagāžnieku un „nenokaujamu” konstrukciju. Turklāt plāksnīte ar uzrakstu Made in Germany garantēja teicamu montāžas kvalitāti, jo izrādās, ka vāciešiem piemita teiksmainas spējas „pievilkt skrūves līdz galam.”



Jāatzīmē vēl divi fakti, kas attiecas uz Wartburg: 2005.gadā vairāki entuziasti apvienojās un izgatavoja pēdējo Wartburg 353 eksemplāru, ko nodeva vēstures muzejam Bonnā un 2008.gadā Opel kompānija plānoja atjaunot leģendāro marku, uzsākot Corsa ražošanu, ko pārdotu ar Wartburg nosaukumu, taču projekts līdz realizācijai netika.