Mums bija mazs IQ... 
Pievienots: 13. jūnijā 2009 23:58 | Autors: Kaspars Bergmanis | Komentāri: (0)
„Autoinfo” auto degustatoru komanda nolēma pamēģināt mikroautomobili, kas ir ļoti populārs Tokijas, Parīzes un Romas pārpildītajās ielās. Līdz šim latvietim praktiskajam šis auto segments bija pazīstam caur „Smart” prizmu.
Pirms trim gadiem visu Latviju pārņēma jauna satiksmes drošībai paredzēta kampaņa — tev ir maziņš IQ. Televizoru ekrānos skatītājus uzrunāja divdomīgas reklāmas, par kurām lielākā daļa skatītāju vīpsnāja. Neizpalika arī kāzusi, kad jauni autovadītāji uz saviem braucamajiem līmēja ironiskas uzlīmes ar saukli: „Man ir mazs IQ!”
„Autoinfo” auto degustatoru komanda nolēma pamēģināt mikroautomobili, kas ir ļoti populārs Tokijas, Parīzes un Romas pārpildītajās ielās. Līdz šim latvietim praktiskajam šis auto segments bija pazīstam caur „Smart” prizmu. „Smart” mazos auto pirms vairākiem gadiem lielā vairumā iegādājās Gunāra Ķirsona sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums „Lido”. Smārtu darba pienākumos ietilpa pusdienu piegāde uz mājām. Viss auto tika pārbūvēts. Tika atstāta vieta tikai šoferim, bet blakussēdētāja vietā un nosacītajā bagāžniekā bija ierīkoti konteineri pārtikas pārvadāšanai. Liekas, kas var būt labāks, — mazs auto, kurš aizņem maz vietas pilsētā un līdz ar to ir viegli „noparkojams” tādās vietās, kur nav iespējams iespraukties kompaktklases sedanam. Diemžēl „Smart” sevi neattaisnoja. Mazauto tomēr bija par mazu, lai pildītu tam uzliktos darba uzdevumus, bet gaidītā ekonomija nedeva vēlamo rezultātu. „Smart” vietu ieņēma „VW Lupo”, kurš ir nedaudz lielāks, bet kura dīzeļdzinējs reāli patērē uz pusi mazāk degvielas.„IQ” sakarā neviļus atmiņā atausa „Toyota CS&S” koncepts, kuru tālajā 2003. gada septembrī Frankfurtes autosalonā varēja aplūkot klātienē. Toreiz šo auto, kurš savu ceļu pie pircēja nav atradis, nokristījām par pokemonu. Simpātiskas, lampas kā zilas ačeles, smaidīga radiatora reste un skaista modele neatstāja vienaldzīgu nevienu fotogrāfu vai skeptisku autosalona apmeklētāju. „Toyota IQ” ir produkts no citas japāņu zīmētas multiplikācijas filmas. Arī šo gribas salīdzināt ar pokemonu vai fērbiju. Ārējais veidols nu nekādi nepiestāvētu solīdam kungam vai VID audita daļas priekšniecei. Šis ir nenopietnu cilvēku auto, kuri grib pateikt: „Es esmu citādāks!”
Mūsu degustējamais „IQ” ir aprīkots ar 1,0 l 3 cilindru benzīna dzinēju un automātisko pārnesumu kārbu. Brauciena mērķis — Ventspils.
Iesēžoties salonā un ieņemot sēdpozīciju, liekas — auto ir neticami daudz vietas, bet, lai gūtu priekšstatu par mazauto, kurš paredzēts četriem cilvēkiem, dodamies ceļā uz Ventspili caur Kuldīgu un atpakaļ uz Rīgu. Pēc stundas sajūsma par „IQ” pāriet un sākam izbaudīt mazauto neērtības. Aiz šofera, kura augums ir 1,83, vietas kājām nebūs pat 7 gadus vecam bērnam. Līdz ar to runāt par ģimenes izbraukumu auto ir lieki, jo, ja reiz izdodas divus bērneļus iemānīt uz aizmugurējā sēdekļa, tad piknika paunām vietas nebūs nemaz. Bagāžnieks ir tik liels, ka tajā var ielikt labi ja pāris lietussargu un kādu kamzoli.
Pabraukājot pa Kurzemes ceļiem, jāsecina, ka arī skaņas izolācija nedod vēlamo efektu. Ceļa troksnis kļūst arvien uzmācīgāks, un šoreiz nelīdz pat radio, kurš pilda arī GPS navigācijas uzdevumus. Vēl viens trokšņa un šņākoņas avots — caurums sānos, no kurienes vijas ārā drošības josta. Faktiski pie šofera kreisās aus šņāc vējš, kurš atgādina līdz galam neaizvērta loga efektu.
Īss, bet plats ir „IQ”
„Toyota” inženieri „IQ” ir būvējuši tā, ka garenbāze ir 2,985 m, bet attālums starp asīm — 2 metri. Sākotnējās bažas par auto stabilitāti izgaisa ātri — līdzko tika izbaudīti daži slaveni Kurzemes ceļu viņķeļi. Pusotru metru augstais „IQ”, par spīti stiprajam vējam, uz asfalta turas stabili, un minimālās sānu svārstības blakussēdētājam nerada diskomforta sajūtu, braucot pat lielā ātrumā. Savukārt zemesceļa „trepe” metā šo auto, un ātri vien sāc zaudēt kontroli pār vadību.
Salonā kafijas automāts
Japāņi vienmēr ir bijuši slaveni ar to, ka maksimāli izmantos iespēju radīt kādu kastīti, kurā var ielikt brilles, kolas bundžai turētāju vai āķīti, uz kura pakarināt žaketi. „IQ”, liekas, ir pilnīgs pretstats. Vienīgās ekstras ir kabatas durvīs un aizmugurē sēdošajiem kolas bundžai paredzētas atveres. Mulsina tikai tas, ka auto, kura vērtība ir 16 000 EUR, atstāj lētu iespaidu. Pie griestiem nostiprinātais salona apgaismojums atgādina varāna aci ar lēcu, kurā gaismas avots ir LED diode, tās gaisma tumsas laikā tik tikko spēs izgaismot maka saturu, lai tajā atrastu autovadītāja apliecību. Arī tāda nu jau pierasta sīkuma kā saulessarga spogulīša apgaismojums vai elkoņa balsts viduskonsoles izskatā — nav. Toties ir unikāla izskata centrālā konsole, kas pēc skata līdzinās kafijas vārāmajam automātam ar hromētu pogu centrā, kuru pagriežot, var aktivizēt salona ventilatoru, gaisa plūsmas režīmus un uzstādīt vēlamo temperatūru. Šo „kafijas automātu” noslēdz audiosistēma, kurā ir iespējams klausīties mūziku no CD, SD kartēm vai USB datu nesējiem. Savukārt mērinstrumenta paneļa dizains ir aizgūts no kāda superbaika, kurš sastāv no diviem blokiem. Vienā klasiskais bultiņu spidometrs ar mazu tahometru, bet blakus tam — sērkociņu kastītes lielumā — atrodas LCD displejs, kurā ar „MENU” funkcijas palīdzību var uzzināt informāciju par nobraukumu, degvielas līmeni un patēriņu. Klasiskais displejs par dzinēja temperatūru ir aizstāts ar info spuldzi, kura darbojas līdzīgi kā jebkuram auto, kurš informē autovadītāju par to, ka attiecīgais mezgls nestrādā. Degvielas bāka, kurā ietilpst 32 litri benzīna, ir izveidota plakana un paslēpta zem automašīnas grīdas. „IQ” ar litrīgo dzinēju mums lika vilties, un, braucot ar 90 km/h un ar izslēgtu kondicionieri un brīžiem atlocītiem spoguļiem, vidējais degvielas patēriņš nebija zemāks par 6,5 litriem uz 100 km. Stāvot sastrēgumā, nepatīkama vibrācija no dzinēja darbības tukšgaitā. Kaut gan mazā „IQ” sirds strādā klusi un ir pakārta vairākos motora spilvenos, skats uz vibrējošu dzinēju rada aizdomas par nevienmērīgu darbību pat zinošam automehāniķim.
Kam īsti ir paredzēts „IQ”?
Pilsēta, pilsēta un tikai pilsēta. „IQ” pilsētā jūtas kā zivs ūdenī un apgriešanās manevru var izdarīt kā elektrokārs — ap savu asi. Jebkura šaura sēta ir kā radīta, lai atrastu nelielu zemes pleķi „IQ” „noparkošanai”, bet ar to šā auto priekšrocības ir izsmeltas. Rīga nav Tokija un arī Romai līdzi nestāv. Ņemot vērā to, ka Latvijas galvaspilsētas centrā auto par brīvu „noparkot” nevar, ir pilnīgi vienalga, vai spēkrats ir 3 vai 5 metrus garš.
„IQ” šodien uztveru kā nākotnes auto. Pilnīgi iespējams, ka globālās sasilšanas dēļ sniegs Latvijā nekritīs, bet benzīna vietā auto patērēs elektrību no biomasas, kura ražos elektrību. Tad šādas kastītes pildīs pārvietošanās līdzekļa funkcijas uz darbu un mājup.
Ja vēlies oriģinālu divvietīgu pilsētas mikroauto, ar ko viegli manevrēt un kuru ērti var „noparkot” centra šaurībā, „IQ” ir tava izvēle, tikai braukt ar to pie vecmāmiņas uz laukiem pēc kartupeļiem gan nevajadzētu...
Plusi: oriģināls izskats, stabilitāte uz ceļa, mazs apgriešanās rādiuss, plašums priekšējos sēdekļos.
Mīnusi: cena(!), nav vietas ne bagāžai, ne sīklietām, un par ļoti ekonomisku šo auto arī ir grūti nosaukt...
Mūsu degustējamais „IQ” ir aprīkots ar 1,0 l 3 cilindru benzīna dzinēju un automātisko pārnesumu kārbu. Brauciena mērķis — Ventspils.
Iesēžoties salonā un ieņemot sēdpozīciju, liekas — auto ir neticami daudz vietas, bet, lai gūtu priekšstatu par mazauto, kurš paredzēts četriem cilvēkiem, dodamies ceļā uz Ventspili caur Kuldīgu un atpakaļ uz Rīgu. Pēc stundas sajūsma par „IQ” pāriet un sākam izbaudīt mazauto neērtības. Aiz šofera, kura augums ir 1,83, vietas kājām nebūs pat 7 gadus vecam bērnam. Līdz ar to runāt par ģimenes izbraukumu auto ir lieki, jo, ja reiz izdodas divus bērneļus iemānīt uz aizmugurējā sēdekļa, tad piknika paunām vietas nebūs nemaz. Bagāžnieks ir tik liels, ka tajā var ielikt labi ja pāris lietussargu un kādu kamzoli.
Pabraukājot pa Kurzemes ceļiem, jāsecina, ka arī skaņas izolācija nedod vēlamo efektu. Ceļa troksnis kļūst arvien uzmācīgāks, un šoreiz nelīdz pat radio, kurš pilda arī GPS navigācijas uzdevumus. Vēl viens trokšņa un šņākoņas avots — caurums sānos, no kurienes vijas ārā drošības josta. Faktiski pie šofera kreisās aus šņāc vējš, kurš atgādina līdz galam neaizvērta loga efektu.
Īss, bet plats ir „IQ”
„Toyota” inženieri „IQ” ir būvējuši tā, ka garenbāze ir 2,985 m, bet attālums starp asīm — 2 metri. Sākotnējās bažas par auto stabilitāti izgaisa ātri — līdzko tika izbaudīti daži slaveni Kurzemes ceļu viņķeļi. Pusotru metru augstais „IQ”, par spīti stiprajam vējam, uz asfalta turas stabili, un minimālās sānu svārstības blakussēdētājam nerada diskomforta sajūtu, braucot pat lielā ātrumā. Savukārt zemesceļa „trepe” metā šo auto, un ātri vien sāc zaudēt kontroli pār vadību.
Salonā kafijas automāts
Japāņi vienmēr ir bijuši slaveni ar to, ka maksimāli izmantos iespēju radīt kādu kastīti, kurā var ielikt brilles, kolas bundžai turētāju vai āķīti, uz kura pakarināt žaketi. „IQ”, liekas, ir pilnīgs pretstats. Vienīgās ekstras ir kabatas durvīs un aizmugurē sēdošajiem kolas bundžai paredzētas atveres. Mulsina tikai tas, ka auto, kura vērtība ir 16 000 EUR, atstāj lētu iespaidu. Pie griestiem nostiprinātais salona apgaismojums atgādina varāna aci ar lēcu, kurā gaismas avots ir LED diode, tās gaisma tumsas laikā tik tikko spēs izgaismot maka saturu, lai tajā atrastu autovadītāja apliecību. Arī tāda nu jau pierasta sīkuma kā saulessarga spogulīša apgaismojums vai elkoņa balsts viduskonsoles izskatā — nav. Toties ir unikāla izskata centrālā konsole, kas pēc skata līdzinās kafijas vārāmajam automātam ar hromētu pogu centrā, kuru pagriežot, var aktivizēt salona ventilatoru, gaisa plūsmas režīmus un uzstādīt vēlamo temperatūru. Šo „kafijas automātu” noslēdz audiosistēma, kurā ir iespējams klausīties mūziku no CD, SD kartēm vai USB datu nesējiem. Savukārt mērinstrumenta paneļa dizains ir aizgūts no kāda superbaika, kurš sastāv no diviem blokiem. Vienā klasiskais bultiņu spidometrs ar mazu tahometru, bet blakus tam — sērkociņu kastītes lielumā — atrodas LCD displejs, kurā ar „MENU” funkcijas palīdzību var uzzināt informāciju par nobraukumu, degvielas līmeni un patēriņu. Klasiskais displejs par dzinēja temperatūru ir aizstāts ar info spuldzi, kura darbojas līdzīgi kā jebkuram auto, kurš informē autovadītāju par to, ka attiecīgais mezgls nestrādā. Degvielas bāka, kurā ietilpst 32 litri benzīna, ir izveidota plakana un paslēpta zem automašīnas grīdas. „IQ” ar litrīgo dzinēju mums lika vilties, un, braucot ar 90 km/h un ar izslēgtu kondicionieri un brīžiem atlocītiem spoguļiem, vidējais degvielas patēriņš nebija zemāks par 6,5 litriem uz 100 km. Stāvot sastrēgumā, nepatīkama vibrācija no dzinēja darbības tukšgaitā. Kaut gan mazā „IQ” sirds strādā klusi un ir pakārta vairākos motora spilvenos, skats uz vibrējošu dzinēju rada aizdomas par nevienmērīgu darbību pat zinošam automehāniķim.
Kam īsti ir paredzēts „IQ”?
Pilsēta, pilsēta un tikai pilsēta. „IQ” pilsētā jūtas kā zivs ūdenī un apgriešanās manevru var izdarīt kā elektrokārs — ap savu asi. Jebkura šaura sēta ir kā radīta, lai atrastu nelielu zemes pleķi „IQ” „noparkošanai”, bet ar to šā auto priekšrocības ir izsmeltas. Rīga nav Tokija un arī Romai līdzi nestāv. Ņemot vērā to, ka Latvijas galvaspilsētas centrā auto par brīvu „noparkot” nevar, ir pilnīgi vienalga, vai spēkrats ir 3 vai 5 metrus garš.
„IQ” šodien uztveru kā nākotnes auto. Pilnīgi iespējams, ka globālās sasilšanas dēļ sniegs Latvijā nekritīs, bet benzīna vietā auto patērēs elektrību no biomasas, kura ražos elektrību. Tad šādas kastītes pildīs pārvietošanās līdzekļa funkcijas uz darbu un mājup.
Ja vēlies oriģinālu divvietīgu pilsētas mikroauto, ar ko viegli manevrēt un kuru ērti var „noparkot” centra šaurībā, „IQ” ir tava izvēle, tikai braukt ar to pie vecmāmiņas uz laukiem pēc kartupeļiem gan nevajadzētu...
Plusi: oriģināls izskats, stabilitāte uz ceļa, mazs apgriešanās rādiuss, plašums priekšējos sēdekļos.
Mīnusi: cena(!), nav vietas ne bagāžai, ne sīklietām, un par ļoti ekonomisku šo auto arī ir grūti nosaukt...
Komentāri:
Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
