Jau tradicionāli esam pieraduši, ka ielas sporta tipa superauto konstruē un būvē Itālijā un Anglijā, kā arī Vācijā, ASV un Francijā. Bet Nīderlandē? Izrādās, ka arī tur, un dara to jau kopš 20. gadsimta sākuma. Tā kā ražošanas apjomi ir nelieli, tad šīs holandiešu supermašīnas ir ļoti retas, ekskluzīvas un plašākai sabiedrībai praktiski nezināmas. Tas, protams, ir pietiekams iemesls, lai tuvāk iepazītos ar Nīderlandes smalkāko automobiļu firmu Spyker. No karietēm līdz automašīnām

Brāļi Jakobs un Hendriks Jans Spaikeri no Amsterdamas bija visā Nīderlandē iecienīti kariešu meistari. Viņu dižākais šedevrs bija Gouden Kets (“zelta kariete”), ko izmantoja Viņas Majestātes karalienes Vilhelmīnas kronēšanā 1898. gadā un kas ir saglabāta (kariete, protams, nevis karaliene) vēl mūsdienās. Kopš tā laika Nīderlandes karalienes Vilhelmīnas pilī atradās arī Spaikeru būvētās automašīnas.

Pāreja no karietēm uz automašīnām 19. un 20. gadsimtu mijā bija visai loģiska parādība. Jau 1895. gadā brāļi Spaikeri kļuva par Benz firmas dīleriem un modernizēja vācu automobiļus paši pēc saviem ieskatiem. 1900. gadā viņi uzbūvēja pirmo vieglo automašīnu Holandē. Tai bija horizontāli novietots divcilindru Benz firmas motors ar 4 kW jaudu, divpakāpju ātrumkārba ar atpakaļgaitu un īsts kardānpārvads, kas tolaik bija milzīgs retums.



Gadsimta sākumā Nīderlandē pieprasījums pēc tik neierastas preces kā automašīna bija minimāls, un brāļi devās apgūt ārvalstu tirgus, pārsvarā Lielbritāniju. Lai atvieglotu angļu uztveri, viņi mainīja firmas nosaukumu no sākotnējā flāmu vārda Spijker uz angliskoto Spyker, ko izrunā tāpat. Taču Britu salu bagātniekiem pirmais Spyker modelis bija par lēnu, tādēļ 1902. gadā parādījās jauns auto ar četrcilindru dzinēju (3,7 litri un 15 kW jauda). Kopš tā brīža firmas piedāvājumā paralēli eksistēja gan divcilindru, gan četrcilindru modeļi.Jau kopš paša sākuma Spaikeri centās rūpēties par autobraucējiem tāpat, kā viņi bija domājuši par savu kariešu pasažieriem: nevajag aizmirst, ka 20. gadsimta sākumā automobilis bija tikai un vienīgi greznumlieta.



1904. gadā klajā nāca modeļu sērija, ko briti nosauca par Dustless (“bezputekļu”) – auto apakšpuse un virsbūve bija izveidotas tā, lai putekļi, kas neizbēgami radās braucot, nenokļūtu salonā un motortelpā. Vēl bez tam tika īpaši piedomāts par trokšņu līmeņa samazināšanu spēka agregātiem. Kopš 1905. gada visi Spyker modeļi saņēma uzlabotu dizainu ar raksturīgo ovālo radiatoru, kas kļuva par markas pazīšanas zīmi.Šajā laikā firma aktīvi izplatījās Lielbritānijā; Spyker modeļu paleti veidoja četras sērijas ar motoru darba tilpumu 2,5..8,0 litri un dažādām virsbūvēm. Tās bija greznas automašīnas ar labu aprīkojumu, kurā ietilpa gan atpakaļskata spogulis, gan logu tīrītājs, gan pat unikālas formas skaņas signāls, kam taures vietā bija stilizēta čūskas galva. Šķita, ka firma atradusi savu vietu, Spyker taksometri pārplūdināja Londonu, un visas lietas ritēja labi. Spyker pat saņēma drosmi piedalīties divu mēnešu maratonrallijā no Pekinas uz Parīzi 1907. gada vasarā. Būtībā ielas automobilis Spyker 15 HP ar četrcilindru 2,5 litru 15 kW jaudas dzinēju izcīnīja otro vietu, taču šis panākums neatnesa tikpat kā nekādu atdevi, par slavu nemaz nerunājot. Gluži otrādi – pārāk daudz līdzekļu tika iztērēts šajā pasākumā, bez tam Hendriks Jans Spaikers traģiski gāja bojā Ziemeļjūrā tvaikoņa Berlin katastrofā. Jakobs viens pats vairs netika galā ar grāmatvedību un ražošanu, tāpēc nav nekāds brīnums, ka akcionāru padome nežēlīgi atstādināja viņu no amata, bet 1908. gada aprīlī tika paziņots par Spyker firmas bankrotu.



Jocīgi, taču tās nebija beigas, un jau pēc dažiem mēnešiem Spyker atsāka darbu, taču atgūt zaudētās pozīcijas bija grūti. Vienīgais īsti jaunais modelis bija sporta Spyker 40/80 HP ar jaudīgu 10,6 litru darba tilpuma motoru, izgatavots vien dažos eksemplāros. Patīkami, ka holandieši saglabāja tradīciju ieviest savās mašīnās dažādus neordinārus tehniskos risinājumus. Jau 1904. gadā Spyker varēja aprīkot ar īpašu “elektrisko karburatoru”, kas ļāva taupīt tik dārgo benzīnu, braucot no kalna (tad vadītājs ar elektromagnēta palīdzību uz laiku pārtrauca degvielas padevi). Pirms bankrota Spyker patentēja atsperota stūres rata konstrukciju, tad pat ieviesa ražošanā unikālu pneimatisko pārnesumu pārslēgšanas mehānismu, bet 1909. gada beigās inženieris Žozefs Valentīns Laviolets izgudroja motoru ar šķērsām novietotām sadales vārpstām – četrcilindru motorā starp abiem cilindru pāriem atradās divas vārpstas, ko piedzina ar zobratiem un kas darbojās visai klusu. Tāds spēka agregāts bija modeļiem Spyker 25 HP (4,8 litri) un 40 HP (7,3 litri). No 1910. gada Spyker eksperimentēja ar dīvainu bremzi. Transmisijas bremzes trumulis atradās starp sajūgu un ātrumkārbu, kas, kā izrādījās, bija rupja kļūda: kad tika ieslēgts neitrālais pārnesums, bremzes vairs nedarbojās! Lai izlabotu kļūdas un izgudrotu jaunus modeļus, bija vajadzīga atelpa, kādu sniedza Pirmais pasaules karš. Tā laikā Spyker būvēja kara lidmašīnas un to motorus, kā arī savas konstrukcijas oriģinālo kravas automašīnu (pirms tam Spyker kravas mašīnas ražoja pēc Šveices firmas Saurer licences).

Sešcilindru ar pilnpiedziņu

Pirms pārceļamies uz 20. gadu Nīderlandi, vēl ir vērts pievērst īpašu uzmanību kādam neparastam automobilim. Joprojām nerimstas diskusija par visu riteņu piedziņas ieviešanu vieglajās mašīnās un par to, kurš to izdarīja pirmais – Audi, Subaru, Jensen vai AMC. Pareizā atbilde ir “neviens no tiem”! Par pasaulē pirmo vieglo automašīnu ar pilnpiedziņu un arī par pasaulē pirmo vieglo automašīnu ar sešcilindru motoru jāuzskata 1903. gada Spyker 60 HP.

Tā bija divvietīga sporta mašīna, ko pēc Jakoba Spaikera idejas konstruēja beļģu inženieris Žozefs Valentīns Laviolets. Viņi nonāca pie visai revolucionāras idejas, ka riteņu saķeri ar ceļu (ņemot vērā tā laika draņķīgo segumu) un auto ātrumu līkumos var palielināt tieši ar visu velkošo riteņu palīdzību. Rindas sešcilindru motors ar 8,7 litru darba tilpumu un 44 kW jaudu nodrošināja ātrumu līdz pat 100 km/h. Un tas – 1903. gadā! Sportinieku aprīkoja ar trīspakāpju ātrumkārbu un divpakāpju sadales kārbu, kas kopā deva sešus pārnesumus un ļāva izmantot Spyker 60 HP visās sacīkšu disciplīnās, vislabāk kalnu braucienos. Par to, ka konstruktori bija domājuši par vadāmības uzlabošanu, liecina fakts, ka visiem riteņiem bija loku bremzes plus vēl viena transmisijas bremze (20. gadsimta sākumam neredzēta greznība, kādas arī nebija nevienam). Automašīnas izskats bija viegli pazīstams, tā izskatījās kā aerodinamiska torpēda ar garu, nosmailinātu priekšgalu, V veida radiatoru un lieliem lukturiem. Vairākiem eksemplāriem bija pat slīpi dubļusargi.

Diemžēl konstrukcija iznāca pārāk dārga un sarežģīta, tās pilnveidošana prasīja daudz laika un resursu (nebija ne viena, ne otru), tādēļ tika izgatavoti tikai daži eksemplāri, turklāt pēdējie jau ar mazāk spēcīgu četrcilindru dzinēju. Arī automašīnas debija neizdevās tāda, kā plānots. Bija iecerēts piedalīties sacīkstēs no Parīzes uz Madridi, taču smalkais auto vēl nebija īsti gatavs un tā testi beidzās ar vairākiem bojājumiem. Tādēļ Spyker 60 HP debitēja “siltumnīcas apstākļos” Parīzes autosalonā 1903. gada rudenī un arī pēc tam palika kā mehānisks sapnis dažiem izredzētajiem un sportistiem.



“Kontinenta Rollsroisa” krahsPēc Pirmā pasaules kara Spyker atjaunoja modeļa 25/30 HP ražošanu 1919. gadā ar četrcilindru 3,6 litru dzinēju, tikai izveidoja tam pavisam jaunu virsbūvi. Tās aerodinamiskā un sportiskā forma šķita kā patapināta no lidmašīnu fizelāžām (galu galā, bija taču jāizmanto aviācijas rūpniecībā gūtā pieredze), tāpēc to sauca par Aerocoque. Vēlāk to nomainīja lepns prestiža auto Spyker C4.  Tā sešcilindru 5,7 litru motoru (jauda – 52 kW) holandieši 1920. gadā pasūtīja vācu inženierim Karlam Maibaham. Tieši dzinējs Maybach W2 ar līgano gaitu ļāva glaunajam automobilim saglabāt zināmu slavu arī mūsdienās. Būtībā Spyker C4 bija pamatīga mašīna ar 120 km/h maksimālo ātrumu, ērtu salonu un svinīgu dizainu (piemēram, vaļējās virsbūves versijā aizmugurējiem pasažieriem bija pašiem savs vējstikls). Modeli konstruēja aviācijas inženieris Fritss Kolhovens, cenšoties izpildīt firmas vadības uzdevumu izveidot tādu automašīnu, kurai varētu dot mūža garantiju. Ne velti šo modeli dēvēja par kontinentālās Eiropas “rollsroisu”. Tobrīd valdīja barga konkurence prestiža auto sektorā (tāpat kā tagad), līdz ar to četros gados, kad ražoja Spyker C4, savus pircējus atrada tikai 150 eksemplāri.

Spyker mašīnu filozofija izcēlās ar ļoti individuālistisku pieeju, īpašu raksturu un teicamu izgatavošanas kva-litāti. Tās labprāt pasūtīja dažādi augstmaņi no visas pasaules (pārsvarā no esošajām vai bijušajām Nīderlandes kolonijām), un ar to pašu Spyker C4 vizinājās karaliene Vilhelmīna. Lielākais sportiskais sasniegums arī saistās ar C4 modeli, ar ko 1922. gada 19. un 20. jūlijā Anglijā, Bruklendas trekā, bijušais Napier rūpnīcas komandas pilots S.F. Edžs uzstādīja jaunu ātruma rekordu diennakts braucienā. Ar tikpat kā neuzlabotu mašīnu (divvietīgajai sporta tipa virsbūvei bija tikai noņemti lukturi) Edžs sasniedza vidējo ātrumu 119 km/h un veica 2860 km distanci, pārspēdams sev pašam piederošo 15 gadus veco rekordu. Togad Bruklendas treku drīkstēja lietot tikai dienas laikā, tāpēc rekordbraucienu veica divās dienās, katrā braucot 12 stundas. Līdz ar to šo rekordu nosauca par Double 12, un vēlāk šis nosaukums kļūs par Spyker sporta modeli, bet tas būs daudz, daudz vēlāk...

20. gados Spyker kompānijai lietas galīgi nevedās: sešu gadu laikā viņi pārdeva tikai 450 vieglos automobiļus un apmēram 100 kravas auto. Pat ātruma rekordam nebija nekādas taustāmas jēgas, gluži tāpat kā panākumiem rallijā pirms tam! Izmisīgi tika meklētas jaunas iespējas, piemēram, montēt pēc licences franču mazauto Mathis ar 1,2 litru motoriņu, orientējoties uz pavisam citiem pircējiem, vai arī mēģināt ražot kravas automašīnas un autobusus, izmantojot no ASV importētas detaļas (kravas Spyker C2 ar divu tonnu kravnesību un amerikāņu Continental motoru bija trīs reizes dārgāki par Ford kraviniekiem). Neiznāca ne viens, ne otrs, tāpēc Spyker pārtrauca automobiļu ražošanu 1926. gada 26. maijā. Pavisam 25 gadu laikā Trompenburgas rūpnīcā tika uzbūvēti 1500 Spyker vieglie automobiļi.

30. gados inženieris Fritss Kolhovens turpināja darbību aviācijas sfērā, konstruēdams gan civilās, gan militārās lidmašīnas, tikai pats ar savu vārdu. Tas padevās itin labi. Piemēram, 1938. gada iznīcinātājs Koolhoven FK 55 ar precīzu plūdlīnijas formu un raksturīgo četru lāpstiņu propelleri sasniedza maksimālo ātrumu 510 km/h, kas bija tikpat daudz, cik vācu konkurentam Heinkel He 112B un pārspēja klasisko Messerschmitt Bf 109B (470 km/h). Tiesa, Otrā pasaules kara gados Koolhoven nonāca savu vācu analogu ēnā, bet vienīgā Nīderlandes lidmašīnu firma, kuras darbību hitlerieši saglabāja, bija slavenā Fokker. Līdz ar to par Spyker bija jāaizmirst līdz pat 1997. gadam, kad konstruktors Martens de Bruins uzbūvēja sporta auto prototipu Spyker Silvestris V8. 2000. gadā Bruins kopā ar uzņēmēju Viktoru Milleru uzsāka firmas Spyker Automobielen BV darbību ar pavisam jaunas, savdabīgas konstrukcijas automašīnām.



Oficiāla jaunā modeļa atrādīšana izmeklētiem ļaudīm notika jau ātrāk – 21. martā – vienlaikus ar Spyker modernās rūpnīcas atvēršanu mazpilsētā Zēvoldē netālu no Amsterdamas. Līdz ar to divus gadus ilgais gaidīšanas laiks bija beidzies, un rudenī pirmie Spyker klienti varēja saņemt savas automašīnas. Tātad taktika ar mērķa auditorijas iekārdināšanu ar vairākiem atšķirīgiem modeļiem un ražošanas uzsākšanu tikai tad, kad viss pilnīgi gatavs, sevi attaisnoja.

Superkārs Double 12 S tiek būvēts ar rokām no alumīnija kā visi citi Spyker, un pircējs pats var izvēlēties četrlitrīgā V8 cilindru motora jaudu, ko noregulē 294..456 kW robežās. Spēka agregāts ir tāds pats kā sacīkšniekam ar Mader tūningu, nevis lētāko modeļu klasiskais Audi 4,2. Versijā Stage 5 ar jaudu 456 kW maksimālais ātrums sasniedz 345 km/h, bet uzrāviens no vietas līdz 100 km/h ir 3,8 sekundes – tie ir īsti cienījami rezultāti, kas liek pakasīt aiz auss pat Ferrari vai Lamborghini īpašniekiem.

Spyker C8 Double 12 S dizaina pamatu veido sacīkšu varianta garā virsbūve, tikai bez aizmugures “plaukta”, kas pamatīgi bojā dizainu. Saglabātas arī milzum daudzās mazās kniedītes, kas savieno virsbūves paneļus kā lidmašīnai, taču, atšķirībā no sudrabainā Double 12 R, ielas modifikācijas alumīnija virsbūve ir krāsota. Estētiem šķitīs svarīgi, ka parastā izskata kalto 18 collu sacīkšu riteņu vietā var pasūtīt Spyker oriģinālos 19 collu ratus ar propellera formas spieķiem Aeroblade stilā. Komforta aprīkojums gan palielinājis automašīnas masu līdz 1215 kg.

Spyker C8 Spyder T

Mazliet vēlāk Nīderlandes superkāru būvētāji laida klajā savu nākamo modeli – Spyker C8 Spyder T, kas de-bitēja 2003. gada rudenī Frankfurtes autosalonā. Šis spaiders izskatās kā pirmā modernā Spyker C8 Spyder apvienojums ar mežonīgo Double 12 S. Galvenā neredzamā īpatnība ir motors: kopā ar Cosworth sagatavots Audi V8 4,2 litru dzinējs, kas aprīkots ar divām turbīnām. Biturbo sistēma ļāva pacelt jaudu līdz 386 kW, bet griezes momentu – līdz 560 Nm ļoti plašā apgriezienu diapazonā. Tas viss kopā ar maksimālo ātrumu vismaz 320 km/h robežās liecina, ka superkāru smilšu kastē parādījies jauns, nopietns rotaļu biedrs. Turklāt cena saglabāta samērīgās robežās: tās sākuma līmenis ir 232 500 eiro.



No “dubultā divpadsmitnieka” jaunais 2004. gada alumīnija spaiders mantojis platāku šķērsbāzi, uzpūstas riteņu arkas un arī uzlabotu virsbūves aerodinamiku ar vairākām gaisa žalūzijām, kas atgādina haizivs žaunas. Koni firmas meistari vēl optimizējuši 1. formulas tehnoloģijas piekari, savukārt Chronoswiss Šveices pulksteņmeistari izstrādājuši sevišķi ekskluzīvu aparātu paneli. Šā gada laikā plānots uzbūvēt 25 ielas mašīnas eksemplārus, lai uz 2005. gada sezonu varētu homoloģēt Spyker C8 Spyder TR sacīkšu automobili dalībai GT un Le Mans klasēs, kas vēl pagaidām nemaz nav gatavs. Tas nozīmē, ka drīzumā mēs sagaidīsim vēl vienu – jau sesto – augsti tehnoloģiskā “lidojošā holandieša” modeli.

Nulla Tenaci Invia Est Via

Šo Spyker lozungu, kas vēsturiski nostiprinājies uz firmas emblēmas ar propelleri, no latīņu valodas varētu tulkot kā “stiprajiem nav neizejamu ceļu”. Kas ir tas, kas padara Nīderlandes automarku par tik īpašu un stipru? Pirmkārt, tie ir īpatnējie tehniskie risinājumi, kas jau kopš Lavioletta laikiem vienmēr bijuši kārdinoši. Piemēram, jaunajiem Spyker superkāriem aizdedzes atslēgas vietā ir elektroniskā karte, kas pati aktivizē elektroiekārtu jau no trīs metru attāluma, bet auto nesāk darboties, ja nav aizsprādzētas drošības jostas. Salonā uzreiz uzmanību piesaista jocīgais ātrumpārslēga rokturis ar pilnīgi dīvainu pārslēgšanas algoritmu. Ierasto šķērsenisko kustību vietā svira, kas uzmaukta uz stieņa, jānoliec uz sāniem dažādos leņķos. Tie daži laimīgie, kam izdevies notestēt kādu no retajiem Spyker C8, apgalvo, kas tas neesot ne ērti, ne precīzi, taču kompānija sola laboties, jo šis pārslēgs patiesībā paredzēts ilgi gaidītajai sekvenciālajai ātrumkārbai.

Otrkārt, Spyker dizains sekmīgi izmanto lidmašīnu elementus, kas daudziem šķiet ļoti romantiski. Runa nav tikai par Aeroblade stila stūres ratu vai riteņu diskiem ar 30. gadu Koolhoven lidmašīnu propelleriem. Interjerā alumīnijs kopā ar Connoly ādu sadzīvo vismaz tikpat labi kā “Bentlijā”, turklāt visi slēdži šķiet paņemti no iznīcinātāja kabīnes, ieskaitot lielo sarkano tumbleru, kas, kā zinām no filmām, aktivizē ieroču sistēmas. Treškārt, de Bruins un Millers turpina brāļu Spaikeru aizsāktās rūpes par klientu. Tā kā dārgajās sporta tipa automašīnās parasti rodas grūtības ar līdzi ņemamo mantu novietošanu  (tāda īsta bagāžnieka jau nemaz nav), mašīnas komplektācijā ietilpst stilīgi augstās modes garā izveidoti sevišķas formas bagāžas koferi. Automašīnas stūri ar numuru un saviem iniciāļiem laimīgais īpašnieks saņem uzreiz pēc pirmās iemaksas izdarīšanas, bet sava automobiļa dzimšanai var sekot līdzi internetā reālajā laika dimensijā. Vēlāk, saņemot gatavo auto, viņš ar vāji slēptu lepnu smaidu sejā var skaisto stūri pats pielikt tai paredzētajā vietā, bet uz rokas uzlikt limitētās sērijas Chronoswiss pulksteni, kas izskatās tāpat kā Spyker spidometrs un tahometrs.

Nu, un ceturtkārt, Spyker ir ļoti reta automašīna. Katrs modelis izgatavots tikai dažos eksemplāros; līdz pagājušā gada beigām bija uzbūvēti 22 “Spaikeri”, ikvienam no tiem visas detaļas ir sanumurētas, lai atvieglotu remontu. Nākotnē holandieši cer palielināt ražošanu līdz 50 vai pat 100 eksemplāriem gadā, kas Eiropas tirgū vien būtu pilnīgi neiespējami, tāpēc atklātas Spyker pārstāvniecības ASV un Apvienotajos Arābu Emirātos – lielākajos un svarīgākajos superkāru tirgos. Turklāt zinātāji apgalvo, ka holandiešu darbinieku draudzīgums un ģimeniskums pircējam un klientam var būt krietni simpātiskāks nekā Itālijas supermašīnu meistaru haotiskums, bezrūpība un sava pārākuma izrādīšana.

Spyker C8 Spyder

Pirmais 21. gadsimta Spyker debitēja 2000. gada oktobrī Birmingemas autosalonā un uzreiz saņēma Britu autoinženieru institūta galveno balvu par izcilu un kvalitatīvu konstrukciju, kā arī smalku dizainu. Par pamatu jaunajam Spyker C8 Spyder tika ņemts tas pats Silvestris prototips, kura paneļus Martens de Bruins bija pašrocīgi ar āmuru izbaulējis no alumīnija plāksnēm. Lielbritānijas publika stilīgo spaideru uzņēma ļoti atsaucīgi; tam par iemeslu kļuva netradicionālā āriene ar veiksmīgi apvienotiem moderniem un retro elementiem, kā arī rūpība un uzmanība pret detaļām un šķietamiem sīkumiem.

Dizainu veido īpatnējs auto un aviācijas elementu savienojums, kas izpaužas gan kabīnes stiklojumā, gan sānu gaisa ieplūdes kanālos, gan vieglmetāla riteņu diskos ar propellera rakstu. Gan šasija, gan virsbūve ar augšup paceļamām durvīm veidotas no alumīnija, pie tam šasijā iestrādāta arī F-1 parauga benzīnbāka. Aiz sēdekļu mugurām novietots Audi V8 cilindru 4,2 litru piecvārstu motors, kas caur sešpakāpju ātrumkārbu un traction control sistēmu piedzen pakaļējos riteņus. Opcionāli paredzēts uzstādīt arī īstu sekvenciālo pārnesumu kārbu un ierobežotas berzes diferenciāli. Toties standartaprīkojumā ietilpst īsta 1. formulas stila regulējama piekare no Koni firmas.



Interesanta īpatnība ir sadarbībā ar britu Cosworth speciālistiem (kas, starp citu, tagad iekļauti Audi kompānijā) uzlabotais Audi dzinējs, kam ir pieci dažādi jaudas līmeņi atkarībā no forsēšanas pakāpes. Spaideram izmantots pirmais līmenis Stage 1 ar 298 kW jaudu un 480 Nm griezes momentu, kas ļoti vieglajam Spyker C8 Spyder (alumīnija tehnoloģija taču, tātad tikai 1050 kg!) nodrošina maksimālo ātrumu 300 km/h. Spaidera rūpnīcas sākuma cena bez nodokļiem ir 215 000 eiro, taču to iespējams krietni paaugstināt ar savām kaprīzēm salona apdarē vai opcionālajām detaļām.

Spyker C8 Laviolette

Spaidera panākumi Birmingemā bija lielisks iemesls, lai sāktu tā sīksēriju ražošanu, taču de Bruins un Millers izdarīja citādi. Viņi to izmantoja kā stimulu, lai radītu jaunu modeli, un tā pēc dažiem mēnešiem – 2001. gada

februārī – firmas “mājas” autosalonā Amsterdamā apmeklētājus priecēja jau otrs Spyker. Tā bija izcili glīta un harmoniska ielas coupe, kas nosaukta par godu beļģim Žozefam Lavioletam – unikālā Spyker 60 HP un arī citu jocīgu tehnisko risinājumu autoram.



Spyker C8 Laviolette no firmas “pirmdzimtā” atšķiras ar slēgtu virsbūvi, kuras kabīne ar lielajiem slīpajiem logiem un stikloto jumtu atgādina moderno kaujas lidmašīnu kabīnes formu. Tāpat saglabātas augšup ceļamās giljotīnas tipa durvis ar elektrisko piedziņu, kuras viegli atvērt, bet pa kurām grūti iekāpt variantā ar stingro jumtu. Par īpašu pazīšanas zīmi kļuva filigrāni noformētais gaisa ieplūdes kanāls uz jumta, kas piegādā motoram svaigu gaisu. Modernajam Laviolette jau pierastais Audi motors noregulēts otrajā līmenī (Stage 2) uz 335 kW jaudu, ar ko 1075 kg vieglajai coupe pietiek ātrumam 306 km/h un uzrāvienam no vietas līdz “simtam” 4,2 sekundēs. Sākuma cena palielinājusies līdz 240 000 eiro, kas tomēr nav daudz par tik smalku auto.

Spyker C8 Double 12 R

It kā ar jau esošajiem diviem modeļiem būtu par maz. De Bruins kopā ar saviem darbiniekiem sagatavoja izturības sacīkšu automašīnu C8 Double 12 R, kas debitēja 2001. gada septembrī Frankfurtes autosalonā tieši pusotru stundu pirms terora aktiem pret ASV. Līdz ar to viena gada laikā holandieši bija radījuši trīs supersporta modeļus, nopietni piesakot sevi šajā specifiskajā tirgus nišā – citi ražotāji ar skaļākiem vārdiem vairākus gadus ražo vienu vai divus superkāru modeļus. Nosaukums Double 12 izvēlēts, lai parādītu, ka auto paredzēts 24 stundu sacīkstēm, un lai godinātu britu sportista S.F. Edža uzstādīto ātruma rekordu 1922. gadā.

Spyker kopdarbā ar Šveices speciālistiem no Mader firmas uz Audi bloka bāzes tapis oriģināls V8 cilindru četru litru darba tilpuma motors, kura jauda ar Lemānas sacīkšu noteikumu restriktoru ierobežota līdz 335 kW, bet griezes moments – līdz 425 Nm. Taču arī šādā konfigurācijā 1100 kg smagais sacīkšnieks sasniedz vismaz 315 km/h.



Spyker C8 Double 12 R no saviem priekštečiem atšķiras ar sacīkšu bremzēm AP Racing, atvieglotu virsbūvi, uzlabotu aerodinamiku, jūtami garāku un platāku aizmugures daļu un par 10 cm pagarinātu bāzi. Galvenā pazīšanas zīme ir milzīgs aizmugures antispārna “plaukts”. Zīmīgi, ka Spyker ir gatavi ne vien sagatavot šos sacīkšu bolīdus savai rūpnīcas komandai, bet arī par vismaz 300 000 eiro pārdot privātajiem braucējiem vai komandām.



Holandiešu atgriešanās lielajā sportā notika 2002. gada jūnijā Lemānas 24 stundu sacīkstēs, kad spožais auto no nekrāsota alumīnija, kam tikai vietām uz virsbūves bija uzvilktas nacionālās oranžās svītras, izstājās pēc 14 stundām dzinēja defekta dēļ. Toties nākamajā gadā Spyker rūpnīcas komanda rehabilitējās un sasniedza finišu 10. vietā savā klasē un 30. vietā absolūtajā ieskaitē.

Spyker C8 Double 12 S

Pēc tam, kad Nīderlandes inženieri bija pārbaudījuši Spyker C8 Double 12 sacīkšu mašīnas R konstrukciju, viņi laida klajā tās ielas versiju S, kas ir izstieptāka un ar garāku bāzi nekā C8 Laviolette. Tas ir visīstākais superkārs ar smalkām tehnoloģijām, sporta sacensību pieredzi un augstu cenu (jaudīgākajā Stage 5 modifikācijā tā sākas no 350 000 eiro). Ielas monstrs debitēja 2002. gada oktobrī tajā pašā Birmingemas šovā, kur pirms diviem gadiem svinēja Spyker atgriešanos pasaulē.