Laiva uz riteņiem

Pievienots: 14. septembrī 2009 18:10 | Autors: Artis Eglītis | Komentāri: (0)

Ideja šim apskatam dzima pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, kad Centrālās TV raidījumā To jūs varat demonstrēja krievu meistara D. Kudrjačkova pašbūvēto amfībiju Triton. Uz bālā padomju autorūpniecības fona tas bija kas absolūti neticams! Pēc tam sekoja iepazīšanās ar VW Schwimmwagen Rīgas Motormuzeja ekspozīcijā 80. gadu beigās, uz ceļa nejauši satikts padomju specnaza peldošais džips LuAZ 967M, ko kāds entuziasts bija prihvatizējis pēc Padomju Armijas aizvākšanās, un pārliecība, ka amfībijas ir kaut kas ekstraordinārs un gandrīz vai ģeniāls. Apmēram tāpat laikam domāja arī kino butafori, jo neba nu veltīgi Džeimss Bonds būtu laidis burbuļus ar amfībiju Lotus Esprit izskatā vai krievu komēdijā Vecās grošas parādītos pilnīgi fantastisks peldošais ZIS 110 no Staļina garāžas.

Laika gaitā atklājās, ka amfībijas, kas apvieno sevi gan vieglā automobiļa, gan motorlaivas īpašības, nav tikai militāro specvienību prerogatīva vai kinematogrāfa fantastu iztēles auglis. Jau kopš 30. gadiem nelielā skaitā tikušas būvētas vieglās amfībijas arī civilām vajadzībām. Bagātiem ekstremāļiem un ekscentriski noskaņotiem dīvaiņiem pat bija iespējams ko tādu iegādāties, lai arī viens otrs no šiem spēkratiem ietilpa pasaules štruntīgāko auto sarakstā. Kā izskatās civilo amfībiju attīstības vēsture?

Trippel

Par vieglās amfībijas izgudrotāju Eiropā uzskata vācieti Hansu Tripelu, kas sāka būvēt savā vārdā nosauktos spēkratus jau 1934. gadā Sārlandes pilsētā Homburgā (Nejaukt ar Hamburgu!), uzstādot tiem dažādus plaša patēriņa Adler vai Opel motorus. Pirmajam eksemplāram, kas tika nolaists ūdenī 1934. gada septembrī, ritošā daļa bija no priekšpiedziņas DKW. Pēc pieciem gadiem viņš demonstrēja vērmahta vadībai vieglās militārās amfībijas prototipu, ko laika posmā no 1942. līdz 1944. gadam izgatavoja bijušajā Bugatti rūpnīcā Molsheimā vairāk nekā 1000 eksemplāru skaitā. Starp citu, arī Ferdinands Porše, konstruējot savas amfībijas (prototipu Volkswagen 62 un sērijveida pilnpiedziņas Volkswagen 128 un 166), skatījās uz Tripela mašīnām: vaļējo Trippel SG6 ar sešcilindru Opel motoru un visiem velkošajiem riteņiem un tās daudz retāko modifikāciju ar slēgtu komfortablu virsbūvi.

Kādu laiku pēc kara Hanss Tripels būvēja civilās amfībijas Alligator (debija 1958. gada Ženēvas autosalonā) ar jaunu korpusu un četrcilindru 1,2 litru motoru no britu auto Triumph Herald, līdz izveidoja pavisam jaunu konstrukciju – Amphicar.

Amphicar

1961. gadā Tripels ieviesa ražošanā savu jauno modeli ar tādu pašu aizmugurē novietotu angļu motoru un transmisiju no Volkswagen. Amfībiju ražoja divās Quandt grupai (viņu īpašumā atrodas arī BMW) piederošās rūpnīcās Lībekā un Borzigvaldē un līdz 1968. gadam izgatavoja apmēram 3000 eksemplārus, no kuriem liela daļa aizceļoja uz ASV. Protams, kam gan vāciešiem ar savu visnotaļ īso krasta līniju un mazo kūrortu skaitu būtu vajadzīgs šāds ūnikums, turklāt tāds, kas maksāja trīs reizes vairāk par Vaboli? Pēc tam gan amerikāņu drošības standarti šo jokaino automašīnu arī pazudināja; pēdējos eksemplārus kāds ASV biznesmenis jau iztirgoja rezerves daļās, tāpēc statistikā parādās dati par izgatavotām 4500 amfībijām.

Amphicar tiešām bija ūnikums: tā vaļējais korpuss atgādināja laivu ar Cadillac stila astēm aizmugurē un nezin kāpēc galā pieliktu dzenskrūvi. Interesanti, ka Hermes jaudas sadales mezgls ļāva piedzīt arī riteņus un dzenskrūvi vienlaikus. Diemžēl šis auto uzvedās kā īsta pīle uz ceļa tam trūka stabilitātes ļodzīgās gaitas dēļ un augstā smaguma centra dēļ, bet ūdenī 28 kW jaudas dzinējam vienkārši trūka jaudas. Maksimālais ātrums uz šosejas sasniedza 110 km/h, bet ūdenī – tikai 12 km/h. Manevrētspēja peldus stāvoklī nebija no smalkajām, jo Amphicar arī ūdenī stūrēja tikai ar priekšējo riteņu palīdzību. Turklāt korpuss bija slikti blīvēts un laida cauri ūdeni. Tāpēc nav brīnums, ka daudzas 60. gadu amfībijas totāli izrūsēja un dažas pat nogrima. Tiesa, nogrima galvenokārt tie Amphicar, kam paši īpašnieki centrās iemontēt daudz smagāko sešcilindru motoru no Triumph Vitesse, lai kompensētu trūcīgo jaudu. Jocīgi, ka līdz mūsdienām tomēr saglabāti pietiekami daudzi eksemplāri, lai veidotu fanklubus un rīkotu kopīgus peldējienus.

Amphi Ranger

Arī pēc tam vienīgās civilās amfībijas Eiropā ražoja vācieši. 1976. gadā firma RMA, kas atrodas Kēlē pie Reinas, ieviesa mazliet progresīvāku konstrukciju. Amphi Ranger 2800 SR jau lepojās ar sešcilindru 2,9 litru 107 kW jaudas motoru no Ford un visu riteņu piedziņu ar atslēdzamu priekšējo tiltu. Aizmugurē bija divas dzenskrūves, ko ar hidraulikas palīdzību varēja ievilkt korpusa nišā, lai tās nesabojātu. Lai arī Reindžera korpuss mazliet atgādināja to pašu Amphicar, tā motors atradās priekšā un virs pirmās sēdekļu rindas bija stingrs jumts, ko papildināja noņemams brezents aizmugurē. Maksimālais ātrums uz sauszemes bija 145 km/h, ūdenī – 15 km/h, taču Amphi Ranger joprojām cieta no stipri viduvējas vadāmības augstā korpusa dēļ. 90. gados parādījās arī daudz dārgāks un komfortablāks variants ar slēgtu četrdurvju virsbūvi, lietajiem riteņiem un četrlitrīgu 121 kW jaudas dzinēju, kas ātrumu uz šosejas palielināja līdz 160 km/h. Tas jau atgādināja īstu džipu, kam nezināmu iemeslu dēļ priekšpusi saplacinājis nevaldāms ekskavators. Amphi Ranger beidza ražot 1997. gadā.

Dutton

Nākamais pagrieziena punkts Eiropas amfībiju vēsturē ir britu firma Dutton, kas kopš 1970. gada bijušajā cūku fermā Sasseksā būvēja nelielus Tima Vūlija konstruētus sporta auto, kas konkurēja ar Lotus. Kopš 1995. gada Vūlijs, kas bija ne mazāk ekscentrisks kā viņa vācu kolēga Tripels, pievērsās amfībijām. Viņa Dutton Mariner vaļējā četrvietīgā virsbūve no armētas plastmasas bija konstruēta, ievērojot dažas hidrodinamikas likumsakarības, un atgādināja sporta motorlaivu, turklāt tā nerūsēja. Taču Vūlijam bija pieejami tikai trešās paaudzes Ford Fiesta agregāti, kas neizcēlās ar augstu efektīvo jaudu, toties spēja nodrošināt plašu modifikāciju izvēli: Mariner varēja komplektēt ar dažādiem benzīnmotoriem (1,1-1,8 litru) un pat dīzeli. Bez tam Ford detaļas ļāva noturēt amfībijas cenu saprāta robežās – 4300 sterliņu mārciņu par detaļu komplektu, ko samontēt katram īpašniekam pašam. Gada laikā Vūlijs spēja izgatavot apmēram 40 šādus komplektus. Vislabākā reklāma firmai bija 1997. gada akcija, kad pilnpiedziņas Mariner forsēja Lamanša šaurumu – 27 jūdzes jūras viļņos.

1998. gadā tapa uzlabota sērija Mariner Series 2 ar labāku aprīkojumu (gatava auto cena – 13 600 sterliņu mārciņas). Līdz ar brīdi, kad bija iespējams brīvi dabūt agregātus no ceturtās paaudzes Fiesta, Tims Vūlijs 1999. gadā laida klajā jaunu modeli Dutton Commander. Tam bija optimālas formas korpuss ar izteiktāku vaterlīniju un deflektoru priekšā, lai viļņi neaizlietu vējstiklu, drošības loks aiz sēdekļu mugurām, kā arī spēcīgāki motori. Ar 1,6 litru 66 kW jaudas benzīnnieku Komandieris uz šosejas sasniedza ātrumu 150 km/h, bet ar 1,8 litru 44 kW dīzeli – 144 km/h (ātrums ūdenī – 10 km/h). Šāda amfībija jau maksāja vismaz 20 000 sterliņu mārciņu, taču ekstremāļi pirka, jo konkurentu Eiropā nebija.

21. gadsimta sākumā abi Dutton modeļi tiek komplektēti ar piektās paaudzes Fiesta motoriem: 1,3 litru benzīnnieku ar 51 kW jaudu vai 1,9 litru dīzeli ar 46 kW jaudu. Turklāt var izvēlēties starp priekšējo riteņu piedziņu (Ford transmisija) vai visiem velkošajiem riteņiem un Suzuki agregātiem. Noņemamā auduma jumta vietā var pasūtīt arī stingru noņemamo jumtu no plastmasas. Galvenais modelis, ko Dutton virza tirgū šobrīd (apmēram 90 % amfībiju tiek eksportētas), ir jaunais Amfijeep – īsts miniatūrs peldošs pilnpiedziņas džips uz Suzuki Samurai bāzes, taču tagad jau sastopami daudz modernāki spēkrati.

Dinamikas problēmas

Visām iepriekš aprakstītajām amfībijām lielākais trūkums ir klasiskā konstrukcija ar vienu vai divām dzenskrūvēm un ūdenī pilnīgi iegremdētu korpusu: primitīva laiva uz riteņiem, nekas vairāk. Lai kā censtos, šādā veidā lielāku ātrumu par 15 km/h peldus sasniegt nevar. Ne velti tas pats Kudrjačkovs savam Tritonam ar Volgas motoru izveidoja īstu ātrgaitas glisera korpusu un aprīkoja to ar ūdensmetēju. Rezultāts – 50 km/h uz ūdens! Vēl ģeniālāks bija superslepenais aparāts NAMI 055V, ko eksperimentālā kārtā 1963. gadā radīja konstruktors Viktors Ovčiņņikovs pēc militāristu pasūtījuma. Tam bija īsti zemūdens spārni, kas nodrošināja amfībijai ātrumu 60 km/h ūdenī ar Tatra 66 kW dzinēju. Nekas tāds Padomju Savienībai nebija vajadzīgs pat aukstā kara apstākļos...

Gibbs

Pavisam nesen pie šīm nerealizētajām krievu idejām ķērās kapitālisti. 2003. gada beigās Birmingemā debitēja tobrīd ātrākā amfībija Gibbs Aquada. Tai ir glisējošs vaļējs korpuss, kas atgādina sporta rodsteru, un 2,5 litru V6 motors ar 129 kW jaudu un automātisko transmisiju. Pilnpiedziņas Aquada uz ceļa var sasniegt ātrumu 170 km/h, bet ūdenī, pateicoties korpusa apveidiem un ūdensmetējam, tā traucas ar ātrumu līdz pat 48 km/h. Ģeniāls auto par ģeniālu cenu – 235 000 ASV dolāru. Cena galīgi nav šķērslis, jo Alana Gibsa patentētā konstrukcija jau tiek ražota un pat bija redzama TV pseidorealitātes šovā Miljardu mantinieki.

Jaunākais Gibsa produkts ir šogad izrādītais prototips Gibbs Humdinga, kas ir nevis sporta tipa auto, bet gan pamatīgs piecvietīgs pilnpiedziņas džips ar slēgto virsbūvi un divu tonnu masu. Tam izmantota patentētā HSA sistēma: pilotam piespiežot pogu, riteņi ar neatkarīgās pneimopiekares palīdzību paceļas, bet griezes moments tiek pārslēgts uz ūdensmetēju. 258 kW jaudas motors šo 5,4 metrus garo krokodilu var dzīt ar ātrumu 160 km/h pa ceļu vai ar iespaidīgajiem 64 km/h – pa ūdeni. Gibs sola arī šo modeli laist brīvā pārdošanā un tad ķerties pie amfībijas autobusa un kravas mašīnas izskatā.

Rinspeed

Visprogresīvākā mūsdienu amfībija ir šveiciešu Rinspeed Splash, ko mēs tā arī neredzējām izstādē Auto Exotica Rīgā. Tā debitēja 2004.gadā Ženēvā un radīja totālu furoru, jo bija grūti noticēt tās iespējām. Pirmkārt, Splash ir trīsrežīmu braucamrīks, gan ne ar ūdensmetēju, bet īpašas formas dzenskrūvi. Tas var traukties pa šoseju ar 200 km/h, peldēt kā gliseris ar 50 km/h vai pārvērst savus antispārnus par īstiem zemūdens spārniem un tad slīdēt pārdesmit centimetrus virs ūdens ar elpu aizraujošajiem 83 km/h! Otrkārt, Splash spēka agregāts ir neliels divcilindru 750 cm3 turbomotoriņš ar 103 kW jaudu, kas darbojas nevis ar benzīnu, bet gan ar dabas gāzi. Treškārt, šis pievilcīgais kutera un sporta rodstera brīvās mīlas auglis pagaidām izgatavots tikai vienā eksemplārā, taču, ja atradīsies kāds bagāts cilvēks-amfībija vai pustraks neticama realitātes šova rīkotājs, Frankam Rinderknehtam nav grūti uzbūvēt vēl otru tādu pašu. Vai trešo...




7.0 (104)

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
XXX0.0000.0000.000-
YYY0.0000.0000.000-
ZZZ0.0000.0000.000-