Citāda Amerika

Pievienots: 7. jūlijā 2007 07:00 | Autors: Artis Eglītis | Komentāri: (0)

Mēs esam pieraduši domāt par ASV vieglo automobiļu industriju kā par trim lieliem globāliem koncerniem. Taču vēl pagājušā gadsimta vidū un beigās tur bija arī ceturtais koncerns – American Motors Corporation jeb AMC....

Citāda Amerika


Mēs esam pieraduši domāt par ASV vieglo automobiļu industriju kā par trim lieliem globāliem koncerniem. Taču vēl pagājušā gadsimta vidū un beigās tur bija arī ceturtais koncerns – American Motors Corporation jeb AMC. Turklāt pēc Otrā pasaules kara Amerikā veidojās vairākas interesantas, neatkarīgas autofirmas. Dažas no tām nonāca lielo kompāniju paspārnē, dažas tika likvidētas, bet dažas pastāv vēl tagad. Piedāvājam jums apskatu par mazliet citādu Amerikas autobūvi, par darboņiem ārpus trim lielajiem finansu konglomerātiem.

Arnolt

Šī Čikāgas firmiņa kopš 1953. gada uzstādīja Bertone dizaina alumīnija virsbūves uz angļu firmas MG šasijām. Vēlāk par izejas punktu kļuva cita Anglijā tapusi šasija – Bristol – ar sešcilindru divlitru motoru (77...96 kW). Itāļu dizaina virsbūves (coupe un spaideri) bija visai elegantas un Arnolt modeļi patīkami atšķīrās no citiem amerikāņu sporta auto. 50. gadu vidū Arnolt divas reizes uzvarēja Sebringas izturības sacīkstēs divlitru klasē. Šāda ražošana gan nebija visai rentabla, jo amerikāņi glītās mašīnītes neuzskatīja par savas valsts produktu, tāpēc 1964. gadā Arnolt beidza savu darbību.

Checker

Unikāla firma, jo 60 gadus (no 1923. līdz 1982. gadam) ražoja tikai specializētos taksometrus. 80. gados tā skaitījās pēdējā neatkarīgā ASV autofirma, kas ražoja vieglās automašīnas lielās sērijās. Slavenie dzeltenie Ņujorkas taksometri, ko Luks Besons tik veiksmīgi parodēja savā “Piektajā elementā”,  ir Checker Marathon. Automobiļi vienmēr bijuši vienkārši, pat primitīvi, bez jebkādām smalkām tehniskām finesēm, ar lielām, augstām un neveiklām virsbūvēm, kas nodrošināja pietiekamas ērtības pasažieriem un mazas rūpes taksistiem. Parasti tika izmantoti rindas sešcilindru četru litru darba tilpuma 80 kW jaudas Chevrolet dzinēji, taču sastopami arī čekeri ar V8 motoriem.

Cunningham

Marka Cunnigham saistās ar 50. gadu ātrākajiem un jaudīgākajiem ASV sporta automobiļiem. 1950. gadā Lemānas 24 stundu sacīkstēs piedalījās Brigsa Svifta Kaninhema komanda ar diviem Cadillac auto, no kuriem viens bija paša Kaninhema konstruēts spaiders ar baisa izskata aerodinamisku virsbūvi, ko uzreiz iesauca par monstru. Turpmākos piecus gadus Kaninhems savus automobiļus būvēja pats, tie bija paredzēti gan sacīkstēm, gan pārdošanai. Eksistēja seši modeļi (C1 līdz C6) ar Chrysler V8 cilindru motoru, pussfēriskām sadegšanas kamerām un 130...190 kW jaudu; dažiem pat bija visu riteņu neatkarīgā piekare. Katrs no modeļiem tika izlaists ne vairāk kā desmit eksemplāros, pie tam ielas automobiļu dizainu veidoja Itālijas studija Michelotti. Labākais Kaninhema panākums bija trešā vieta Lemānā 1954. gadā. Pēc gada šī vēsture uz laiku beidzās.

2001. gada Detroitas autosalonā Brigss Kaninhems II un bijušais Chrysler vadītājs Bobs Lucs paziņoja par nodomu atjaunot slaveno sporta automobiļu marku un 2004. modeļu gadā uzsākt 600 eksemplāru lielas sērijas ražošanu. Prototipam piešķirts turpinošais indekss C7 un raksturīgais iespaidīgais dizains ar masīvu un garu motora pārsegu. Cunnigham C7 paredzēta visu riteņu piedziņa, alumīnija un karbona virsbūve, kā arī V12 cilindru motors ar 440 kW jaudu. Ņemot vērā Luca autoritatīvo vārdu, kaut kas varētu sanākt, ja tikai Chrysler to neuztvers kā draudus savam Viper.

Hudson

Veikalnieka Džozefa Hadsona firma pastāvēja no 1909. līdz 1957. gadam, pie tam, pēdējie trīs gadi pavadīti American Motors Corporation ietvaros. No pēckara modeļiem slavena kļuva 1948. gadā debitējusī Hudson sērija step-down ar ļoti garu un zemu nesošo virsbūvi, kas atstāja solīdu iespaidu. Tika izmantoti gan oriģinālie, gan Packard spēka agregāti. 50. gadu sākumā Hudson sporta automobiļi bija praktiski neuzvarami Amerikas sērijveida vieglo mašīnu sacīkstēs un tagad bieži redzami filmās par NASCAR pirmsākumiem. Nemākulīga mārketinga gadījumā pat sporta panākumi nespēja dot cerēto rezultātu, tāpēc AMC kompānija izlēma marku likvidēt.



Kaiser-Frazer

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara kuģubūvētājs Henrijs Kaizers apvienojās ar bankrotējušā uzņēmuma Graham Paige direktoru Džo Freizeru un konstruktoru Hovardu Derinu, lai izveidotu autofirmu, kas sašūpotu lielās trijotnes pozīcijas, un pierādītu, ka arī citas firmas var “izsisties uz augšu”. Šim nolūkam no Forda tika nopirkta rūpnīca, kurā kara laikā ražoja Liberator bumbvedējus. Modeļu paletē veidotas divas atsevišķas markas – vienkāršs un ekonomisks Kaiser un komfortabls Frazer. Prototips Kaiser K 85 debitēja 1946. gadā un tam bija priekšējo riteņu piedziņa, nesošā vienlaidmetāla virsbūve un visu riteņu neatkarīgā piekare. Sērijveida ražošanai tas bija par dārgu, tāpēc uz konveijera nonāca klasiskās piedziņas mo-deļi ar rāmi un tikai priekšējo neatkarīgo piekari. Kaiser un Frazer automašīnas kļuva slavenas ar pievilcīgu izskatu, liela laukuma stikliem, zemu vadītāja pozīciju un pārdomāto pasīvās drošības koncepciju. Līdz ar to par drošību nācās domāt arī Lielā trijnieka kompānijām. Ne bez Ford, GM un Chrysler pūlēm 50. gadu sākumā Kaizeram un Freizeram sākās finansiālas grūtības, ko neizdevās atrisināt nedz ar pievienošanos Willys, nedz ar avangardisko sporta tipa divvietīgo kabrioletu Kaiser Darrin. Tas debitēja tirgū vienā laikā ar slaveno Chevrolet Corvette (1953. gadā) un tāpat bija ar plastmasas virsbūvi. Darrin trumpis bija īpašs durvju atvēršanas (pareizāk sakot – iebīdīšanas) mehānisms. Korvetei tāds konkurents nebija vajadzīgs, un General Motors interesēs Kaiser ražošanu 1955. gadā pārcēla uz Argentīnu.



Mosler

Uzņēmējs Vorens Moslers nodibināja firmu, kuras mērķis bija uzbūvēt ātrāko ielas braukšanai domāto automobili Amerikā. Kopš 1988. gada firma saucās Consulier (tad tā būvēja dīvaina dizaina pikapveidīgu sportinieku ar 2,2 litru 147 kW Chrysler turbomotoru), kopš 1993. gada – Mosler. Slavenākais modelis bija Mosler Intruder, kas eksistēja gan ielas, gan sacīkšu modifikācijā.

To konstruēja bijušais Chevrolet inženieris Džons Lingenfelters uz Corvette šasijas ar oriģinālu kompozītmateriālu virsbūvi un līdz 6,3 litriem un 328 kW forsētu Chevy motoru. Pasūtījumus izpildīja deviņu mēnešu laikā un pārdeva par apmēram 145 000 dolāru. Nedz modernizētais Luija Valensijas dizaina Intruder II, nedz Raptor II, nedz kolosālais superkārs MT 900 dienas gaismu vairs neie-raudzīja, jo firma tika likvidēta 1999. gadā. Skaidrs, ka ar superkāriem naudu grūti nopelnīt, tādēļ tika būvētas Mustang un Jeep kopijas, kā arī elektromobiļi. Īpatnējs bija Mosler Twinstar – pamatīgi pārbūvēts Cadillac Eldorado ar 440 kW jaudas motoru un maksimālo ātrumu 322 km/h. Tāds Amerikai unikāls superkārs ar limuzīna izskatu!

Nash

Firmu 1917. gadā izveidoja bijušais General Motors prezidents Čārlzs Nešs, kurš sapņoja izlaist automobiļus, kas nestu viņa vārdu. 30. gados Nash apvienojās ar ledusskapju ražotājiem Kelvinator, kas ļāva automašīnās uzstādīt tajā laikā pašas progresīvākās apsildes un ventilācijas sistēmas. Pēc Otrā pasaules kara Nash izcēlās ar īpatnēju dizainu: 1946. gada modelim Ambassador Suburban Sedan bija sāni ar koka paneļu apdari, bet 1949. gada pontonu virsbūvēm puspiesegtas bija ne tikai aizmugurējo, bet arī priekšējo riteņu arkas. 1951. gadā Nash sāka sadarbību ar britu Healey, bet pēc trim gadiem apvienojās ar Hudson, lai izveidotu koncernu American Motors. 50. gados Nash kļuva par kompakto vieglo auto pionieriem un apgāza stereotipu par to, ka amerikāņi braucot tikai ar milzīgiem šoseju krei-seriem. Pircēji sākumā visai labi uzņēma gan četrvietīgo sešcilindru Rambler ar divām durvīm, gan jocīgo divvietīgo četrcilindru Metropolitan, kura motora darba tilpums bija tikai 1,2 litri! Kompaktos nešus ražoja līdz pat 1961. gadam, lai gan pati marka oficiāli tika likvidēta jau 1957. gadā. Nash iegāja vēsturē ar vienu no pašiem jautrākajiem virsbūvju dizainiem.



1958. gadā marku Rambler ieguva visi AMC koncerna vieglie automobiļi un tā pastāvēja līdz 1971. gadam, kad koncerna menedžments no tās atteicās ar klasisko fomulējumu – “pieprasījuma samazināšanās dēļ”. 60. gados galvenais Rambler nopelns bija divkontūru bremžu sistēmas un disku bremžu ieviešana.

Packard

Kādreiz šiem amerikāņu automobiļiem bija visaugstākais prestižs, un tos bija iecienījis pats biedrs Staļins. Firmu 1899. gadā dibināja Džeimss Pakards un tā pastāvēja līdz 1959. gadam. 40. gados tika ražoti tie paši vecie labie pirmskara modeļi, ko mēs pazīstam arī kā ZIS; jaunās paaudzes Packard debitēja tikai 1951. gadā. Par firmas norieta sākumu var uzskatīt 1952. gadu, kad par tās prezidentu kļuva Džeimss Nenss. Viņš kļūdaini uzskatīja, ka noieta krīzi pārvarēt var tikai ar lētu un ekonomisku modeļu ražošanu. Tā Packard pamazām zaudēja savu seju, lai gan tika būvēti arī dārgie un lielie Patrician un Caribbean ar Derhem ateljē virsbūvēm. Tiem bija tādi vēl mūsdienās reti risinājumi kā automātiska klīrensa regulēšanas sistēma un automātiskā ātrumkārba ar podziņu tipa pārslēgšanu. Galvenās problēmas radīja nevis dārgie vai lētie modeļi, bet gan steigā tapušās konstrukcijas un sarežģījumi defektiem un izgatavošanas kvalitāti, kas vēl vairāk pasliktinājās pēc tam, kad Nenss 1954. gadā iegādājās bankrotējušo Studebaker firmu. 1957. gadā grupu Packard-Studebaker pārņēma aviācijas koncerns Curtis-Wright un pavēlēja unificēt modeļus. Divdurvju hārdtops Packard Hawk nebija slikts auto, tam bija glīta dizaina aerodinamiska virsbūve ar pamatīgu kapuci uz motora pārsega kā kaut kādam Ferrari, taču bija trīs nelaimes: Hawk nebija pietiekami kvalitatīvs, tas neizskatījās tā, kā amerikāņi bija pieraduši redzēt savus pakardus, turklāt maksāja divreiz dārgāk par apmēram tādu pašu studebekeru. Rezultātā tika pārdoti vien 588 auto, arī citiem modeļiem neklājās labāk un turpināt darbu vairs nebija nekādas jēgas.



90. gadu beigās kāds biznesmenis Rojs Galiksons nopirka visas tiesības uz Packard marku un grasījās atjaunot Amerikas leģendu. 1999. gadā debitēja prestiža limuzīna Twelve prototips, kura dizainā veiksmīgi savītas antīkas un modernas līnijas. Tam bija V12 cilindru 324 kW jaudas motors; pārdošanu bija plānots sākt 2001. gadā par apmēram 135 000 dolāru gabalā. Tā šī iecere arī apstājās – pasaulē tikai kļuva par vienu Interneta lapu vairāk, kurā jau četrus gadus nav atjaunots trūcīgais saturs.

Panoz

Aptiekārs Dons Panozs kopā ar dēlu Denu aizrāvās ar autosacīkstēm un sāka iepirkt vienu autotrasi pēc otras. 1990. gadā ar Ford finansējumu un tehnisko palīdzību viņi izveidoja autofirmu sporta un sacīkšu mašīnu ražošanai. Pirmais modelis debitēja 1996. gadā, tas bija neparasta izskata rodsters AIV Roadster, kura dizains veidots Šveicē, Rinspeed studijā. Mazliet vēlāk tapa Panoz Esperante ar garo, glīto “degunu”, kas kļuva par Panoz sacīkšu mašīnu pazīšanas zīmi. Esperante eksistēja ielas un sacīkšu versijā, tai bija Ford V8 cilindru 5,9 litru 440 kW jaudas motors. Izturības sacīkšu skatītājiem patika Panoz bolīdi ar dobjo skaņu un priekšā novietoto motoru, tos gan vēlāk nomainīja LMP Roadster S klasiskākas koncepcijas sacīkšnieki. Sērijveida ražošanai 1998. gadā debitēja Esperante otrā paaudze ar mazāk izteiksmīgu ārieni, kas atgādina Porsche Boxster. Arī tai ir savas sacīkšu modifikācijas GTS un GTS-RA ar Penske piekarēm un veco labo Ford GT 40 motoru. Tomēr visnetradicionālākais solis tika sperts 1998. gada Ņujorkas autosalonā, kad Panoz stādīja priekšā projektu Q9 – Lemānas sacīkšu prototipu ar hibrīdpiedziņu un elektromotoru. Šobrīd Panoz turpina piedalīties sacensībās gan Amerikā, gan Eiropā un gatavo jaunu ielas automobili.

Parradine

Maz zināma sporta auto firma, kas dibināta tikai 2000. gada janvārī un saistīta arī ar Lielbritāniju. Vispirms tika izgatavoti 50 superkāri Parradine 525 S ar V8 cilindru 4,6 litru tradicionālo Ford sporta motoru, kam ar kompresora palīdzību jauda pacelta līdz 380 kW, kas ļauj sasniegt ātrumu 330 km/h. 2001. gada oktobrī debitēja lētāka un vienkāršāka modifikācija Parradine 320 S ar tādu pašu asu līniju virsbūvi un dzinēju, tikai bez kompresora. Līdz ar to jauda ir 235 kW, ātrums – 255 km/h. Sporta automobiļi Amerikā atkal kļuvuši iecienīti.

Shelby

Teksasas sacīkšu braucēja Kerola Šelbija firma būtu visai grūti saucama par pilnvērtīgu autoražotāju. Būtībā Šelbijs 60. gados vispirms bija britu AC firmas pārstāvis Amerikā, kur tas AC Cobra šasijās montēja Ford V8 spēka agregātus. Vēlāk Šelbijs kļuva par Ford galma tūneri un sacīkšu mašīnu speciālistu; tā tapa Shelby GT 350/500 uz Mustang bāzes, kā arī Ford GT 40. 1992. gadā Kerols Šelbijs atsāka kobru montāžu, daļu ienākumu veltot sirds medicīnas fondiem. Par īstu autoražotāju Shelby kļuva 1997. gadā, kad debitēja pilnīgi oriģinālas konstrukcijas skaists un moderns alumīnija un ogļplastika rodsters Series One, ko paredzēts izgatavot 500 eksemplāros. Sākumā tam bija forsēts Oldsmobile Aurora motors, ko vēlāk nomainīja ierastais V8 cilindru 4,6 litru 235 kW jaudas agregāts no Ford Mustang Cobra. Tā Šelbijs interpretēja britu kobras ideju amerikāņu manierē gadsmitu mijas stilā un izpildījumā.

Studebaker

Vairumam studebekers asociējas ar pārvietojamajām reaktīvās artilērijas iekārtām Sarkanajā armijā un ar Ostapa Bendera un kāda autofana strīdu Udejovas pilsētiņā “Zelta teļā”. Taču pasaules autovēsturē šī 1902. gadā dibinātā firma kļuva slavena ar to, ka jau 1946. gadā piedāvāja pircējiem pavisam jauna stila vieglās automašīnas Champion un Land Cruiser, kas neatgādināja vecos pirmskara mo-deļus. Vēl pēc trim gadiem tas pats dizainers Reimonds Levijs ieviesa inovatīvu stilu ar apaļu, dekoratīvu gaisa ieplūdes caurumu priekšējā paneļa vidū (bullet-nose) un uz priekšu izvalbītiem lukturiem. Kopš tā laika Levija zīmētie Studebaker vieglie auto vienmēr bijuši ASV dizaina avangardā: kaut vai tas pats nelaimīgais Hawk vai arī 1962. gada Avanti ar stiklaplasta virsbūvi, pilnīgi gludu “degunu”, V8 cilindru 4,7 litru 147 kW jaudas motoru un maksimālo ātrumu 210 km/h. Sporta tipa Avanti ražoja vēl ilgi pēc tam, kad Studebaker jau bija oficiāli likvidēta 1964. gadā it kā neveiksmīgi iztērētu līdzekļu un nepareizas modeļu politikas dēļ. Patiesībā kompānijai trūka naudas, ko ieguldīt esošo modeļu uzlabošanā, bez tam Lielais trijnieks uzsāka kolosālu informācijas karu pret Studebaker avangardiskajām automašīnām un organizēja ķengājošu rakstu publicēšanu, kas konservatīvajā amerikāņu sabiedrībā savu paveica.



Tucker

Visīsāko laiku pastāvējusī ASV autofirma, pret kuru tika vērsts visnopietnākais spiediens no lielo autogigantu puses. 1946. gadā ģeniālais izgudrotājs Prestons Takers uzbūvēja interesantu automobili Tucker Torpedo ar oriģinālas formas virsbūvi, labu aerodinamiku, trim priekšējiem lukturiem un augstu pasīvās drošības līmeni. Aizmugurē bija iemontēts sešcilindru motors no Bell helikoptera, tur varēja atrasties arī Caproni gāzturbīna. Takers pats bija konstruējis arī lētu un vienkāršu automātisko ātrumkārbu, kā arī visu riteņu neatkarīgo piekari. Plūdlīnijas formas auto sasniedza ātrumu 210 km/h, bija pietiekami lēts un progresīvs. Lielie konkurenti vienkārši nobijās un sāka visādi traucēt. Līdz 1948. gadam Takeram izdevās uzbūvēt 50 eksemplārus, bet tad viņu apcietināja it kā par krāpšanu un 30 miljonu dolāru nelikumīgu piesavināšanos no Finansējuma un rekonstrukcijas komitejas. Šis process tika uzsākts slepenas Lielā trij-nieka vienošanās rezultātā. Takers nomira 1956. gadā, juridiski attaisnots, tomēr īpaši neatzīts.

Vector

Tie, kas apgalvo, ka pirmais īstais amerikāņu superkārs bija Dodge Viper, melo vai arī ir aizmirsuši par Vector. Tā ir aerokosmiskās produkcijas kompānija ar mītni Kalifornijā un Floridā. 1977. gadā tika demonstrēts iespaidīgs prototips, pēc gada Vector izveidoja savu automobiļu nodaļu. Dibinātājs Džeralds Vigerts apgalvo, ka gribējis kļūt par iznīcinātājlidmašīnas pilotu, taču nav varējis iziet medkomisiju sliktās redzes dēļ, tāpēc uzbūvējis iznīcinātāju, kas pārvietojas pa zemi. Vector dizainā tiešām var atrast Stealth kaujas lidmašīnu iezīmes. Tiesa, kons-trukcija bija pietiekami komplicēta, lai ražošanu varētu sākt tikai 1989. gadā. Četru gadu laikā Vigerts uzbūvēja 22 eksemplārus Vector W8 un pārdeva tos par 284 000...450 000 dolāru gabalā. Tiem bija visai primitīvs Oldsmobile V8 cilindru sešlitru OHV divvārstu motors, kas ar divu turbīnu palīdzību forsēts līdz 466 kW un 854 Nm, kā arī Amerikā ierastā trīspakāpju automātiskā ātrumkārba. Vector W8 teorētiskais maksimālais ātrums – 350 km/h. 1992. gadā tapa prototips Vector WX3, kura motora darba tilpums bija palielināts līdz septiņiem litriem, jauda – līdz 746 kW, griezes moments – līdz 950 Nm, teorētiskais ātrums – līdz 402 km/h! Prototipa dizainam jau bija plūdenākas, acij tīkamākas līnijas, ko pēc tam ieguva nākamais sērijveida modelis Vector M12.

90. gadu vidū pēc tiesas lēmuma Džeriju Vigertu nometa no sava posteņa, viņa vietā stājās Pīters Rouzs no TRW un Roberts Braners no Lamborghini. Par jaunajiem saimniekiem kļuva Indonēzijas “biezo” grupa Mega Tech, kas reģistrēta ofšora zonā Bermudu salās. Šai pašai grupai tolaik piederēja arī Lamborghini, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Vector M12, kas debitēja 1996. gada Detroitas autosalonā, kļuva par savdabīgu “Amerikas Lamborgini”. Tam bija V12 cilindru 5,7 litru 365 kW jaudas motors un piekare no Lamborghini Diablo, mehāniskā vai automātiskā ātrumkārba un “tikai” 314 km/h maksimālais ātrums. Tiesa, arī cena bija mazāka: 184 000...207 000 dolāru. Tika uzbūvēta apmēram 80 eksemplāru sērija, un ar to arī viss beidzās, jo neko labu taču nevar gaidīt no firmas, kas reģistrēta Bermudās. Labi, ka vismaz Lamborghini nonāca drošās rokās!

Willys

Pēc Otrā pasaules kara Willys turpināja ražot slavenos armijas automobilīšus MB, bet 1948. gadā ieviesa tā civilo variantu Jeepster gan ar vaļējo, gan slēgto virsbūvi un četrcilindru vai sešcilindru motoru. Tā dizainers bija Brūks Stīvenss, un Jeepster aizsāka moderno, universālo apvidus auto plejādi. Jau vēlāk, AMC kompānijas ietvaros “džīpsterus” ražoja līdz 1973. gadam. 1953. gada aprīlī firmu Willys nopirka korporācija Kaiser-Frazer un ieviesa ražošanā ģimenes sedanu sēriju Aero, kas pēc diviem gadiem ieguva modernāku dizainu. Pieprasījums pēc vieglajiem auto štatos nebija liels, tādēļ to ražošanu vēlāk pārcēla uz Brazīliju un Argentīnu. ASV rūpnīcā atstāja tikai apvidus mašīnu producēšanu. 1963. gadā firma ieguva nosaukumu Kaiser-Jeep, bet 1969. gadā iekļāvās kompānijā American Motors. Tagad, kā zināms, marka Jeep pieder konglomerātam Daimler Chrysler un tai vairs nav nekāda sakara ar 1908. gadā dibināto Willys. 



Mēs esam pieraduši domāt par ASV vieglo automobiļu industriju kā par trim lieliem globāliem koncerniem. Taču vēl pagājušā gadsimta vidū un beigās tur bija arī ceturtais koncerns – American Motors Corporation jeb AMC. Turklāt pēc Otrā pasaules kara Amerikā veidojās vairākas interesantas, neatkarīgas autofirmas. Dažas no tām nonāca lielo kompāniju paspārnē, dažas tika likvidētas, bet dažas pastāv vēl tagad. Piedāvājam jums apskatu par mazliet citādu Amerikas autobūvi, par darboņiem ārpus trim lielajiem finansu konglomerātiem.


 

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
Lukoil1.2531.2651.1140.565
Neste1.2371.2771.137-
Statoil1.2541.2771.1540.565