Slepenais britu lepnums- Bristol
Pievienots: 12. augustā 2010 15:01 | Autors: Artis Eglītis, laikraksts "AutoInfo" | Komentāri: (2)
401, 403, 407, 412 – tie noteikti ir Moskvich pazīstamāko modeļu indeksi. 405 un 406 liek domāt par Peugeot. 603 savukārt atsauc atmiņā čehu Tatra. Taču visi kopā šie apzīmējumi veido Bristol firmas vēsturi, kas patlaban, pēc TVR kompānijas kārtējās izputināšanas, ir palikusi gandrīz vai zināmākā neatkarīgā britu autofirma.
Par slepenumu un aviāciju
Taisnību sakot, Bristol vārds auto sakarā pieminēts daudz reižu, taču par šo uzņēmumu zināms ārkārtīgi maz. Visa Bristol darbība tīta slepenības un mītu plīvurā, kas to padara vēl aizraujošāku, taču ne skaidrāku. Puslīdz zināma ir tikai Bristol ražoto modeļu vēsture, kas arī vairāk ir atsevišķu šīs markas fanu veikums, nevis ražotāja oficiāla leģenda.
Vienīgais Bristol autosalons atrodas Londonā, Kensingtonas ielā 370, tajā novietotas divas automašīnas un tā ir vienīgā firmas saikne ar ārpasauli. Bristol nekad nav bijis sava dīleru tīkla pasaulē, nav reklāmu masu medijos, nav savas sabiedrisko attiecību nodaļas, kas veidotu sadarbību ar žurnālistiem. Tikai pavisam nesen izveidota oficiālā Bristol mājaslapa Internetā, taču tā ir visai skopa un izskatās nožēlojami. Bet par spīti tam visam, vai arī tieši tāpēc par Bristol automašīnām raksta gan žurnālos, gan grāmatās, un stāsts par Anglijas autobūvi nav pilnīgs bez nodaļas par Bristol – kompāniju, kas visu mūžu taisa vienu mašīnu, tāpat kā Remarks visu mūžu rakstīja vienu romānu. Jebkurš Bristol ir liels, grezns, aristokrātisks un mēreni sportisks Gran Tourismo klases auto.
Par Bristol vēsturi vairāk var uzzināt grāmatās par lidmašīnām. Ar šo sfēru arī saistīta tā kaitinošā slepenība un lepnība vienlaikus. Lieta tāda, ka Bristol ir sens aviācijas uzņēmums, turklāt allaž bijis saistīts ar militārajiem pasūtījumiem. Ja Dassault vai MiG ražotu automašīnas, mēs arī par tām zinātu ne pārāk daudz... Izņēmums varbūt ir tikai Saab, jo arī Mitsubishi vēsture pilna baltiem plankumiem.
Bristol kā lidmašīnu ražotājs kļuva slavens ar Scout un Fighter iznīcinātājiem Pirmajā pasaules karā, Blenheim bumbvedēju, Beaufort torpēdnesēju un Beaufighter nakts iznīcinātāju Otrajā pasaules karā. Tagad militārā koncerna British Aerospace ietvaros bijušais Bristol aviācijas uzņēmums būvē detaļas vertikālā starta kaujas lidmašīnām Harrier un mācību militārajām lidmašīnām Hawk. Automašīnu ražošana saglabāta neatkarīgā firmā, kas arī mūs interesē visvairāk.
BMW devums
1936. gadā Vācijā konstruktors Fricis Fīdlers radīja ģeniālu sešcilindru rindas motoru ar augšējiem vārstiem, sānos novietotu sadales vārpstu, savdabīgu vārstu piedziņas mehānismu un pussfēriskām degkamerām. Izrādījās, ka Fīdlera motora potenciāls bija tik liels, ka Vācijā 30. gadu beigās to nemaz nevarēja realizēt, jo augstvērtīgie izejmateriāli bija nepieciešami militārajai rūpniecībai. Vēl 60. gadu sākumā BMW 328 rindas sešcilindrinieku ar 1971 cm3 darba tilpumu izmantoja autosportā gan vācieši, gan angļi, sākotnējo 59 kW vietā palielinot jaudu līdz pat 95 kW. BMW 328 konstrukcija vienlīdz lielā mērā bija populāra abās Lamanša pusēs, īpaši pēc sacīkšu uzvarām (piemēram, 1940. gada Mille Miglia triumfa Itālijā). Sapņu mašīnu ar stūri labajā pusē Anglijā tirgoja firma Frazer Nash, bet tā uzlabotos variantus ar doktora Fīdlera atļauju ražoja līdz pat 1957. gadam.
Arī Bristol visu savu pēckara pirmo desmitgadu piedāvājumu balstīja uz BMW 328 motora bāzes, kura ražošanas licenci ieguva kā reparāciju no Vācijas 1945. gadā par karā nodarītajiem postījumiem. Bristol Aeroplane kompānija pēc kara izlēma daļu ražošanas jaudu Bristolē pārorientēt uz augstas klases auto rūpniecību, loģiski paredzot, ka pieprasījums pēc lidmašīnām samazināsies. Ilgi nedomājot, par jaunās autofirmas emblēmu kļuva Bristoles pilsētas ģerbonis. Ļaudis melš, ka pirmais pašu konstruētais Bristol auto esot reāli izjucis testu laikā, tādēļ angļi turpmāk izmantoja vācu pieredzi. Nākamā automobiļa konstrukciju izstrādāja H. J. Eldingtons no Frazer Nash firmas, kam bija pieejamas BMW tehnoloģijas.
Bristol 400 pirmais eksemplārs tapa 1946. jūlijā, bet debija notika 1947. gada Ženēvas autosalonā, kur ražotājs uzreiz saņēma gandrīz 500 pasūtījumus. Šai mašīnai gan bija maz oriģināla, jo 1971 cm3 tilpuma 59 kW jaudas motoru paņēma no BMW 328, divdurvju četrvietīgo virsbūvi – no BMW 327 ar visām firmas “nāsīm” priekšā, bet šasiju – no BMW 326. Sākumā gan paredzēja izmantot 2,5 litru motoru, bet pret to iebilda Eldingtons, cerot to saglabāt kā Frazer Nash prerogatīvu. Savukārt Bristol (alias BMW) šasijas konstrukcija ar priekšējo neatkarīgo piekari un atkarīgajiem torsioniem aizmugurē saglabājās līdz 90. gadiem. Virsbūvei gan, salīdzinot ar BMW, bija uzlabota aerodinamika, jo šim parametram Bristol aviācijas speciālisti pievērsa milzu uzmanību, tāpat kā tolaik Saab. Rezultātā Bristol 400 ar četrpakāpju mehānisko ātrumkārbu varēja sasniegt ātrumu 145 km/h un izcēlās ar samērīgu degvielas patēriņu.
Aviokonstruktoriem kvalitāte bija dzīvības un nāves jautājums, tāpēc arī automašīnai viņi neizmantoja lētus risinājumus, bet visu pārdomāja līdz galam. Piemēram, sānu paneļi virsbūvei un spārnu augšpuse bija no biezākām plāksnēm, jo tur atspiedās mehāniķi dzinēja remonta laikā. Pavisam ar rokām saražoja 700 Bristol 400 eksemplārus, bet Itālijā Pininfarina cehā izgatavoja 17 kabrioletus uz šīs šasijas.
Tālāk gandrīz ik gadu sekoja cits Bristol modelis ar uzlabotu virsbūvi un mazliet jaudīgāku motoru. 1949. gadā, sākumā tikai eksportam, tapa četrvietīga coupe Bristol 401 ar Itālijas studijas Touring pilienveida dizainu. Uz tērauda cauruļu karkasa uzmontēja virsbūves alumīnija paneļus pēc tolaik modernās Superleggera tehnoloģijas. Tās formu izstrādāja Bristol Aeroplane aerodinamiskajā tunelī, jo itāliešiem tādu resursu nebija. Rezultātā Bristol 401 izcēlās ar izcilu aerodinamiku aviācijas stilā un tā gaisa pretestības koeficients palika nepārspēts vēl pēc 20 gadiem. Vienīgais konkurents šajā ziņā varēja būt tikai Saab. Ar 63 kW jaudu automašīna sasniedza 150 km/h un varēja lepoties ar lielisku vadāmību Lielbritānijas līkumotajos ceļos. Tolaik Bristol konkurēja ar Bentley un Jaguar.
Bristol 401 saražoja apmēram 650 eksemplāru skaitā, taču pēc tam Bristoles produkcija nonāca eksotikas statusā nelielo rūpnīcas iespēju, augsto cenu un arī konsekventi niecīgā pieprasījuma dēļ. Uz 401. modeļa bāzes tapa mazliet vairāk par 20 vaļējiem auto ar indeksu 402 un četriem lukturiem priekšā. Dažiem eksemplāriem virsbūvi veidoja Pininfarina. Kabriolets ar pagarinātu aizmuguri izskatījās glīts bez jumta, bet ar drēbes jumtu tā dizains kļuva kroplīgs.
1953. gadā vispirms izgatavoja 300 eksemplārus modelim Bristol 403 ar citādu piekari, 74 kW dzinēju un maksimālo ātrumu 160 km/h. Tad pasaulē nāca jauna paaudze ar dzesējamiem alumīnija bremžu trumuļiem Alfin, oriģinālu priekšdaļas dizainu bez BMW nāsīm un īstu bagāžnieku, kas tiešām tika atvēlēts bagāžai. Kopš tā laika Bristol ieguva raksturīgu īpašību, tā saucamo “Bristolismu” – rezerves ritenis un akumulators novietoti nišā priekšējos spārnos. Mašīnas priekša bija veidota kā pasažieru lidmašīnai Bristol Brabazon ar milzu gaisa ieplūdes tuneli. Šādā stilā tapa divi modeļi: divvietīga alumīnija coupe ar indeksu 404 uz saīsinātas šasijas, kā arī vienīgais Bristol četrdurvju sedans 405, uz kura bāzes sastopami arī daži divdurvju kabrioleti. Bristol 404 bija ļoti dārgs, par tā cenu varēja nopirkt divus Jaguar XK140, līdz ar to nav brīnums, ka šo ātro coupe izgatavoja vien 40 eksemplāru skaitā. Toties varēja izvēlēties starp 77 vai 92 kW jaudas motoru un līdz ar to maksimālo ātrumu 177 vai 193 km/h. Solīdākajam un ērtākajam Bristol 405 tika atvēlēts mazāk jaudīgais variants (ātrums – 170 km/h), taču pieprasījums pēc tā bija lielāks: saražoja 294 sedanus.
Tiesa, par vienu no labākajiem Bristol eksperti atzīst divdurvju sedanu 406, kas 1958. gadā bija viens no pirmajiem pasaulē ar disku bremzēm visiem riteņiem. Tā 77 kW jaudas dzinēja darba tilpumu palielināja līdz 2216 cm3, līdz ar to pamazām atsakoties no BMW mantojuma. Riteņu bāze gan saglabājās līdz milimetram tāda pati kā 30. gadu beigu BMW. Mazliet vēlāk septiņu eksemplāru skaitā tapa absolūts šedevrs Bristol 406 Zagato ar Itālijas dizaina studijas 2+2 vietīgu virsbūvi, īsāku šasiju, 96 kW jaudu un 193 km/h. Aston Martin saņēma pēc nopelniem!
Amerikāņu pēdas
Izrādās, ka no 1955. līdz 1960. gadam ASV būvēja līdzīga stila, tikai divreiz lētākus Arnolt Bristol, līdz briti pārtrauca detaļu piegādi no Bristoles, nevēloties vairs lolot čūskulēnu savā azotē. Pavisam tur izgatavoja 142 mašīnas, ar panākumiem piedalījās sacīkstēs, piemēram, Sebringas izturības braucienā. Pārsvarā Arnolt Bristol izmantoja saīsinātu šasiju un spēka agregātu no Bristol 404 un 406.
Tajā laikā arī Eiropā Bristol mašīnas brauca autosacīkstēs, lai gan kompānija nekad nereklamēja savu līdzdalību sportā. Piemēram, ir saglabājušās liecības un pāris fotogrāfiju par Bristol startiem Lemānas 24 stundu braucienā. Par to pat nav īpaši jābrīnās, jo firmas ideoloģiskais vadītājs tolaik un arī tagad ir bijušais sacīkšu braucējs Entonijs Kruks. Tieši viņš kļuva par reālo Bristol Cars līderi, kad 1960. gadā auto nodaļa atdalījās no aviācijas uzņēmuma un kļuva neatkarīga. Tas notika pēc tam, kad Bristol lidmašīnu ražotājs iekļāvās nacionālajā koncernā British Aircraft. 60. gados Anglijas aviobūvē iestājās krīze, līdz ar to aviatori vairs nevarēja atvēlēt naudu tādam dārgam hobijam kā automašīnas. Lai pārvarētu krīzi, arī tapa šis koncerns, ko saīsināti sauca par BAC un kas vēlāk pārtapa par BAE (British Aerospace).
Koncerna ietvaros Bristol būvēja Canberra bumbvedējus un Lightning iznīcinātājus, piedalījās virsskaņas pasažieru lidmašīnas Concorde izstrādāšanā. Taču krīzes dēļ pietrūka līdzekļu sava oriģinālā 3,65 litru DOHC automobiļu motora pabeigšanai, un Bristol vadībai atkal vajadzēja meklēt kādu lētāku spēka agregātu no malas, jo turpināt pilnveidot vācu brīnumu kļuva par dārgu.
Izvēle krita uz Chrysler, pareizāk sakot, tā Kanādas nodaļas ražoto V8 cilindru 5130 cm3 diezgan primitīvo agregātu. Tas tāpēc, lai iznāktu lētāk un nebūtu jāmaksā muitas nodeva, jo Kanādas valsts formālais vadītājs joprojām ir Anglijas karaliene! Komplektā ar to Bristol saņēma arī trīspakāpju automātisko ātrumkārbu ar podziņu vadību. Rezultātā Bristol no asa šoseju līkumu frēzētāja pārvērtās inertā un komfortablā šoseju lainerī. Neprecīzs stūres mehānisms un krietni smagāka priekša pasliktināja vadāmību. Pūristi skuma pēc alumīnija sešcilindru BMW vieglā motoriņa, kura vietā tagad bija kanādiešu čuguna gabals. Taču tā bija iespēja gardēžiem tikt pie jauniem Bristol modeļiem.
Ar Chrysler sirdi
Pirmais Bristol ar Chrysler dzinēju bija 1961. gada modelis 407. Tam bija arī jauna priekšējā piekare un disku bremzes visiem riteņiem. Ar 184 kW jaudu smagākā Bristol 407 maksimālais ātrums sasniedza tikai 196 km/h. Šo pašu dzinēju, tikai dažādās modifikācijās, turpināja uzstādīt arī visiem citiem modeļiem līdz Bristol 411. Tā Bristol 408 saņēma glītāku Zagato studijas coupe virsbūvi, kas to padarīju līdzīgu Aston Martin un Jensen. Mazliet vēlāk Bristol 409 dzinēja darba tilpumu palielināja līdz 5211 cm3, kas ļāva sasniegt visus 210 km/h. Šādā variantā tas nonāca arī pie divdurvju sedana ar priekšpusē moderni iedziļinātiem lukturiem Bristol 410, kam komforta palielināšanai uzstādīja pat pirms tam neiedomājamo stūres pastiprinātāju.
Nākamais pagrieziena punkts bija 1969. gada Bristol 411, ko var saukt par tiem laikiem tipisku divdurvju Gran Tourismo klases auto ar amerikāņu izcelsmes dzinēju. To ražoja sešus gadus 600 eksemplāru skaitā piecās dažādās sērijās ar atšķirīgu dizainu, motora darba tilpumu un jaudu. Vispirms bija 6,3 litru 247 kW agregāts, kas nodrošināja ātrumu 222 km/h. Pēc gada Series 2 saņēma automātisko klīrensa saglabāšanas sistēmu piekarē. 1972. gada Series 3 lepojās ar jaunu priekšpusi, kuru greznoja četri vienāda diametra apaļi lukturi, pirms tam Bristol īpatnība bija divi lielāki un divi mazāki starmeši. Vēlāk Series 4 nāca klajā ar maķenīt izborētu 6,6 litru motoru, kas sevišķi nemainīja nedz dinamiku, nedz jaudu (243 kW un 225 km/h). Toties pēdējā Series 5 ieguva lielāku radiatoru, lai cīnītos ar absolūti nesportiskā motora pārkaršanu, kā arī stingrāku šasiju, kas ļautu mašīnai labāk justies līkumos.
70. gadu vidū, atkal ar Zagato studijas palīdzību, Bristol pārgāja uz citu, stūrainu un plakanu dizaina stilu, ierasto četru apaļo lukturu vietā piedāvājot četrus taisnstūrveida starmešus. Šo dizainu ilgu laiku publika nepieņēma, jo uzskatīja ne tik ļoti par avangardisku, kā banālu un nesportisku, kas vairs nemaz neatgādināja aviāciju un lidmašīnu apveidus. Taču šīs kaprīzes laika gaitā pārgāja, tāpat kā īdēšana par zudušajiem BMW motoriem – vairs neviens neuztraucās, ka Bristol sirds bija Chrysler V8 agregāts!
Jauno kantaino paaudzi aizsāka četrvietīgs kabriolets Bristol 412 1975. gadā. Pēc gada sekoja variants ar noņemamu cietu targa tipa jumtu (paši bristolieši to sauca par “transformējamu sedanu”), kā arī īsts sedans. Neatkarīgi no virsbūves tipa riteņu bāze bija tie paši 2,9 metri kā BMW 327 pirms 40 gadiem! Sākumā V8 cilindru motora darba tilpums bija 5,9 litri, bet kopš 1977. gada – 6,6 litri. Jārēķinās gan, ka šie dzinēji bija krietni mazjaudīgāki nekā iepriekšējā desmitgadē, jo tos “kastrēja” pirmās amerikāņu ekoloģiskās un ekonomiskās prasības. Kopš šī laika Bristol izmantoja tradīciju motora jaudu neuzrādīt, gluži kā Rolls Royce minot, ka tā esot “pietiekama”. Jebkurā gadījumā ar to tiešām pietika, lai Bristol 412 sasniegtu 225 km/h un vairāk nemaz konservatīvajai publikai nevajadzēja. Bristol pircēji parasti steidzās lēnām...
Kā uzlabotu modeli ar pagarinātu 412. šasiju no 1977. līdz 1983. gadam ražoja Bristol 603 ar maigākām formām apveltītu fāstbeka virsbūvi un 5,9 litru motoru. Tieši šis dizains noteica turpmāko Bristol pēcteču izskatu 80. un 90. gados, un tas mainījās visai maz. Nekāda avangarda šajās formās vairs nebija, tiesa, lidmašīnu motīvu arī vairs nē, lai gan joprojām saglabājās princips retajās reklāmbildēs fotografēt Bristol automašīnas kopā ar šīs pašas markas aeroplāniem. Bristol 603 kļuva izteikti hedonisks auto ar pamatīgu komforta aprīkojumu, kurā ietilpa kruīzkontrole, gaisa kondicionieris un Torque-Flite četrpakāpju automātiskā ātrumkārba. Vēl bija arī lētāka “ekonomiskā” versija Bristol 603E ar mazāku 5,2 litru motoru, taču to nepirka. Ja jau džentlmenis bija izvēlējies Bristol, tad taupīt uz dzinēja rēķina būtu muļķīgi: apmēram tas pats, kas sarīkot uguņošanu un tad ietaupīt uz petardēm un raķetēm, taisot plaukšķenes no rūtiņu papīra!
B sērija
Kopš 80. gadu sākuma arī Bristoles slepenajā rūpnīcā iestājās unifikācija: visiem modeļiem ciparu indeksu vietā piešķīra iepriekšējo Bristol lidmašīnu nosaukumus. Tāpat visi saņēma vienu V8 cilindru 5,9 litru Chrysler motoru, dažas modifikācijas aplaimojot ar amerikāņu firmas Rotomaster turbīnu. Tas, protams, bija progresīvi, jo Anglijā turbomotori vēl bija tikai TVR, taču visi šie daudzie Bristol modeļu nosaukumi ar B burtu lai jūs nemulsina, jo runa ir par vienu un to pašu automašīnu uz 412 vai 603 bāzes, tikai ar dažādām virsbūvēm. Variantiem ar atmosfērisko dzinēju ātrums bija 225 km/h, turboversijām – 242 km/h.
Pilnīga pāreja uz B sēriju noritēja 1982. un 1983. gadā. Tajā ietilpa Beaufort kabriolets ar atmosfērisko motoru, ekstravagantais Beaufighter ar targa virsbūvi un turbīnu, Britannia ar fāstbeka virsbūvi (būtībā pamatīgs Bristol 603 feislifts) un atmosfērisko motoru, kā arī visaugstāk vērtētais Brigand ar tādu pašu virsbūvi kā Britannia un turbodzinēju. Visu šo sēriju Bristol nelielā skaitā būvēja, kā parasti, ar rokām līdz 1993. gadam.
1996. gadā pasaulē ieradās divdurvju četrvietīgais Bristol Blenheim, ko pasniedza kā jaunas paaudzes modeli, kas dižojās ar lietajiem vieglmetāla riteņiem un jauniem virsbūves apveidiem. Patiesībā tehnoloģija bija tā pati vecā (tērauda cauruļu karkass un alumīnija paneļu apšuvums), durvis un jumts arī palika tie paši vecie. Tāpat 5,9 litru Chrysler motors ar neminētu jaudu (ap 170 kW) un četrpakāpju automātiskā ātrumkārba bija veci paziņas. Aizmugurē vēl joprojām pūlējās atkarīgā torsionu tipa piekare. Pat maksimālais ātrums 225 km/h jau ierasts kopš Bristol 411 laikiem. Salona apdarē ievērots tas pats stils ar īstiem koka panelīšiem, mīkstiem vilnas paklājiem, tievu stūres ratu kā 30. gadu lidmašīnām un klasisku aparātu paneļa noformējumu. Tieši tādam vajadzēja būt jaunam vecajam Bristol, jo ir taču lieliski, ja mūžam mainīgajā dzīvē dažas lietas saglabājas. Tā domāja arī klienti, jo ik gadu izgatavoja apmēram 20 Bristol Blenheim, bet nepārdots neviens auto nepalika.
Iznīcinātājs
Līdz ar 21. gadsimta sākumu Bristol cehos ienāca jaunie laiki. 1997. gadā par firmas īpašnieku kļuva miljonārs Tobijs Silvertons, bet lietas joprojām vada vecais ņiprais pensionārs Kruks. Perspektīvais Speedster modelis ražošanā nenonāca kā pārāk askētisks un neērts braucamais. Taču uz 2002. gadu Bristol pārsteidza visus ar revolūciju – pilnīgi jauna šasija, pilnīgi cita koncepcija, pavisam cits motors un pat negaidīts dizains. Pirmo reizi kopš 1947. gada Bristol inženieri izdomāja ko absolūti jaunu!
Runa ir par Bristol Fighter – firmas mēģinājumu ierasties radikālo superkāru sektorā. Turklāt Fighter, kā stāsta zinātāji, esot viens no komfortablākajiem un praktiskākajiem šāda veida auto. Tam ir divvietīga alumīnija un karbona paneļu virsbūve ar ideālu aerodinamiku. Fighter iznāca superkāriem neierasti šaurs ar lielisku gaisa pretestības koeficientu 0,28! Visa virsbūve strādā kā viens liels antispārns, radot piespiedējspēku. Var just, ka savu roku atkal pielikuši aviācijas inženieri. Tātad senais stāsts ar Bristol 400 atkārtojas, lai gan galvenais konstruktors ir Makss Bokstroms, kas pirms tam veidoja Aston Martin sacīkšu prototipus.
Priekšpusē novietots V10 cilindru astoņu litru tilpuma 388,5 kW jaudas motors no Dodge Viper. Inerces gaisa ieplūdes sistēma Ram-air rūpējas par to, lai, braucot lielā ātrumā, jauda pieaugtu līdz 405 kW. Pavisam Bristol Fighter ātruma limits tiek lēsts ap 338 km/h. Auto aprīkots ar sešpakāpju mehānisko ātrumkārbu, visu riteņu neatkarīgo piekari un pretbuksēšanas sistēmu. Kaijas spārnu tipa durvis veras uz augšu kā vecajam Mercedes SL, tikai ar elektropiedziņu un tās atver ar podziņu uz B statņa. Bristol Fighter nopietns pluss ikdienas lietošanā ir samērā liels klīrenss un vertikāla vadītāja vieta. Tā nodrošina pilotam lielisku redzamību no kabīnes, kas tiešām praktiski veidota kā iznīcinātājam, nevis tikai izmantota kā līdzība skaistiem reklāmas tekstiem. Starp citu, stūres rats palicis tāds pats kā vecajām lidmašīnām, tāpat daļa slēdžu novietoti pie griestiem virs vējstikla aviācijas manierē. Fighter dizains pamatīgi atšķiras no visiem citiem Bristol, tikai priekšējie lukturi un visa priekšpuse līdz izliektajām riteņu arkām sazin kāpēc atgādina desmit reižu lētāko Honda Integra Type-R.
Līdz šim laikam par Bristol konstruktoriem runāja kā par racionāli domājošiem saprātīgiem ļaudīm, kas nekad neko nedara tāpat vien un izmanto tikai rūpīgi pārbaudītus un vajadzīgus risinājumus. Arī niknais Fighter šajā ziņā ir visai racionāls auto. Taču tad viņi sāka nodarboties ar Viper dzinēja forsēšanu, jo šim tanka agregātam ir milzīgs neizmantotais potenciāls. Rezultātā sāka dzimt aizvien pārspīlētāki “Faiteriņi”. Vispirms 2005. gadā prasīgiem pircējiem tika sagatavota speciāla radikālāka versija Fighter S, kuras jauda pieauga līdz 492 kW.
Ar to bija par maz, jo Bristol džentlmeņi grasījās kārtīgi iespļaut Bugatti lepnajiem vāciešiem sejā un izveidoja baisu atriebes ieroci Fighter T. Šim nolūkam pārstrādāja jau tā nevainojamo aerodinamiku un uzstādīja jaunu aizmugures difuzoru, kā rezultātā gan uzlaboja piespiedējspēku, gan arī samazināja gaisa pretestības koeficientu līdz 0,27. Parasti vienlaikus to ir visai grūti paveikt. Spēka agregātu papildināja ar divām turbīnām un milzu starpdzesētājiem, iegūstot (Uzmanību!) 754 kW jaudu. Teorētiskie aprēķini parādīja, ka Bristol Fighter T spētu sasniegt 434 km/h, taču kādā brīdī angļi laikam apjēdza, ka rezultāts nebūs ieguldīto pūļu un līdzekļu vērts: Bugatti rīcībā bija miljoni, bet tāpat viņi pavadīja vairākus gadus, uzlabojot maizes kukulītim līdzīgo Veyron un mācot tam turēties uz ceļa. Labi, Bugatti it kā sasniedza 407 km/h ar 735 kW jaudas mašīnu un krietni draņķīgāku aerodinamiku, taču joprojām atsakās nosaukt precīzu dienu, trasi un pilotu, kas uzstādīja šo rekordu.
Rezultātā Bristol nodemonstrēja muskuļus, bet cīņā neiesaistījās, it kā paši to nemaz negribētu. Tad, kad Fighter T monstrs nonāks pārdošanā (tam vajadzētu notikt šī gada rudenī), tam būšot līdz 362 km/h elektroniski ierobežots maksimālais ātrums un uzrāviens no vietas līdz 100 km/h 3,4 sekundēs. Tas atkal ir paņēmiens labākajās britu tradīcijās – nesakaut pretinieku līdz galam, bet ļaut tam saglabāt pašcieņu un atkāpties. Līdz ar to kāds Bristol Fighter T īpašnieks varēs naktīs gulēt mierīgāk, zinot, ka viņam pieder automašīna, kas varbūt ir ātrāka par Bugatti Veyron, bet neviens cits to nezina. Īsti džentlmeņi ar saviem sasniegumiem nelielās, bet patur tos slepenībā...
Komentāri:
Viesis: nu nu - 23. oktobrī 2011 17:04
Ar 184 kW jaudu smagākā Bristol 407 maksimālais ātrums sasniedza tikai 196 km/h.
Tiešām 184kW? Vai Zs?
Bristol – kompāniju, kas visu mūžu taisa vienu mašīnu, tāpat kā Remarks visu mūžu rakstīja vienu romānu.
=========================
Remarks? Visu muuzhu vienu romaanu? Dievs apzheelinj, AUTOR!!! Vai skolaa vispaar iets ir, ja
taadas muljkjiibas speej sarakstiit ... :-( Biju labaakaas domaas! :-(